Šī gada janvārī bez lielas reklāmas apmeklētājiem tapa pieejama jauna Latvijas Kara muzeja ekspozīcija “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā” (Autori: Ilze Krīgere, Klāvs Zariņš; ekspozīcijas mākslinieciskais dizains: H2E), par ko arī šis ieraksts.
Ekspozīcijas koncepcija
Sākšu ar to, ka šī ekspozīcija, līdzīgi kā visas pagājušajā gadā atklātās Raiņa un Aspazijas mājas iezīmē mēģinājumu pāraugt līdzšinējo ekspozīciju veidošanas praksi. Tiek pieteikts mēģinājums runāt par Pirmo pasaules karu, izmantojot civiliedzīvotāju prizmu, padarot uztveramāku tradicionālo politiskās un militārās vēstures interpretāciju. Tas, ko mēs varam vērot, ir tāda kā vēstures cilvēciskošana, kara cilvēciskošana, gala rezultātā varbūt arī – muzeja cilvēciskošana. Praksē gan šis pieteikums, manuprāt, netiek konsekventi realizēts – ekspozīcijas teksti, to daudzums un uzsvari joprojām pauž tieši to pašu vēstures interpretāciju, kādu atceros gan no saviem skolas gadiem, gan vēstures grāmatām, gan arī muzejos redzētā. Savukārt tas, kas attiecas uz cilvēcisko, joprojām ir pakārtots, tomēr tas ir un ir visai daudzveidīgs – strēlnieku sadzīve, rotaslietu izgatavošana, strēlnieku dziesmas, ārstniecība, dienasgrāmatas, atmiņas, vēstules.
Pie ekspozīcijas koncepcijas es pieskaitītu arī dizainu, ņemot vērā, cik uzkrītoši mērķtiecīgi tas ir ticis izmantots.
Dizains
Neregulārās formas, slīpās līnijas, kontrastējošais sarkanais – tas ir veids, kā ieviest ekspozīcijā dinamiku, izvairīties no muzejiem raksturīgajām statiskajām formām un tātad arī garlaicības, vienveidības, rutīnas. Un tādu šeit tiešām nepiedzīvosiet. Neteikšu, ka vitrīnu līklocis man atgādinātu munīcijas noliktavu vai armijas arsenālu (neesmu tādas nekad redzējusi), taču pilnīgi noteikti ekspozīcijas vizuālā identitāte man šķita nopietna un dramatiska, bet vitrīnu izvietojums radīja sajūtu, ka tu nezini, kas gaidāms aiz katra nākamā pagrieziena.
Lielākā vilšanās man bija tas, ka, manuprāt, ekspozīcijas viena no interesantākajām daļām, proti, atmiņu, vēstuļu un dienasgrāmatu fragmenti, bija vizuāli veidoti rokrakstu imitējošā šriftā. Salīdzinājumā ar ekspozīcijas pamata tekstu, šāda metode tos padarīja nesalasāmus (ja ņem vērā, cik daudz to bija) un šķietami mazāk svarīgus nekā ekspozīcijas pamata teksts, kas atainots vienā no mums ierastajiem burtveidoliem. Saskaņā ar izstādes pieteikumu, manuprāt, vajadzētu būt otrādi – visam cilvēciskajam vajadzētu būt izceltam, savukārt politiskā un militārā vēsture varētu būt fons. Ideālā variantā es šīs atmiņas gribētu klausīties, nevis lasīt. Jāatzīmē, ka vispār melnās krāsas izmantošana fonā un gaišāks teksts, līdztekus jau minētajam rokraksta vispārinājumam, padara šo izstādi par fiziski lielu slodzi redzei. Bet, ja apmeklētājs vēlētos izlasīt visus tekstus, tad domāju, ka tas vispār nav iespējams, tādēļ loģiska būtu kādas tekstu daļas pārnešana audio formātā.
Šis, manuprāt, ir ļoti interesants izstāžu izveides aspekts, par kuru nav īpaši daudz runāts, proti, mērījums, cik vispār laika nepieciešams, lai iepazītos ar kādu ekspozīciju, t.i. izlasītu visus tekstus, visu apskatītu un izmēģinātu. Un tad šo skaitli vajadzētu salīdzināt ar reālo laiku, ko apmeklētājs pavada muzejā, domāju, ka tā varētu būt apmēram stunda vai pusotra. Domāju, ka starpība būtu daudznozīmīga.
Viena no izcilākajām priekšmetu grupām, kas ir muzeju krājumos, ir fotogrāfijas. Šķiet, ka to emocionālās iedarbības aspekts līdz šim ir nepietiekami novērtēts. Aplūkojamā ekspozīcija izmanto ļoti daudz fotogrāfiju. Tās tiešām ir interesantas, tomēr dažreiz mazāk ir labāk. Mazāk, bet lielākas un labākā kvalitātē, ja vien tas, protams, ir tehniski iespējams.
