Papildinot viedokļu sēriju par situāciju saistībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja atrašanās vietu, piedāvājam Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja, Dr.Arch. Jura Dambja viedokli.
Neesmu kompetents muzeju sistēmas pārvaldības jautājumos, tomēr, domājot par Rakstniecības un mūzikas muzeja izvietojumu, man ir savs redzējums. Ēka, Rīgā, Pils laukumā 2, kurā bija izvietots Rakstniecības un mūzikas muzejs un ir uzsākta tās atjaunošana konkrētai muzeja funkcijai, vispirms ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis “Licejs” (valsts aizsardzības nr. 6593). Liceja ēka celta 1785./87.gadā, vecākais ēkas attēls redzams 1797.gada J.K.Broces zīmējumā. Rīgas licejs jeb Kārļa licejs (latīņu: Schola Carolina) bija Zviedru Vidzemes laikā dibināta ģimnāzijas tipa skola pie Sv. Jēkaba katedrāles. Šīs ēkas atjaunošanas un funkcionālā piepildījuma risināšanā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Norvēģijas kultūras mantojuma direktorāts ir ieguldījis daudz enerģijas, lai no sākotnējās ideju un prasību pieticības nonāktu līdz starptautiskā līmenī saprotamam un atbalstāmam projektam. Vienkāršota un tik strauja muzeja mājas nomaiņa rada pārsteigumu. Katrai vietai taču jābūt savam konceptam, māju nevar uztvert tikai kā “zeķes” – ja vecās cauras un netīras, tad vienkārši nomaina pret citām! Iespējams, ka radusies jauna veiksmīga ideja un muzeja koncepcija, kas nav plašāk zināma un šobrīd situācijas komentēšanu ietekmē mana, atsevišķu faktu, nezināšana. Tomēr Pils laukums, konkrētā pilsētbūvnieciskā situācija un ēkas vēsture nav nenozīmīgi faktori.
Muzeju attīstībā vispirms jādomā par apmeklētāju. Cilvēkam ir izvēles brīvība, nevar piespiest apmeklēt muzeju, var tikai ieinteresēt ar tā kvalitāti. Skaidri jāatbild uz jautājumiem – ko muzejs dod papildus tam, kas jau pastāv, vai piedāvājums aizraus, kāda ir centrālā ziņa, vēstījums, vai apmeklētājs kļūs garīgi bagātāks? Ja ir bagātīgs krājums, muzeja mājvietas izvēle nav tikai telpu piemeklēšana, kvadrātmetru un atbilstoša mikroklimata nodrošinājums. Muzejam jābūt sabiedrībai nozīmīgas ziņas un misijas paudējam. Vieta, ēka un ekspozīcija nav savstarpēji nodalāmas detaļas, bet kopums, kas vai nu veiksmīgi strādā, vai ideju un radošuma trūkuma dēļ konkurencē zaudē.
Pasaulē ir tik daudz piemēru, kas pierāda, ka muzeja radīšanā vai atjaunošanā nepieciešama spēcīga, dziļa koncepcija, kas rodas ēkas arhitekta, muzeja vadības un idejas īstenotāju sadarbībā. Nav atbalstāma kultūras pieminekļu izmantošana tādiem muzejiem, kuros kultūras piemineklis pilda tikai ēkas funkciju un dažkārt pat traucē ekspozīcijai, kur ēka – piemineklis – nekļūst par vienu no galvenajiem muzeja eksponātiem. Svarīgi apzināties, ka ēka ietekmē muzeja sniegumu, savukārt muzeja koncepcija ietekmē ēku. Ir vēl viens svarīgs aspekts, kas jāņem vērā - kultūras būvju izvietojums pilsētas plānojuma struktūrā, proti, labākās vietas pie laukumiem, parkiem, skvēriem, pilsētas un valsts identitātes apliecinājuma vietām ir jāieņem kultūras, kā visas sabiedrības interešu funkcijai.
Juris Dambis
Dr.Arch.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs
12.09.2018.
Attēls: europeana.eu