15. maijā Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Līga Irbe savā facebook lapā rakstīja: “Šodien ir tā diena. Iesniegts. Par pārējo – par aiziešanas iemesliem un situāciju muzejā, runāšu publiski pēc izstādes “Katoļu baznīca un ticība Madonas apkārtnē” atklāšanas. Paldies maniem brīnišķīgajiem kolēģiem muzejā. Jūs esat ļoti spēcīga komanda, kas saprata un vēlējās palīdzēt darīt, radīt, dot! Varu novēlēt tikai pārmaiņas. Nepilnu divu gadu laikā no darba aizgājuši vismaz septiņi (7) darbinieki, varbūt beidzot ir laiks pašvaldībai (Agris Lungevičs) uzdot jautājumu – kāpēc? Un kas notiek ar muzeju?” Šai sociālo tīklu ziņai bija pievienots arī atlūguma attēls.
2019. gada 8. jūnijā Madonas muzejā tika atklāta Līgas kūrētā izstāde, kura bijusi labi apmeklēta. Pēc izstādes atklāšanas Līga ir prom no muzeja, drīz arī prom no Madonas, lai turpmāk savu dzīvi no jauna organizētu ārpus Latvijas.
Nav pirmā reize, kad jāuzklausa no Latvijas muzejiem aizgājušu speciālistu viedoklis. 2014. gadā pat veidojām šādu viedokļu apkopojumu ar mērķi noskaidrot, kāpēc gados jauni speciālisti muzejos visbiežāk ilgi nenoturas un izvēlas darbības jomas, kuras, iespējams, nav tik drošas, varbūt pat eksperimentālas, bet ļauj vismaz mēģināt realizēt savas idejas. Tomēr šī ir pirmā reize, kad domnīca ilgstošākā laika posmā seko kāda muzeja speciālista komunikācijai sociālajos tīklos un vienojas par tikšanos, lai uzzinātu vairāk par situāciju, kas šķiet simptomātiska veselai virknei Latvijas muzeju, ja ne muzeju publiskajam sektoram kopumā.
Pat ja viedokļi nevar tikt interpretēti viennozīmīgi, ko noteikti domāsiet, izlasot Madonas muzeja ilggadējās direktores komentāru, tomēr šķiet daudzi šajā intervijā atradīs ko pazīstamu:
- pārlieku piesardzību un izvairīšanos no riskiem,
- banālus birokrātiskus šķēršļus radošai darbībai,
- mazo algu negatīvo ietekmi uz darbinieku mentalitāti (īpaši reģionos),
- hierarhisku un konservatīvu pārvaldes organizēšanu no muzeja puses,
- attīstības redzējuma trūkumu,
- ilgstošu neiejaukšanos un atbildības neuzņemšanos no pārvaldošo institūciju puses; protams, der pieminēt, ka ir arī pašvaldības ar pretēju – pārāk entuziastisku – pieeju muzeja darba regulēšanā, kas arī neliecina par labu pārvaldību.
Šie ir tikai daži novērojumi, kas uzrāda kādu kopēju nozares problēmu – tās vājums izriet no pārvaldības modeļa, ko palīdz uzturēt likumdošana, kas savukārt ļauj sistēmai turpināt sevi atražot. Lūk, elementāra pretruna: kamēr muzeju jaunie speciālisti gribētu elastīgāku iespēju rīkoties (arī saimnieciski), plānojot izdevumus savu projektu realizēšanā vairāku sezonu perspektīvā, tikmēr viņu cienījamie, nereti pensijas vecumu sasniegušie publisko muzeju vadītāji turpina piesardzības politiku itin visā, lai tikai paildzinātu savu laiku amatā.
Kā zināms, Latvijas likumdošana nelūdz (pareizāk sakot – neliek) pensijas vecumu sasniegušo publisko muzeju direktoriem un vadītājiem korekti atbrīvot vietu nākamās paaudzes speciālistiem (kā tas ir parasts citviet publiskajā sektorā Eiropā) ar laipnu aicinājumu, piemēram, turpināt darboties muzeju padomēs, jo tādu vienkārši nav, tāpat kā nav terminēto darba līgumu muzeju direktoriem. Patiesi žēl iedomāties, ka ar pensionēšanos profesionālā karjera šajā nozarē ir galā. Tā tam, protams, nav jābūt, bet, iespējams, iemesls palikt amatā ir banālāks – tā ir iespēja turpināt saņemt algu un pensiju. Par kādu nozares attīstību valsts un pašvaldību muzejos pie šāda absurda lai mēs vēl runātu?
