Es nu jau septiņus gadus dzīvoju ārpus Latvijas, un, tā kā arī no tālienes sekoju līdzi Rīgas muzejos notiekošajam, tad, protams, ka šovasar, uzturoties Latvijā, devos uz atjaunoto Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Kaut katrs piedzīvojums un pārdzīvojums ir individuāls, muzeju apmeklētājus pamatā tomēr var sadalīt vairākās grupās. Līdz šim es uzskatīju sevi par Latvijas muzeju darbinieci ar dzīvesvietu ārzemēs, bet šovasar sapratu, ka tomēr esmu pārvērtusies par ārzemēs dzīvojošu latvieti ar ICOM apliecību kabatā. Laikam septiņi prombūtnes gadi ir tā robežšķirtne, kad tu tomēr vairs nevari īsti justies kā savējais, tāpēc izmainās arī redzes leņķis.
Bet vienalga, no kāda skatupunkta raugies, tu esi priecīgs būt šajā – LNMM – namā. Vēl jo vairāk tu esi priecīgs, ka tas ir izremontēts, nevis nolupis un tam ir sava mobilā aplikācija un stendi ar skārienjūtīgiem ekrāniem, un tādejādi LNMM spēj līdzināties Rietumeiropas muzeju labajiem piemēriem. Un no pirmā acu uzmetiena tev arī ar to pietiek – jāpiebilst, ka attāluma un ģimenes lietu organizācijas dēļ es nespēju apmeklēt mainīgo izstāžu satelītpasākumus, kaut informācijai par tiem cik necik sekoju līdzi medijos.
Vispirms manas uzmanības centrā izvirzās pati māja – nams un tas, kā tas parādās arī, atverot muzeja mājaslapu, kur redzamas visas piecas šīs muzeju ģimenes ēkas. Bet, ja jau tā, tad man pašā ēkā pietrūka vairāk informācijas par tās vēsturi. Tieši kupola zāle bēniņos (ar izeju uz terasi), kur vismaz mana apmeklējuma laikā nenotika nekādi pasākumi, vien kailas, skaistas dēļu sienas, šķita, ka vērš uzmanību uz ēku kā tādu. Tāpēc tieši šajā vietā būtu gribējies redzēt kaut kādas formas informatīvo stendu par ēkas vēsturi, jo tie divi teikumi, kas pavīdēja kaut kur ekspozīcijas tekstu vidū, kaut kur starp mākslas darbiem, nelikās, ka pietiekoši akcentē pašas būves nozīmi.
Mani iepriecina, ka muzejs dzīvo. Tas bija apmeklētāju pilns tajā dienā, kad ekspozīcijas maiņas dēļ bija slēgta jaunā izstāžu zāle, bet pavisam gara rinda pie biļešu kasēm bija izveidojusies, kad tikko bija atklāta Jaņa Rozentāla izstāde un ārā aumaļām lija lietus. Vēl vairāk par pašu ļaužu pūli mani iepriecināja publikas daudzveidīgums – ģimenes ar pavisam maziem bērniem, studenti, vidējā paaudze, tūristi un arī pensionāri. Un regulāri garām pajoņoja kāds mazais mākslas detektīvs!
„Mūsu muzejs”, kā tas tika pieteiks LNMM pārzīmološanā ir, protams, kā naglai uz galvas. Jo ilgāk pa pasauli apkārt dauzos, jo vairāk izjūtu šo „mūsu” sajūtu, kas attiecas ne tikai uz LNMM un tā publiku, bet arī uz teātriem un tā attiecīgajiem abonementu īpašniekiem, kuri tos pērk jau gadiem. Šī īpašā saikne izveidojas tikai daudzu gadu garumā un šai sasaistes izveidei svarīgāks ir nevis uzsvars uz mūsu māksla, mūsu teātris, mūsu mūzika vai opera, ar to saprotot Latvijas autoru darbus, bet gan ar vietu, namu un cilvēkiem, kas iestudē izrādes vai uzstājas (un gribētos cerēt, ka šajā rindā varētu iekļaut arī izstāžu kuratorus). Man, kas ik pa pāris gadiem pārvācas dzīvot uz kādu citu pilsētu, salīdzinoši tālu no iepriekšējās dzīvesvietas, arī regulāri apmeklējot jaunās mītnes pilsētas muzejus, šī sasaiste neizveidojas tik stipra pat tad, ja pavadu muzeju cauri tā izstāžu un pamatekspozīciju, direktoru un ar to saistīto koncepciju maiņai, pārbūvēm utt. Bet ar LNMM man ir īpašas attiecības, kas izveidojušās, ne tikai pateicoties regulārajiem muzeja apmeklējumiem. Te izstādītās gleznas, kuru reprodukcijas tika demonstrētas mākslas skolā, mākslas vēstures stundās; tās ir tik ļoti ieaudušās latviskajā kultūrvēsturē (jā, jā – dzīvesziņā!), ka ēka galu galā pat kļūst mazsvarīga.
Tāpēc liels bija mans izbrīns, kad, staigājot pa LNMM ekspozīciju, es galu galā sevi pieķēru ne tik daudz priecājoties par nezināmo / neredzēto, bet meklējot pazīstamo – tās gleznas, kas bija redzamas vecajā ekspozīcijā un kuru atrašanās vietu tu jau no galvas zināji. Laikam jau šī gluži vai intīmā sasaiste ar muzeju, tas „mūsu“, vairāk izveidojas (vai ir jau izveidojies?), atkārtoti un regulāri atgriežoties pie vieniem un tiem pašiem mākslas darbiem. Tā man maz pamazām jauninājumi LNMM, kurus aplūkot es patiesībā biju nākusi un par kuriem es biju domājusi, ka priecāšos visvairāk, aizbīdījās otrā plānā. Bet par pāris no tiem seko zemsvītras piezīmes.
