Ženēva[1] ir labi nocietināta pilsēta, kas ir gandrīz vienādā lielumā ar Turīnu. Tagad paiet tieši 152 gadi, kopš savojieši nakts laikā negaidīti uzbruka šim cietoksnim un pēc tam, kad vairākos triecienos bija to daļēji ieņēmuši, domājās esam tā pavēlnieki; tomēr pilsoņu drošsirdīgā pretošanās, kas izcēlušos nemieru dēļ kļuva arvien spēcīgāka, tiem, pretēji gaidītajam, laupīja ne vien jau ieņemto daļu, bet arī pilnīgi atsvieda atpakaļ, un šīs drosmīgās un laimīgās aizstāvēšanās dēļ ženēvieši ieguva sev nevīstošu slavu.
Izpriecu un apģērbu ierobežojumi vietējiem iedzīvotājiem
Iekšējās kārtības likumi šajā pilsētā ir ļoti stingri; to izpildei modri seko maģistrāts. Nebūs atrodams daudz republiku, kur brīvības un izpriecas būtu tik ļoti ierobežotas kā šeit. Nav atļauts ne teātris, ne publiskas balles, pat karnevāla laikā ne. [..] Kas attiecas uz apģērbu, tad vīriešiem pilnīgi aizliegts nēsāt zīda svārkus. Viņiem atļauts vienīgi tos izoderēt ar zīdu, kā arī nēsāt zīda vestes. Aizliegti arī samta apģērbi, kā arī vestes un bikses no sarkana samta, tāpat kā zelta un sudraba [brokāta] audumi un nošuves. Ārzemnieki, kas šeit apmetas, drīkst savu apšuvumiem rotāto zīda apģērbu nēsāt veselu gadu; pēc gada un vienas dienas tie tiek pakļauti tādiem pašiem rīkojumiem kā vietējie iedzīvotāji.
Tāpat ierobežots ir sieviešu apģērbs.[2] Zelts un sudrabs, tāpat kā mežģīnes, ir aizliegti. Daiļajam dzimumam nav atļauts arī nēsāt zelta pulksteņus. Karietes un nesamos krēslus šajā pilsētā dabū redzēt ļoti reti. Visi minētie ierobežojumi attiecas vienīgi uz šīs pilsētas iedzīvotājiem. – No tā labi var noprast šo rīkojumu nolūku – panākt, lai nauda paliktu savā zemē, jo iedzīvotājiem nav iespēju to izšķiest ar greznību vai izpriecām. Tā saucamās Circee vai Coteries[3] līdzās promenādēm ir vienīgās vietas, kas kalpo iedzīvotāju izklaidei.[4] Ierobežotās izpriecas varbūt arī ir par cēloni, ka tik nedaudz ārzemnieku apmetas šajā pilsētā uz ilgāku laiku. Tam vēl pievienojas dārdzība viesnīcās, kas paātrina daudzu ārzemnieku aizceļošanu.
Pie tik stingriem noteikumiem, kas ierobežo pārmērības, nav brīnums, ka iedzīvotāji ir tik strādīgi un lielākā daļa no tiem veic dažādus roku darbus manufaktūrās. Šeit neparasti labi apstrādā akmeņus[5], un akmens sprādzes un pogas, ko izgatavo šeit, ir slavenas un tiek eksportētas uz visām Eiropas zemēm. Pašā Ženēvā to nēsāšana ir aizliegta. Ženēvas pulksteņi ir glīti un prasmīgi izgatavoti; tos šeit izgatavo lielā skaitā. Uzskata, ka pulksteņu un visa, kas pie tiem pieder, kā ķēžu, atslēgu utt. izgatavošanā dažādās manufaktūrās, kuru skaitu lēš uz 600, nodarbināti ap 12 000 cilvēku.[6] Kas attiecas uz zīda zeķu un indiešu auduma (indianischen Zeuge)[7] izgatavošanu, tad arī šajās nozarēs pastāv daudz fabriku[8], tā ka vairāk nekā puse no iedzīvotājiem strādā šajā amatā, kurš, protams, ir ienesīgs. [..]