Algu jautājums ir nozīmīgs visai nozarei kopumā. Ja reģioni grib piesaistīt gaišus, radošus, izglītotus cilvēkus, ne tikai izpildītājus, bez pārvaldības modeļa liberalizēšanas neiztikt, bet to var tikai, apgūstot jaunus pārvaldības modeļus. Tieši tāpēc svarīgi ir muzeju pārvaldības reformas ietvaros vispirms jau nacionālas nozīmes muzejos realizēt vismaz dažus pilotprojektus, kas izdošanās gadījumā iedvesmotu arī reģionālas nozīmes muzejus sekot piemēram.
Ar Līgu tiekamies 26. augustā Rīgā, lai parunātu par iemesliem, kādēļ viņa aizgāja no muzeja. Starp citu, pati Līga, uzsākot sarunu, ierosina, lai palūdzam viedokli arī muzeja vadībai. Tā arī darām. Tā kā Līga intervijā min, ka, rosinot aktualizēt algu jautājumu pašvaldību muzejos, vērsusies pie Latvijas Muzeju biedrības (LMB), bet nesaņēmusi ne tikai atbalstu, bet pat oficiālu atbildi, vaicājām arī Latvijas Muzeju biedrības viedokli. Savukārt, reaģējot uz Līgas teikto par to, ka Madonas muzeju pēdējo divu gadu laikā atstājuši vairāki speciālisti, sazināmies ar vienu no viņiem – agrāko Mākslas nodaļas vadītāju Margrietu Griestiņu, lai noskaidrotu iemeslus viņas neilgajai karjerai šajā pašvaldības muzejā.
Ineta Zelča Sīmansone: Pastāsti, kāpēc esi prom no Madonas. Viens droši vien ir algas jautājums…
Līga Irbe: Jāsāk ar mazu ievadu [par to], kā es Madonā tiku. Pabeidzu maģistra [programmu] Latvijas Universitātē, man ir vēsturnieka izglītība. Plus man ir otra izglītība – juristkonsults. Pirms tam esmu strādājusi Rīgā gan privātajā, gan valsts sektorā, arī Policijas koledžā kā lektore, respektīvi, [man ir] gana plašs CV. Un es jau iepriekš meklēju iespēju atgriezties Madonā.
IZS: Tu esi no Madonas?
LI: Jā, esmu tur uzaugusi, un man likās loģiski atgriezties. Biju vēl ārzemēs, kur arī studēju, un man likās, ka ar tādu buķeti es savā dzimtajā reģionā varētu daudz ko dot, arī atšķirīgu redzējumu. Un es jau redzēju, ka manas intereses un redzējums varētu būt atšķirīgs. Gāju vienreiz, otrreiz uz muzeju, runāju ar direktori, bet tajā brīdī nebija vakanču.
Pirms diviem gadiem vakance beidzot bija, un es ar lielu sajūsmu piekritu. Tobrīd tiku brīdināta, ka atalgojums ir ļoti zems. Bet man tika solīts, ka tas tiks risināts.
Pirms tam biju strādājusi Lielbritānijā un man bija iekrājumi. Var teikt, ka faktiski gadu es sevi visu laiku piesponsorēju, jo mans atalgojums nesasniedza pat 500 eiro uz rokas. Arī dzīvoklis bija jāīrē. Taču visu laiku bija cerība, ka šis atalgojuma jautājums tiks risināts, jo tas bija sāpīgs ne tikai man, bet arī maniem kolēģiem. Visādi citādi sākums bija cerīgs. Bija zaļā gaisma rakstīt projektus un realizēt. Bet vēlāk tas aizgāja citā virzienā.
IZS: Kolīdz tu izrādīji iniciatīvu, situācija mainījās?
