Kā domnīca Creative Museum vakar uzsvēra raidījumam Kultūršoks (ēterā 7.09.), Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) un Kultūras ministrijas (KM) kopīgais lēmums pārcelt RMM darbību uz Mārstaļu ielu 6 bez vienošanās par atgriešanos muzeja vēsturiskajā ēkā Pils laukumā 2 muzeju nozares prestižam būtu liels trieciens.
Pārsteidzoši, ka muzeja direktore, argumentējot par labu Mārstaļu ielas 6 ēkai, lieto faktu, ka Pils laukums 2 ir bijusi tikai viena no muzeja agrākajām atrašanās vietām. Tiesa, piebilstot, ka jau kopš 1991. gada. Strīda ar būvniekiem dēļ Ruskule ir gatava pieņemt Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) piedāvājumu pārcelties uz citu – ievērojami mazāku ēku. Iedomājieties Alvja Hermaņa reakciju, ja neapgūtu Eiropas struktūrfondu vai būvnieku strīda dēļ kas līdzīgs tiktu piedāvāts Jaunajam Rīgas teātrim.
Mūsuprāt, RMM pārcelšanās uz Mārstaļu ielu 6 ir apsverams tikai kā pagaidu risinājums, ar skaidru vienošanos par RMM atgriešanos Pils laukumā 2, kad tiesvedības process beidzies un ēka ir rekonstruēta.
Nevar aizmirst, ka muzeja gadījumā ēka ir neatņemama zīmola sastāvdaļa.
Šis risinājums ir straujš, noticis bez atklātas diskusijas, bez vairāku (nevis viena) attīstības variantu izskatīšanas. Turklāt visā šajā procesā iztrūkst vēl viena neatņemama demokrātiskas pārvaldes nianse – vai kāds ir pajautājis, ko šāds lēmums nozīmēs apmeklētājam? Un vai nav tā, ka nozare izvēlas iet vieglāko pretestības ceļu, akceptējot VNĪ priekšlikumu?
Turpinot rubriku par aktuālo situāciju ap Rakstniecības un mūzikas muzeja atrašanās vietu, piedāvājam RMM direktores Ivetas Ruskules viedokli.
Ineta Zelča Sīmansone: Kāpēc tika izlemts Rakstniecības un mūzikas muzeju (RMM) pārcelt uz Mārstaļu ielu 6? Vai tas ir pagaidu, vai “uz visiem laikiem” risinājums?
Iveta Ruskule: [RMM] lēmums pieņemt [muzeja lietošanā] ēku Mārstaļu ielā 6 pamatots situācijā, kāda izveidojusies ap muzeja pēdējo publiskajai darbībai izmantoto un rekonstrukcijā esošo ēku Pils laukumā 2. Iebilstu apzīmējuma “muzeja vēsturiskā mājvieta” lietojumam attiecībā uz Pils laukumu 2, kas vēsturiski ir bijusi viena no vairākām muzeja atrašanās vietām (no 1991. līdz 2014. gadam), kurai veiksmīgas rekonstrukcijas pabeigšanas rezultātā jau 2016. gadā vajadzēja kļūt par muzeja turpmāko (un pastāvīgo) atrašanās vietu.
Diemžēl tiesvedības process starp ēkas īpašnieku VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) un būvniekiem ir ieildzis, un tā atrisinājums joprojām nav prognozējams. Tikmēr muzejs jau ceturto gadu ir bez iespējas pilnvērtīgi veikt savu darbu, piedāvājot apmeklētājiem pastāvīgu iespēju apmeklēt muzeja ekspozīciju un izstādes, mūžizglītības pasākumus.
Ilgstoša neskaidrība un nu jau teju bezcerība prognozējamā termiņā atrisināt situāciju ar ēkas Pils laukumā 2 rekonstrukciju liedz iespēju muzejam pilnvērtīgi veikt izstāžu un ekspozīciju darbu, nodrošinot sabiedrībai bagātīgā nacionālā rakstniecības un mūzikas mantojuma piedzīvošanu šodienīgā formātā un vēstījumā. Pēdējā nacionālajai rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija (tā atradās Rīgas pilī) sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam, tādējādi bez šāda vēstījuma ir izaugusi jau vesela paaudze. Muzeja pašreizējais darbības formāts, aktīvi veidojot un eksponējot viesizstādes un izbraukuma izglītojošās programmas, ir alternatīvs pagaidu komunikācijas plāns – tas nav nedz ilgtspējīgs, nedz varošs nodrošināt muzejā glabātā nacionālas nozīmes mantojuma pietiekami intensīvu komunikāciju un atdevi sabiedrībai muzeja darbības formās. Tādēļ tika izvērtēts VAS “VNĪ” izteiktais piedāvājums nezināmo nākotni aizstāt ar laika grafikā prognozējamu attīstību namā Mārstaļu ielā 6. Nams tika vairākkārt apsekots, notika sarunas un konsultācijas ar LR Kultūras ministrijas (KM) vadību, izvērtēti potenciālie muzeja attīstības scenāriji un tikai tad pieņemts pozitīvs lēmums.
