Kopš muzeju akreditācijas ieviešanas 1999. gadā Latvijas muzejniecībā risinājusies neformāla diskusija par to, kādai tai būtu jābūt. Kultūras ministrija cenšas pielāgot akreditācijas prasības aktuālajām sabiedrības vajadzībām, nodrošināt profesionālu standartu ievērošanu muzeju darbā un, protams, nodrošināt Nacionālā muzeju krājuma ilgtspējīgu saglabāšanu, kas ir pamatoti un saprotami. Tomēr akreditācija arī veicina birokrātijas pieaugumu muzejos, un daudzkārt ir dzirdēti pašu muzeju iebildumi pret atsevišķiem akreditācijas aspektiem.
Vai šajā procesā tiek uzklausīts muzeju viedoklis? Šobrīd Žaņa Lipkes memoriāls piesaka publisku diskusiju, vēloties, lai akreditācijas prasības atbilstu ne tikai Kultūras ministrijas un sabiedrības, bet arī pašu muzeju vajadzībām. Muzeji nav tikai pasīvi spēlētāji, rīks valsts kultūrpolitikas īstenošanai, tās ir aktīvas un radošas organizācijas ar savu izteiktu kultūrvidi un savu skatījumu uz to, kā jāstrādā. Uz jautājumu, kā muzeji izjūt šo situāciju, aicinājām atbildēt biedrības “Žaņa Lipkes memoriāls” valdes priekšsēdētāju Māri Gaili.
Agnese Neija: Pastāsti, kādēļ 2012. gadā sapratāt, ka vēlaties akreditēties un ko tas jums deva?
Māris Gailis: Mēs negribējām akreditēties. Tas bija obligāts nosacījums, lai varētu muzejam gūt finansiālu atbalstu no valsts. Tad, kad muzeja būvniecība tika pabeigta, man bija skaidrs, ka, lai maksātu algas un ikdienas izdevumus, sponsoru naudu es vairs nedabūšu. Tādēļ es aizgāju pie toreizējā premjerministra Valda Dombrovska, un viņš teica, ka uz vienu gadu varētu mums līdzekļus iedot, bet mums ir jāakreditējas. Toreiz nezinājām vispār neko, ko tas nozīmē. Pirmā akreditācija izrādījās par zināmu pārdomu etapu. Varbūt tur arī bija kādi lieki papīri, bet mēs sapratām, ka krājumam ir jābūt sakārtotam. Tas viss pieder valstij, un, ja viņi uzskata, ka tāda kārtība ir vajadzīga, tad viss kārtībā, ar viņu īpašumu ir jārīkojas atbilstošā veidā. Tad mēs to veicām.
AN: Akreditācijā tiek prasīta darbības stratēģija pieciem gadiem. Cik praksē tā bija reāla un cik reāla vispār ir ilgtermiņa plānošana?
MG: Akreditācijas kontekstā mēs uzskatām, ka nav nekādas starpības, vai tie ir pieci vai desmit gadi. Mums ir mūsu lielais mērķis, misija – izglītot caur muzeja darbību. Tas nemainās, mainās metodes, un mēs pat nevaram paredzēt, kādas tās būs, kas būs pēc četriem, septiņiem vai deviņiem gadiem. Parādās jaunas tehniskās iespējas, jaunas vajadzības, jauni cilvēki, jo kāda daļa no personāla tomēr visu laiku mainās. Muzejā tiek ienestas jaunas idejas. Pats galvenais, tādā mazā muzejā ir jāsaglabā labs, gaišs, radošs gars. Ja cilvēki nāk uz darbu priecīgi, tad tā lieta strādā. Viņi kaut ko izdomā, lai neieietu rutīnā, jo kaut kādi rutīnas elementi jau vienmēr rodas: nāk cilvēki un jautā vienmēr vienu un to pašu, un tad mēs domājam dažādus veidus, kā viņiem atbildēt, jaunas lietas. Žaņa Lipkes memoriāla lielais mērķis, misija – padarīt cilvēci labāku – ir tik plašs, ka varam kaut vai 100 gadus strādāt šajā virzienā.
AN: Kā pagāja pirmie pieci gadi un kādas ir atziņas?
MG: Kā viens mirklis.
AN: Šogad Žaņa Lipkes memoriālam ir pienācis kārtējās akreditācijas laiks, un jūs esat nolēmuši pretendēt uz Muzeju likumā noteikto iespēju akreditēties uz 10 gadiem, nevis pieciem, uz ko uzstāj Kultūras ministrija. Kādēļ? Ko tas jums dos?
MG: Pilnīgi neko. Tas vienkārši izslēgs vienu pilnīgi nevajadzīgu etapu, kura laikā mēs rakstām papīrus, gatavojam jaunu stratēģiju, kaut ko uzrakstām savādāk, savādāk formulējam, bet es neredzu jēgu ik pēc pieciem gadiem iet tam vēlreiz cauri. Mēs neredzam tam mērķi, un, ja likums saka, ka ir iespējams kārtējo akreditāciju saņemt uz 10 gadiem, tad es neredzu, kādi ir tie iemesli, kādēļ mums – Žaņa Lipkes memoriālam – nepretendēt uz šādu iespēju. Par mūsu darbu nav dzirdēti nekādi pārmetumi vai negatīvi komentāri. Kultūras ministrija vienmēr ir ar prieku pieņēmusi mūsu atskaites. Nav bijuši aizrādījumi nedz par grāmatvedību, nedz muzeja saturisko piedāvājumu, nedz apmeklētāju skaitu. Mēs esam ļoti neliels muzejs, taču mūsu apmeklētāju skaits ir visai nopietns. Mēs visu laiku piedāvājam sabiedrībai jaunas lietas, jaunas komunikācijas formas, un memoriāla apmeklētāju skaits tikai aug. Piemēram, šobrīd tās ir teātra izrādes, kuru dēļ muzejā nonāk cilvēki, kuriem nav pieņemami apmeklējuma laiki pa dienu un kuri līdz šim palikuši ārpus muzeja apmeklētāju loka.
Mums vajag visu labāko, ko mēs varam dabūt, un kāpēc lai tā nebūtu akreditācija uz desmit gadiem?
AN: Daudzi muzeji akreditāciju uzskata par brīdi, kad izvērtēt padarīto un varbūt veidot citādas stratēģijas nākotnei. Kā ar privātajiem muzejiem, cik bieži tie izvērtē savu darbību un maina savus plānus?
MG: Dzīve liek mainīt plānus nepārtraukti. Parādās jaunas idejas, jaunas komunikācijas formas, kas ir ietilpīgākas, mūsdienīgākas un vērtīgākas, vecais vienkārši atmirst. Piemēram, šobrīd mēs gatavojam tekstus audio gidam bērniem. Skatīsimies, kā tas strādās, varbūt vēlāk domāsim par to, vai tādi nav vajadzīgi arī pusaudžiem, jo daudzas lietas, kas mums pieaugušajiem liekas pašsaprotami zināmas – holokausts, Otrais pasaules karš –, jaunieši varbūt neko par to nezina.
AN: Kā jūs raugāties uz turpmāko, gados nedefinējamo periodu muzeja attīstībā, ko jūs no tā sagaidāt?
MG: Daudz prieka. Esmu bijis labākajos Eiropas privātajos muzejos, kuri spēj piesaistīt miljoniem apmeklētāju gadā, pie kuriem ārpusē visu laiku stāv rinda un kuri ir kļuvuši par sava laika kultūrzīmi. Tādi panākumi iedvesmo, tajā virzienā mēs dodamies.
Fotogrāfija no Māra Gaiļa privātās kolekcijas