LI: Jā, tikko es nepiekritu tam situāciju risinājumam, kas bija vadības risinājums, es iekļuvu melnajā sarakstā. Darbinieki nemitīgi tika baidīti ar VIDu, KNABu, ar atlaišanu, ar vietējo domi.
IZS: Parunāsim par algu jautājumu.
LI: Šeit man jāizstāsta nesekmīgais mēģinājums kaut ko darīt algu labā.
IZS: Madonas domē?
LI: Jā, domē. Es sapratu, ka nav cita varianta. Viens ir sēdēt un visu laiku raudāt, otrs – beidzot iet un prasīt, pasakot, ka es neesmu ar mieru par šādu algu strādāt, es sevi vērtēju augstāk. Es pierunāju vēl 3 gados jaunus kolēģus (jo vecāka gadagājuma kolēģi nepiekrita, bet to var arī saprast, jo citam ir divi gadi līdz pensijai un viņiem tas nav vajadzīgs), un mēs četri iesniedzām iesniegumu direktorei, ka pieprasām algas paaugstināšanu. Pirms tam izpētījām līdzīgu muzeju darbinieku atalgojumus. Ne visi muzeji mums iedeva ziņas par darbinieku atalgojumu, bet no tā, ko savācām, Madonas muzejā bija vienas no zemākajām algām, pat tikai Vidzemes reģiona muzeju līmenī.
Tas, kas tālāk notika, mani fascinē. Muzeja direktors ir nevis ar abām rokām par un saka: “Forši! Mums tagad kopā jāiet šo izcīnīt, mēs esam spēks!”, bet faktiski es tiku uztverta kā ienaidnieks. Direktore gan sagatavoja priekšlikumu, bet nebija nekādu apspriežu ar citiem darbiniekiem. Tika vienpersoniski izlemts, vajag pielikt tā un tā. Viņa gāja uz domi priekšlikumu prezentēt, bet aiz tā nebija kolektīva. Es tikai netīšām trāpījos uz domes sēdi, jo, lai arī tika skatīts arī mūsu iesniegums, mums netika teikts, kurā sēdē šis jautājums tiks skatīts.
Kad uz Madonu atbrauca iepriekšējā kultūras ministre, es arī viņai publiski uzdevu jautājumu par atalgojumu. Uz ko domes priekšsēdētāja vietnieks, kas atbildīgs par kultūru, lepni paziņoja, ka algas ir augušas par 3%. Pēc tam neformāli kāds cits no domes man jautāja: “Nu, ko tad tu gribi, Irbe?!” Viņu acīs tas atalgojums ir adekvāts, un tas tikai nozīmē, ka nozare pati nespēj izstāstīt par savu lomu. Arī Madonas muzejs nespēj pārliecināt domi, ka muzejs ir vērtīgs un vajadzīgs.
IZS: Man šķiet, ka muzeji, īpaši reģionos, nav tik drosmīgi, lai ietu pie savas domes un pārliecinātu, ka ir nepieciešams personāla atalgojuma palielinājums. Ir prakse, ka Latvijas Muzeju padome, akreditējot muzejus un pēc sarunām ar muzeju personālu, iesaka pašvaldībām vai citām pārvaldošajām institūcijām izskatīt iespēju paaugstināt personāla atalgojumu.
LI: Es šeit lielā mērā redzu vadības problēmu. Madonas muzejā pašai vadītājai alga ir smieklīga. Vienmēr būs atalgojuma šķēres. Tad cik saņems darbinieks? Bet vadītājs pasaka, man pietiek.
IZS: Bet, stājoties darbā, tiki brīdināta, ka alga būs maza. Cīnījies, neizdevās. Tomēr tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc esi prom no muzeja?
LI: Alga ir būtiska. Man tas ir svarīgi. Mēs vērsāmies arī Latvijas Muzeju biedrībā, prasot atbalstu šajā situācijā, un parakstījāmies astoņi kolēģi. Diemžēl mēs nesaņēmām pilnīgi nekādu oficiālu atbildi.
IZS: Un muzeju biedrības priekšsēdētāja ir tava kolēģe!?
LI: Jā, kolēģe, bet ieteicu iesniegumu novīzēt kādam no valdes, lai nebūtu interešu konflikta.
