Kad maija sākumā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā intervējām tā idejas autori un īstenotāju Faridu Zaletilo, varēja manīt, ka šai jaunatklātajai vietai ir īsta zvaigžņu stunda.
Intervijas netika atteiktas arī nedēļas nogalē un Farida uz mūsu norunāto tikšanos ieradās jau no kādas citas sarunas. Apmeklējuma laikā satikām vēl vairākus žurnālistus, kuri tāpat kā mēs sestdien bija ieradušies Daugavpilī pēc svaigām kultūras ziņām un sižetiem.
Mūsu interese, jāsaka, šoreiz gan bija mazāk žurnālistiska, bet, ja tā var teikt, fenomenoloģiska rakstura. Gribējām vienlīdz uzzināt par centra tapšanas vēsturi un par to, ko varētu saukt par stāstu no idejas līdz ekspozīcijai, bet īpaši mūs intriģēja pats vietas un personības ģēnijs.
Intervija ir gaidījusi savu publicēšanas kārtu domnīcas Creative Museum lapā vairākus mēnešus un šķiet pašlaik, kad atklāšanas drudzis ir garām un pirmie vērtējumi – gan subjektīvie, gan objektīvie – izdarīti, ir īstais laiks intervijas publicēšanai un, iespējams, atkārtotam Marka Rotko mākslas centra apmeklējumam.
Aktuāla tā šķiet arī šīs nedēļas atmiņu politikas notikumu kontekstā, kad simboliski kļūstam par vēl vienu personības un vietas ģēniju izceļošu institūciju bagātāki.
Ineta Zelča Sīmansone: Pastāstiet kā radās un attīstījās ideja par Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī?
Farida Zaletilo: Ja stāstīšu visu sīki, tad sanāks līdzīgi atgriešanās odisejai uz pilsētu, kur Marks Rotko ir dzimis. Stāsts jāsāk ar brīdi, kad 1998.gadā sāku strādāt Daugavpils muzejā. Iepriekš es par Marku Rotko neko nezināju. To nevar saukt par dzīves mērķi, bet gan par personisko intrigu, zinātkāri. Pie visa klāt, es neesmu mākslas zinātniece.
Tātad šī epopeja sākās pavisam nejauši. Nejauši 1999.gadā es nokļuvu Holandē. Bet ar nejaušumu es domāju lietas, kas jauši vai nejauši pēkšņi sāk saslēgties cilvēka dzīvē. Es saņēmu Nederlandes valdības grantu, lai brauktu strādāt holandiešu ārzemju mākslas arhīvā. Man bija 6 nedēļas un uz Rotko daiļrades pieprasījumu man tika piedāvāti divi lieli arhīva rati līdz augšai piepildīti ar monogrāfijām, dokumentiem, fotogrāfijām, biogrāfijām utml. Es ļoti iedvesmojos no šiem mērogiem un personības lieluma. Mani pārsteidza tas, cik skrupulozi Holandē tika vākts materiāls par kādu amerikāņu mākslinieku.
Apzinājusi šo milzīgo personības mērogu, es atgriezos ar pārliecību, ka pilsētai kaut kas ir jādara lietas labā. Šī bija postindustriāla, mirstoša pilsēta un man šķita, ka šis fenomens – vietas ģēnijs, varētu palīdzēt pilsētu atdzīvināt.
Es sāku pārliecināt pilsētas vadību. Tajā brīdī es nesaņēmu ne atbalstu, ne atsaucību. Es sāku rakstīt rakstus par Marku Rotko un sūtīt tos presei. Paralēli uztaisīju ceļojošo izstādi un sāku braukt ar to uz skolām un koledžām. Tajā laikā arī nolēmu noteikti noorganizēt Marka Rotko simtgades izstādi, lai visai pasaulei paziņotu par Daugavpils līdzdalību Marka Rotko personības fenomenā.
Tas bija pirmais posms.