Ekspozīciju “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā” raksturo arī mūzikas izmantojums. Parasti tas ir veiksmīgs, ja vien nav monotons vai pārlieku skaļš. Ja ņem vērā, cik daudz laika apmeklētājam jāpavada šajā izstādē, mūzikai nevajadzētu kļūt traucējošai, kā, piemēram, sadaļā “1917. gada Februāra revolūcija...”, kur skanošā dziesma uzmācīgā skaļumā apmeklētājiem dzirdama desmitiem reižu. Tomēr manā atkārtotajā ekspozīcijas apmeklējuma reizē šis skaņu ieraksts jau bija noregulēts un izskanēja precīzi un forši, vai arī es vienkārši ātrāk izgāju tai cauri.
Iesaiņojums skatītājam
Pārsteidz, ka attiecībā uz šo ekspozīciju nav pieejams nekāds papildu informatīvais materiāls, pat mazākais bukletiņš ne, nav pieejams audiogids, nav pieejama gandrīz vispār nekāda informācija. Tas ir mīnuss. Toties ekspozīcijas un muzeja apmeklējums ir bez maksas. Paldies!
Pie iesaiņojuma skatītājam es pieskaitītu arī citas sīkas, nenostrādātas lietas, piemēram, skapīši vestibilā ir netīri no iekšpuses un atstāj putekļu nospiedumus uz apģērba (vismaz tas, kuru lietoju pirmajā apmeklējuma reizē).
Pamanīju ekspozīcijā fotogrāfijas, kas ir lietotas atkārtoti, piemēram, fotogrāfija “Ziemassvētku kaujās bojā gājušie karavīri. 1917. gads” redzama divas reizes, otro reizi tā parakstīta ar nosaukumu “1917. gada pavasarī Tīreļpurva rajonā savākto kritušo karavīru apbedīšana brāļu kapos. 1917. gada aprīlis”.
Tas, kas man lika atkal grūti nopūsties, bija fakts, ka laikā, kamēr uzturējos ekspozīcijā, kāds puisis reizes četras ieskrēja ekspozīcijā, lai uzspēlēti nevērīgi palūkotos, ko es tur daru. Acīmredzot es izskatos tik neuzticama, ka mani ir īpaši jāpieskata. Šo viedokli gan mainīju savā otrajā apmeklējuma reizē, kad uzraudze vismaz 20 reižu ienāca palūkoties uz mani. Un tas diemžēl sabojā iespaidu par ekspozīcijas mūsdienīgumu, nemaz nerunājot par to, ka traucē koncentrēties. Patiesībā man ļoti grūti saprast, vai kādi pārsimts eiro videokamerām (uz apmēram 200 000 ekspozīcijas budžeta) patiešām izmaksā dārgāk nekā visu šo cilvēku darbs un zaudētais profesionālais iespaids.
Emocijas
Latvijas muzeoloģiskajā domā nav ierasts, ka ekspozīcijai būtu jāraisa emocijas, tomēr man tā ir viena no būtiskākajām lietām, ko meklēju un vērtēju muzejos. Veids, kā tēma uzrunā skatītāju, cik profesionāli un talantīgi vēstījuma nodošanai ir lietota informācija, teksti, mūzika un dizains – tas viss konsolidējas jautājumā: vai ekspozīcija aicina uz līdzpārdzīvojumu? Un “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā” pilnīgi noteikti pieder pie tādām ekspozīcijām, kas veicina līdzpārdzīvojumu.
Skumjas ir šīs ekspozīcijas pamata emocionālais fons, kas visspēcīgāk realizējas izstādes nobeigumā, kur viena no manām mīļākajām latviešu tautas dziesmām “Tumša nakte, zaļa zāle” tiek atskaņota latviešiem tik raksturīgās un absolūti lieliskās kora mūzikas izpildījumā un kara zaudējumu statistikas ietvarā. Fonā esošā filma gan bija nesaskatāma, jo telpā iespīdēja saule.
Skumjas ir izlasāmas zemtekstos. Piemēram, Jezupa Baško formastērpa mētelis, par kuru, līdzīgi kā mana vīra formas tērpu, kuru uzdāvinājām Latvijas Okupācijas muzejam, jūties pārsteigta: tik mazs! Un tas liek atskārst, ka vairums karotāju bija jauni puikas, 17–18 gadus veci. Tagad tādiem pat cigaretes nepārdod.
Simbolisku daudznozīmību es saskatu faktā, ka viena no strēlnieku mīļākajām nodarbēm vaļas brīžos bijusi rotaslietu izgatavošana. Rotaslieta ir vērtība pavisam citā realitātē, ne jau karā – tajā, kur ir mīļotās sievietes ar smalkiem pirkstiem un citi civilās dzīves aspekti.
