Ja vēl neesat atklājuši Malkolmu Gladvelu, ir laiks to darīt. Nupat kļuvuši brīvi pieejami šī virknes “New Your Times” bestselleru autora aktuālā projekta – podkāstu sērijas “Revisionist History” [“Pārskatītā vēsture”] – pirmās sezonas desmit ieraksti. Tajos viņš pārinterpretē kādu nesaprastu vai pārprastu pagātnes notikumu, personu vai ideju.
Ja ne es, tad kāds cits Gladvelam pateiks, ka viņa faktu pārbaudītāji kļūdījušies, iekļaujot arī Latviju to valstu sarakstā, kas reiz ievēlējuši sievieti vadošā valsts amatā, lai turpmāk to vairs neatkārtotu. Kā zināms, pēc izcilās Vairas Vīķes-Freibergas valsts prezidentes amatā mēs nevainojami prezidējām Eiropas Padomē laikā, kad ministru prezidente bija Laimdota Straujuma. Turklāt, kā runā, Straujumas krišana nebija gluži nenovīdīgas vīriešu elites sazvērestības rezultāts. Tā arī Saeimas priekšsēdētāja amatu, kas pēc amatu hierarhijas ir nākamajā pozīcijā aiz valsts prezidenta un pirms premjera, kopš 2012. gada ir pastāvīgi ieņēmušas sievietes – Solvita Āboliņa un Ināra Mūrniece.
“Revisionist History” ievada epizode “The Lady Vanishes” [“Dāmas pazušana”] par britu mākslinieci Elizabeti Tompsoni, kuras glezna “The Roll Call” [“Kritušo saraksta nosaukšana”] 1874. gadā gan kļuva par sensāciju un pirmo Karaliskās mākslas akadēmijas ikgadējā konkursā triumfējušo sievietes mākslinieces darbu, tomēr sabiedrībā valdošo aizspriedumu dēļ nespēja garantēt viņas ievēlēšanu akadēmijas biedra statusā, ir piemērs tālākam tēmas izvērsumam par dzimumu līdztiesības problēmu Rietumu sabiedrībā. Kontrapunkts Gladvela vēsturiskajam ekskursam ir Džūlija Gillarde – Austrālijas premjerministre no 2010. līdz 2013. gadam, kurai savukārt nācās piedzīvot smagus uzbrukumus tikai tāpēc vien, ka viņa kļuva par pirmo sievieti–nācijas līderi Austrālijā.
Pie tēmas kopsavilkuma Gladvels nonāk podkāsta 33 minūtē, kad piedāvā daļēju to valstu sarakstu, kas reiz lauzušas dzimumu nevienlīdzības barjeru, bet atgriezušās pie status quo. Shēma, ko autors apraksta ar šobrīd psiholoģijā populārās morālās licenzēšanas palīdzību, ir šāda: durvis atveras, sieviete tiek ielaista varas pasaulē, sabiedrība domā, ka kaut kas ir mainījies, bet mainījies nav nekas; varas pārstāvju–vīriešu elite papliķē sev uz pleca par ētiski labu rīcību un bez sirdsapziņas pārmetumiem, jau ar morālo licenci rokā durvis atkal aizver.
Protams, autora podkāsts tapis vēl pirms Terēzas Mejas nokļūšanas premjerministres amatā Lielbritānijā un ar nepārprotamu skatu uz Hilarijas Klintones paredzami nevieglo iespējamo prezidēšanu Baltajā namā Vašingtonā. Turklāt nevaram vainot Ņujorkas žurnālistu par Austrumeiropas situācijas nepārzināšanu, jo šeit padomju laika izkropļotā dzimumu līdztiesības jēdziena inerce šādu diskusiju principā dara ļoti problemātisku (Sofi Oksanena, somu rakstniece, pievēršas nesenās vēstures tēmām).
Tādēļ, ja ne gluži plašākas dzimumu līdztiesības diskusijas kontekstā, tad tīri faktu ziņā man ir prieks, ka Malkolms Gladvels kļūdās: Latvijā gan ir novērojama nevienlīdzība daudzos citos parametros, bet vismaz attiecībā uz vadošo amatu ieņemšanu, manuprāt, situācija ir apmierinoša. Iespējams, dažās nozarēs tai pat nekaitētu neliela korekcija pozitīvās diskriminācijas virzienā (prakse amatu sadalē, kur priekšroka tiek dota indivīdiem no diskriminētas grupas) jau attiecībā uz vīriešiem. Taču viss nav tik vienkārši – tradīcijas bieži vien ir daudz noturīgākas un nepakļaujas šādām politkorektuma diktētām manipulācijām.
Gladvela stāstījums pēkšņi lika ataust atmiņā visiem tiem gadījumiem un izteikumiem par dzimumu lomu sadali, kuriem profesionālajā dzīvē esmu bijis liecinieks. It kā nekas netipisks, ja vien stereotipi un klišejas netiktu atražotas un tolerētas pat visaugstākajā vadības līmenī.
Atkāpei gan jāsaka, ka viss, ko šajā sakarā jebkurš teiktu vai rakstītu – vīrietis vai sieviete – vienmēr riskē būt kontraversāls. Tāda nu ir dzimumu līdztiesības diskusijas polarizējošā daba, un tomēr.
Vīrieši muzejos nestrādā!
