“Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme” ir izstāde, kas atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tajā ir vērojami dažāda veida portreti – fotogrāfijas, gleznojumi, kā arī dažas skulptūras.
Manuprāt, Mākslas muzejs ir perfekta vieta šai izstādei, jo tur ir labi būvētas telpas ar interesantu un savā veidā brīnišķīgu uzbūvi un izkārtojumu. Ekspozīcija bija pa trīs telpām: pirmajā no tām bija fotoattēli, bet pārējās gleznas un skulptūras. Ejot no vienas telpas uz otru, tās savienoja koši sarkani paklāji, kas pēc manām domām lika gaiteņiem izcelties. Ejot prom no izstādes, pagājām garām gleznu “glabātuvēm”. Es tā arī nesapratu, vai tas bija domāts ar ieceri, lai mēs tās ieraudzītu, vai arī nē.
Ejot cauri izstādes telpām, varēja manīt, kā mainās fotogrāfiju un mākslas darbu stils un noskaņa cauri laikiem. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā darbi bija daudz vēsākās un tumšākās krāsās, nekā pirms vai pēc tā. Citas izmaiņas, ko ievēroju, bija stilu mainīšanās. Ja pirms kara un tā laikā visi fotografēja, zīmēja un veidoja diezgan vienādi, tad pēc kara mākslinieki veidoja savus darbus daudz krāsainākus un atšķirīgākus.
Es ievēroju arī daudz jaunu lietu, ko nebiju ievērojusi mākslas izstādēs iepriekš, tajā skaitā to, ka pazīstami mākslinieki glezno viens otru, vai arī to, ka divi dažādi mākslinieki, gleznojot vienu cilvēku, attēlo to atšķirīgi cits no cita. Izstādē varēja ieraudzīt vairāku leģendāru latviešu portretus, piemēram, Jāņa Rozes portretu.
Visi darbi ekspozīcijā bija labi veidoti, bet no gleznām man mīļākie bija Valdemāra Tones darbi “Anna” un “Pie loga”. Abos darbos bija attēlotas meitenes košos apģērbos – viena dzeltenā, otrā sarkanā. Šie darbi man tik ļoti iepatikās, jo abos fons bija drūms, bezkrāsains un bez meiteņu krāsainajiem apģērbiem darbs būtu licies bēdīgs. Manuprāt, šie darbi būtu labi gājuši kopā, taču tie neatradās blakus.
Izstādē bija arī daudz fotogrāfiju. Tās nebija tik krāsainas kā gleznas, bet mana mīļākā no tām bija Kārļa Iltnera Lillijas Vikšas-Soboļevskas portrets. Šis darbs izcēlās ar to, ka tā noskaņa, manuprāt, bija viegla un gracioza, pateicoties sievietes apģērbam, senlaicīgajam spogulim, kurā viņa skatījās, un gaišajam apgaimojumam.
No skulptūrām man īsti nav mīļākās, jo tās mani īpaši nepiesaista, bet, ja man liktu izvēlēties, es teiktu, ka vislabāk man patika Jāņa Brieža Kārļa Zemdegas attēlojums. Tas bija līdzīgs citiem darbiem, bet tajā pašā laikā arī ļoti atšķirīgs ar smalkām detaļām, piemēram, ar acīm, kas šajā darbā bija tukšas.
Es ļoti gribēju izmēģināt izstādes aplikāciju, kas bija solīta izstādes skrejlapā, bet, tā kā izstāde atradās pagrabā un tur nebija zonas, tas nebija iespējams. Ar mani reizē ienāca vesela skolēnu grupa, kuri arī bija vīlušies par šo apstākli. Tas bija gandrīz vienīgais izstādes trūkums. Kopumā izstāde bija interesanta, un es ieteiktu to apmeklēt, kaut vai lai paplašinātu savas zināšanas par portretiem.
Attēls no LNMM arhīva