Pie sarežģītās tēmas cilvēciskošanas es pieskaitītu arī kādu mazu monitoru, kurā nelielas filmiņas fonā tika atskaņotas latviešu strēlnieku dziesmas un šlāgeri. Kādas no tām iedzēris mēdza dziedāt arī mans tēvs. Pirmā pasaules kara mantojums. Cik atceros, vairumu no tām parasti dziedāja tikai vīrieši un šķita, ka tās zināja visi. Vai šodien vīrieši vispār dzied?
Tas, pēc kā var iet uz Latvijas Kara muzeju, ir nacionālais – piederība, pašapziņa –, jebkas, kas ar šo jēdzienu mums saistās. Pirmais pasaules karš man rādās kaili nacionāls, un ģeniāli ir tas, ka Kara muzejs pats par to nepasaka ne vārda, tikai konfrontē skatītāju ar faktiem. Ja šodien mēs esam nogrimuši mierlaiku teorijās un šaubās, kas ir nacionālais, kas ir pilsonība, kas ir tas, kas ir šis, tad šī ekspozīcija, bet būtībā pats karš, uz to atbild ar neapstrīdamiem faktiem – tie bija latviešu strēlnieki, kas cīnījās par Latviju, un kopš tiem laikiem joprojām dzīvs ir latviešu starpā populārais novēlējums: “nu,... turies!”
Vispārinājums
“Pastāsti man kaut ko par karu” ir frāze, ar kuru kaut kad pagātnē bērni mēdza pieslēgties savu vecāku un vecvecāku dzīves pieredzei – citai informatīvai telpai, citam laikam. Manā bērnībā mēs lietojām citas formulas: “Pastāsti man kaut ko par savu jaunību; pastāsti man kaut ko par Afganistānu; pastāsti man kaut ko par... pastāsti man par kaut ko”. Mentāli gatavojoties apmeklēt izstādi, manī bija gaidas, ka tā man dos impulsu refleksijai par karu kā sociālu vai politisku, vai varbūt psiholoģisku fenomenu. Kas vispār ir karš? Tas taču nav tikai komerciāls projekts, ģeopolitiskas ambīcijas, militāras savienības. Paradokss atklājas faktā, ka, manuprāt, cilvēki grib karot. Karš ir mīlestība, mīlestība ir karš? Pēc kara gan visi parasti to noliedz un atstāj atmiņas par kara šausmām vai mantru: kaut tikai nebūtu kara, kaut tikai nebūtu kara... Karš kā izdevība, karš kā izaugsme. Pirmajā pasaules karā nobrieda ideja par Latvijas neatkarību, un tikai līdz ar monarhijas nogalināšanu tā kļuva iespējama.
Latvijas Kara muzeja jaunā ekspozīcija ja ne atbild uz šo jautājumu tieši, tad pilnīgi noteikti saprot, ka šāds jautājums pastāv, kā vienu no atbildēm piedāvājot faktu par pastāvējušo kara propagandu, kas glorificēja karu. Bet ar to šķiet par maz. Un, kaut arī tā nepiedāvā tiešas atbildes, tomēr visa ekspozīcija mudina mūs domāt par šo fenomenu. Kā viena no atbildēm uz jautājumu “Kas ir karš?” man šķita arī muzeja kioskā nopērkamais K. Štrāla romāns “Karš” (2015), kura galvenais varonis ir karš un kurā aprakstītas jauna cilvēka izjūtas kara priekšvakarā – satraukums, gaidas, nekonkrētība – un vēlāk – kara nerealitāte, absurdums, neprofesionālisms, tā bieži vien nejaušības raksturs – un tā sekas – pārsteigums, nāve. Un patiesībā tieši šis izdevums mani beigu beigās pārliecināja, ka Kara muzejs zina, ko dara, un tieši Karš ir galvenais šī muzeja interpretējamais objekts, un tā ir tāda ļoti laba sava ceļa apzināšanās.
Pēcgarša
Apzinoties to, ka mani ieraksti kļūst aizvien garāki un tāpēc visticamāk līdz galam neizlasāmi, es tomēr nenoturējos iekļaut savu jau tradicionālo pēcgaršu. Kara muzeja jaunā ekspozīcija ar divu nedēļu starplaiku man ir visvairāk devusi tieši profesionālisma analīzes kontekstā. Dizaina biroja H2E un Kara muzeja sadarbības rezultāts piedāvā muzejniekiem lielisku materiālu dažādu profesionālu ekspozīcijas izveides risinājumu aplūkošanai un analīzei.
Attēls no dizaina biroja H2E arhīva