Tas, ka nesekoja atbilde, man lika uzdot jautājumu, ja mēs paši neesam gatavi palīdzēt saviem biedriem, kuru intereses mēs it kā pārstāvam, tad kāda jēga ir no organizācijas un kāda jēga ir visiem tiem skaistajiem semināriem? Jā, mēs sanākam kopā, bet, kad ir nopietni jautājumi… Tas ir jautājums par lobiju. Ja it kā lielākā muzeju organizācija nav gatava iestāties par atalgojuma jautājumu, tad tas ir bezcerīgi. Jo te bija kāzuss, ar to varēja sākt diskusiju.
Es biju arī pie domes priekšsēdētāja uz sarunu par atalgojumu, viņš norādīja, ka pašā muzejā vajag tam rast finanses, respektīvi, pārskatot štatu politiku. Mans personiskais viedoklis ir, ka Madonas muzejā darbinieku struktūra ir neefektīva. Piemēram, Madonas muzejā pie durvīm uz veselu slodzi sēž cilvēks, kurš vienkārši sasveicinās ar apmeklētājiem un paprasa, pie kā jūs nākat. Tā ir vesela slodze, labi minimālā alga, bet vesela slodze. Tas ir tikai viens piemērs.
IZS: Vēl par aiziešanas iemesliem runājot…
LI: Man bija divi iemesli. Alga un muzeju vadība, konkrēti direktores personā. Pēdējā izstāde, ko kūrēju, bija par katoļticību. Tādu pretdarbību no vadības par plānā ieliktu pasākumu nebiju piedzīvojusi. Es sapratu, ka, kamēr viņa paliks amatā (un viņa paliks), es neesmu ar mieru turpināt cīņu, jo visu laiku jācīnās par iespēju darīt savu darbu.
IZS: Ko tu domā ar pretdarbību? Un vai šādu reakciju izraisītu jebkura darbinieka iniciatīva, vai tikai tava, jo tu sāki cīnīties par algu jautājumu?
LI: Ar pretdarbību es, pirmkārt, domāju sava veida bezdarbību. Par mani runājot, man bija izstādes koncepcija, jā, tā bija par katoļu baznīcu un, protams, reliģiska satura. Iepriekš jau izstāde bija ielikta muzeja izstāžu plānā, un es biju iesniegusi aprēķinu minimālajām izmaksām, ar ko varu realizēt izstādi, – 800–1000 eiro. Ieliku to gada plānā, lai tiktu pieprasīts finansējums. Man pateica, ka izstāde ir gada plānā, bet, kad es sāku prasīt, cik man ir piešķirts finansējums, un to es darīju burtiski kādus divus mēnešus, man netika atbildēts. Pēc tam man teica, ka muzejam ir nogriezts budžets, nav naudas. Es aizgāju uz domi, un man domē saka: “Kādas muļķības, budžets nav nogriezts.” Sanāca pretruna. Es sapratu, ka vienai pusei nav taisnība.
Beigās es uzzināju, ka man izstādei ir 250 eiro. Var tikai iedomāties, ko izstādei nozīmē 250 eiro budžets. Bija mēģinājums visu no koncepcijas ņemt nost, atstājot tikai planšetes pie sienas. Mums radās konflikts par saturu, un es atteicos veidot izstādi, kas būtu [tikai] sešas planšetes. Es gāju citu ceļu. Mums bija zinātniskās padomes sēde ar visu koncepcijas [apspriešanu], es pieprasīju balsojumu, uz ko man pateica, ka es nestrādāju zinātniskiem līdzekļiem, reliģijai nav vietas muzejā. Vispār ir arī sēdes protokols.
IZS: Pirms tam muzejs šo izstādi bija apstiprinājis.
LI: Jā. Bet, kad apstiprināja izstādi, koncepcija netika prezentēta. Es teicu, ka es eju kaut vai līdz ministrijai, bet es palieku pie pārliecības, ka šī izstāde ir profesionāls darbs, jo arī visi mani iepriekšējie projekti aizgāja uz urrā. Nebija pamata domāt, ka es kaut ko daru neprofesionāli. Vienīgais ceļš, kā es varēju šo izstādi dabūt cauri, bija piesaistīt naudu.
