Vai jūsu bērni šovasar ir piedalījušies kādā nometnē? Mana meita ir pabijusi trijās, tādēļ, domājams, varu izdarīt vispārinājumu, ka šīs vasaras bērnu nometņu aktuālā tendence ir stabils “nē” telefonu izmantošanai ikdienā, lietotņu, spēļu un cita digitālā satura iegūšanai un lietošanai savās viedierīcēs, par tādu cilvēces tehnoloģiskā progresa vectētiņa kā TV skatīšanos nemaz nerunājot. Reflektējot par atgriešanos pie personiski tiešas verbālās komunikācijas, priekšmetiskas rotaļāšanās un taktilās izziņas, atjaunotā Raiņa muzeja “Tadenava” ēka un jaunizveidotā ekspozīcija [tā tapusi muzeja speciālistiem sadarbojoties ar dzejnieci Inesi Zanderi un dizaina biroju H2E – red.] nevainojami iekļaujas vēl nedefinētajās aktuālajās cilvēciskās kopā būšanas un komunikācijas plūsmās. Tādēļ vispirms gribas apsveikt muzeju par uzdrošināšanos veidot ekspozīciju gandrīz bez oriģināliem priekšmetiem un visa tā, ko mēs saprotam ar “multimediju” vārdu.
Gandrīz vienīgais oriģinālais priekšmets atdzimušajā Tadenavā ir pati muzeja ēka, kas kopā ar ekspozīcijas lakonismu iegūst jaunu nozīmību. Šis, manuprāt, ir mentāli ilgspēlējošākais Tadenavas emocionālās iedarbības faktors, kas man liek domās pie tās atgriezties atkārtoti. Muzeja minimālisma koncepcija man ļoti patīk ne tikai tāpēc, ka tā ir novitāte Latvijā, bet arī tādēļ, ka tā sasaucas ar kaut ko personisku. Tomēr, esot Tadenavā, es nevarēju atvairīt tādu kā butaforijas, kailuma un varbūt pat skatuviskuma sajūtu. Kā lai es noticu, ka tā ir Raiņa māja, ja tā ir tik tukša un atbrīvota no cilvēciskas klātbūtnes? No otras puses – ar savu lakonismu tā, iespējams, iegūst to daudzslāņainību, kas piemīt arī Raiņa daiļradei.
Ko varētu kritizēt? Disciplinēti noskatījos filmu par Raini un Aspaziju [dokumentālā īsfilma “Aspazija un Rainis. Laikarits”, scenārija autore Lita Silova, mākslinieciskās koncepcijas autors un realizētājs Kaspars Groševs – red.]. Divas reizes. Īsais kurss vēsturē. Dinamiska. Paliks atmiņā drīzāk tādēļ, ka to rādīšot visos Raiņa muzejos, nevis satura dēļ. Kā šīs filmas mīnuss man jāatzīmē interpretācijas trūkums. Kaut arī atraktīvā formā veidota, tā ir tikai faktu virkne, kam pietrūkst sasaistes ar būtiskiem jautājumiem: kādēļ Rainim Latvijā ir pieci muzeji; kādēļ Rainis ir ģēnijs vai tuvu tam; kur meklējama dzejas pievilcība, personības nozīmība? Jebkādus Raiņa un Aspazijas daiļrades baudītāju vai biogrāfijas interesentu potenciālos jautājumus filma ignorē. Nenoliedzami pozitīvs ir fakts, – muzeji ir sapratuši, ka tiem ir jākonkurē ar formu un tā ir būtisks ierocis cīņā par apmeklētāju. Tomēr tieši satura un formas atbilstība vai varbūt pat savstarpēja apspēle padara labu par izcilu. Kaut gan, ielasoties Raiņa un Aspazijas sarakstē, es secināju, ka komunikatīvā aspektā saturs bez formas ir kaitinošs, līdzvērtīgs nullei. Tādēļ nevis saprātīgs, bet gan talantīgi veidots kompromiss vairāk liecina par muzeju profesionalitāti un izaugsmi šajā laukā. Tomēr ļoti pozitīvi jāvērtē daudzo svešvalodu izmantošana filmā [tai ir subtitri angļu, franču, vācu un krievu valodā – red.], kas gan vēl jo īpaši pieprasa labu interpretāciju.
