Raiņa un Aspazijas māja Baznīcas ielā 30 ir vienīgais abu dzejnieku mājoklis, kur memoriālas ekspozīcijas nepieciešamību pamato leģitīms iemesls, proti, Raiņa un Aspazijas 1926. gada 15. martā sastādītais testaments, kurā dzejnieki izteikuši vēlmi, lai šī māja paliktu Rīgas pilsētai, kur tai jāierīko viņu vārdā nosaukts muzejs: “Rīgai paliek mūsu bibliotēka un rokraksti, un tie darāmi pieejami visiem.”
Šogad šī ir jau trešā Raiņa un Aspazijas mājvieta, kuru dodamies skatīties. Gluži negaidīti esam ieradušies mēneša pēdējā sestdienā, kad muzeja apmeklējums ir bez maksas. Un gluži negaidītā kārtā tas mani ļoti ielīksmo. Pieejamības pārsteigums, kas apmeklētājam tiek dāvāts bez nosacījumiem. Jums nevajag neko censties iemācīties, sekot noteiktai programmai, kā to vēlas paredzēt nākamā “Latvijas skolas soma”, – vienkārši ejiet un baudiet, vai palasiet kaut ko bibliotēkā, neatkarīgi no tā vai esat ģimene, skolēni, vai kas cits. Paldies par to!
Šeit nespēju nociesties bez muzejiski liriskas atkāpes – savas muzejnieces karjeras, teiksim, viduspunktā es šaubījos par bezmaksas ieejas nepieciešamību muzejos (sākumā es par to vispār nedomāju), turpretī tagad nespēju iedomāties pamatotāku jēgu kultūras institūciju eksistences attaisnošanai kā to maksimālu pieejamību, kas cita starpā iekļautu arī pastāvīgu bezmaksas ieeju skolēniem, savukārt ģimenēm ar bērniem bezmaksas ieeju kādā konkrētā laikā. Turklāt es uzskatu, ka šī bezmaksas ieeja jārealizē neatkarīgi no šobrīd topošā “Latvijas skolas somas” projekta, un šāds uzskats visticamāk ir saistīts ar manu vīziju par muzeju vietu sabiedrībā. Neapšaubāmi muzejiem piemīt izglītojoša loma, bet reducēt uz to muzeju nepieciešamību bērnu auditorijai ir aplami. Cik noprotams, atbildīgās ministrijas vēlas pārliecību, ka bezmaksas ieeja muzejos tiek saistīta ar “patiešām jēgpilnu mācīšanās procesu” (Kultūras ministrijas Izglītības un jauniešu projektu vadītāja Aija Tūna intervijā Creative Museum), savukārt es domāju, ka bezmaksas ieejai muzejos bērniem ir jātiek saistītai ar kultūras pieejamību, personības tiesībām uz kultūras pieejamību un uz mūsu attieksmi pret bērniem, uzlūkojot muzejus drīzāk kā kopīgas sociālās atmiņas un vērtību glabātājus nevis izglītotājus. Nodibinot saikni starp bezmaksas ieeju muzejos ar izglītības funkciju, mēs riskējam bērnus attālināt no attieksmes, emociju, citādības vai vispār kultūras meklēšanas muzejos. Un tā būs liktenīga izšķiršanās. Bezmaksas ieejai būtu jābūt muzeju beznosacījuma mīlestībai pret savu nākamo auditoriju. Institūcijai būtu jābūt atvērtai un viesmīlīgai garāmejošam skolēnam, pat ja viņš muzejā tikai vēlētos paglābties no lietus vai ieietu tajā ar draudzeni prieka pēc.
Tādēļ tie muzeji, kas kaut vai vienu dienu mēnesī ir atvēlējuši bezmaksas apmeklējumam, manā skatījumā ir pozitīvi avangardisti. Kaut arī no mārketinga viedokļa, protams, šādu piedāvājumu ir tikpat grūti “pārdot”, cik potenciālajam apmeklētājam izmantot, jo katrs muzejs piedāvā atšķirīgus bezmaksas piedāvājumus, ko grūti ir atcerēties no galvas, bet muzeju mājas lapās nav tik viegli sameklēt. Varbūt būtu lietderīgi ieviest muzeju “dienas” piedāvājumu pretstatā Muzeju naktij, kas būtu viena nemainīga diena mēnesī, kurā visi valsts un pašvaldību muzeji vai arī visi muzeji, kas vēlētos pievienoties šai kustībai, piedāvātu bezmaksas ieeju?