Es arī sarunāju firmu, kas bija gatava dot naudu izstādei. Es sazinājos ar domi, prasot, lai man uzraksta ziedojuma līgumu, lai firma var oficiāli izstādei pārskaitīt naudu. Man paziņoja, ka muzejs nedrīkst pieņemt ziedojumus. Kā muzejs nedrīkst pieņemt ziedojumus, ja muzeja nolikumā ir rakstīts “muzejs pieņem ziedojumus”?!
Visām metodēm vienkārši tika mēģināts nobrucināt projektu. Pēc tam bija vairāki zvani: “Līga, es zinu, ka izstādei vajag naudu, cik?” Es savācu to naudu. Tā tapa izstāde. Bet jautājums ir par to, kā jātop izstādei reģiona muzejā. Un izstāde saņēmusi ļoti izcilas atsauksmes. Izstāžu zāle bija pilnīgi pārveidota. Cilvēki teica: “Mēs nekad Madonā neesam redzējuši šo zāli šādu.” Protams, tas viss notika iespēju robežās. Un tas nebeidzams stāsts arī nākamajām izstādēm par budžetu, kas maksimāli ir 250 eiro. Tā tiek plānots.
Arī par komandējumiem runājot, kad es jautāju, vai muzejs man varētu apmaksāt degvielas izmaksas, braucot ar auto uz visām vietām, kur bija izstādei nepieciešamie materiāli, man pateica, lai es braucu ar autobusu. Un tas ir ziemā un vietās, kur autobuss dienā iet tikai vienā virzienā. Tie ir tie reālie darba apstākļi šajā muzejā. Varbūt, ja būtu normāla alga, es turpinātu cīņu, bet, saprotot, ka es nemitīgi sevi sponsorēju, tas likās neiespējami.
IZS: Vai tas norāda, ka menedžmentam nekādu iniciatīvu no darbinieka īstenībā nevajag?
LI: Nevajag. Vajag aklus izpildītājus. Tāpēc tad, kad es lasu diskusijas par terminētajiem [muzeju vadītāju darba] līgumiem, es ļoti priecājos. Es ceru, ka ideja tos ieviest nav tikai valsts muzejos.
IZS: Pašlaik šķiet, ka tā varētu būt katra reģiona izšķiršanās. Varbūt varam cerēt uz Kultūras ministrijas rekomendācijām to darīt.
LI: Es būtu pilnīgi par terminētajiem darba līgumiem reģionos. Piemēram, Madonas [muzeja] direktore jau ir pensijā, bet pašvaldība pie pašreizējiem nosacījumiem šo efektivitātes izvērtējumu muzeja menedžmentam nedarīs. Ja Madonas gadījumā [direktorei] būtu terminētais līgums, [tad] nākamgad, piemēram, situācija mainītos, un visi interesenti varētu pieteikties [muzeja direktora vakancei]. Būtu atklāts konkurss, un komisija skatītos, kāda, piemēram, ir Madonas muzeja attīstības vīzija.
Muzejs pašlaik strādā pie jaunas ekspozīcijas. Mans personīgais viedoklis par to, ko es šīs ekspozīcijas koncepcijā redzu, atšķīrās no citu viedokļa. Es arī redzu, ka muzejam kā kultūras iestādei ir milzīgs potenciāls, kas netiek [izmantots], un tajā virzienā, kurā [šobrīd] tiek iets, netiks izmantots. Muzejam ir lielisks iekšpagalms, zaļā zona, turpat blakus bibliotēka; vajadzētu domāt par kopīga kultūras kvartāla radīšanu. Tā vietā ir viena maza telpa, tai blakus atsevišķi taisām vēl vienu mazu telpu, ignorējot visa muzeja plašāku attīstības vīziju.
Man ir žēl, jo kādreiz Madonas muzejs bija reģiona muzejs nr. 1. Šobrīd Alūksnē, Gulbenē, Cēsīs, Valmierā notiek kolosāli projekti – visi ir aizgājuši krietni priekšā Madonai. Ja direktoram būtu terminētais līgums, varētu vērtēt un [slikta vērtējuma gadījumā] acīmredzot būtu jādod iespēja jaunam vadītājam. Jo principā ir redzams muzeja darbības regress.