Ne reizi vien esmu iedomājusies, ka mums pat novērtēt ir grūti, cik sarežģīts ir memoriālo muzeju uzdevums. Izveidot ekspozīciju, pēc iespējas izmantojot autentiskus priekšmetus, it kā cenšoties apturēt mirkli ievērojamās personas dzīves laikā, visticamāk nozīmē radīt kārtējo “brīvdabas” muzeja istabiņu ar gultiņu, galdiņu, rakstāmrīkiem. Rēķināties ar vietējiem apstākļiem (netīrītiem ceļiem ziemā, uzturēšanas izmaksām, apmeklētāju trūkumu) nozīmē radīt ekspozīciju, kas funkcionē tikai tūrisma sezonā un nebojājas ziemā. Nolīgstot darbiniekus, nākas sameklēt to unikālo cilvēku, kas spēj fiziski strādāt tieši šajā vietā, būt saimnieks ēkām un videi, sarunu vedējs attiecībās ar pašvaldību, Kultūras ministriju, Valsts nekustamajiem īpašumiem, Memoriālo muzeju apvienību, vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem. Šim cilvēkam jābūt ar labām komunikatora spējām, jāpiemīt fascinējošai personībai un jābūt nenogurstošam interpretetam, lai radītu to īpašo līdzpārdzīvojumu, ar kuru mums asociējas veiksmīgs memoriālā muzeja apmeklējums. Vai tas vispār ir iespējams?
Attiecībā uz ekspozīciju izveidi un interpretāciju mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā panākt, lai rakstnieka mājā skanētu stāsts, dzejnieka mājā dzeja, bet mūziķa mājā mūzika, un šie muzeji patiesi būtu daiļrades un personības interpreti, nevis dzīves faktu uzskaitītāji vai interjera eksponētāji. Ir grūti novērtēt, vai Tadenavā šobrīd ir atrasts šis unikālais darbinieks interpretētājs un vai muzeja speciāliste Agnese Timofejeva ekspozīcijā spēs likt ieskanēties dzejai un atklāt mums Raini. Pieejamības aspektā mani interesē, vai muzeja vienīgās darbinieces kapacitāte ir tik liela, ka viņa spēs apkalpot tādu bērnu grupu, kas atbrauks ar lielo autobusu un skaita ziņā būs vismaz vesela klase, vai spēs vienlaikus pārdot biļetes un apkalpot arī vairākas grupas, vai spēs nodrošināt visu atjaunoto ēku piepildījumu ar kvalitatīvu saturu.
Lai kaut nedaudz ielūkotos muzeja ikdienā un baudītu Latvijas videi netipisko ekspozīciju darbībā, jūlija pēdējā svētdienā uz Tadenavu devāmies vēlreiz. Mans novērojums – spēles darbojas labāk nekā es gaidīju un bērni kavējas pie tām ilgi un aizrautīgi, īpaši tādēļ, ka neviens nav iezīmējis apskates maršrutu un viņi var ļauties spontānam darbošanās un izziņas priekam, kura pārkāpšana šejienes muzejos gandrīz līdzinās sabiedrisko normu graušanai. Paldies, Tadenava! Cerams, ka tas nākotnē liks atslābt arī citiem muzejiem un veicinās atteikšanos no striktajiem apskates maršrutiem, un mēs meklēsim radošākus risinājumus ekspozīciju hronoloģijai, gidu stāstījumam un daudz kam citam, īpaši attiecībā uz bērnu auditoriju!
Tadenavas sakarā (un ne tikai) varētu runāt arī par spēļu fenomenu, spēļu kultūru un pat spēļu filosofiju. Ar jauno ekspozīciju Tadenava piesaka savas pretenzijas uz zināma līmeņa sasniegšanu šajā laukā. Un iesākts, manuprāt, ir ļoti labi, lai gan atsevišķās detaļās bija jūtams, ka dažas no spēlēm nav piedzīvojušas savu testa fāzi un lietotājam tehniski nav ērti izmantojamas. Spēles neatņemama sastāvdaļa ir tās noteikumu vai būtības izzināšana; un šeit ekspozīcija piedāvā pietiekamu daudzveidību: skaņu radīšana, vārdu salikšana, viensētas būvēšana, rakstu veidošana. Piesakot sevi par spēlētāju spēļu pasaulē, Tadenava varētu turpināt attīstīties šajā virzienā un izstrādāt spēles ar šīs vietas, saules un Raiņa tematiku dažādās sarežģītības pakāpēs, dažādām auditorijām un šādi pārnest muzeja robežas tālu aiz tā fiziskās telpas vai Dunavas pagasta.
Noslēgumā es uzsvēršu divus, manuprāt, veiksmīgākos atjaunotā muzeja aspektus – ēku kā vienīgo oriģinālo priekšmetu un konkrēta ekspozīcijas apskates maršruta trūkumu. Cik lielā mērā tajā visā nolasāms Rainis? Uz to lai katrs sev pats atbild.
Fotogrāfijas autors Kristaps Runcis, Memoriālo muzeju apvienība