Raivis Sīmansons. Digitalizēs Himzela dienasgrāmatas - modernitātes projekts turpinās

Moderno laiku sākumu vēsturnieki mēdz saistīt ar dažādiem vēstures notikumiem, personībām un idejām, tomēr tiem ir kāds vienojošs elements – informācijas pieejamības straujš kāpums. Pēdējais īpaši interesē mantojuma profesionāļus, kas glabā šo pārmaiņu liecības un, ja vien nav piemirsuši ētikas kodeksa otro paragrāfu, kālab šāda profesija ir bijusi nepieciešama, visiem līdzekļiem cenšas tās arī popularizēt. Jā, mēs esam komunikāciju biznesā!

Kamēr vieni saskata modernitātes iedīgļus jau reformācijā, kuras materiālais ekvivalents nepārprotami ir uz Gūtenberga preses mehāniski iespiestie Svētie raksti; citiem tā viennozīmīgi ir Eiropas industriālā un politiskā revolūcija, kuras priekšmetiskā izteiksme savukārt vedina domāt par britu patenta tvaika dzinēju un franču ražojuma republikas konstitūciju. Lai par cik augstu cenu iegūts, šo revolūciju blakusprodukts neizbēgami bija populārās izglītības infrastruktūras pamatu ielikšana – tostarp publisko bibliotēku un muzeju atvēršana.

Tā Latvijas bibliotēku tradīcijai pirmo impulsu attīstībai sniedza tieši pirms 500 gadiem notikusī reformācija. Kā zināms, 1524. gadā jau protestantiskajā Rīgā dibinātā Bibliotheca Rigensis bija tapusi, sekojot Martina Lutera ieteikumam, un tālab pamatoti var lepoties ar statusu – viena no senākajām publiskajām bibliotēkām Eiropā. Savukārt Latvijas muzeju sākums meklējams divarpus gadsimtus vēlāk, kad Rīgas pilsētai novēlētās Himzelu-Martini kolekcijas kļūst par pamatu pirmajam publiskajam muzejam Baltijas mērogā.

Šobrīd, kad modernitāte vienlīdz vārda idejiskajā un tehniskajā nozīmē turpinās, par ko liecina Himzela ceļojumu dienasgrāmatu digitalizācijas projekts, vērts īsumā ieskicēt paša manuskripta ceļu no tā izcelsmes brīža līdz mūsdienām.

Kā atzīmē digitalizācijas projekta vadītājs Artis Ērglis, ceļojot pa Eiropu, Himzels noteikti ir veicis piezīmes, ko pārvedis uz Rīgu. Spriežot pēc tā, cik rūpīgi viss ir pārrakstīts un iesiets, jāsecina, ka manuskripts trijos sējumos noteikti tapis ne paša ceļojuma laikā, bet jau pēc atgriešanās Rīgā. Tāpat, ievērojot, cik precīzi viss ir aprakstīts, apstiprinās pieņēmums par to, ka ir bijušas agrīnākas ceļojuma laika piezīmes, kas visticamāk nav saglabājušās. Nav arī precīzi zināms, vai dienasgrāmatās esošais ir paša Himzela rokraksts, vai viņš, piemēram, diktējis tekstu kādam rakstvedim. Pēc Himzela nāves rokraksta sējumi nonāca jau minētajā Bibliotheca Rigensis jeb Rīgas pilsētas bibliotēkā, kur arī glabājās līdz Otrajam pasaules karam.

1941. gada 29. jūnijā PSRS un nacistiskās Vācijas savstarpējās karadarbības laikā ugunsgrēks nopostīja Vecrīgas centrālo daļu, tostarp Rīgas rātsnamu ar Rīgas pilsētas bibliotēku. Vispārzināms ir fakts, ka no vairāk nekā 400 000 iespieddarbu fonda saglabājās ap 46 000 eksemplāru, kas atradās seifos. Tikmēr Artis Ērglis atklāj šī stāsta mazāk zināmu niansi, ka tikai nedēļu pirms postošā ugunsgrēka, pārnesot no Rīgas pilsētas bibliotēkas uz seifu rātsnama pagrabā, izdevās izglābt arī Himzela ceļojuma aprakstus. Te vietā akadēmiķa Jāņa Stradiņa izteikums, ka degot mūsu manuskripti nav sadeguši un tie jāturpina glabāt.

Pēc Otrā pasaules kara tika izveidota LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka un tās Reto grāmatu un rokrakstu sektors, kurā tika iekļauta arī Rīgas pilsētas bibliotēkas saglābtā daļa, to vidū Himzela ceļojuma apraksti. Šobrīd manuskripta atrašanās vieta ir pēc tā piederības Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kura pati par sevi ir Bibliotheca Rigensis mantiniece ar ģenēzi, kas sniedzas līdz pat reformācijas notikumiem 500 gadu senā pagātnē.

To, ka Rīgai piekrīt vienlīdz vienas no senākajām publiskajām bibliotēkām un muzejiem Eiropā tituls, ir vērts paturēt prātā, turpinot modernitātes projektu. Ja viena no būtiskākajām tās iezīmēm ir informācijas, tātad - zināšanu pieejamība, mantojuma nozarei ir priekšnosacījumi ar svaigu aci palūkoties uz sevi kā uz lielāku informāciju sistēmas daļu. Iespējas plašākai rezonansei un jaunām sadarbībām pie šāda redzējuma nosacījuma neliks uz sevi gaidīt. Himzela dienasgrāmatu digitalizācijas projekts ir viens šāds svaiga skatījuma piemērs.

 

Nikolausa von Himzela ceļojumu dienasgrāmata glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā

Foto: Didzis Grodzs

Raivis Sīmansons

Muzeologs PhD, Žaņa Lipkes memoriāla kurators | PhD in Museum Studies, Curator Žanis Lipke Memorial