Izlēmu, ka uz Daugavpili noteikti jāaicina mākslinieka bērnus un visus vadošos mākslas zinātniekus, kas ir pētījuši Rotko daiļradi. Tomēr sēžot Daugavpilī, kā saprotat, tas nav tik viegli izdarāms. Budžeta nebija pat komandējumiem uz Rīgu. Man nācās meklēt domubiedrus. Nevienam, ieskaitot pilsētu, tas nebija interesanti. Mēģināju rast atbalstu kultūras iestādēs Rīgā, tāpēc braucu uz Rīgu dažreiz pat vairākas reizes mēnesī. Katrai brauciena reizei sastādīju sarakstu ar institūcijām un organizācijām, kuras varētu būt ieinteresētas sadarboties. Taču sākotnēji ne uz vienu mani centieni neatstāja iespaidu. Paziņas man pat teica, ka, iespējams, man ir laiks nomierināties un pārslēgt savu enerģiju uz ko citu, jo diez vai šajā valstī Rotko ģimenes vārds saņems kādu atbalstu. Pēc tam man jau cilvēki teica, ka, lai cik dīvaini tas izklausītos, pat Latvijas Mākslas akadēmijā daudzi nebija dzirdējuši Rotko vārdu. Tajā brīdī viss šis process šķita neizbrienami džungļi.
Situācija mainījās 2002.gadā. Lai gan pilsētai nebija nekādas vēlēšanās kaut ko darīt, es uz to brīdi biju atradusi Rotko bērnu adreses (pirms tam divus gadus biju meklējusi iespējas ar viņiem sazināties). 1999.gadā no Parīzes bija ieradies Izi Morgenšterns, kurš veidoja biogrāfisko filmu Marks Rotko. Abstraktais humānists. Es biju viņa asistente epizodē par Dvinskas lomu Rotkoviču dzimtas vēsturē.
2001.gadā es nokļuvu Bāzelē, kur redzēju Rotko oriģinālus – lielisku retrospekciju, kas sastāvēja no 85 labākajiem Rotko šedevriem. Un uz šo brīdi man jau bija starptautisks atbalsts. Šeit tad es tiku pie Rotko bērnu adresēm. Es ar viņiem sazinājos.
Un tajā brīdī notika brīnums, jo par ASV vēstnieku Latvijā kļuva Brians Karsons, kas pirms tam 25 gadus bija strādājis par kultūras atašeju un viņu nebija jāpārliecina par Rotko personas nozīmību un viņa saistību ar Daugavpili. Tieši viņš lika visai šai situācijai mainīties. Es zinu, ka es tāpat kaut kādā veidā to būtu izdarījusi. Taču, kolīdz ieinteresējās ASV vēstniecība, arī Daugavpils sāka ideju atbalstīt un tālāk jau ieinteresējās arī Kultūras ministrija, kura pirms tam bija inerta.
Raivis Sīmansons: Vai tas bija pirms vai jau pēc Rotko izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā?
FZ: Tas bija 2002.gada vidus, bet izstāde bija 2003.gadā. Bet tajā brīdī neviens pat nerunāja par izstādi, jo mēs toreiz tikai sapņojām atvest vienu vai divus Rotko darbus no kādas privātās kolekcijas un jokojāmies, ka laikam būs jāīrē opera.
Tā laika izsolēs viens Rotko darbs maksāja vairāk nekā viss Daugavpils pilsētas gada budžets. Bet vēlreiz jāuzsver, tiklīdz Rotko projekts kļuva par ASV vēstniecības prioritāti, kardināli mainījās arī visu to attieksme, kas pirms tam neko par Marku Rotko negribēja dzirdēt. Memorandu starp ASV vēstniecību un Daugavpili parakstīja Kultūras ministre Karīna Pētersone, pēc tam nāca Ingūna Rībena. Tai pat laikā grupa cilvēku skraidīja pa Rīgu un vāca parakstus pret Rotko projektu Daugavpilī, sakot, ka Latvijā ir daudz vairāk savu vietējo prioritāšu nekā šīs amerikāņu-ebreju mākslinieks, kurš visu dzīvi nodzīvojis ārpus valsts.
Laimīgu sakritību rezultātā projekts tomēr netika noraidīts. 2003.gadā viss notika, kā es biju sapņojusi. Uz Daugavpili mēs Rotko neatvedām, jo nebija piemērotas vietas, kur darbus varētu izstādīt. Toties 21 darbs no Vašingtonas Nacionālās galerijas tika izstādīts Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tas bija brīnums!
2003.gada janvārī es biju Vašingtonā, tikos ar kongresmeni Lianu Mellu, kura izrādījās atslēgas figūra šajā projektā. Viņa, atbalstot manu entuziasmu, palīdzēja pārliecināt kongresu, cik svarīgi Austrumeiropas valstī, kura nekad nav redzējusi Rotko oriģinālus, ir organizēt šādu izstādi. Un tad notika brīnums un uz Latviju atceļoja nevis viens vai divi darbi, kā es sākumā biju cerējusi, bet vesels 21 darbs. No Rīgas šī izstāde pēc tam ceļoja uz Ermitāžu, Sanktpēterburgā.
