Edgars Ceske. Nikolauss fon Himzels Holandē un Anglijā jeb pirmā pieredze Eiropas demokrātijā

Tas lasītājs, kurš tālajā 1764. gada 13. decembra vakarā atvēra avīzi “Rigische Anzeigen” – tobrīd vienīgo Rīgā iznākošo laikrakstu – varēja šeit izlasīt ziņas ne tikai par rudzu un brandvīna cenu svārstībām, ūtrupēm un vakantām mājkalpotāju vietām; trešo un pēdējo reizi aicināja pieteikties mirušā mastu brāķera Jacob Steinhauer kreditorus, bet tos, kas varētu sniegt tuvāku informāciju par “bezdievīgo ļaundarību, kas pelna visaugstāko sodu” (pie Komēdiju nama bija atrasts miris sieviešu kārtas zīdainis) par “labu atlīdzību” – 5 reihsdālderiem – lūdza nekavējoties pieteikties pilsētas fogtejā. Pilsēta dzīvoja savu – uz materiālām rūpēm tendētu, patriarhāli konservatīvu un sīkpilsonisku dzīvi. Tāpēc it kā neliela disonanse šajā visumā merkantilajā pasaulē izskanēja informācija par kādu jaunu rīdzinieku, kurš, pārkāpjot pāri dzimtās pilsētas (diezgan šaurajiem) garīgajiem ietvariem, bija devies Eiropas kultūras meklējumos un no ceļojuma pārvedis ne tikai bagātīgu pieredzi un zināšanas, bet arī jaunu vērtību sistēmu. Diemžēl – šis raksts bija nekrologs:

“Šā mēneša 10. dienā ap desmitiem no rīta no ļaundabīga drudža nomira Nikolauss fon Himzela kungs, mācīts ārstniecības doktors. Pamatīgas zināšanas savā pamata specialitātē, neordināras – daiļajās mākslās, ko nelaiķis bija sev ieguvis ar nenogurstošu čaklumu un saviem ievērības cienīgajiem ceļojumiem caur Itāliju, Franciju, Angliju, Holandi, Vāciju un citām valstīm, kā arī viņa smalkais un vēlīgais raksturs, ar kuru tam izdevās saistīt pie sevis gan augstas, gan zemas kārtas cilvēkus, atnesa viņam vispārēju mīlestību un cieņu, un viņa pāragro kapu draugi un visi citi, kam bija pazīstami viņa izcilie talanti un izveicība, aprasina ar godam pelnītām asarām”.

“Skolotajam ārstniecības doktoram”, mākslu un zinātnes entuziastam, Londonas Karaliskās zinību biedrības biedram Nikolausam fon Himzelam šajā saulē bija atvēlēti vien 35 gadi. Viņš esot inficējies no kāda slimnieka, kuru īsi pirms tam apmeklējis. Nelaiķi guldīja ģimenes kapu velvē Rīgas Domā, kur viņa epitāfija – labajā sānu jomā pie pīlāra, netālu no altāra – apskatāma vēl šodien. Starp Himzela laikabiedriem rīdziniekiem, šķiet, grūti būs atrast tādu, kura vērtību skalā lielāka vieta būtu tikusi ierādīta tām, ko pieņemts saukt par eiropeiskām mūsdienu izpratnē: demokrātijai, vārda brīvībai un reliģiskajai tolerancei – politikā, liberālismam un personīgajai iniciatīvai – ekonomikā.

Ko mēs zinām par Nikolausu fon Himzeli? Vispirms jau to, ka, izpildot mirēja gribu, māte viņa kolekcijas novēlējusi Rīgas pilsētai. 1773. gadā no tām izveidoja tā saukto Himzela muzeju – pirmo sabiedrisko muzeju ne tikai Vidzemē, bet arī Baltijā. Tas savukārt bijis pirmsākums trim lieliem Rīgas muzejiem – Rīgas vēstures un kuģniecības, Latvijas Dabas un Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.

