Laikā, kad svinam #latvijai100 un katra kultūras nozare ar prieku rūpē un atrāda dāvanas sabiedrībai, Kultūras ministrija (KM) muzeju nozarei arī ir sagatavojusi īpašu dāvanu. No 1. oktobra KM Muzeju nodaļa tiek likvidēta, apvienojot to ar Bibliotēku un arhīvu nodaļu.
Iespējams, nav pamata uztraukumam, vismaz tā mums apgalvo KM atbildīgās amatpersonas. Bet vai tiešām? Vai pēc nākamajiem astoņiem gadiem to nesauksim par vēl vienu “sasteigtu un nepārdomātu soli”, jo tieši tā raidījumā Kultūršoks KM Valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš nosauca 2010. gadā notikušo Muzeju valsts pārvaldes (MVP) likvidēšanu. Toreiz tas skanēja šādi:
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 13. pantu un 15. panta ceturtās daļas 1. punktu ar 2010. gada 1. janvāri likvidēt kultūras ministra pārraudzībā esošo tiešās valsts pārvaldes iestādi – Muzeju valsts pārvaldi (turpmāk – pārvalde) –, pievienojot to Kultūras ministrijai.[izcēlums mans – IZS]
Tolaik tas notika, optimizējot valsts pārvaldes resursus. Kā izriet no valsts sekretāra vietnieka sacītā, arī šoreiz nodaļu apvienošana notiek, īstenojot resursu optimizēšanas reformu. Nejaušība? Un kāpēc tieši Muzeju nodaļu? Misija izpildīta, nozarē parādījušies citi spēlētāji, kas spēs uzņemties līderības misiju un KM deleģētās funkcijas? Kas galu galā būs ieguvējs no šādas arhīvu, bibliotēku un muzeju pārvaldības apvienošanas? Ko tas paredz specifiski muzeju nozares pārvaldībai? Kā tas ietekmēs muzeju nozares ilgtermiņa attīstību? Kā redzams, pašlaik jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Komunikācija ar nozari – Latvijas Muzeju padomi (LMP) un nevaldības organizācijām – līdz šim nav notikusi.
KM uzskata, ka tas ir ministrijas iekšējais jautājums. Piebilstot, ka, lai gan augstu vērtē LMP viedokli nozarei specifiskos jautājumos, nozares pārvaldības reforma vai reorganizācija uz to neattiecas, kaut gan Muzeju likumā par LMP lomu lasām:
Latvijas Muzeju padome ir konsultatīva institūcija, kas izveidota, lai veicinātu institūciju sadarbību un lēmumu pieņemšanu jautājumos, kuri saistīti ar valsts stratēģiju muzeju jomā, kā arī ar muzeju darbību un Nacionālā muzeju krājuma veidošanu un saglabāšanu. [izcēlums mans – IZS]
Iespējams, noticis pārpratums. Pati Muzeju nodaļa laika gaitā ir zaudējusi savu stratēģisko nozares redzējumu, kāds tai bez šaubām piemita MVP laikā, ne tikai zaudējot reformu spēlē, bet arī pamazām zaudējot dūšu mēģināt ietekmēt procesus. Šo astoņu gadu laikā no drosmīgas, uzņēmīgas un tiešām radošas nozares pārvaldes iestādes toreizējā MVP objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ pakāpeniski pārtapa par nozares “pelēko peli” – nodaļu, kura vienu pēc otras ziedoja savas lieliskās iniciatīvas un iestrādes, par ko būtu pienācies cīnīties. Profesionālās literatūras izdevniecības sērija Muzeoloģijas bibliotēka panīka, konferenču programma izsīka īsti nesākusies, tālākizglītības piedāvājums netika profesionāli aktualizēts, finālā to atdodot Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pārziņā, kurai tas gan vistiešāk piekrīt pēc KM deleģējuma. Tomēr LKA līdz šim programmu ir nevis attīstījusi, bet degradējusi. Turklāt, manuprāt, viena no MVP tālredzīgākajām iniciatīvām, Muzeoloģijas maģistrantūra pie LKA, šogad pēc gandrīz divdesmit gadus veiksmīgas darbības pēkšņi nav izsludināta.
Turpinot uzskaitījumu, Muzeju nodaļa nez kāpēc ir atteikusies arī no nozares pārstāvniecības Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīklā (NEMO), un tikai brīdi pēc ievēlēšanas NEMO valdē bez redzama ārēja spiediena nolika mandātu redzamākajā Eiropas muzeju organizācijā. Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga kvalitātes monitorings liek vēlēties labāko un uz Muzeju nodaļu tieši neattiecas, kamēr MVP laikā vēl gatavotos nozares publiskos gada pārskatus formāli ir aizstājusi Kultūras karte, no kuras publiski pieejamajiem datiem katrs var izdarīt savus secinājumus.
Autoritatīva un analītiska viedokļa, ja neskaita nevaldības organizāciju centienus, nozarē nav. Tikmēr par profesionalitātes standartu allaž uzskatītā muzeju akreditācija, kura pēc funkciju sašaurināšanas palika galvenais KM Muzeju nodaļas uzdevums, piedzīvo kritiku vienlīdz no publisko un privāto muzeju puses.
Visu šo uzskaitot, nonākam pie jautājuma: ja MVP likvidēšana, kura ir nesusi līdzi nozares pārvaldības un pārstāvniecības spēju sašaurināšanu, ir bijis pārsteidzīgs solis, kas krietni iegriezis attīstībai, ko varam sagaidīt no nozares tālākas marginalizācijas?
Vēlreiz jāatzīmē, ka daļu “zaudēto” funkciju brīvprātīgā kārtā pat bez KM deleģējuma ir uzņēmušās veikt nevaldības organizācijas, kā piemēru minot pārstāvniecību starptautiskajās muzeju organizācijās un pētniecību, kuras centrā ir muzejs kā institūcija. Tomēr nozarei nepieciešama vienota, mērķtiecīga attīstības stratēģija, kurā ietilptu ne tikai visas iepriekšminētās aktivitātes, bet arī saistošs nākotnes redzējums.
Jautājums ir šāds – varbūt ir laiks sākt domāt par īstu dāvanu muzeju nozarei simtgadē, ne nu gluži atjaunojot MVP, bet atbalstot Muzeja studiju institūta izveidi? Atspēkojot KM bažas par līderu trūkumu nozarē, jāpiezīmē, ka akadēmisko kapacitāšu un ambīciju pašai nozarei pietiek nu jau arī ar muzeja studijām saistīto pētnieku skaita un pētniecības tēmu pārklājuma izteiksmē.
Tikmēr tikai pirms dažiem mēnešiem Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pārtapa par Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, tā nostiprinot savas pozīcijas plašākā kultūras resorā un, svinot savus panākumus, 5. oktobrī organizē starptautisku konferenci “Kultūras mantojuma aizsardzība nākotnei”. Konferences ielūgumā lasām:
Konferenci rīkojam ar mērķi sabiedrības dzīves norišu straujās attīstības laikā censties prognozēt un mudināt nenokavēt nepieciešamās pārmaiņas, kas vistiešāk var ietekmēt kultūras mantojuma saglabāšanas darba kvalitāti un efektivitāti.
Konferenci iedvesmo Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes 30 darba gadi, Eiropas Kultūras mantojuma gads, Latvijas valsts simtgade, kā arī Latvijas prezidentūra Baltijas jūras valstu padomē. [izcēlums mans – IZS]
Un tomēr – daudz laimes, #latvija100!
Attēls: scopeuout.com.au