Pēc tam jau mēs rīkojām starptautisku divu dienu konferenci Daugavpilī un uz šejieni atbrauca vadošie Marka Rotko pētnieki no Ņujorkas, Vašingtonas, Hjūstonas, Bāzeles, Parīzes, Londonas, Sanktpēterburgas utt.
RS: Vai jūs toreiz finansēja vēstniecība?
FZ: Nē. Visi lektori, ieskaitot Deividu Anfamu un Šeldonu Nodelmanu, atbrauca par savu naudu. Daugavpilij šādai konferencei līdzekļu nebija. Mums pilnīgi neticami izdevās visus šos cilvēkus sapulcināt šeit Daugavpilī. Un tad jau arī Latvijas Mākslas akadēmijas pārstāvji teica, ka viņiem šie lektori kaut vai uz vienu stundu noderētu.
Tas bija 2003.gads un paralēli mēs uzstādījām memoriālo zīmi upes krastā.
Tāpat Vīnē izgatavojām nevainojamas kvalitātes Rotko darbu reprodukcijas un Daugavpils muzejā atklājām Rotko zāli. Mēs bijām laimīgi, jo šīs reprodukcijas bija vienā eksemplārā mūsu muzejā, daudzi mākslinieki pat nespēja pirmajā acumirklī noteikt, ka tie nav oriģināli. Ģimene mums pat lūdza reprodukciju otrā pusē norādīt, ka tie nav oriģināli.
Kad es strādāju pie Rotko simtgades izstādes 2002.gadā, es izstrādāju Rotko vārda polularizēšanas stratēģiju, kurā bija minēta arī Rotko centra izveide un speciāla Rotko vārdā nosaukta radošā darbnīca jeb plenērs. Es to toreiz redzēju kā Austrumeiropas līmeņa Rotko mākslas centru. Ar šo ideju arī viss sākās. Es toreiz rakstīju, ka plenērs, kas veltīts Rotko, ļautu mums sākt komplektēt laikmetīgās mākslas kolekciju, kas vēlāk veidotu daļu no laikmetīgās mākslas centra kolekcijas. Šo plenēru mēs uzsākām 2005.gadā kā ikgadēju pasākumu. Finansējumu deva Daugavpils dome.
2005.gadā es pirmo reizi parādīju šo Arsenāla ēku Rotko ģimenei. Bija atbraukusi Rotko meita Keita ar vīru un es viņus ļoti uzmanīgi uz šejieni atvedu. Ieraugot šo monumentālo, milzīgo, bet daļēji nojaukto ēku, viņi nedaudz uzmanīgi man jautāja, vai es neuzskatot, ka uzbūvēt kaut ko jaunu nebūtu lētāk, kā rekonstruēt šo pieminekli.
RS: Tātad Marka Rotko centra izvietošana šajā Arsenāla ēkā arī ir jūsu ideja?
FZ: Jā. Tā bija nedaudz piespiedu ideja, jo es sākotnēji meklēju vietu jaunas ēkas būvniecībai. Man likās, ka centram ir jākļūst par Daugavpils arhitektūras zīmolu. Notika sarakste un diskusijas ar diviem arhitektiem no Parīzes, kuri savā daiļradē tieši risināja attiecības starp arhitektūru un glezniecību. Viņi bija gatavi mums bez maksas izstrādāt projekta skici. Principā pilsēta atbalstīja jaunas būves celtniecību, bet mēs neatradām piemērotu vietu mākslas centra būvniecībai. Tad man teica, lai es izvēlos kādu no jau esošajām ēkām.
RS: Tas jau bija pārrunu procesā ar pašvaldību?
FZ: Jā. Tad es iedomājos par cietoksni. Šīs amfilādes, kas uzreiz asociējās ar galeriju... Pirms rekonstrukcijas šī likās ideāla vieta. Rekonstrukcijas gaitā gan tika paceltas grīdas, kas paredz, ka sienu izmantošana pašlaik ir gandrīz neiespējama. Bet visā visumā ēka ir ļoti skaista un pati par sevi ir zīmols. Un šāda objekta izglābšana no bojāejas ir lieliska lieta.