IZS: Ņemot vērā, ka tas bija VNĪ ierosinājums, gribētos uzzināt, kurš šo lēmumu atbalstīja, lai tas varētu turpināt ceļu uz saskaņošanu Ministru kabinetā (MK)?
IR: Rakstniecības un mūzikas muzejs, saņemot VAS “VNĪ” piedāvājumu un atsaucoties KM sniegtajai informācijai par neprognozējamību situācijā ar Pils laukuma 2 rekonstrukcijas pabeigšanu un aicinājumu izvērtēt piedāvāto alternatīvu, iepazinās ar ēkas platību, izstrādāto būvprojektu, vairākkārt apsekoja ēku, lai pārliecinātos par tās piemērotību muzeja publisko funkciju veikšanai. Ēku kopā ar RMM apsekoja arī LR kultūras ministre Dace Melbārde un LR kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone. Lēmums par labu projekta virzīšanai uz MK tika pieņemts, apzinoties šo kā iespējami labāko reāli pieejamo un pārskatāmā laikā īstenojamo risinājumu Rakstniecības un mūzikas muzeja attīstībai valsts un sabiedrības interesēs.
IZS: Kā tas nākas, ka Latvijas Muzeju padome (LMP) par šo uzzina no plašsaziņas līdzekļiem un Creative Museum (CM), kā arī, tikai reaģējot uz CM jautājumu par viedokli, iekļauj šo jautājumu LMP 5. septembra sēdes dienas kārtībā?
IR: Nevaru komentēt kanālus, no kādiem [Latvijas] Muzeju padome neuzzina informāciju, vien sliecos domāt, ka muzeja (pie kam tikai tā publiskās daļas) atrašanās vietas maiņa diezin vai attiecas uz LMP kompetenci. Manis iepriekš vadītais Ogres Vēstures un mākslas muzejs savu atrašanās vietu manas vadības laikā mainīja trīsreiz. Ik reizi tas bija no muzeja neatkarīgu ārēju apstākļu noteikts lēmums, kuru tādā vai citā risinājumā virzīja muzeja pārvaldītājs sadarbībā ar muzeja vadību, kā tas notiek arī šoreiz.
IZS: Kā šis lēmums korelē ar muzeju ētiku? Vai arī gadījumā, ja, piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) vai Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) ēku rekonstrukcijas laikā būtu noticis tiesvedības process ar būvniekiem, muzejs būtu pārceļams uz citu ēku un cik reāli tas izklausās?
IR: Attiecībā uz RMM situāciju salīdzinājums ar LNMM vai LNVM nebūtu līdzvērtīgs. Atgādinu, ka ēka Pils laukumā 2 nav īpaši celta muzeja vajadzībām. Muzejam tā kalpoja kopš 1991. gada un, uzsākot rekonstrukciju, tika saistīta ar muzeja attīstības plāniem ilgstošā nākotnē. Lēmums pārcelties uz Mārstaļu ielu 6 netika pieņemts uzreiz pēc sarežģījumu un tiesvedības sākšanās, muzejs turpināja strādāt pie Pils laukuma 2 [pastāvīgās ekspozīcijas] satura, jo tiesvedības norise un VAS “VNĪ” vairākkārtējie mēģinājumi panākt mierizlīgumu pārliecināja par tās iespējamu izbeigšanos vismaz tādā statusā, lai varētu tikt turpināti būvdarbi. Lēmums par [RMM pārcelšanos uz] Mārstaļu ielu 6 tika pieņemts tikai tad, kad notikumi tiesvedībā vairs neļāva domāt par drīzu un prognozējamu iznākumu. Lēmuma pieņemšanā prioritārs bija muzeja attīstības, nevis ēkas jautājums.
IZS: Vai no muzeja puses šo var izlemt tikai direktors, jo zināms, ka daļa darbinieku tam nepiekrīt?
IR: Muzeju saskaņā ar Muzeju likumu un RMM nolikumu vada direktors, kurš ir tiesīgs pieņemt stratēģiskus un ar muzeja attīstību saistītus lēmumus. Konkrētais piedāvājums tika skatīts arī muzeja Attīstības padomē 2018. gada 18. jūnijā. Šajā pat dienā notika muzeja darbinieku kopsapulce, kur tika skaidroti apstākļi, apsvērumi un lēmums. Pēc sapulces kolēģi pauda gandarījumu par situācijas risinājumu. Man nav šādas informācijas [ka daļa darbinieku neatbalsta RMM pārcelšanos uz Mārstaļu ielu 6], bet nenoliedzu, ka 60 cilvēku kolektīvā var pastāvēt viedokļu dažādība attiecībā uz daudziem, ne tikai šo, lēmumu. Darbinieku “kolektīvā” ekskursija ēkā vēl tikai sekos pēc MK lēmuma pieņemšanas, kad arī detalizētāk pārrunāsim RMM attīstības iespējas jaunajos apstākļos un tiksim arī pie to jautājumu izrunāšanas, kuri raisījuši darbiniekos šaubas vai neizpratni.
IZS: Cerot, ka tas tā nebūs, bet tomēr rodas jautājums, kas notiks ar Pils laukumu 2 pie scenārija “uz visiem laikiem”?
IR: [Tas ir] jautājams ēkas īpašniekam.
Attēls: Leta