IZS: Bet vai jauna vadītāja piesaiste ir iespējama pie pašreizējās reģionu muzeju vadītāju algas? Arī pašvaldībai ir izdevīgi tieši pašreizējie vadītāji, jo viņi neprasa lielākas algas.
LI: Jā, protams.
IZS: Konkrētās algas situācijā laikam grūti iedomāties vismaz piecus kandidātus uz vadītāja amatu.
LI: Tas ir jautājums par pašvaldības nostāju. Nesen žurnālā “IR” bija [raksts] par Cēsīm, kas meklēja pilsētas arhitektu. Ja nemaldos, viņi bija gatavi maksāt, bija gatavi skype intervijai ar cilvēku, kas strādā Londonā, jo viņi saprot, ka viņiem vajag cilvēku ar daudz plašāku redzējumu.
IZS: Latvijā nav daudz tādu pašvaldību kā Cēsis…
LI: Es uzskatu, ka gudra pašvaldība centīsies noturēt un piesaistīt cilvēkus, kuri atnesīs pilsētai pievienoto vērtību. Ne pārāk gudra pašvaldība vienkārši centīsies aizpildīt vakances ar to, kas ir [pieejams]. Pie tam, ja nemitīgi notiek kadru mainība, neko labu jau nevar sagaidīt.
Tāpat problēma ir arī autoritatīvais pārvaldes modelis. Igaunijas pārvaldības modelī muzeju ietvarā teikšana ir vairākiem cilvēkiem, ka tas nav muzeja direktors, kas vienpersoniski izlemj – vajag, gribu, darām. Ka tur ir valde, kas vienojas, diskutē un redz muzeja attīstību. Potenciāls ir milzīgs. Un arī kolektīvs, piemēram, Madonas muzejā ir ļoti radošs, pieredzējis un labs. Tas ir absolūti labākais kolektīvs, kurā man dzīvē nācies strādāt. Cilvēku resurss ir, jautājums par vadību.
IZS: Ja tev būtu iespēja iztēloties, kas būtu tās lietas, kas, tavuprāt, būtu darāmas, lai nākamie speciālisti, kas atnāk, tikpat ātri neapdedzinās?
LI: Es patiešām ticu, ka pārmaiņas būs tikai ar vadības nomaiņu. Jo tā pieredze arī vadībai ir pārāk spēcīga, lai pieņemtu lēmumu kaut ko darīt savādāk. Šī ir ērta pozīcija. Viss notiek ierastajā ritmā, un jebkurš lielāks projekts vai cits virziens rada satricinājumu, un tu nekad nezini, ar ko tas beigsies. Jautājums ir par iedvesmu un motivāciju, un, protams, atalgojumu, lai īpaši noturētu gados jaunus speciālistus.
Vēl viens apstāklis – strādājot Madonas muzejā, es nekad dzīvē nebiju tik maz apmeklējusi kultūras pasākumus, braukusi, skatījusies kaut ko citu, tāpēc, ka es to nevaru atļauties. Manā izpratnē izaugsme nav iespējama, ja tu neredzi jaunāko ne tikai Latvijas mērogā, bet arī Eiropas līmenī.
IZS: Jāatzīmē, ka, esot ekspertei Valsts Kultūrkapitāla fonda Kultūras mantojuma nozarē, es gandrīz neredzu reģionu muzeju pieteikumus radošo braucienu un pieredzes apmaiņas programmā. Muzejiem nav informācijas?
LI: Tas ir atalgojuma jautājums. Madonā es pirmo reizi izjutu, ko nozīmē, ka tev vispār nav naudas. Pat brauciens uz Rīgu ir kosmoss. Tāpēc nozares cilvēki mēdz atsaukties uz piecpadsmit gadus veciem braucieniem.
IZS: Mani, pētot reģionu situāciju, vienmēr ir interesējis jautājums, kāpēc pašvaldību kultūras nodaļu / pārvalžu darbinieku atalgojums gandrīz vienmēr ir lielāks nekā šo pašu pašvaldību muzeju speciālistu atalgojums?