Viņš dzimis 1729. gada 16. oktobrī Rīgas virsārsta Joahima Gebharda Himzela (Joachim Gebhard Himsel)[1] un viņa sievas Katarīnas Kristīnas, dzimušas Martini (Catharina Christina, geb. Martini), ģimenē. Uzziņu literatūra[2] vēsta, ka Nikolausa Himzela māte cēlusies no senas un ievērojamas Rīgas ārstu dzimtas. Viņas tēvs, arī Nikolauss, Rīgā praktizējis jau kopš 1707. gada, bet no 1735. līdz 1740. gadam bijis Krievijas ķeizarienes Annas Joannovnas personīgais ārsts. Rīgas pilsētas galvenais ārsts kopš 1689. gada bija arī viņa tēvs Dāvids Martini. Viņš bijis precējies ar Eiropā savu medicīnisko sacerējumu dēļ pazīstamā Nikolausa Vites, nobilitēta fon Lilienau (Nicolaus Witte von Lilienau), meitu. Šis mūsu apraksta varoņa vecvecvectēvs 1666. gadā dižciltību tika saņēmis no paša Zviedrijas karaļa Kārļa XI, kura personīgais ārsts viņš bija. Savukārt tēvs, jau minētais Joahims Gebhards, gan ar tik spožu izcelsmi izcelsmi lepoties nevarēja – viņa tēvs bija bijis “tikai” Rīgas pilsētas naudas kaltuves meistars – profesija, ko tajos laikos pieskaitīja amatniekiem –, kamēr ārsti, līdzīgi advokātiem, jau piederēja inteliģences jeb, kā toreiz mēdza teikt, literātiem.

Himzelu-Martini ģimenes gadījumā mēs sastopamies ar izplatītu parādību viduslaikos un jauno laiku sākumā – amata tiesības un profesionālās zināšanas tiešā līnijā tika nodotas no tēva dēlam, veidojot profesionālās dinastijas. Cunftu sistēma vēl vismaz 18. gadsimta vidū nedalīti valdīja arī medicīnā, un cilvēkam “no malas” kļūt par ārstu, jo vairāk – par pilsētas galveno ārstu, bija gandrīz neiespējami. Vienīgā iespēja bija apprecēt “meistara” meitu vai atraitni. Tādēļ Johana Gebharda precības varēja uzskatīt par ļoti izdevīgu partiju. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Katarīnai Kristīnei Rīgā bija ievērojami un bagāti radi – viņas māte bija lieltirgotāja Ārenda Bērensa (Arendt Berens) māsa. Līdz ar to četri Ārenda dēli, Rīgas 18. gadsimta kultūras vēsturē pazīstamie brāļi Bērensi, starp tiem arī visievērojamākais – Johans Kristofs (Johann Christoph Berens), kura māja vēlāk kļuva par Rīgas apgaismības ideju piekritēju pulcēšanās vietu, bija Nikolausa fon Himzela mātes pirmās pakāpes brālēni. Caur Bērensiem Himzelu ģimene bija saistīta arī ar citām pazīstamām Rīgas patriciešu ģimenēm – fon Vīdaviem, Švarciem un Dreilingiem. Šim faktam, kurš līdz šim N. fon Himzela biogrāfijā nav ticis akcentēts, varēja būt liela nozīme viņa studijās un ceļojumos – ir zināms, ka Rīgas rāte mēdza piešķirt stipendijas vispirms tiem studentiem, kuri radnieciskām saitēm bija saistīti ar tās locekļiem, un kāpēc gan lai izslēgtu iespēju, ka N. fon Himzelam viņa ceļojumus ērtākus padarīja arī Bērensu nauda?

Pēc Rīgas Domskolas beigšanas Nikolauss fon Himzels 1747. gadā uzsāka mācības Kēnigsbergas Universitātē, turpinot tās Getingenā. Viņš pats vēlāk rakstīja, ka tēva nodoms gan bijis sūtīt dēlu uz Leideni, tomēr, tā kā Getingenas Universitāte tajā laikā bijusi ļoti slavena, un tēva draugs, Eiropā pazīstamais ārsts un dabas zinātnieks Albrehts fon Hallers (Albreht von Haller) tajā bijis profesors un piesaistījis universitātei daudz ārzemnieku, notikusi izšķiršanās pa labu pēdējai.

Getingenas Universitāte laikā, kad tur mācības uzsāka N. fon Himzels, bija samērā jauna (dibināta 1737. gadā), bet īsā laikā tai izdevās pārspēt Vācijā ievērojamāko Halli un kļūt par modernāko un izslavētāko universitāti Eiropā. Lielā mērā tas izskaidrojams tādējādi, ka, ģeogrāfiski atrazdamās Hannoveras kūrfirsta valsts teritorijā, Getingena faktiski piederēja Anglijas kultūras ietekmes lokam – kopš 1714. gada Hannoveras kūrfirsts reizē bija Anglijas karalis. Tādēļ universitāte pakļāvās tieši Anglijas, nevis vācu zemju jurisdikcijai, un atmosfēra, kas tajā valdīja, bija daudz liberālāka. Zinātniekus vilināja tas, ka domas brīvību šeit neierobežoja priekšcenzūra. Getingenas Universitāte tika labi apgādāta ar dažādām pētniecības ierīcēm un iespējām, kas toreiz vācu universitātēs bija ļoti retas, piemēram, botānisko dārzu, observatoriju, dažādiem fizikas un matemātikas mērinstrumentiem. Vācu zinātnieki bieži pasūtīja literatūru no universitātes bibliotēkas, ja nevarēja to dabūt nekur citur. Vācu kultūras vēsturnieks Mihaels Maurers (Michael Maurer) nosaucis Getingenu par vārtiem, “caur kuriem Vācijā varēja ieplūst apgaismība, pirmām kārtām angļu apgaismība”. Simpātijas pret Anglijas liberālismu Himzelī varēja rasties jau studiju laikā.

