Viena no sešām vietām, kur pērn risinājās 1. Rīgas Laikmetīgās mākslas bienāles jeb RIBOCA1 notikumi, bija Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes ēka Kronvalda bulvārī 4. Ēka būvēta pēc arhitektūras profesora Johana Koha projekta, pabeigta 1901. gadā, un tai ir savdabīgs burta H formas plāns (H ķīmisko elementu tabulā ir ūdeņraža apzīmējums). Tā kā nams būvēts īpaši dabaszinātņu vajadzībām, tajā ir daudz telpu plašām un ērtām laboratorijām.[1]
Esmu pārliecināts, ka vairākums RIBOCA1 apmeklētāju šajā namā ielūkojās pirmo reizi mūžā. Domāju, ka šis pats vairākums pēc ekspozīcijas apskatīšanas bija pamatīgi pārsteigts – un ne jau tikai par laikmetīgo mākslu, ne jau tikai par izstādei atvēlēto telpu daudzumu un interesanto sazarojumu jeb plānojumu, bet arī par tobrīd vēl aizvien skatāmajām Bioloģijas fakultātes pastāvīgajām ekspozīcijām. Viena veltīta zooloģijai, bet otra – ķīmijai. Pa ausu galam dzirdēju, ka tās paredzēts nodot Latvijas Dabas muzejam. Var jau būt, ka šādā rīcībā ir kaut kāda saimnieciska loģika – iespējams, ir kaut kādi ēkas izmantošanas plāni, un tāpēc no visa liekā steidzīgi ir jātiek vaļā. Tomēr, manuprāt, tas ir pamatīgs zaudējums Rīgā un Latvijā pieejamo muzeju klāstā. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša – tāpēc, ka tā neviens nekur vairs nedara. Abu ekspozīciju iekārtojuma maniere un estētika ir tieši pārmantota no 18. gadsimta kunstkamerām jeb brīnumistabām, un kāpēc gan šāda pagātnes liecība (bet ne tikai pagātnes liecība) būtu jāiznīcina. Mums jau tā ir pietiekami garš saraksts ar nedokumentētām un zudušām pagātnes liecībām. Turklāt RIBOCA1 ekspozīcija pierādīja, ka pat šādiem “nemoderniem” muzejiem piemīt lieliska spēja saspēlēties ar laikmetīgo, šodienīgo.
Viens no iespaidīgākajiem šādas saspēles piemēriem pasaulē ir Palazzo Fortuni Venēcijā.[2] Kādreiz Pezario dzimtai piederējušo gotiskā stilā celto namu tās īpašnieks Mariano Fortuni (1871–1949) 19.–20. gadsimtu mijā pārvērta par savu fotostudiju, scenogrāfijas darbnīcu, kā arī ļoti plašās tekstilmākslas un glezniecības darbu kolekcijas mājvietu. 1956. gadā Fortuni privāto muzeju viņa atraitne Henriete novēlēja Venēcijas pilsētai. Kopš tā laika palazzo ir atvērts publikai – gan ar noteikumu, ka tas notiek vien laikos, kad līdzās pastāvīgajai kolekcijai izvietota kāda mainīga ekspozīcija. Šis noteikums katru izstādi pārvērš par kaleidoskopisku piedzīvojumu, kurā seni ķīniešu tērpi var nonākt līdzās Anrī Matisa zīmējumam, bet liela formāta Antoni Tapiesa glezna – no akmens gatavotam aizvēsturiskam arheoloģiskam artefaktam.
Taču RIBOCA1 ar ekspozīciju Bioloģijas fakultātes ēkā pierādīja vēl kaut ko. Runas par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību Rīgā vilnī jau tik sen, ka es pat vairs neatceros, kad tās sākās. Privātie mecenāti jau sāka vākt mākslas darbu kolekciju, tika rīkoti projektu konkursi u.tml. Vienubrīd bija iecere muzeju būvēt Andrejsalā pēc Rema Kolhāsa projekta, taču drīz vien šī doma kaut kā apsīka, tad pagāja kāds laiks, un nu jau pirms trim gadiem notikušajā konkursā par uzvarētāju tika atzīts britu arhitekta Deivida Adžeja biroja un Latvijas arhitektu biroja “AB3D” sadarbībā veidotais projekts Jaunās Skanstes teritorijā. Arī tam nepaveicās, jo sākās “ABLV” bankas skandāls (“ABLV” laikmetīgās mākslas kolekcijai bija jākļūst par muzeja pamatu), un, ja jau skandāls – kāds gan tur vairs muzejs. Turklāt vēl jau mums top arī privātais muzejs “Zuzeum”.
Manuprāt, Bioloģijas fakultātes ēka būtu bijusi ideāla vieta laikmetīgās mākslas muzejam – gan novietnes, gan formas ziņā (un varbūt pat tajā kā pastāvīgas ekspozīcijas elements būtu varējusi palikt kāda daļa no fakultātes dabaszinātniskajām kolekcijām). Savā ziņā tas būtu arī laikmetīgs žests, jo atbilstu ilgtspējības un “recycling” idejām, kaut ko vecu padarot par jaunu un aktuālu. Piedevām tā būtu iespēja neatkārtot, piemēram, mākslas muzeja “Rīgas Birža” ēkas pārbūvē pieļautās neveiksmes un kļūdas, jo vēsturiskajam nepavisam nav obligāti jāizskatās tumšam un vecišķam – jo īpaši, ja salīdzināšanai turpat līdzās ir izstādīts kaut kas laikmetīgs un jauns.
It kā jau sen vairs nav tie laiki, kad visām nozīmīgākajām kultūras būvēm būtu jāatrodas pašā lielpilsētas centrā – galvenais ir laba satiksme un pievilcīgs saturiskais piedāvājums. Pasaulē ir diezgan daudz veiksmīgu piemēru, kad slavenu arhitektu projektētas koncertzāles, kultūras pasākumi vai muzeji “nekurienes vidū” iedveš dzīvību perifērās teritorijās un padara tās par nozīmīgiem kultūras tūrisma galamērķiem. Prātā uzreiz nāk Jaunās un vecās mākslas muzejs Tasmānijā vai, kā senāks vēsturisks piemērs, Amazones teātris Manausā, Brazīlijā. Savā ziņā šādi decentralizācijas piemēri ir arī mūsu pašu ārrīgas koncertzāles Cēsīs, Liepājā un Rēzeknē vai Marka Rotko centrs Daugavpilī. Un tomēr man šķiet, ka ir labi, ja nacionālas nozīmes kultūras būves cita no citas atrodas kājāmgājējam sasniedzamā vai vismaz tikai dažu sabiedriskā transporta pieturu attalumā.
[1] http://www.doma.id.lv/parbf/vesture/veesture.shtml
[2] http://fortuny.visitmuve.it/en/home/
Attēls: www.zudusilatvija.lv