Domāju, nebūšu izfantazējis, ka kultūras mantojuma profesijām – muzejiem, arhīviem, bibliotēkām –, citkārt pat latviešu kultūrai kopumā, ne bez pamata tiek pierakstīts izteikti feminīns raksturs. Marks Tvens ar savu statistikas lietderības noliegumu – “lies, damned lies, and statistics” [“meli, sasodīti meli un statistika”] – šeit ir gluži nevietā, jo skaitļi, vismaz muzeju nozarē, runā paši par sevi, bet par to vēlāk.
Atceros, kā jaunos gados vairākkārt mēģinu dabūt darbu arhīvā. Kundzes ir laipnas, bet skaidro, ka jāēd arī kaut kas ir, un brīnās, kā tad jauns vīrietis grib strādāt arhīvā u.tml.
Vai esmu darba intervijā muzejā. Nodaļas vadītāja velta laiku, izrādot darba lauku, kuram nav ne gala, ne malas, un stāsta, ka iepriekšējais darbinieks arī esot bijis jauns puisis, bet aizgājis, jo, “paši saprotiet...”, – un noslēgumā jau gandrīz mātišķi jautā: “Varbūt tomēr kaut ko citu?”
Dažus gadus vēlāk kāda respektabla muzeja direktors, kur darbam nekvalificējos, saviesīgā pasākumā, nepazeminot balsi, komentēs, ka zināmajā nodaļā esot “problēmas ar vīriešiem”. Tieši tik vienkārši.
Ja no vīrieša direktora puses šis bija jāsaprot kā ne īpaši slēpjama un paciešama parādība, tad spektra otrā galā novērojamā attieksme dažkārt pārsteidz nesagatavotu. “Vīrieši muzejos nestrādā!”, ir burtiska šīs heroiskās pozas esence, kas, protams, ietver vairāk emocionāla vēstījuma nekā ir precīzs fakta konstatējums.
Šo rakstot, vēršu uzmanību ne tik daudz uz personisko pieredzi, cik mēģinu saprast, vai šī saimniecības atslēgu turēšana un, metaforiski izsakoties, vīriešu sūtīšana tīrumā darīt kādu gruntīgāku darbu, vienkārši sakot – pelnīt naudu –, nav kāda etnogrāfiski nosacīta parādība?
Pat, ja izskaidrojums nav jāmitoloģizē, kā to darītu godājamais režisors Jānis Streičs, kurš latviešu kultūras tapšanu visai burtiski saista ar “māmuliņu acu gaismu” (dūmistabās pie skalu gaismas, rakstot rakstus, jostas, audumus un teiksmas, izplatītākā sieviešu slimība esot bijis tieši alkums), tad darba dalīšanas rezultāts valsts muzeju direktoru kategorijā tīri aritmētiski šobrīd uzrāda, ja nemaldos, 9:2. Saskaņā ar Latvijas Muzeju biedrības mājaslapā pieejamo informāciju pašvaldību muzejos vadītāju dzimumu proporcija nesasniedz pat 10:1. Nedaudz vairāk muzeju direktoru vīriešu ir vienīgi autonomo un privāto muzeju kategorijā, tātad – specializētajos muzejos.
Par Streiča paaudzes pēckara sūrajiem gadiem tā kā būtu skaidrs, bet, vai pēdējās desmitgadēs arī būtu plosījies karš, ka vīrieši tikpat kā būtu pagalam? Ja viņi nav pagalam, kur viņi ir? Motormuzejā un Latvijas evanģēliski luteriskajā Baznīcā, saprotams, bet, ja bez jokiem, tad situāciju nevar raksturot citādi kā kādas ieilgušas sociālekonomiskas parādības iznākumu.
Pārāk tuvredzīgi būtu visu norakstīt uz mežonīgajiem deviņdesmitajiem, kad vīrieši, ja nenodzērās, tad pārvērtās par kentauriem un ar savām bultām un lokiem visi kā viens devās pēc medījuma, kamēr sievietes palika “sargāt mājas”. Jāskatās, protams, būtu dziļāk sociālajā vēsturē, bet ne gluži tik etnogrāfiski dziļi, kā to dara Streičs. Turklāt to būtu jādara kādam, kurš šo laiku profesijā ir piedzīvojis, ja šāds izvērtējums vispār šķistu interesants.
Man, piemēram, būtu bezgala interesanti uzzināt, kad mākslas muzejā pēdējo reizi strādājis vīrietis kurators [krājuma glabātājs]? Iespējams, no esošajiem darbiniekiem to pat kāds vēl atceras. Manuprāt, situācija ir kurioza vārda muzeoloģiskajā nozīmē. Šķiet, ka runa vairs pat nav par raritātēm, kamēr pamēģiniet Rietumos šajā simboliskās varas pozīcijā – mākslas muzeja kuratora, jo vairāk direktora amatā – atrast daudz veiksmīgu sieviešu! Latvijā faktiski redzam apgrieztu spoguļattēlu situācijai, kādu Gladvels apraksta podkāstā “The Lady Vanishes”.
Tikmēr es personiski esmu gandarīts, ka pieķēru vienu no vadošajiem domātājiem neprecizitātē. Tomēr neesmu drošs, ka, ja Malkolms Gladvels iedziļinātos, situāciju varētu raksturot kā vienlīdzības triumfu. Visvairāk es vēlētos par šo tēmu atsevišķu “Revisionist History” epizodi, teiksim, “Men Vanish” [“Vīriešu pazušana”]. Tas būtu par paradoksu, cik atšķirīgi muzejs tiek uztverts Rietumos un pie mums, un kāpēc tam piemīt šādas dzimumu īpatsvara galējības abos flangos.
Manuprāt, mēs kaut ko līdz galam neesam sapratuši.