Studijas Getingenā N. fon Himzels uzsāka 1750. gada februārī vai martā, bet jau nākamā gada maijā Frankfurtes kūrortā pie Mainas nomira viņa tēvs. Mātei tomēr izdevās dēlu pierunāt pēc studiju beigām neatteikties no jau iepriekš iecerētajiem ceļojumiem.

Un tā 1752. gada 1. martā Nikolauss fon Himzels devās 5 gadus ilgā ceļojumā pa Eiropu: caur Kēnigsbergu un Dancigu viņš devās uz Berlīni un Magdeburgu, no turienes uz – Osnabriku, Amsterdamu, Utrehtu, viņš apmeklēja arī Prūsiju, Holandi, Austrijas Nīderlandi jeb tagadējo Beļģiju, Franciju, Itāliju, Austriju, dažādas vācu sīkvalstis un brīvpilsētas, vēlreiz Austrijas Nīderlandi, Lielbritāniju (kuru viņš vēl dēvēja pa vecam par Angliju), vēlreiz Holandi, bet no turienes devās uz Dāniju, Zviedriju un Pēterburgu. Rīgā viņš atgriezās caur Narvu 1757. gada 10. martā.

Tajā laikā Himzela ceļojumi nav nekas unikāls, ja nu vienīgi sava ilglaicīguma ziņā. Studenti pēc universitātes beigšanas ceļoja gandrīz visi – tā bija, tā sakot, pabeigto teorētisko zināšanu praktiskā piedeva. Atšķirībā no ceļojumiem mūsdienās, daudziem šis ceļojums tā arī palika vienīgais visā dzīvē. Toties unikāla ir N. fon Himzela ceļojumu dienasgrāmata, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (manuskripts Nr. 188, I–III), – tā ir visvecākā, apjomīgākā un gandrīz vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies vācbaltiešu ceļojumu dienasgrāmata no 18. gadsimta. Lai arī pieminēta gandrīz katrā N. fon Himzela biogrāfijā, līdz šim plašāk pētīta tā nebija.