Tātad es piedāvāju šo variantu Rotko ģimenei, jo nevarēju tik nopietnu lēmumu pieņemt viena pati. Un viņi, atkal redzot manu lielo entuziasmu, ierosinājumu atbalstīja.
2006.gadā es atkal devos uz Ameriku un atgriezos jau ar gatavu koncepciju – kā šajā ēkā izvietot un izveidot mākslas centru. Arī Rotko bērniem patika ideja par mākslas centru kā kaut ko dzīvu un kas visu laiku ir attīstības procesā. Viņiem patika, ka tā būs dinamiska telpa, kas akumulēs enerģiju; ka šeit nāks jaunatne, notiks izglītības programmas un tā nebūs tikai akadēmiski sterila un garlaicīga vieta. Veidojot koncepciju, es ņēmu vērā pilsētas vajadzības. Es zināju, ka Daugavpilī nav piemērotas izstāžu zāles, lai atvestu uz šejieni izstādes, tāpat plašas un profesionāli aprīkotas konferenču zāles. Ideja bija par centra un reizē tikšanās vietas (mākslinieks – māksla – skatītājs) radīšanu.
Mums šeit ir semināru zāles, konferenču zāles, rezidences māksliniekiem, ir kafejnīca. Ēkai ir potenciāls. Pašlaik to visi novērtē. Tagad svarīgs ir profesionāla mārketinga darbs, lai apmeklētājs uzzina un ieinteresējas par šīm daudzveidīgajām iespējām.
IZS: Es izpētīju, ka centram ir mārketinga speciālists, projektu speciālists, kas nozīmē, ka par komunikāciju ar lietotāju tiek domāts.
FZ: Noteikti. Tas nav tikai tā, ka mēs sēdēsim un gaidīsim noteiktu skaitu apmeklētāju. Šeit var darīt un attīstīt ļoti daudzveidīgus projektus. Domājam ne tikai par izstādēm, koncertiem un izglītības programmām, bet arī par brīvdabas kino projektiem vasarā.
IZS: Lasīju, ka centra pieteikumā viena no mērķauditorijām ir tūristi. Taču mani vairāk interesē tieši tas, kā centrs piesaistīs vietējos iedzīvotājus. Mani pamatīgi samulsināja biļešu politika, kas ir ļoti nedraudzīga, īpaši, domājot par reģiona iedzīvotāju pirktspēju.
FZ: Es arī piekrītu, ka tas ir agresīvs cipars, īpaši Latgales iedzīvotājiem. Es priecājos, ka neesmu šī centra administratore, jo es ļoti ciestu šī jautājuma dēļ. Bet es ceru, ka cenu politika tiks sabalansēta. Es domāju, ka tas ir tikai sākuma etaps. Es arī ceru, ka šis centrs kļūs par demokrātisku vietu, kur cilvēki varēs atnākt pavadīt savu brīvo laiku ne tikai vienreiz gadā.
Mēs esam izstrādājuši piecu gadu stratēģiju un ceram, ka mūsu izstādes piesaistīs ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī citu reģionu un arī citu valstu apmeklētājus.
IZS: Man šķiet, ka svarīgāk par to vai centrs sevi uzreiz spēj uzturēt no apmeklētāju naudas, vai ne (jo tā tomēr ir kultūras institūcija un kultūras institūcijas sevi reti kad spēj uzturēt), ir tas vai vietējais iedzīvotājs šo vietu sauks un uzskatīs par savu.
FZ: Es pilnīgi pievienojos šim viedoklim.
IZS: Domāju, ka ja komunikāciju un mārketinga daļa profesionāli attieksies pret saviem pienākumiem un monitorēs apmeklētājus, analizējot iespējas un vajadzības, tad jau pēc mēneša vai diviem, cenu politikai būtu jāmainās, pat, ja aiz nezināšanas, pašlaik vadība ir lēmusi par šādu ne visai demokrātisku modeli. Apmeklētāju statistika un analīze ir tas līdzeklis, ar kuru ir iespējams operēt ejot uz sarunām pie naudas devējiem. Ja vien centrs negrib palikt par elitāru mākslas templi.
Vai šajā sakarā varat nedaudz vairāk pastāstīt par izstāžu politiku? Izstādes mainīsies, bet kā jūs izlemsiet, kādas izstādes centrā tiks izstādītas? Vai jums ir konsultatīvā padome, kas palīdz izvērtēt izstāžu pieteikumus?
