Domājot par 2016. gadu un muzeju, man prātā nāk trīs savstarpēji saistītas domas kā tādi soļi. Tie īsti neatbilst “Top 3” statusam, jo, lai gan balstās pagājušajā gadā novērotajā, daudz vairāk vērsti nākotnē un pieskaras tiem izaicinājumiem, ar ko Latvijas muzeji varētu sastapties turpmākajos gados. Lai šajā kritikā būtu arī kas konstruktīvs, pēdējais solis ir garāks un veltīts kādam pozitīvam piemēram kā iespējamai muzeju perspektīvai.
1. Jaunas telpas kā izaicinājums
2016. gads iezīmējies ar pirmā rekonstruētā muzeja atvēršanu – maijā durvis vēra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenā ēka. Rezultātā LNMM kļuva ne tikai par šīs sezonas vienu no apmeklētākajiem muzejiem, bet arī ievadīja rekonstruēto muzeju atvēršanas maratonu, ko pieredzēsim turpmākajos gados. Lieki teikt, ka tik vērienīgi ieguldījumi muzeju nozarē nav bijuši vairāk nekā 30 gadus un nākamos varēsim gaidīt tikpat ilgi. Ēku rekonstrukcija, protams, nav atkarīga tikai no muzejniekiem, bet uz viņu pleciem balstās pats svarīgākais – tas, ko tajās liek iekšā. Pastāvīgās ekspozīcijas ir muzeju darbinieku spēju demonstrācija. Tādēļ arī muzeju darbinieku izdevības parādīt savas nozares potenciālu ir lielākās, kādas bijušas kopš neatkarības atjaunošanas. Tātad – kā mēs tiekam galā ar muzeju saturu?
2. Citas ekspozīcijas, tie paši risinājumi
Jau kādu laiku mani aizrauj 19.–20. gadsimta mija un, pētot dažādos tā laika notikumus, biju pamanījusi 1896. gada etnogrāfisko izstādi kā vienu no sava laika zīmēm. Tādēļ viens no 2016. gada gaidītākajām notikumiem plašās reklāmas kampaņas dēļ bija Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja (LNVM) izstāde “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”.
LNVM ekspozīcijas sniedz labu ieskatu šī muzeja krājumā, jo līdz šim tās ir veidotas pēc tāda kā “retumu kabineta” principa – pat ja atsevišķas ekspozīciju zāles ir tematiskas, tajā lielākoties ir salikts viss tēmu raksturojošais materiāls bez īpašas interpretācijas, šķiet, ar mērķi “parādīt maksimāli visu, kas mums ir”. Profesionālam muzeju skatītājam tas pat var būt noderīgi, jo nav lieki jāapgrūtina muzeju darbinieki, muzeju krājumos savām vajadzībām meklējot ekspozīciju tēmām atbilstošus priekšmetus. Tomēr skatītājs bez specifiskas pētnieciskas intereses, visticamāk, šajos eksponātu plūdos vienkārši noslīks, kaleidoskopiskajā priekšmetu apkopojumā tā arī nesaprotot, par ko tie īsti stāsta.
Diemžēl “Versija – latvieši” atkārto tās pašas kļūdas. Pat ja šajā gadījumā izstādes objekts ir konkrēts notikums, priekšmeti tajā ir kā savstarpēji nesaistītas, pašpietiekamas vienības, mākslinieka darbs ir haotisks un katra atsevišķā izstādes daļa, šķiet, veidota savā risinājumā, bet jauno mediju lietojums ir, maigi izsakoties, skolniecisks. Pat plakāts, kuram būtu jādod priekšstats par tās kopējo rakstu, ir kā sveiciens no citas planētas. Jāatzīst, ka grāmata “1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde” gan ir izdevusies. Tomēr pat to nav izdevis muzejs, bet “Neputns”, un, apskatot “Versiju – latvieši”, sliecos domāt, ka nopelni šajā veiksmē tomēr ir izdevniecībai.
Var jau aizbildināties, ka muzejiem nav naudas (kā tas bieži gadās), bet šajā gadījumā izstāde ir saņēmusi mērķprogrammas “Latvija – 100” atbalstu, kā arī ekspozīcijas telpa nav tik liela, lai tajā nevarētu iekārtot pārdomātu un labi noformētu izstādi. Situācijā, kad LNVM gatavojas iekārtot pastāvīgo ekspozīciju atjaunotajā Rīgas pilī, rodas pamatotas šaubas par muzeju darbinieku spēju pieņemt priekšā stāvošo izaicinājumu un radīt saistošu muzeju par Latvijas vēsturi, kas varētu būt interesants ne tikai vienu reizi, apskatot jaunatvērtās telpas, bet ilgākā laka posmā, atgriežoties muzejā atkal un atkal. Jo, būsim godīgi, nākamās lielās pārmaiņas tas varēs sagaidīt ātrākais pēc 15–20 gadiem.
3. Ko dara kaimiņi?
Par mūsdienu latviešu folkloru ir kļuvusi nemitīgā salīdzināšanās ar kaimiņvalsti Igauniju. 2016. gadā atvērtais Igaunijas Nacionālais muzejs Tartu atkal varētu būt labs kandidāts viņu un mūsu vēstures atspoguļošanas samērīšanai. Tomēr Daugavas otrā pusē ir vēl cits, pašu (!) kaimiņš, no kura var mācīties spēju ne tikai tikt pie jaunas ēkas un tās satura, bet arī izturību ilgstošas, visdažādāko sabiedrības pārstāvju publiskas un privātas, pamatotas un nepamatotas kritikas apstākļos nezaudēt vēsu prātu un atvērtību. Tā ir Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB).
Šķiet, ka kopš atvēršanas 2014. gada septembrī LNB darbinieki ne mirkli nav varējuši uzelpot, jo allaž ir kāds, kas ironizē par ēkas siluetu, celtniecības izmaksām un tajā izmantotajiem materiāliem vai pat tās putekļu kārtu. Aiz visām šīm teju par katra latvieša pienākumu kļuvušajām negāciju meklēšanām aizmirsies, ka ēka ir ērti lietojama un būtiski atvieglo līdzšinējo darbu bibliotēkā. Atcerēsimies arī, ka bibliotēka uz skeiteru klātbūtni tās apkārtnē un viņu radītajiem postījumiem – apdauzītām kāpņu un norobežojumu apmalītēm – reaģēja bez nosodījuma, tiecoties meklēt savstarpējus kompromisus un apzinoties, ka tās apkārtne ir radīta apmeklētājiem un viņu vajadzībām. Kā muzejinieki ir rīkojušies līdzīgās situācijās un kā viņi ir tikuši galā ar kritiku, kas salīdzinājumā ar bibliotēku ir bijusi nekaitīga kā pavasara lietutiņš?
Vēl jāatzīmē, ka LNB šobrīd funkcionē kā kultūras centrs ar plašu pasākumu programmu un, īpaši būtiski, saturiski pārdomātām un arī izcili dizainētām izstādēm. Pat ja viņu telpas ir vienas no grūtāk ekspozīcijām pielāgojamām visā Rīgā – sienas veido stikls vai klāj koka paneļi, par “izstāžu zāli” ir kļuvis gaitenis vai plašāks laukums foajē–, tas nav šķērslis atrast risinājumus priekšmetu, papildinošo tekstu un asprātīgu līdzi ņemamo materiālu izvietošanai tā, lai veidotos daudzslāņains un saistošs interpratīvs stāstījums. Arī grafiskais dizains un izstāžu iekārtojums tām parasti top kā vienots veselums, kurā katrs atsevišķais elements veido vienotu vēstījumu. Atzīšos, ka jau kādu laiku uz LNB izstādēm mēdzu iet jaunu satura veidošanas un iekārtošanas risinājumu meklējumos. Ar muzejiem tā notiek reti. Muzeju izstādes bieži demonstrē neizmantotas krājumu interpretēšanas iespējas, jo, lai gan eksponētie materiāli un tajos ietverto stāstu potenciāls nereti ir izcils, tā izmantojums niecīgs.
Kā vienu no labajiem piemēriem var minēt māksliniekam Janim Rozentālam un viņa dzīvesbiedrei somu dziedātājai Ellijai Forselei veltīto izstādi “Viens / Otram”. LNB 4. stāva ātrijā iekārtotā izstāde demonstrēja lielisku pētnieku un mākslinieka sadarbības rezultātu, atrodot gan risinājumu kā citādi izteikti publisko telpu padarītu intīmu (izstādei radot savu atsevišķu telpu), nelielā platībā spējot atklāt vairākas stāsta līnijas (Rozentāla un Forseles attiecības, katra dzīves gājumu, kā arī pastkaršu kultūras fenomenu), kā arī rūpējoties par atraktīviem un interesantiem izdales materiāliem, ko skatītājs var paņemt sev līdzi (tai skaitā pasta kasti, kurā iemest nosūtīšanai paredzētu pastkarti). Visi atsevišķie izstādes elementi, sākot no nosaukuma, ekspozīcijas telpas, iekārtojuma, teksta formāta un skatītājam pieejamajām iesaistes formām, bija savstarpēji saskaņoti, radot vienotu vēstījumu.
LNB piemērs rāda, ka tepat valsts (ne privātā!) institūcijā ir iespējamas pārdomātas, labi iekārtotas izstādes. Kādēļ lai muzeji nevarētu ko aizgūt no institūcijas, kuras primārā funkcija pārsteidzošā kārtā nemaz nav izstāžu veidošana? Galu galā – arī LNB ir sava izstāžu daļa ar kuratoriem un māksliniekiem un tajā ir pat savs muzejs ar mūsdienīgāko pastāvīgo ekspozīciju Rīgā. Tas arī būtu lētāk nekā doties uz Igauniju, jo pāri Daugavai iespējams pāriet ar kājām, bet ja nu gribas – brauciena naudu var iztērēt ērtajā kafejnīcā sarunās ar bibliotēkas kolēģiem.
Attēli: Izstāde "Viens / Otram". Latvijas Nacionālā bibliotēka, 4. stāva ātrijs. LNB publicitātes foto