Trīs dienasgrāmatas sējumi (kopskaitā vairāk nekā 1600 lpp.) ne tikai sniedz ārkārtīgi bagātu informatīvo materiālu par Eiropas kultūras vēsturi 18. gadsimta vidū, bet arī atklāj liecības par paša N. fon Himzela zinātniskajām un mākslinieciskajām interesēm, kā arī politiskajām simpātijām. Nerunājot nemaz par vācbaltiešiem – pat uz visu pārējo savu laikabiedru Eiropas apceļotāju fona N. fon Himzels izceļas ar savu interešu neparasto daudzpusīgumu, pamatīgajām zināšanām tādās jomās, kuras ārstam it kā nemaz nebūtu obligātas. Viņš apraksta neskaitāmu daudzumu objektu, kuri vairāk attiektos uz ekonomistu, arhitektu, diplomātu, mākslas vēsturnieku, muzikologu, teātra zinātnieku un daudzu citu interešu sfērām. Bez ārstniecības iestādēm viņš aplūko pilsētu nocietinājumus, arsenālus, ostas, kuģu būvētavas, matrožu un virsnieku algas, ceļu stāvokli, manufaktūras, finansu sistēmu, valūtu attiecības, skolas, cietumus, valdnieku rezidences, koncertus, dzīvesveidu, dažādus svētkus un izpriecas, sieviešu skaistumu un viņu paradumus, kā arī visdažādākās kolekcijas – dabaszinātniskās, instrumentu, dārglietu, relikviju, porcelāna, monētu, gleznu un gravīru galerijas, bibliotēkas, botāniskos dārzus. Vērīgi viņš seko līdzi dažādiem eksperimentiem – piemēram, izmēģinājumiem ar elektrību, apraksta tās pielietošanas sekmes dažādu slimību ārstēšanā. Viņa interešu lokā atrodas apmeklēto valstu politiskā iekārta, tirdzniecība, lauksaimniecība, zemnieku stāvoklis, ebreju jautājums, reliģiskās tolerances problēma, preču un pakalpojumu cenas, muitas, noziedzība, alkoholisms, ceļošanas izmaksas, valodu radniecība, dabas bagātības, klimats. Zviedrijā viņš nolaižas kalnraktuvju dzīlēs: parādot īsti inženiertehnisku erudīciju, apraksta dažādu metālu ieguves, attīrīšanas un kausēšanas paņēmienus un stāstījumu papildina ar vienkāršiem zīmējumiem. Kā īsts tautsaimnieks viņš analizē dažādu ražošanas nozaru atpalicības cēloņus (piemēram, cukura manufaktūru pagrimumu Hamburgā vai kalnrūpniecības krīzi Zviedrijā), kritizē savu laiku pārdzīvojošo merkantīlismu un aizstāv Ādama Smita proponētos brīvā tirgus principus. Bez tam viņam piemīt teicama muzikālā gaume un lieliskas zināšanas mūzikas teorijā – ar slaveno vijolnieku Džuzepi Tartini viņš diskutē par franču un itāļu operas atšķirībām un citiem jautājumiem. Himzels ir viens no pirmajiem vāciešiem, Anglijas apmeklētājiem, kas augstu novērtē Šekspīra ģenialitāti. Viņš apciemo sava laika ievērojamākos zinātniekus un rakstniekus – no pasaulslavenā Kārļa Linneja līdz ievērojamajam apgaismotājam Žanam Žakam Ruso, kurš, aicinādams atgriezties pie dabas, vairās no sabiedrības un slēpjas no tās kādā ciematā Ženēvas tuvumā. Tomēr visvairāk jauno Rīgas ceļotāju sajūsmina apgaismības laikmeta pielūgtā cilvēciskā Saprāta darbīgais bērns Progress, vienalga, kādā jomā tas arī neizpaustos – tehnikā, dabas zinātnēs, valsts iekārtā vai sociālajā sfērā.

Lasītāja uzmanībai tiek piedāvāti Nikolausa fon Himzela ceļojumu iespaidu fragmenti divās Rietumeiropas valstīs – Anglijā un Holandē, jo tieši tajās 17. un 18. gadsimtā saimnieciskās un politiskās pārmaiņas norisinājās visstraujāk. Tās izvirzījās Eiropas priekšgalā ekonomikas attīstības tempu ziņā, abās pastāvēja parlamentāra pārvaldes forma. Atšķirība bija vienīgi tā, ka Holande bija republika, kamēr Anglija – konstitucionālā monarhija.

Himzelu, kura dzimtenē pamatiedzīvotāji (latvieši un igauņi) palaikam, piemēram, slavenajā Rozena deklarācijā, tika pielīdzināti vergiem, pārsteidza neparasti bagātie zemnieki atsevišķos Holandes novados (piemēram, Sārdamā un tās apkārtnē), jo daudziem no tiem piederot vairāk nekā miljons Holandes dālderu. Tiesa, šie miljoni nav nākuši no zemkopības, bet no uzņēmējdarbības. Tālaika ceļotājiem Holande bija ne tikai tehniskā un zinātniskā pārākuma piemērs, tirdzniecības un banku operāciju paraugvalsts – tā bija slavena ar savu reliģisko toleranci un tiem laikiem ekselenti noorganizēto sociālo aprūpi. Tomēr, sākot jau ar 17. gadsimta vidu, holandiešus no pasaules tirgiem un aizjūras kolonijām pamazām izspieda angļi. Svarīga nozīme Holandes starptautiskās ietekmes zaudēšanā bija trijiem angļu-holandiešu kariem 17. gadsimta 50.–70. gados, kā arī kariem ar Franciju 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā.

Līdz 19. gadsimta sākumam Anglija no pamatā agrāras zemes kļuva par pasaulē lielāko rūpniecības valsti. Šis process vēsturē pazīstams ar nosaukumu “industriālā revolūcija” jeb “rūpniecības apvērsums”. Drīz vien tas norisinājās arī citās attīstītajās Eiropas zemēs, tomēr tieši Anglijā izpaudās visspilgtākajās un klasiskākajās formās. Reizē ar industriālās revolūcijas sākumu tā kļuva par daudzu Eiropas inteliģences pārstāvju – inženieru, juristu, tautsaimnieku, arhitektu un politiķu – ceļojumu mērķi. Industriālie svētceļnieki uz Angliju plūda straumēm, un anglofīlija pamazām pārauga anglomānijā. Eiropā strauji izplatījās ne tikai dažādi angļu tehniskie izgudrojumi un paņēmieni, bet arī estētiskie priekšstati – muižu, dārzu un parku arhitektūra, daiļliteratūra, pedagoģiskās atziņas, ekipāžas, apģērbu mode, mēbeles un pat tējas dzeršanas tradīcijas.