Ženēvā var nopirkt visdažādākās grāmatas daudz valodās, bez tam daudz darbu šeit tiek pārdrukāti, un tos iespējams iegādāties par lētu cenu.
Augļi, vīni un zivis
Ženēvā audzē kvalitatīvu labību un skaistus augļus. Persiki un aprikozes ir neparasti labi, tāpat arī zemenes, kuras vēl šajā mēnesī atrodamas lielā daudzumā. Arī vietējie vīni – baltvīns un sarkanvīns – ir ļoti labi, un pirmais ir līdzīgs t. s. klareta vīnam.
Netrūkst arī zivju, un sevišķi slavenas un ļoti garšīgas ir t. s. truites[9], kuras zvejo Ronas upē, kas tek cauri Ženēvai. Bieži tās ir arī neparasti lielas – lielākās, kādas šeit noķertas, sver 25 līdz 26 mārciņas, bet kādreiz šeit tikušas noķertas pat 40 mārciņas smagas. Minētā Rona apmēram ceturtdaļstundu pirms pilsētas savienojas ar Arvi[10] – tā, kā jau teikts, tek tieši pirms Ženēvas, un pirmais tilts, kas jāšķērso, iebraucot Ženēvā, ir uzcelts pāri Arves upei. [..]
Ženēvas pilsētas pārvalde un reliģija
Kas attiecas uz šīs pilsētas pārvaldi, tad bez Lielās padomes pastāv vēl arī Mazā padome un vēl Kopējā padome, no kurām pēdējā Bernē, Cīrihē u.c. iztrūkst. Tā saucamā Lielā vai arī 200-padome, sastāv no vairāk kā 200 personām. Tai var iesniegt apelāciju, ja prāvnieku neapmierina Mazās padomes, kuru veido 21 padomnieks un 2 valsts sekretāri, spriedums. Izraudzītie 4 sindiki tiek pārvēlēti vienu reizi gadā, un izvēle notiek starp 16 padomniekiem. Pilsētas mērs ir pirmais sindiks, un viņam pieder 2 balsis. Lielā padome aptver visus pilsoņus un sastāv no gandrīz 1500 personām.[11] [..]
Ženēvā dislocētais garnizons sastāv no gandrīz 700 vīriem: un dumpja gadījumā vai arī, izceļoties ugunsgrēkam u.tml., katra pilsoņa pienākums ir tvert ieroci un steigties izpildīt sev uzticēto pienākumu.
Šejienes arsenāls ir neliels, un tajā bez 8 līdz 9 tūkstošiem šauteņu redzamas dažādas savojiešiem atņemtas bruņas, kā arī karogi un standarti. [..]
Minēto vārtu priekšā redzamas koka celtnes piramīdu formā[12], ar kuru palīdzību tiek nodotas ziņas dumpju un ienaidnieka uzbrukumu gadījumos; tādā veidā samērā īsā laikā vajadzīgie rīkojumi sasniedz katru kantonu.[13]
Minētais signāls, piemēram, no Ženēvas uz Berni, kas atrodas 30 franču stundu attālumā, iet divas stundas. Berne kara vai nemieru gadījumos ir tuvākais kantons, no kura Ženēva var sagaidīt palīdzību, jo tā 8 dienu laikā var izsūtīt 50 000 vīru. Katrs zemnieks, kas sasniedzis 16 gadu vecumu, tiek ierakstīts sarakstos, viņam tiek izsniegta šautene un viņš tiek iesaistīts militārajās apmācībās.
Šejienes jātnieku skola ir nedaudz mazāka nekā Turīnā, un šeit ir ļoti labas iespējas papildināties jāšanas mākslā. [..]
Valdošā konfesija Ženēvā ir reformāti. Tomēr sava baznīca šeit ir arī luterāņiem un tajā dievkalpojumi notiek vācu valodā; tādēļ arī luterāņu baznīcu sauc par vācu baznīcu (l'eglise d'Allemagne).
Sv. Pētera baznīca tagad tiek renovēta un tai tiek veidota jauna fasāde. Tā celta gotiskā stilā, un tās iekšpuse satur tikpat maz ievērības cienīga kā visas pārējās.
