Vadlīnijas nedrīkstētu būt sapņu grāmata. Creative Museum saruna ar KM Valsts sekretāres vietnieku Kultūrpolitikas jautājumos Uldi Zariņu

Šonedēļ vairāki nozīmīgi jaunumi muzeju nozarē. 16. septembrī Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone Rundāles pilī Latvijas Republikas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju informēja par izmaiņām Muzeju likumā. 17. septembrī preses konferencē KM pārstāvji ziņoja, ka atklātā konkursā uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora amatu uzvarējusi līdzšinējā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības direktore Zanda Ķergalve.

Savukārt 7. septembrī Rīgas Motomuzejā Latvijas Muzeju padome sadarbībā ar Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļu organizēja diskusiju par Muzeju nozares stratēģiju 2021.-2027. gadam. Tieši šī diskusija bija ierosme 10. septembra sarunai ar KM Valsts sekretāra vietnieku Uldi Zariņu, lai iezīmētu, cik tālu esam tikuši ar Muzeja likumu, vai, izstrādājot Kultūrpolitikas pamatnostādnes, nozarēm ir nepieciešamas atsevišķas stratēģijas, kad stāsies spēkā terminētie darba līgumi valsts muzeju direktoriem un runātu par citām muzeju nozares aktualitātēm. 

 

Ineta Zelča Sīmansone: Pastāsti, lūdzu, kāds progress ar Muzeju likuma izmaiņām, kas cita starpā ietvers mūsu ilgstoši virzīto jautājumu par muzeju direktoru terminētajiem līgumiem?

Uldis Zariņš: Domājams, ka Saeima Muzeju likumu pirmajā lasījumā skatīs septembra nogalē, ceram, ka šī gada laikā būs iespējams tikt arī līdz trešajam lasījumam. 

IZS: Tas nozīmētu, ka likums stātos spēkā jau 2021. gadā?

UZ: Jā, likums, ja vien tā pārejas noteikumos nav noteikts konkrēts spēkā stāšanās laiks, stājas spēkā brīdī, kad Valsts prezidents to izsludina. 

IZS: Kad var paredzēt, ka tiks slēgti jaunie līgumi ar muzeju direktoriem? 

UZ: Likuma grozījumu projekts šī brīža redakcijā paredz, ka attiecībā uz muzeju direktoriem, ar kuriem šobrīd ir noslēgti darba līgumi, piecu gadu termiņš sākas dienā, kad stājas spēkā likuma grozījumi. Tātad jautājums par jauniem līgumiem kādu brīdi vēl nebūs aktuāls. 

IZS: Kas notiek ar Kultūrpolitikas vadlīnijām un kādā stadijā to izstrāde ir? Vai un kā muzeji un nozares NVO varēs zināt, kuri no viņu iesūtītajiem priekšlikumiem ir iekļauti vadlīnijās? Brīdī, kad vadlīnijas tiks apstiprinātas? Vai tomēr paredzēta vēl konsultācija ar nozari?

UZ: Ar vadlīniju izstrādi mums lielu sprunguli riteņos iemeta COVID-19, jo, ja mēs pašā krīzes sākumā domājām, ka šis būs laiks kārtīgi piesēsties pie lielajiem mājasdarbiem, tai skaitā pamatnostādnēm, realitātē izrādījās, ka mēs tik intensīvi, šķiet, ministrijā nebijām strādājuši nekad – ar visiem sanitārajiem protokoliem, dīkstāves pabalstiem un citiem atbalsta mehānismiem. Līdz ar to pamatnostādņu izstrādes grafiks nedaudz atpalika no plānotā. Mēs bijām plānojuši, ka pirmais sabiedrībai rādāmais uzmetums varētu parādīties vasaras sākumā. Šobrīd plānojam, ka, cerams, šī mēneša laikā mēs pamatnostādņu projektu nosūtīsim visām Kultūras ministrijas konsultatīvajām padomēm, kultūras nozares nevalstiskajām organizācijām un citiem galvenajiem kultūras nozares spēlētājiem, dodot iespēju precizēt tekstu un papildināt projektu ar konkrētiem uzdevumiem un aktivitātēm pirms projekta palaišanas oficiālajā saskaņošanas un apspriešanas procesā. Nozaru padomes gan bija aicinātas iesūtīt priekšlikumus jau šīs vasaras laikā, taču nozaru aktivitāte ir bijusi ārkārtīgi atšķirīga. Muzeju nozare, šķiet, ir bijusi visaktīvākā un iesniegusi visvairāk ierosinājumu. Galvenais mūsu darbs būs sašķirot visus iesniegtos priekšlikumus uzdevumiem un aktivitātēm, atsijāt aktivitātes, kas ir nelielas un nozarei specifiskas, un kuras līdz ar to labāk iederētos nozares stratēģijā, sagrupēt līdzīgos ierosinājumus un nonākt pie kompakta, pārskatāma teksta. 