Tiesa, minētie procesi plašāk sāka risināties gadus divdesmit pēc fon Himzela ceļojuma. Tādēļ Rīgas ārstu varētu pieskaitīt pie agrīnajiem anglofīliemjeb Anglijas apjūsmotājiem tādiem pašiem, kādi 18. gadsimta sākumā bija franču apgaismotāji Š. L. de Monteskjē un F. Aruē Voltērs (ar pēdējā darbu par Angliju “Filosofiskās vēstules” Himzels bija labi pazīstams un to vairākās vietās citējis). Tomēr agrīno anglofīlu ceļojumi uz Angliju notika ar citu mērķi, nekā 18. gadsimta nogales anglomāniem. Tie bija centieni izzināt Anglijas liberālās politiskās iekārtas īpatnības, kas atradās asā kontrastā Eiropā un pasaulē nedalīti valdošajai absolūtajai monarhijai, kārtu sistēmai un reliģiskajai neiecietībai. Ceļotājam, kurš ieradās Anglijā, likās, “it kā tas pēkšņi būtu pārcēlies uz citu planētu” – tā gandrīz trīsdesmit gadus pēc Himzela ceļojuma rakstīs Johans Vilhelms fon Arhenholcs, (Johann Wilhelm von Archenholz),pazīstamais 18. gadsimta gadsimta prūšu liberālais vēsturnieks un anglofīls.

Arī N. fon Himzelā vislielāko sajūsmu izraisīja tieši visu kārtu vienlīdzība likuma priekšā un tas, ka Anglijas parlamentā bagāts tirgotājs sēž līdzās pēram. Varētu likties, ka šo politiskās iekārtas īpatnību pamanītu jebkurš ceļotājs, tomēr, ja salīdzina ar viņa laikabiedru aprakstiem, Himzela dienasgrāmata ir samērā rets izņēmums. Kas attiecas uz viņa cunftes brāļiem – ārstiem –, tad līdz pat 19  gadsimta sākumam Himzels tāds paliek vienīgais. Ārsti no vācu zemēm gan apraksta Londonas slimnīcas un ārstēšanas paņēmienus, atsevišķos gadījumos arī galvaspilsētas arhitektūru, parkus un dārzus, toties rūpīgi izvairās no politiskās iekārtas un demokrātisko brīvību pieminējuma. Tādējādi Nikolausa fon Himzela ceļojumu apraksts kā vēstures avots ir unikāls pat Eiropas mērogā.

 

Attēli:

Skats uz Vehtas upes kanālu Brēkelenē, Utrehtas provincē, Holandē. 17. gs. beigas

Nikolausa fon Himzela epitāfija Rīgas Doma baznīcā. Foto Kārlis Ceske

Fragments. Nikolausa fon Himzela epitāfija Rīgas Doma baznīcā. Foto Kārlis Ceske

 

Turpinājumos sekos Nikolausa fon Himzela dienasgrāmatas fragmenti
Raksts ar autora laipnu atļauju pārpublicēts no Rīgas Laiks, jūnijs, 2014
 

[1] Nikolausa fon Himzela vecāki nebija dižciltīgie. Dižciltību (nobilitāti) viņš pats 1755. gadā saņēma Vīnē no Sv. Romas imperatora Franča I. Lai arī cik ļoti šis fakts nerosinātu iztēli radīt kādu romantisku leģendu par Himzela īpašajiem nopelniem ķeizariskās ģimenes priekšā (piemēram, par to, ka viņš būtu varējis izārstēt valdnieku pāra bērnus), patiesība tomēr izrādās daudz prozaiskāka – dižciltību viņš nopirka par nepilniem 400 dālderiem. Atklātu tirgošanos ar nobilitāti Vīnē fon Himzels saistoši aprakstījis savā dienasgrāmatā.

[2] Sk., piem.: Deutsch-baltisches biographisches Lexicon (1710–1960). Köln-Wien, 1970; Brenson, Isidor. Die Ärtzte Livlands. Riga, 1905, S. 203–204, 280–281, 434.

Edgars Ceske

Dr. hist., Himzela pētnieks un ceļojumu piezīmju tulkotājs