Vienudien nolēmām ielūkoties divos no mūsu latviešu rakstniecības klasiķu memoriālajiem muzejiem. Viens bija Kārļa Skalbes muzejs “Saulrieti”, kurā nekad iepriekš nebiju nonācis, otrs – brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu memoriālais muzejs “Kalna Kaibēni”. Abi Vecpiebalgā, abi Vecpiebalgas pagasta muzeju apvienības “Orisāre” biedri.
Atzīšos, par rakstnieku memoriālajiem muzejiem esmu domājis visai daudz un centies saprast, ko [vispār] nozīmē un ko konkrēti man nozīmē tajos gūstamā pieredze. Domāju, ka mēs visi kaut dažos no šādiem muzejiem esam bijuši, pat ja vien tikai skolas gados, kad, kā stāstīja mans paziņa, viņš bija licis krist kaunā savai latviešu valodas un literatūras skolotājai, jo pie ieejas durvīm muzeja darbinieci bija sveicis ar vārdiem: “Labdien, vai Andrejs Upīts mājās?”
Jau paaugušies mēs zinām, ko šādos muzejos varētu sagaidīt. Uz galda, gluži kā pēc pēdējās rindiņas uzrakstīšanas, atdusēsies sastindzis spalvaskāts vai zīmulis. Šur tur būs pa kādai grāmatu kaudzītei. Uz palodzes skums un pēc rakstnieka klātbūtnes ilgosies istabas augs. Gulta būs rūpīgi saklāta, nekādā ziņā ne savandīta kā manējā šodien. Klusām tikšķēs pulkstenis. Laiks būs apstājies. Ko tagad domāt, darīt, ko tagad just?
Laimīgā kārtā nekas no minētā nedz “Saulrietos”, nedz “Kalna Kaibēnos” viesi nesagaida. “Saulrietus” Skalbe esot iecerējis, izplānojis un uzcēlis ar domu par mūža novakari, kuru gan kara dēļ tur neizdevās sagaidīt, vien jau pēcāk atgriezties, lai atdusētos turpat līdzās esošā pakalniņā. Tāpēc arī tāds šķietami rezignēts mājas nosaukums. Mans ieteikums gan būtu tur nonākt ap pusdienas laiku un īsti saulainā laikā, kad pa daudzajiem un lielajiem mājas logiem iespīd gaisma, bet saulainajā tālē labi saskatāms vīd Alauksta ezers. Sauli šī māja mīl un ar to spēlējas – gan no iekšienē neapstrādātajām baļķu sienām izvilinot dzīvu koka smaržu, gan pa īpaši ierīkotajiem logiem, kas no bērnu istabām jumta pažobelē paver skatu uz pieaugušo viesistabu, rotaļājoties ar saules zaķīšiem un radot patiesi teiksmainu noskaņu. Un tad vēl, protams, krāsnis! Skalbe esot bijis salīgs cilvēks, par vienu no viņa nāves iemesliem tiek uzskatīta pārsalšana zvejnieku laivā, kad viņš kara beigās cēlās pāri jūrai uz Zviedriju. Saulrietu savā mājā viņam sagaidīt neizdevās, taču interesanti, ka pati nebūt ne lielā māja ir nokrāsota īsti zviedriskā, tumšsārtā krāsā.
“Kalna Kaibēnos” viss ir citādi. Bija Līgo dienas priekšvakars, un muzeja pārraugs enerģiski pie ziņojumu dēļa stiprināja lapiņu ar informāciju par to, kur un kā viņš svētku laikā būs sadabūjams rokā. “Muzejam ir jābūt atvērtam 24 stundas 7 dienas nedēļā,” viņš sacīja. “Ja tā nav, kas tad būs? Nebūs kārtības, ja cilvēki atbrauc, bet netiek iekšā!” Viss turpmākais kaut kādā ziņā bija pilnīgs pretstats “Saulrietos” pieredzētajam, taču lieliski to papildināja, parādot, cik atšķirīgas var būt pieejas memoriālo muzeju ekspozīciju iekārtošanā un cik oriģināli drīkst atļauties būt šo muzeju darbinieki – pieskaņojoties katra konkrētā muzeja vietas un ekspozīcijas varoņa raksturam un temperamentam.