IZS: Šeit nonākam pie nozares stratēģijas. Pirmdien (7. septembrī) nozares sanāksmē par muzeju stratēģiju, Latvijas muzeju padomes priekšsēdētāja prezentācijā izskanēja ziņa, ka ministrija stratēģijas nepieciešamību atstāj pašas nozares ziņā. Proti, ja vajag, izstrādājiet, ja ne, ne. Iepriekšējās stratēģijas parakstīja ministrs un tam tad bija cita nozīme un svars. Kas mainījies? Kādu signālu ar šo ministrija sūta sektoram?

UZ: Kā jau tas nereti gadās, kaut kas ir pazudis tulkojumā vai komunikācijā. Mūsu saruna ar Latvijas muzeju padomi bija, ka atsevišķas nozaru stratēģijas neviens normatīvais akts neparedz. Ministru kabineta noteikumi Nr.737 “Attīstības plānošanas dokumentu izstrādes un ietekmes izvērtēšanas noteikumi” vispār neparedz tādu dokumenta veidu kā stratēģiju – ir pamatnostādnes, plāns un konceptuāls ziņojums. Savukārt pamatnostādņu katalogs nākamajam plānošanas periodam, pēc diskusijām ar Pārresoru koordinācijas centru, paredz ka Nacionālā attīstības plāna tapšanas procesu nosaka Ministru kabineta rīkojums Nr.95 “Par nozaru politiku pamatnostādnēm 2021.-2027. gada plānošanas periodam”, kurā noteikts, ka Kultūras ministrija izstrādā kultūrpolitikas pamatnostādnes. Nozaru stratēģijas savā ziņā ir mantojums no bijušās Kultūras ministres Žanetes Jaunzemes-Grendes, kura visnotaļ pamatoti uzskatīja, ka neviena nozare nevar jēgpilni attīstīties bez formulētas stratēģijas, līdz ar to rosināja stratēģiju izstrādi visām kultūras nozarēm. Vērtējot, kādas bija šīs stratēģijas un kā tās ir īstenojušās, mēs ar kolēģiem vienojāmies, ka varbūt šoreiz nav nepieciešams piespiest visas nozares izstrādāt jaunas stratēģijas, ja kādai nozarei nav skaidras attīstības vīzijas. Proti, ja nozarē valda sajūta, ka viss ir kārtībā un nekas nav būtiski jāmaina, nekādi jauni mērķi nav jāizvirza un rullējam nākamos septiņus gadus tāpat kā šobrīd, ja nozarē pašā nav nepieciešamības pēc stratēģijas, tad arī KM šāda stratēģija nav vajadzīga. Tad tā ir lieka laika, resursu un papīra tērēšana. To arī komunicējām nozaru padomēm, tostarp Latvijas Muzeju padomei, ka gribam vajadzību pēc stratēģijas sadzirdēt no pašas nozares.

IZS: Ja nozare tomēr izšķirtos par stratēģijas nepieciešamību, KM šādu stratēģiju apstiprinātu, parakstītu un stratēģijai būtu juridisks spēks?

UZ: Jā, protams. Mēs piedāvājām padomēm, ka nozare pati var iekšēji izvērtēt. Varbūt kādai nozarei tiešām nav nepieciešama stratēģija. Ja objektīvi nav jaunu mērķu, ja iepriekš izvirzītie vēl nav sasniegti, tad, iespējams, nozarei pietiek ar rīcības plānu, kurā noteikti konkrēti darāmie darbi nākamajiem gadiem. 

IZS: Līdz ar to izrietošais jautājums, kas diskusijās izgaismojās arī sanāksmē, – kas notiek ar muzeju nozares pārstāvniecību ministrijas līmenī? Vai Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļai vairs nav vispār nekādas teikšanas muzeju nozares pārvaldībā? Kas pašlaik ir ABM nodaļas funkcijas? Tas ļoti atšķiras no tā, ko, piemēram, darīja Muzeju valsts pārvalde vēl pirms dažiem gadiem. 

UZ: ABM nodaļa dara tieši to, kas ir ierakstīts nodaļas nolikumā. Skaidrs, ka ministrijas nodaļa ar tai piešķirto mandātu nevar turpināt darboties tieši tā, kā savulaik strādāja Muzeju valsts pārvalde. 

IZS: Tā ir nodaļa, kas izpilda konkrētas funkcijas – akreditāciju, izejošo, ienākošo dokumentu plūsmu un viss? 