LI: Tā atkal ir viena no pašu darbinieku problēmām. Paši muzeju darbinieki bieži saka: “Nu, ko es tādu daru, man jau vairāk nepienākas.” Tas ir nozares pašapziņas jautājums [pateikt], ka es esmu vērtība. Cilvēkiem ir ļoti zems pašvērtējums. Viņi turas pie tā darba kā pie vienīgā un pēdējā. Pašu nespēja organizēties savu interešu aizstāvībai. Tā ir milzīga problēma.
Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja direktores Līvijas Zepas viedoklis
Uz Līgu liku lielas cerības. Tomēr muzejā jādara ne tikai tas, kas tevi pašu interesē, strādājot pie vienas tēmas. Sagaidīju, ka Līga strādās arī pie topošās ekspozīcijas satura veidošanas, kā arī novada kultūrvēstures materiālu apzināšanas. Jāatzīst, ka mums neizveidojās laba komunikācija. Ir arī jautājums, kāpēc šāda līmeņa speciālists nevar atrast darbu, iespējams, tās ir komunikācijas problēmas.
Jā, algas ir zemas un pat nekonkurētspējīgas, bet Līga, uzsākot darbu Madonas muzejā, par to tika brīdināta. Jāpiebilst, ka direktors nav vienīgais, kas nosaka procesus muzejā, ir nepieciešama [arī] komanda.
Domāju, ka muzeju pārvaldības reformas jautājums attiecas arī uz reģionu muzejiem, bet tas lielā mērā ir atkarīgs arī no pašvaldības.
Latvijas Muzeju biedrības priekšsēdētājas Zanes Grīnvaldes viedoklis
2018. gada 8. oktobrī LMB saņēma iesniegumu no Madonas muzeja speciālistes Līgas Irbes, kurā minēts lūgums LMB darbībā pievērsties jautājumam jeb problēmai par muzeju darbinieku zemo atalgojumu. LMB vārdā atvainojos Līgai Irbei, ka uz iesniegumu netika sniegta rakstiska atbilde. Tā kā tobrīd abas bijām kolēģes Madonas muzejā, atbilde uz iesniegumu tika pārrunāta mutiski.
Par L. Irbes iesniegumu informēju kolēģus Latvijas Muzeju padomē (LMP), kad padomes sanāksmē tika skarts jautājums par muzeju speciālistu atalgojumu un toreizējās LMP priekšsēdētājas Agritas Ozolas sūtītajām vēstulēm Latvijas pašvaldībām. Šogad LMB valdes pārstāvji piedalījās “Latvijas Avīzes” organizētajā diskusijā, kurā tika runāts par kultūras nozarē nodarbināto zemo atalgojumu. LMB sadarbībā ar citām sektora nevalstiskajām organizācijām ir gatava iesaistīties plašākās diskusijās, ja tas var sniegt reālu ieguldījumu muzeju darbinieku atalgojuma celšanā.
Bijušās Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja Mākslas nodaļas vadītājas Margrietas Griestiņas viedoklis
Es gribētu, lai muzejā kaut kas mainās. Tas, kāpēc es aizgāju no muzeja, bija vairāku iemeslu kopums. Kad sāku strādāt Madonas muzejā, mana galvenā motivācija bija vienošanās, ka varēšu veidot un īstenot savu izstāžu programmu, kas, kā izrādījās, nebija iespējams. Pēc pusgada darba direktore šo programmu vēlējās noņemt no izveidotā izstāžu plāna, kaut arī uzaicinātie mākslinieki bija gan sākuši darbu pie savu izstāžu veidošanas, gan ieguvuši VKKF radošās stipendijas darba ieceres īstenošanai.
Neuzticēšanās manai programmai bija galvenais iemesls, kāpēc es uzrakstīju atlūgumu. Savukārt, domes atbalstīta festivāla ietvaros es savu izstāžu programmu īstenoju ārpus muzeja, izveidojot festivālu MABOCA, kas bija veiksmīgs un labi apmeklēts. Jāpiezīmē, ka Kaspara Groševa izstāde festivāla laikā notika muzejā un pat tika izvirzīta nominācijai Purvīša balvai.
Attēls no Madonas muzeja arhīva