Zinību nami
Izcilākais, kas ceļotājam jāredz Ženēvā, ir bibliotēka. Tā sastāv no 24 līdz 25 tūkstošiem sējumu un satur daudz retu un dārgu izdevumu, kā arī dažādu rokrakstu. Šeit uzsākta arī dabas kolekciju veidošana. Šī bibliotēka vienreiz nedēļā, otrdienās, atvērta publikai, un šeit studējošiem jaunajiem ļaudīm ir priekšrocība tās grāmatas izmantot pēc patikas. Tagadējais bibliotekārs ir Jaloberta (Jalobert) kungs, plaši pazīstams zinātnieks un fizikas un matemātikas profesors vietējā universitātē.
Šejienes universitātē pasniedz divpadsmit profesori. Četri no tiem māca teoloģiju un trīs – tieslietas. Pārējie nodarbojas ar matemātiku, fiziku, daiļajām mākslām un austrumu valodām. Medicīna (“ārstniecības zinātne”) šeit netiek pasniegta. Eksāmeni šeit, kā liekas, ir ļoti stingri. [..]
Nauda
Ženēvā kaltās un apgrozībā esošās monētas ir Ženēvas pistols[14] (le pistole de Geneve), 3 livru ekiji[15] (l'ecou de 3 livres), kas ir visiecienītākā sudraba valūta (argent courant).
Ženēvā ir apgrozībā dažādas ārzemju monētas; tādēļ ārzemniekam ir krietni jāpiepūlas, lai saprastu to vērtību un kursu attiecības vienai pret otru.
Savojiešu, franču un šveiciešu monētas, kā arī cehīni[16] un ungāri, tos mainot, zaudē nelielu daļu savas vērtības. Ceļotājs darīs vislabāk, ja maksājumus kārtos vai nu pjemontiešu, vai franču naudā.
Es piezīmēju, ka 24 franču soli[17] līdzinās 20 pjemontiešu s[oliem] vai 30 Ženēvas mazajiem soliem.
Tādā viens Pjemontas livrs līdzinās 30 Ženēvas soliem. [..]
Sabiedriskā dzīve
Tā dēvētie pulciņi (Circels) jeb asamblejas ir starp ģimenēm noturētas tikšanās 2 līdz 3 reizes nedēļā un sastāv no 6, 8 līdz 10 personām, un tajās dažas stundas tiek pavadītas kāršu spēlē vai sarunās, un bieži tad tur ir iespēja izklaidēties ar patīkamu joku, kas gudrību un izglītību padara daudz pievilcīgāku. Pret ārzemniekiem šeit izturas laipni un viesmīlīgi. Parasti galvenais ēdiens, uz kuru viņus mēdz ielūgt, ir truite un viesībās to pasniedz pēc zupas.[18] [..]
Labākā viesnīca Ženēvā ir “Pie Trim Ķēniņiem”, kur par velti var baudīt patīkamo skatu; tur vienmēr ir daudz apmeklētāju un garām plūst nepārtraukta ļaužu straume, kas virzās vai nu uz vai no abiem Ronas tiltiem. Viens no šiem tiltiem, būdams no koka, ir bruģēts ar akmens plāksnēm; šis mēģinājums uzsākts jau pirms zināma laika, un tas, protams, ienes visai daudz tilta uzturēšanai.
Ap Ženēvu iekārtotās vasarnīcas (Lust-Hausern) patīkami harmonē ar ainavu. [..]
Viesībās pie galda tiek jautri dziedāts tāpat kā Francijā, un šeit tas ir pat vairāk ierasts; un deserta laikā savu balsi izrāda katrs un dziedāšana notiek pēc kārtas. Tā saucamās dzīru dziesmas (chansons a boire) dzied visi kopā un nobeiguma rindas tiek čakli atkārtotas; šajā brīdī čakli tiek saskandinātas glāzes, un ar to mielasts ir beidzies. Tomēr [dzeršanā] tiek ievērota mērenība un pareizība, un bieži dzīru dziesmu atkārto vairāk nekā vienu reizi, pirms iztukšo glāzes.
Francūži šeit ir gudrāki un slīpētāki [?] (gescheuter) nekā vācieši, kuri drīzāk mīl klusumu, savas glāzes saskandina retāk, toties jo biežāk liek savās rīklēs līt cēlajam vīnam (Reben-Saft). [..]
