1754. g. 5. janvārī es beidzot ierados Dženovā.
Dženova sava novietojuma dēļ varētu patiesi tikt nosaukta par Lepno (Superba). Tomēr tikpat ļoti, cik tā priecē acis no ūdens puses, būdama līdzīga amfiteātrim, kur mājas uzceltas kalnos viena virs otras, pa to ir neērti un grūti pārvietoties. Lielākā daļa ielu ir labi izbruģētas, tomēr šauras, un redzamas tikai dažas karietes – šeit lietošanā ir nesamie krēsli.
Ēkām šajā pilsētā pa lielākai daļai ir plakani jumti, vismaz tā šķiet; jo galerijas, kas atrodas augstāk, aizsedz skatu uz zemākajiem jumtiem. Daudzi no tiem apstādīti kokiem tā, ka izskatās pēc gaisa dārziem.
Mājas ir sevišķi augstas, sešu līdz septiņu stāvu, īpaši pilsētas zemākajā daļā. [..]
Starp pilīm, [..] kuras pelna, lai tās apskata skaisto gleznu un grezno mēbeļu dēļ, īpaši atzīmējamas Duraco un Balbi pilis.
Kas attiecas uz baznīcām, tad uz ārzemnieku, kam vēl nav nekāda priekšstata par Itālijas baznīcām un to greznību, tās nevar atstāt citu iespaidu kā vienīgi satriecošu. Laba arhitektūra, lieliska glezniecība, augstvērtīgs tēlnieku darbs, grezna marmora dažādība, ar ko daudzas baznīcas – tur, kur nav tajā ietērptas no ārpuses – ir piepildītas iekšpusē, sniedz smalkāko priekšstatu par to, kas ceļotāju sagaida pārējās Itālijas pilsētās.
Policija Dženovā ir noorganizēta labi, un vairs neko nedzird par laupīšanām un slepkavībām naktīs, kas kādreiz šeit sita augstu vilni. Tomēr varbūt nav gluži kļūdījušies tie, kuri dženoviešus dēvē par bērnišķīgu, neīstu un neuzticamu nāciju.
Dženova ir pazīstama samta un vēl kādu citu sevišķu audumu dēļ, kuri šeit tiek izgatavoti. Slaveni ir arī saldumi, ko no Dženovas izsūta uz dažādiem ārzemju apgabaliem. T.s. Eaux glacees[1] vai sorbetti in Giazza, kā to dēvē itālieši, nekur netiek pagatavots gardāks kā šeit un varbūt vēl Neapolē.
Republika tirgojas arī ar vīnu un labību, un tas, kam viens vai otrs ir nepieciešams, var tos ņemt no republikas pagrabiem un noliktavām.
Par dodžu[2] nevar ievēlēt kandidātu, kurš nav sasniedzis 50 gadu vecumu. Dženovas dodžiem ir tāda pati vara kā dodžiem Venēcijā – tomēr pirmajiem ir karaļa kronis.
Dodžs nedrīkst atstāt ne pilsētu, ne savu pili bez senāta ziņas.
Dženovā var ieraudzīt stilus vai dunčus, kādus pārējās Itālijas pilsētās vairs nepielieto.
Pirms es noslēdzu šo īso aprakstu par Dženovu, man vēl kaut kas jāpasaka par t.s. čičisbejiem (Cicisbey). Tie ir tas pats, kas vāciešiem būtu uzraugi. Proti, katrai dāmai, kas pieder pie kaut cik ievērojamas kārtas, ir savs t.s. čičisbeo, kurš ir dižciltīgais. Tas viņai pastāvīgi pakalpo – gan baznīcā, gan teātrī un vispār visās sabiedrībās, kur vien dāma apgrozās, atrodas arī viņas uzticīgais mentors. Pat uz ielām, kad dāma sēž nesamajā krēslā, viņš pavada viņu, iedams līdzās kājām. Dažām ir vairāk nekā viens cienītājs, kurš tās visur uzmana, un reizē ar to skaitu aug arī cieņa, kāda tiek parādīta šādai pagodinātai skaistulei. Itālieši vispār ir greizsirdīga tauta, un kālab gan lai dženovieši būtu izņēmums; un ko lai saka par to, ka vīriem jāpieliek sievai klāt minētie uzraugi, pretējā gadījumā vīri tiek apkrāpti vai nu mīlas, vai naudas dēļ. Aristokrāts, kam ir jauna un skaista sieva, bet kurš nespēj viņu visur pavadīt, zina, ka viņa sievai, kurai var dot balvu par skaistumu un pievilcību, čičisbeju netrūks, un izvēle notiek vienīgi starp bagātajiem kavalieriem, tā kā kundze ir nodrošināta ar pilnīgi visu, kas tai nepieciešams; jā – dažkārt pat vīrs saņem no sievas čičisbeja kaut ko jaunu uz svētkiem vai kādā citā gadījumā.
Arī vecajām dāmām ir savi čičisbeji. Vecai un bagātai matronai ir priekšrocība, ka tā var ļaut sevi apkalpot jaunam un skaistam vīrietim – viņš zina, ka saņems no tās pensiju.
No Dženovas uz Livorno gan var doties arī pa zemes ceļu; tomēr, tā kā ceļš ir ļoti grūts un viesnīcas ir diezgan sliktas, tad ceļotājs darīs labāk, ja ar feluku no Dženovas dosies vismaz uz Leriči; no turienes pa zemes ceļu var doties tālāk uz Livorno, kas atrodas 120 itāliešu jūdzes attālu.
Attēlā janvāra atvērums no Creative Museum Planner 2017 Designed by H2E, foto Didzis Grodzs.
Fragments no Nikolausa fon Himzela ceļojumu dienasgrāmatas, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Tulkojis Edgars Ceske.