FZ: Mēs tieši strādājam pie šādas starptautiskas konsultatīvās padomes izveides. Rotko vārds pieprasa centram domāt un strādāt ar noteiktu kvalitātes latiņu. Tas gan nenozīmē, ka neviens vietējais mākslinieks nevarēs pretendēt uz izstādi centrā.
Mēs esam atvērti gan reģionālajiem, gan māksliniekiem no visas Latvijas. Mēs mēģinām veidot izstāžu grafiku, ievērojot balansu starp reģionālo, nacionālo un starptautisko līmeni. Šajā sakarā mēs domājam arī par sponsoru piesaisti, jo, lai atvestu starptautiska līmeņa māksliniekus uz Daugavpili, nepieciešams papildus finansējums.
Mēs sadarbojamies arī ar tiem māksliniekiem, kuri šo gadu gaitā apmeklējuši mūsu plenērus, jo varam vērtēt viņus ne tikai pēc viena darba, bet pēc viņu daiļrades ilgākā laika periodā. Mums ir izdevies radīt vietu, kas piesaista gan māksliniekus, gan apmeklētājus. Tas, ka šī impērijas laika celtne ir satikusies ar modernā laika garu, arī veido īpašo auru un arī negaidītus, bet patīkamus kontrastus.
IZS: Kā jūs spēsiet likt pilsētniekiem, reģiona iedzīvotājiem iemīlēt un saprast to mākslu un māksliniekus, tos lielos mākslas vārdus, ko jūs esat ieplānojuši uz šejieni atvest?
FZ: Tas ir arī paaudžu jautājums. Jaunieši ir daudz atvērtāki modernām un laikmetīgām lietām, kustībām un arī eksperimentiem. Viņiem jau ir vairāk informācijas, bet informācijas ierobežotība izkropļo saprašanu un pasaules uztveri. Svarīgākais uzdevums ir skaidrot.
Tas ir arī mārketinga un komunikāciju jautājums – spēt un atrast veidus sarunāties ar lietotāju. Strādāt ar iespējami plašu, ne tikai šauru mākslas mīļotāju, auditoriju. Daudzi cilvēki ir gatavi atklāt un saprast jaunas lietas, ar viņiem un uz viņiem ir jāstrādā, jāsaprot viņu vajadzības un jāspēj tās īstenot.
Domāju, ka mēs organizēsim arīi neformālus pasākumus par mākslu centra restorānā, kas piesaistīs vēl pavisam cita rakstura mērķauditoriju, kas gribēs ne tikai iegūt jaunas zināšanas, bet arī kvalitatīvi un neformāli pavadīt savu brīvo laiku šeit centrā.
RS: Bet jāņem vērā, ka, piemēram, Rīgā daudzi šādi neformālie pasākumi ir vai nu bezmaksas, vai par ļoti simboliskām cenām.
FZ: Bez šaubām. Mums par cenu politiku un pieejamību nopietni jādomā un jādiskutē.
Vispār par pašu centru runājot, mēs vēl joprojām esam atklāšanas fāzē. Atklāšana tika plānota septembrī, kad ir Rotko sitmtdesmitgade. Taču mums bija jāpielāgojas Eiropas projektu atskaišu prasībām un jāspēj savākt attiecīgs apmeklētāju skaits attiecīgā laika posmā. Mēs bijām plānojuši mierīgi un profesionāli līdz septembrim izveidot ekspozīciju, testēt to, bet tikām nolikti fakta priekšā, ka projektam ir jātiek atklātam pavasarī.
IZS: Vēl viens jautājums par gatavību sadarboties ar kultūras institūcijām Latvijā. Vai jūs plānojat izstāžu sadarbības ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kādiem citiem mākslas centriem, jo pašlaik ir visi nepieciešamie apstākļi, lai izstāžu apmaiņas projektos piedalītos un, piemēram, klasikas zelta fondu atvestu arī uz Daugavpili.
FZ: Noteikti. Mūs noteikti interesē Sigurda Vīdzirkstes darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, tāpat Kārlis Padegs un citi mākslinieki, arī laikmetīgā māksla. Mēs gribētu sadarboties ar Laikmetīgās mākslas centru. Un vispār esam atvērti dažāda veida sadarbībai ar kultūras institūcijām.