Atgriežoties pie Raiņa un Aspazijas muzeja ekspozīcijas Baznīcas ielas namā, man šķiet, ka ar šo ekspozīciju tās veidotāji ir meklējuši ceļus kā pāraugt memoriālas ekspozīcijas sastingumu, izmantojot skaņas, ēnas, telpaugus. Man patika, ka klavieres drīkstēja spēlēt (tagad jau es rakstu kā mana meita!). Man ļoti patika “dizainīgie” ķeblīši un garderobes skapīši, man patika vecās koka ēkas mūsdienīgie elementi – lifts, telpa pasākumiem pagalma ēkā un telpa meistardarbnīcām. Šai ēkai nenoliedzami piemīt sava noskaņa, kas veiksmīgi saplūst ar memoriālo ekspozīciju.
Divas daļas no novēlējuma, šķiet, “Rīga” ir izpildījusi – dzejnieku bibliotēka un māja ir pieejama sabiedrībai. Paliek jautājums par “rokrakstiem”, kuru starpā ir arī UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautā Raiņa un Aspazijas sarakste. Šai punktā manu iekšējo diskusiju atkal raisa tas, par ko ar sevi polemizēju, jau strādājot Rakstniecības un mūzikas muzejā. Proti, vai muzeju “lielā šķiršanās”, kas notika 2009. gadā, kad Ojāra Vācieša, Andreja Upīša un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs tika reorganizēts un izveidotas jaunas institūcijas – Rakstniecības muzejs un Rakstniecības, teātra, mūzikas muzeja kolekcijas krātuve (šobrīd – Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM)) un Memoriālo muzeju apvienība –, savus krājumus atstājot RMM, bija pareiza? Tādējādi tika radīta virkne memoriālo muzeju, kam pašiem nekas nepieder un priekšmeti jādeponē no Rakstniecības un mūzikas muzeja, un tas savukārt rada situāciju, ka šodien rokraksti un dzejnieku sarakste nav īpaši pieejami plašākai sabiedrībai. Vai šādā kontekstā memoriālie muzeji nav tukša čaula, kura varbūt varētu arī nepastāvēt?
Kur tad īsti atrodas un šobrīd ir apskatāmi dzejnieku rokraksti – tas Raiņa un Aspazijas mājas apmeklētājam paliek neskaidrs. Varbūt būtu noderīga kāda asprātīga tehniska ierīce, kas ļautu mums tos iepazīt? To tad es arī uzskatu par šīs vietas, kas visādā citādā ziņā manī raisīja pozitīvas emocijas, būtiskāko trūkumu – sasaistes trūkumu ar dzejnieku darbu. Šobrīd tā ir ekspozīcija, kas orientēta uz bibliotēku un ikdienas priekšmetiem, neatklājot abu dzejnieku devumu Latvijai, un tā ir tikai skaists un kvalitatīvs fons tām zināšanām, kuras katrs no mums atnes sev līdzi.
Kopumā jāsecina, ka visas trīs šogad atklātās ekspozīcijas – Raiņa muzejs Tadenavā, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros un Raiņa un Aspazijas māja Baznīcas ielā – ir orientētas uz abu dzejnieku personībām un dzīves apstākļiem, bet daiļrade ir palikusi... kur? No otras puses – ir jūtams, ka visas trīs ekspozīcijas ar savu atjaunotni tiecas pāraugt pašas sevi, savu iepriekšējo “es” un memoriālo ekspozīciju šauros rāmjus vispār. Salīdzinot visas trīs, šķiet, ka visveiksmīgāk tas izdevies Tadenavas gadījumā, savukārt visvairāk muzejiski sadzīviskā šarma es piedēvētu Baznīcas ielai. Tāpēc es ticu, ka memoriālo muzeju ekspozīciju atjaunotne Latvijā vēl ir tikai pašā sākumā.
Fotogrāfiju autore: Agnese Neija