P.S. Brīnišķīgi (un atšķirībā no Vācijas, Latvijas apstākļiem pašsaprotami), ka LNMM apmeklētajiem ir pieejams bezmaksas Wi-fi, kura parole izlasāma pie informācijas stenda 1. stāvā. Bet mans ieteikums muzeja komandai būtu turpat (protams, arī savos sociālajos medijos utt.) norādīt tās muzeju, izstāžu un pasākumu mirkļbirkas, kuras pats muzejs vēlas lietot un popularizēt un ar kurām apmeklētājiem iesaka atzīmēt savas fotogrāfijas instagramā vai ierakstus tviterī. Tas mums visiem atvieglotu orientēšanos digitālajā vidē. Tā, piemēram, fotogrāfijas no aktuālās, Janim Rozentālam veltītās, izstādes instagramā ir atrodamas, gan meklējot #janisrozentals, gan #janisrozentals150, gan #jānisrozentāls un arī #janisrozentāls. Jau tā tikai retais zina, kā pareizi rakstās šī mākslinieka vārds un uzvārds, bet tendence mirkļbirkās atmest diaktriskās zīmes situāciju sarežģī vēl vairāk.
P.P.S. Ineta Zelča Sīmansone Creative Museum lapā lasāmajā LNMM veltītajā ierakstā pārmeta: „Vai cilvēku ar īpašām vajadzībām ietikšana muzejā no sētas puses liecina par labāko praksi?” Mana pieredze, jau pāris gadus pa muzejiem staigājot ar bērnu ratiņiem, rāda, ka ēkās, kas ir arhitektūras pieminekļi, ieeja mātēm ar bērniem un cilvēkiem ratiņkrēslos var izvērsties reizēm pat vēl lielākā pārdzīvojumā nekā pats muzeja apmeklējums. Saprotama ir arhitektūras pieminekļu aizsargātāju prasība, ka nedrīkst pārāk iejaukties ēkas ārējā veidolā un tās sadure ar muzeja darbinieku vēlmi būt atvērtiem un pieejamiem visiem sabiedrības locekļiem. Taču es un mans vīrs, mēs maz pamazām esam sākuši sastādīt arī to muzeju sarakstu, kuros ar bērnu ratiem vairs NEKAD nemēģināsim iekļūt, jo personāla attieksme skaidri demonstrē, ka mēs viņiem esam milzu apgrūtinājums. (Nē! Tas nav Latvijā!) Šādas situācijas mums ir gadījušās muzejos, kur ir speciāli jāzvana, lai mūs vispār ielaistu iekšā, kādam darbiniekam ir jāatraujas no saviem ikdienas pienākumiem, jānāk slēgt vaļā kādas speciālas durvis, jāpavada mūs pa gariem muzeja aizkulišu gaiteņiem, jābrauc ar visdrebošāko kravas liftu visattālākajā muzeja stūrī utt. Uz šī visa fona LNMM sētas durvis galu galā ir sīkums. Un vasarā, kā šķiet, varētu muzejā iebraukt vienkārši caur restorānu, bet tā jau ir informācija vides pazinējiem.
P.P.P.S. Ineta Zelča Sīmansone pārmet arī hronoloģisku mākslas darbu izkārtojumu ekspozīcijā. Katram jāpārdzīvo visas augšanas fāzes, un Latvijas kontekstā hronoloģisks darbu izkārtojums šķiet novecojis, gribētos ko hipsterīgāku, negaidītāku, kopā liekot dažādos laika periodos tapušus darbus, sakārtojot tos pēc kādiem citiem vēstījuma principiem. Šādu mākslas darbu izkārtojumu uzsāka Tate Modern 2000. gadā, uzsverot, ka hronoloģisks darbu izkārtojums kā viens, absolūts naratīvs vairs neatspoguļo mūsdienīgu vēstures lasījumu. Šo Tate Modern mākslas darbu izkārtošanas principu vēlāk pārņēma daudzi pasaules muzeji, savukārt pēdējos gados ir novērojama atgriešanās pie stingra hronoloģiskuma (piemēram, 2013. gadā Tate Britain, 2016. gada maijā pēc pārbūves atvērtā Hamburger Kunsthalle), uzskatot, ka laikā, kad viss tik ātri plūst un mainās, ir jāatgriežas pie klasiskām vērtībām – mākslas darbiem kā tādiem – un jāļauj tiem ar savu nepastarpināto auru iedarboties uz skatītāju. Taču, galu galā, runa nav par darbu izkāršanas kārtību, bet par interpretāciju, ko tie var piedāvāt. Pat ja šī interpretācija ir: koncentrēties uz mākslas darbiem kā tādiem un ļaut katram apmeklētajam atrast vai jaunatklāt ko citu. Katrā ziņā man galvenais ir redzēt, ka aiz šī tik lielā darba ir stāvējis kurators, kuram ir bijusi kāda vadošā ideja, kāpēc tieši tādi darbi un tāds izkārtojums. Te jāatzīstas, ka es ļoti cienu muzejus, kuri varbūt pat jau pie muzeja ieejas deklarē, kas šī muzeja kolektīvam ir bijis svarīgi izstādītajos objektos, nevis kā tas, šķiet, ir LNMM gadījumā, kur Latvijas mākslas vēsture tiek prezentēta kā kādas augstākas providences noteikts absolūts stāsts, nevis konkrētu kuratoru un mākslas vēsturnieku veidots naratīvs.
Fotogrāfijas autore Elīna Reitere