UZ: ABM nodaļa strādā tāpat, kā visas pārējās ministrijas nodaļas. Muzeju valsts pārvaldei kā patstāvīgai valsts iestādei bija atšķirīgs mandāts, līdz ar to atšķirīgs darba stils, brīvākas rokas, ja tā var teikt, vairāk iespēju strādāt kā muzeju nozares iniciatīvu virzītājai. Ministrijai šādas funkcijas īsti nav, atskaitot formālo politikas plānošanas procesu. Ministrijai kā izpildvaras pārstāvei galvenā funkcija ir nodrošināt priekšnosacījumus nozares darbam un attīstībai, jeb, vienkāršāk sakot, mēģināt atrast veidus kā īstenot tās labās idejas, kas parādās nozarē, neatkarīgi no tā, no kurienes tās nāk, – vai no politiskajām aprindām, vai no pašas nozares, vai no NVO sektora. Un divi galvenie veidi, kā ministrija to var darīt, ir pilnveidojot normatīvo regulējumu un meklējot finansējumu jauno ideju īstenošanai. Es neuzskatu, ka ministrijai obligāti jābūt viedokļu līderei, svarīgāka ir prasme saklausīt nozares vajadzības un atrast līdzekļus to risināšanai. 

IZS: Varbūt šis jautājums nebūtu aktualizējies, ja pieminētajā pirmdienas sapulcē, kad nozare prasīja ABM nodaļas skaidrojumu par stratēģiju, – ja KM neprasa obligātu stratēģiju, vai ministrs parakstīs to nozaru stratēģijas, kuras tomēr izlems tādas veidot, – ministrijas ierēdņi, ieskaitot ABM nodaļas vadītāju, neuzskatīja par vajadzību informēt nozari par KM nostāju. Viņi neko nezina, viņiem nav viedokļa vai viņi nedrīkst runāt?

UZ: Es domāju, ka te drīzāk vaina ir konkrētajā jautājumā, kas nodaļas cilvēkiem tika uzdots. Viņi nav juristi, un līdz ar to nevar sniegt tūlītēju atbildi uz diezgan tehnisku juridiskas dabas jautājumu par to, vai stratēģiju parakstīs ministrs.  

IZS: Rīgas ārkārtas pirmsvēlēšanu laikā, par spīti tam, ka izgaismojās – kultūra gluži nav partiju prioritāte – gandrīz visās diskusijās izskanēja Laikmetīgā mākslas muzeja pieminējums, bet, šķiet, tikai vienas partijas kandidāts minēja Rīgas muzeju. 

Vai, strādājot pie nākamā perioda vadlīnijām, paredzams, īpaši skatoties uz 2023. gadu, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) rekonstrukcija un darbības revitalizēšana varētu būt viena no KM prioritātēm? Mēs, domnīca, sūtot savas rekomendācijas, RVKM rekonstrukcijas projektu iekļāvām kā vienu no prioritātēm kultūrpolitikas pamatnostādnēm. Kā KM kopumā vērtē situāciju RVKM?

UZ: Tas savā ziņā ir jautājums par investīciju piesaisti jebkuram Kultūras ministrijas pakļautības muzejam. Uz šo pašu jautājumu mums bija jāatbild visās publiskajās un nepubliskajās diskusijās par Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju – kāpēc KM nav devusi muzejam resursus attīstībai. Atbilde ir tāda, ka resursu piesaiste primāri tomēr ir muzeja direktora atbildība. Proti, ja muzeja vadītājs nav identificējis investīciju nepieciešamību, nav izstrādājis konkrētus priekšlikumus, ar kuriem nākt uz KM un teikt, kolēģi, mums vajag īstenot šādus projektus, uz kā pamata gan lai KM meklētu resursus investīcijām? Es neesmu drošs vai būtu pareizi, ja mēs skrietu pie muzejiem un vaicātu – vai jums nav kāds projekts, ko jūs gribētu īstenot? Nekad jau nav tā, ka būtu lieki līdzekļi, ko piedāvāt muzejiem investīciju projektiem, un tad viņi varētu domāt par savām prioritātēm. Mēs varam cīnīties tikai par konkrētiem projektiem, un projektu iniciatīvām ir jānāk no apakšas, no pašām iestādēm. Mēs redzam, ka muzejos, kuri bijuši aktīvi savu vajadzību aizstāvēšanā, arī viss notiek.  

IZS: Bet tad tas nozīmē – KM atzīst, ka mehānismu, lai muzejs netiktu novests līdz kliņķim, jums tomēr nav? 

UZ: Vēlreiz, par muzeja darbību primāri ir atbildīgs direktors. Un mēs jau iepriekš esam runājuši par direktoru vērtēšanas procesu, ka tas nav īsti efektīvs līdzeklis direktora ieguldījuma novērtēšanai, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs virzām ideju par terminētajiem darba līgumiem ar muzeju direktoriem. Lai gadījumos, ja muzeja direktors nepilda savus uzdevumus pienācīgā līmenī, lai arī formāli ar muzeja darbību viss ir daudzmaz kārtībā, mēs varētu leģitīmi direktoru mainīt. 