“Kalna Kaibēnu” mājām laika gaitā nav tik ļoti veicies kā “Saulrietiem” – tapetes šur tur mitruma iespaidā lobās nost no sienām, vienubrīd pat esot iebrucis jumts (tas nupat vērsts par labu, saulē mirdzēja jauns un trīskāršs apšukoka šindeļu klājiens), un kopumā vecās brāļu Kaudzīšu skolas istabās valdīja optimisms. Tāpat kā dārzā, kur veco ābeļu vietā bija sastādīti daži desmiti no zaķiem un stirnām ar režģīšu nožogojumiem pasargātu ābelīšu, ar abiem rakstniekiem pasniegtajiem sakaltušo lauru vainagiem pie sienām, ar lietām, par kurām mēs varētu nojaust – diez, vai visi šie priekšmeti maz ir autentiski, taču kopīgās noskaņas iespaidā, mēs bijām gatavi tam noticēt. Jo kaut kādā ziņā memoriālais muzejs ir arī spēle, līdzīgi kā teātris, kurā tev tiek piedāvāta iespēja nonākt cita, līdzās esoša cilvēka apziņā, kustēties, liekot lietā viņa ķermeņa daļas un locekļus.
Abos muzejos pieredzētais mani mudināja aizdomāties par to, ko gan varētu iesākt tagad, 21. gadsimta otrās desmitgades noslēgumā. Rakstnieki un dzejnieki vairs nesēž viņiem īpaši uzceltās brīvdienu mājās pie rakstāmgalda, viņi sēž pie portatīvajiem datoriem visur, kur vien pagadās – virtuvēs, vilcienos, kafejnīcās un vēl daudz kur citur. Kas gan no tā visa varētu būt traktējams kā muzejs? Iztēlojos skolas puiku, kurš “ielogojas” pazīstamas rakstnieces sociālo tīklu kontā un iesaucas: “Sveiki, vai X ir mājās?!”
Tomēr šī vīzija nav diez ko tāla no iespējamās un jau esošās realitātes. Viens no zināmākajiem piemēriem ir Sūzanas Zontāgas digitālais arhīvs, par kura dzīvi jau pēc autores nāves ir izskanējis arī ne mazums kritisku viedokļu. Bet noticis ir, lūk, kas – Kalifornijas Universitātes bibliotēkā ir padarīts pieejams portatīvais dators, kurā ikviens apmeklētājs var lasīt ikvienu no viņas 17 198 elektroniskā pasta sūtījumiem un uzzināt arī citu viņas datorā esošu informāciju. Gan bez iespējas kaut ko tajā visā izmainīt vai izmantot kādiem citiem mērķiem. Šī projekta īstenotājus kritiķi mēdza nopelt ar pašas Zontāgas vārdiem no esejas “Pret interpretāciju”, kurā Zontāga devusi mājienus par mūsu nepieciešamību pēc mākslas eroticisma, un tas nav savienojams ar visa zināšanu par visiem, bet drīzāk gan saistāms ar noslēpumu, mājienu, nojausmu, cerību, ilgu saglabāšanu. Nu, un tad vēl, protams, visas ar mūsu dzīvi saistītās banalitātes, kas šādos mirkļos draud iznirt virspusē un sabojāt apkārtējo labākos priekšstatus par mums. Zontāgas elektroniskā pasta vēstulēs esot pārsteidzoši daudz informācijas par dažādām notievēšanas programmām (Atkinsa diēta, nu un tad?), esot novērojama slikta mūzikas ierakstu izvēle un kas tikai vēl ne. Taču man šķiet, ka nekas no tā nav velti.
Klēpjdatorā, kurā simulēta datu un mapju struktūra, kāda tā bijusi Zontāgas abos datoros – Power Mac G4 un iBook – laikā no 20. gadsimta 90. gadiem līdz pat 2000. gadu sākumam, ir pieejama jebkuram interesentam. Tāpat jebkuram interesentam ir pieejama viņas mīļotās Anijas Leibovicas fotogrāfiju grāmata “A Photographer’s Life”, kurā varbūt pat Zontāgas aiziešana mūžībā ir dokumentēta daudz tiešākā un nesaudzīgākā veidā. Grāmata man stāv uz galda, zinu, kas mani tajā sagaida, bet tā arī neesmu to saņēmies atšķirt jau vairākus gadus, jo pārāk labi zinu it visu, kas tur redzams.
Attēls: Gētes mirstamā istaba Veimārā. Louis Held, Weimar, 1906. No privātā arhīva