Rekonstruētais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs man patīk. Ļoti. Īpaši apakšzemes izstāžu zāle, kas ļaus kuratoriem īstenot savas ambīcijas ar vērienu, un kupols, kurš man šķiet katra apmeklētāju servisa speciālista sapnis. Vēl man patīk kafejnīcas āra terase.
Laikam jau nopratāt, ka šis būs subjektīvs stāsts. Analīzi un izvērtējumu, ko pēc kāda mana arī subjektīva komentāra sociālajos medijos pieprasīja LNMM komunikāciju nodaļa, atstāšu pašam muzejam, jo nav noslēpums, ka projekta izvērtējums – vai tā būtu izstāde, izglītības programma vai zīmološanas kampaņa – ir neatņemama projekta sastāvdaļa.
Un tomēr. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks kopš atklāšanas un pa šo laiku vairākas detaļas esmu pārdomājusi un par tām diskutējusi ar paziņām.
Zīmološana un identitāte
Kas ir mūsdienīgs mākslas muzejs un kādu to gribam redzēt? Tā vien šķiet, ka ne visi, kas strādā muzejā, pirms zīmološanas uzsākšanas ir spējuši vienoti atbildēt uz šo jautājumu. Tieši šāda doma iešāvās prātā, kad īsi pirms muzeja atklāšanas publiskajā telpā sāka izgaismoties LNMM jaunās identitātes pieteikums.
Atkāpei der piebilst, ka biju cerējusi, ka LNMM būs gana drosmīgi, lai zīmolotājus piesaistītu atklātā konkursā un dotu iespēju konkursam būt starptautiskam (tieši tāpat to būtu gaidījusi pastāvīgās ekspozīcijas dizaina konkursa gadījumā).
Kā zināms, LNMM izvēlējās citu variantu, piesaistot savai mentalitātei tuvu zīmolotāju, kas bez kādiem pārsteigumiem tad arī izgaismoja ne ko citu kā “mūzu, manu un mākslas muzeju”. Diemžēl nekas daudz vairāk par pirmajiem jūsmīgajiem sociālo mediju gājieniem nesekoja. Laikam jau šie uz īsu brīdi publiskajā telpā izskanējušie saukļi ātri vien pašiem sāka šķist jaunajai identitātei ne pārāk atbilstoši.
Bet lai nu paliek mūzas. Pakavēsimies pie paša MM salikuma, kas parādās jaunajā LNMM logo. Ko tas jums atgādina? Motormuzejs, Mūzikas muzejs, Mākslas muzejs? Jā, jebkurš no tieši tobrīd restartā esošajiem muzejiem.
Pats grafiskais risinājums ir nevainojams, tomēr, manuprāt, tajā trūkst tieši esences, īpašā punkta uz i, kas atklātu LNMM identitāti.
LNMM zīmološanas kampaņā kā vājākais punkts jāmin apstāklis, ka muzeja menedžments neizmantoja iespēju un vienotā stilā nepārzīmoloja arī Mākslas muzeju Rīgas Birža, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju, izvēloties tos atstāt kā bārenīšus ar to neveiklajiem logo un tā palaižot garām iespēju beidzot pieteikt LNMM korporatīvo identitāti.
Un tad pirms pašas atklāšanas sociālajos medijos parādījās aicinājums uz LNMM publisko atklāšanu ar jauno grafisko zīmi uz Purvīša ziedošā pavasara gleznas fona. Īsts pavasarīgs reibonis. Te nu mēs esam ar visu zīmološanu!
Šo kopsavelkot, diemžēl jāsecina, ka LNMM vismaz man joprojām nav spējis izgaismot savu jaunās identitātes filosofiju.
p.s. vārdu “izgaismot” lietoju, iedvesmojoties no LNMM kampaņas, kas vairāku nedēļu garumā solīja “izgaismot” LNMM jauno grafisko identitāti. Ja procesu mistificējam, man patika, bet būtu vēlējusies ko vērienīgāku, pamanāmāku, nolasāmāku un ilgtspējīgāku.
Ekspozīcija
Man patīk, ka beidzot LNMM pastāvīgā ekspozīcija nebeidzas ar 20. gadsimta 30. gadu beigām.
Taču LNMM pastāvīgā ekspozīcija, piedodiet, mani garlaiko. Jā, pat ne nepārsteidz, bet tieši garlaiko. Gan saturiski, gan dizainiski.