IZS: Labi, bet tas nozīmē, ka, ja pat RVKM rekonstrukcija vadlīnijās tiks ielikta, bet muzejam tuvākajā laikā nemainīsies direktors, ja muzejs pats neizstrādās rekonstrukcijas stratēģiju un nenāks pie jums, nekas jau realitātē nemainīsies līdz 2023. gadam vai pat nākamajam plānošanas periodam? Vai vadlīnijas var izrādīties glābējas?

UZ: Vadlīnijas nekad nav glābējas. Vadlīnijas nedrīkstētu būt sapņu grāmata. Uzdevumiem un aktivitātēm, kas iekļauti pamatnostādnēs, vajadzētu vairāk vai mazāk balstīties reālajās iespējās. Protams, es uzskatu, ka latiņa vienmēr ir jāuzstāda nedaudz augstāk, nekā iespējams pārlēkt; mērķiem jābūt nedaudz neizpildāmiem, lai saglabātu motivāciju uz tiem tiekties, nevis ikdienišķiem – palielināsim krājuma apjomu no vērtības x uz vērtību y. Bet ielikt kaut ko vēlējuma formā – mēs gribam to vai šo – bez jebkādas apjausmas ar kādiem līdzekļiem šo vēlmi piepildīt  no tā nav lielas jēgas. Cita lieta  pamatnostādnēs identificēt problēmu, pat ja tai pagaidām nav acīmredzama risinājuma. Tam pamatnostādņu formāts ir piemērots.  

IZS: Vai problēma RVKM gadījumā jau sen nav identificēta? Viņu infrastruktūra ir kritiskā stāvoklī, viņiem nav kur taisīt izstādes, nav kur notikt izglītības programmām. Pirms laika pat bija pamanījušies nokļūt graustu sarakstā, ko tagad ar nelielu uzfrišinājumu mēģina vērst par labu. Principā jau tā ir tāda lāpīšanās. Nav nekāda stratēģiska redzējuma, un nav nekāds noslēpums, ka arī KM to vēro jau ilgāku laiku. 

UZ: Ir starpība, kurā dokumenta sadaļā ieliekam RVKM rekonstrukcijas nepieciešamību. Es domāju, ka šobrīd nav pietiekamu argumentu, lai RVKM rekonstrukciju liktu rīcības plānā pie uzdevumiem, jo mums nav ne budžeta aplēšu, ne skaidru ideju par finansējuma avotiem rekonstrukcijas projektam. Taču pie nozares situācijas apraksta noteikti ir vērts atzīmēt to, ka muzejs ir kritiskā stāvoklī, un pie mērķiem un uzdevumiem ielikt – meklēsim iespējas renovācijas procesu iekustināt.

IZS: Kā tu vērtē muzeju nozares atbalsta pasākumus COVID-19 seku likvidēšanai – vai tas bija proporcionāls un godīgs attiecībā uz KM muzejiem, citiem valsts muzejiem? Izskatās, ka privātie muzeji, kuri citādi būtu izkrituši no atbalsta mehānisma, spēja sev izlobēt vismaz programmu Valsts Kultūrkapitāla fondā (VKKF). Kas notika ar valsts muzejiem (tie mums Latvijā ir trīs), kas nav KM pakļautībā? Tāpat pašvaldību muzeji. 

UZ: Šeit var vilkt paralēles ar publiski ļoti skaļi izskanējušo stāstu par Liepājas teātri, proti, par jebkuras kultūras institūcijas, tostarp muzeja, darbības nodrošināšanu, tostarp finansējumu, atbildīgs ir tā dibinātājs. Līdz ar to KM atbalsta instrumentu paketē nav paredzēts atbalsts ne citiem valsts muzejiem, ne pašvaldību muzejiem. Gan pārējām ministrijām, gan pašvaldībām ir savi budžeti, kurus tās var pārplānot, ja nepieciešams arī aizņemoties līdzekļus no valsts (pašvaldību gadījumā), lai nodrošinātu savu institūciju darbības nepārtrauktību.

IZS: Bet tajā pašā laikā privātie un autonomie muzeji dabūja vismaz mērķprogrammu VKKF.

UZ: Jā, jo mēs labi apzinājāmies, ka, atšķirībā no pašvaldību vai citu ministriju muzejiem, privātajiem muzejiem tiešām nav iespēju atrast nepieciešamo papildus finansējumu, nav pie kā vērsties, un tie ir bezizejas situācijā. Un, lai mēs krīzi nebeigtu ar mazāku privāto muzeju skaitu, to darbības nodrošināšanai mēs izveidojām īpašu atbalstu programmu VKKF tieši privātajiem un autonomajiem muzejiem. 

 

Foto: Didzis Grodzs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist