Spītīga jāšana uz beigta zirga. Ilzes Knokas viedoklis par RMM

Turpinot izgaismot viedokļus par situāciju saistībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja atrašanās vietu, piedāvājam RMM agrākās direktores (līdz 2015. gadam) Ilzes Knokas viedokli. 

Kā varēja paredzēt, no Ilzes skatupunkta tiek tverts plašāks problēmjautājumu loks nekā tikai eventuālā RMM atrašanās vietas maiņa. Šis viedoklis var likties nesaudzīgs, tomēr, iespējams, situācija tiešām var kalpot par stimulu sistēmiskāk izanalizēt RMM vietu kultūras mantojuma saglabāšanas un patēriņa ainavā valstī un pieņemt stratēģiskus lēmumus šīs jomas tālākai attīstībai.  

 

Atbildot uz jautājumu: “Kā Tu vērtē situāciju, ka Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) ir izlēmis necīnīties par vietu Pils laukumā, piekrītot daudz mazākām un nereprezentablākām telpām Mārstaļu ielā 6? Pie reizes sakot, ka Pils laukums 2 nav gluži muzeja vēsturiskā ēka (tas nekas, ka no 20. gadsimta 90. gadiem...). Vai, tavuprāt, iestrēgušie rekonstrukcijas darbi un tiesvedība ir pietiekams pamats, lai atteiktos no Pils laukuma 2? 

Pareizums ir tāds staipāms lielums – katram savs un pēc savas mazās vajadzības. Kā izriet no publiski pieejamiem avotiem (Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns atzīst: “Ņemot vērā šo radušos situāciju, kādā Rakstniecības un mūzikas muzejs patlaban ir, un to, ka nav pārliecības, ka pārskatāmā nākotnē situācija ar Pils laukumu 2 varētu atrisināties, mēs domājam, ka tas ir risinājums muzejam, lai tas varētu īstenot vienu no savām pamatfunkcijām – ekspozīciju un izstāžu veidošanu.”), šajā gadījumā galvenais pamatojums Mārstaļu ielas projekta piedāvāšanai/pieņemšanai ir nepieciešamība šī muzeja darbību noturēt normatīvajos aktos definētajā veidolā un, galu galā, tā pastāvēšanu leģitimizēt, regulāri akreditējot, un bez publiski pieejamas ekspozīcijas tas ir grūtāk izdarāms, īpaši akreditācijas noteikumu burta skaidrajā gaismā. Un nebūšanas ar vēl viena Kultūras ministrijas (KM) muzeja akreditāciju tiešām varētu radīt problēmas.

Tādā griezumā muzeja teorētiska pārcelšana uz telpām, kuru faktiskā pieejamība nav daudz drīzāka par Pils laukumu (pielāgošana, formas un satura projektēšana (par optimistisko domu, ka derēs jau tas pats pilnīgi citādām vajadzībām un arī ne vakar tapušais projekts, iejūtīgi paklusēsim), īstenošana, finansēšana – ar līdzšinējiem tempiem trīs vēlēšanu cikli kā likts; un vēl taču Latvijas Nacionālais vēstures muzejs kautri stāv rindā, par Pulka ielas [Muzeju krātuvju kompleksa celtniecību] nemaz nerunājot, un tad jāizvēlas, kurā pirkstā kost), ļautu vienoties par attiecīgajos papīros ierakstāmo un tāpēc saucama par pilnīgi pareizu. 2021. gada pieminēšana, neslēpsim, sajūsmina līdz sirds dibinam.

Ja uz pareizumu paskatās ārpus ierēdnieciskas pašpietiekamības rāmjiem, varētu konstatēt, ka muzeja darbības vide ir stipri mainījusies ne tikai kopš 1941. gada, kad Raiņa muzeja vajadzībām sāka pielāgot Maikapara namu pašreizējā A. Briāna ielā, un ne tikai kopš 1994. gada, kad Raiņa Literatūras un mākslas muzejam sākās gaidīšana uz Pils laukuma ēkas pielāgošanu, bet arī kopš 2011. gada, kad sākās staipīšanās ar EEZ programmas projektu.

Kaut vai tas, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) pašas un citu personu tās telpās īstenotās eksponēšanas un interpretēšanas darbības pa šo laiku jau ir aizņēmušas to vietu, kas RMM pēc kaut kādas loģikas KM piedāvājumā būtu domājama. Un, ja Mārstaļu ielas adreses atrašanās uz ērti nostaigājamas maršruta ass ar LNB varētu tikt vērtēta kā ērtība apmeklētājam un priekšrocība muzejam, tad dīvainā nozares politika ar bezmaksas (vismaz lielā daļā gadījumu) piedāvājumu bibliotēkā, kamēr tematikas un auditorijas ziņā līdzīgs piedāvājums KM muzejos pērkams par maksu, liek apšaubīt pieprasījuma apjomus. Nemaz nerunājot par turpat apkārt esošo citas tematikas mantojuma un laikmetīgās kultūras tirgu.

Kamēr tiek svinēti ieilgušie gaidīšanas svētki, auditorija ir pārdalīta starp skaitā un kvalitātē pieaugošo publisko un privāto personu piedāvājumu, no kura izvēlas lietotāji, kuru skaits turpretī nepieaug. Lai šo sadalījumu mainītu sev par labu, muzejam būs vajadzīgs stipri vairāk par kaut kad nākotnē nosacīti pielāgoto ēku. Rakstniecības un mūzikas (nevis manuskriptu, nevis grāmatu, nevis mūzikas instrumentu, nevis memoriālo artefaktu, bet rakstniecības un mūzikas) interpretācija ekspozīcijas formā vienmēr būs dārgāka un straujāk novecojoša, nekā mūsu valsts kā finansētājs to varēs atļauties vai gribēs nodrošināt. Vismaz, ja runājam par tādām formām, kas pilda vairāk nekā akreditācijas funkciju.

Ar to negribu teikt, ka rakstniecības un/vai mūzikas muzejs būtu principā neiespējams, nē, tas ir iespējams, bet tāds, kāds tas ir iespējams faktiskajos apstākļos un kaut kādā vismaz manas paaudzes mazbērniem pārskatāmā nākotnē, tas ir bezjēdzīgs, nopietni konkurēt nespējīgs mantotās idejas ķīlnieks.

Nepareizums šajā situācijā ir spītīga jāšana uz beigta zirga, ignorējot gan zirga nāves faktu, gan jātnieka pašcieņu. Patlaban ir fantastiska iespēja viedi pieņemt patiesību, ka samocītajā Pils laukuma ēkā kādreiz varbūt būs kaut kas simpātisks (diez vai Skolu muzejam vajadzētu atgriezties savā vēsturiskajā namā, bet ir tik daudz iespēju, kā izmantot valsts galvenajā laukumā esošu glītu būvi sabiedrības labklājības vajadzībām), un veltīt vienmēr trūkstošos spēkus krājuma ilgstpējas nodrošināšanai. Tas, ka šādā gadījumā RMM vairs neatbildīs muzeju akreditācijas un Muzeju likuma prasībām, nav problēma. Literatūras un mūzikas arhīvi, ziniet, lieliski jūtas nacionālo bibliotēku vai nacionālo arhīvu sastāvā. Un tas nekādi nemazina sabiedrības iespējas ar šiem avotiem iepazīties, pat netraucē eksponēt, interpretēt un daudzos citos veidos darīt patīkami pieejamu.

Ilze Knoka, 05.09.2018. 

 

Attēls: blog.itil.org

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director