Jaunais koncepts, kā šķiet, tapa vairākus gadus un ir kuratoru komandas darbs. Papildus tam, šķiet, pirmo reizi muzeja vēsturē tika sludināts konkurss ekspozīcijas iekārtošanai. Šeit nu atkal vietā piebilst, ka muzejs diemžēl izlēma par labu nacionāla līmeņa konkursam, kas pie tam nesaprotamu iemeslu dēļ tika sludināts pēdējā brīdī ar diezgan neskaidru darba uzdevumu. Iespējams, iekārtojums ir pasūtījuma skaidrības rezultāts?
No ekspozīcijas satura koncepcijas viedokļa raugoties, hronoloģiskā pieeja ekspozīcijas veidošanā, šķiet, sen jau vairs neizsmeļ visas iespējas. Ja vien izvēle par labu tai nav bailes no eksperimenta. Ērtāk un neviens nevarēs pārmest izdomas trūkumu vai kādu citu drosmīgāku risinājumu pamatotību.
No ekspozīcijas dizaina viedokļa man netop skaidrs ekspozīcijas maršruts, mani smacē smagnējās starpsienas, man pietrūkst mūsdienīguma.
Un vēl – bez visa cita man pastāvīgajā ekspozīcijā pietrūkst telpas, ko nosacīti varētu dēvēt par Bērnu mākslas muzeju – vietu, kur mākslas darbi būtu pieejamos augstumos, ar atbilstošiem tekstiem un aprakstiem, uzdevumiem un jautājumiem. Tā arī būtu viena no drosmīga muzeja satura un dizaina koncepta svarīgām sastāvdaļām. Citādi atliek vien jautāt, cik pieejama jaunā ekspozīcija ir piecgadniekam?
Izstāde
Beidzot, beidzot lieliska interpretācija un izglītības programma izstādē. Kuratore Daina Auziņa ar šo pārējām mainīgo izstāžu veidošanas komandām ir uzlikusi kvalitātes latiņu, kuru nebūtu labi nolaist. Lielākais prieks bija par iniciatīvu, kur, sadarbojoties ar rakstniekiem, tika interpetēti Miervalža Poļa darbi un radās vesela virkne jaunu literāru sacerējumu. Jā, varbūt dažiem rakstniekiem tas izdevās veiklāk, dažiem ne tik ļoti, bet tas bija apliecinājums muzeja un radošo profesiju pārstāvju daudzveidīgajām sadarbības iespējām un ko tādu noteikti der turpināt. Arī performanču programma pie muzeja bija lieliska. Sarunas izstādē un radošās darbnīcas ar labu un regulāru pārklājumu. Īpaši man patika, ka kuratore bija pietiekami drosmīga un atvērta, lai apmācītu brīvprātīgo komandu un ļautu ekskursijas vadīt brīvprātīgajiem gidiem. Arī šo praksi noteikti der attīstīt.
Šis tas man izstādē tomēr arī nepatika, īpaši etiķešu burtu lielums un zemais izvietojums, ar ko vairumam droši vien likšos neasprātīga. Tomēr brīnos, vai tiešām izstādes mākslinieks un kuratore, tāpat arī muzeja pieejamības speciālisti neiedomājas par apmeklētāju fizisko diskomfortu – iespējamajām redzes problēmām, sāpošu muguru utt. Der padomāt!
Par mazajām bēniņu stāva izstāžu zālēm teikšu vien to, ka, manuprāt, muzejam nebūtu jācenšas visas brīvās nišas noklāt ar mākslas darbiem. Iespējams, pārplānojot šīs telpas par pasākumu telpām, izglītības programmu vietām vai īpašām lounge zonām korporatīvajiem klientiem un atbalstītājiem, muzejs iegūtu vairāk.
Interpretācija
Mobilā aplikācija, manuprāt, ir uzteicama kā viena no atklāšanas programmas lielākajām veiksmēm. Pārdomāta, svaiga, stilīga. Apsveicu!
Mājaslapa laba, bet būtu gaidījusi daudz brīvāku pieeju vizuālā materiāla interpretācijā. Laikmetā, kad muzeji arvien vairāk izliek savus krājumus publiskai pieejamībai un lietošanai (kā labākais piemērs joprojām Rijksmuseum un Rijksmuseum studio), sagaidītu vismaz pussoli šādas “drosmes” un interpretācijas liberalizēšanas virzienā – šeit mēs esam, lietojiet mūsu kolekcijas.
Skārienjūtīgie ekrāni ekspozīcijās – informatīvi bagāti un vizuālais materiāls neliek vilties, bet pats izpildījums ir neērts un praktiski nemotivējošs. Izvietojums telpā nestratēģisks un nepārdomāts. Lūdzu, dariet kaut ko ar šo!
Iespējams, būšu ko palaidusi garām, un ja tā, ziņojiet, bet man pietrūkst parasta nedārga ekspozīcijas bukleta analogā formātā, kur par tiem pašiem mobilajā aplikācijā izzināmajiem darbiem ir izlasāma informācija un apskatāms vizuālais materiāls.
Pats kritiskākais atklāšanas programmā man liekas neizmantotā iespēja pieteikt jauno LNMM izglītības programmu – demonstrēt jauno izglītības un brīvā laika politiku. Neredzēju pasākumu un izglītības programmu plānu, kaut vai tā paša bukleta veidā, 2016. gadam.
Restorāns
Mūsdienīga muzeja koncepta un jaunas domāšanas pieteikuma kļūme Nr. 1 – elitārisms un intereses trūkums par to, kas būšanu muzejā padara ne tikai par mākslas baudīšanu, bet patīkamu laika pavadīšanu. Pirmajā dienā pēc atklāšanas vairākas stundas uzturoties jaunajā restorānā, novērojām, ka vietējie seniori, ģimenes ar bērniem, mākslinieki no blakus esošās Latvijas Mākslas akadēmijas, tikpat ātri pamet jauno “Mūzu muzeja” kafejnīcu, cik ātri iemetuši aci ēdienkartē. Runājot ar restorāna darbiniekiem, uzzinājām, ka tie par apmeklētāju (gan ārzemju viesu un korporatīvo klientu) interesi nesūdzas, biznesa pusdienu piedāvājuma nebūšot vismaz līdz rudenim (likumsakarīgi – līdz laikam, kad kritīsies tūristu skaits), par ģimenēm draudzīgu piedāvājumu vispār nav domājuši.
Tikmēr muzeja komanda šo kļūdu, šķiet, neievēroja ne pārrunu procesā ar restorāna vadību, kuru laikā būtu likumsakarīgi izvērtēt muzeja mērķauditorijas un to pirktspēju un, iespējams, ieteikt arī ēdienkartes risinājumus, bet jau procesā, kad līdzīgi māksliniekiem no tuvējās akadēmijas, arī paši muzeja darbieki neko vairāk par kafiju sava muzeja restorānā ikdienā atļauties nevar.
Kafejnīcas profils neapšaubāmi jāvērtē jaunās muzeja identitātes un pieejamības politikas kontekstā. LNMM pārziņā viens muzeja apmeklētājiem nepieejams restorāns, no kura neveiksmēm šķiet būtu vajadzējis mācīties, jau ir – Mākslas muzejā Rīgas Birža.
Restarts šajā jomā vēl šķiet aizkavējies.
Pieejamība
Pieejamības jautājumu varētu izvērst diezgan plaši, tomēr šeit pieminēšu vien divus, manuprāt, pārdomu vērtus aspektus:
Vai cilvēku ar īpašām vajadzībām ietikšana muzejā no sētas puses liecina par labāko praksi?
Vai biļešu cenu politika ir draudzīga vietējam iedzīvotājam un ģimenēm ar bērniem, ja uz muzeju gribētu iet ne tikai vienreiz pusgadā? Vai bērniem līdz 18 gadiem muzejā nevajadzētu bezmaksas ieeju? Un vai pastāvīgajai ekspozīcijai nacionālas nozīmes muzejos nevajadzētu būt pieejamai visiem bez maksas?
Nenoliedzami, šīs ir subjektīvas pārdomas.
Pāri visam – man ļoti patīk rekonstrētais muzejs. Lieliska kvalitātes latiņa no servisu viedokļa raugoties visiem pārējiem muzejiem – gan tiem, kas pašlaik top, gan tiem, kas tuvākā un tālākā nākotnē gaida rekonstrukciju.
Photo: Didzis Grodzs