Ja Ženēvā ierodas no Itālijas puses, pēc tam, kad ceļotājs redzējis tik daudz piļu un lielisku celtņu, tad šī pilsēta neatstāj uz ārzemnieku nekādu sevišķo iespaidu; tomēr šeit var atrast daudz labi uzceltu māju, lai gan vairums no tām nav sevišķi lielas, tādēļ arī istabas ir mazas un zemiem griestiem; tajās valdošā tīrība man atsauca atmiņā Holandi, kura to tomēr šajā ziņā pārspēj.
Izruna Ženēvā ir īpatnēja: daudzi, īpaši divzilbīgos vārdos, pirmo zilbi izstiepj jo garu, kas tādam, kurš pieradis pie labas izrunas, ir visai nepatīkami un apgrūtinoši. [..]
Komunicēšana ar daiļo dzimumu ir ļoti patīkama, un zināma franču brīvība padara to vēl patīkamāku: tomēr ceļotājs ļoti alotos, ja no tā vēlētos izdarīt secinājumus, kādi Francijā ir visai ierasti un bieži – visbīstamākie.[19]
Lozanna
2. septembrī es no Ženēvas caur Lozannu devos uz Berni. No Ženēvas līdz Lozannai rēķina vienpadsmit stundas. Ceļš visu laiku ved gar Ženēvas ezera kreiso krastu, un līdz pat Rollai (Rolle) – caur jauku augļu koku aleju; to zari bija smagi nolīkuši aiz brīnišķīgo augļu svara.
Rolla ir garš un šaurs ciems, un tajā ir visai labas mājas, kādas parasti ciemos reti dabū redzēt.
Morgley[20] ir pilsētiņa, kura ļoti atdzīvojas pašreizējā laikā, kad šeit notiek gadatirgus. [..]
Lozanna kopā ar Nionu (Nyon), Rollu un Morgey pieder pie Bernes [kantona], tā ir daudz mazāka par Ženēvu, tās novietojums ir ļoti neērts, kam neatradīsies daudz līdzīgu. Tā kā pilsētiņa uzbūvēta kalnos, tās ielas ir tik kraujas, ka lejupceļā braucējam tikai ar lielām pūlēm izdodas novaldīt pajūgu.
Lozannā var atrast daudz labi izbūvētu vietu (Örter), un šī pilsēta atbilstoši tās lielumam ir gandrīz vai blīvāk apdzīvota nekā Ženēva, jo šeit rēķina pāri par 12 tūkstošiem iedzīvotāju. [..]
Sv. Dievmātes baznīca (l'Eglise de Notre Dame) atrodas augšpilsētā un no turienes, kā arī no ūdens puses paveras skaists skats uz visu to pilsētas daļu, kas atrodas lejā. Minētā baznīca ir masīva, celta gotiskā stilā un to ir vērts apskatīt tās īpašā garuma, platuma un augstuma dēļ. [..]
Lozannas Universitātē tagad rēķina apmēram simts studentu, un šeit pastāvīgi uzturas daudz jaunu angļu, kurus šeit labi ieredz, jo viņi atstāj daudz naudas. Šādam nolūkam tiem netrūkst iespēju, jo šīs pilsētas iedzīvotāji visai iecienījuši izpriecas un saietus, kuros ārzemnieki labprāt mēdz pavadīt savu brīvo laiku, īpaši ziemas mēnešos.
Lozannā starp daiļā dzimuma pārstāvēm atrodams vairāk skaistuļu nekā Ženēvā, un ir zināms, ka šveiciešu meitenes šajā ziņā pārspēj daudzas citas nācijas. Par viņām gan arī stāsta, ka tās pārāk nodevušās baudkārei, un visai labprāt savā sabiedrībā redz vīriešu kārtas personas. [..]
Neišatele
No Lozannas līdz Iverdonai jeb Iverdonlebēnai (Yverdon les Bains) ir 6 stundas, no turienes vēl krietnas 5 stundas līdz Neišatelei (Neuchatel).
No Lozannas līdz Neišatelei rēķina 12 stundas[21], un līdz Iverdonas kūrvietai ceļotājs jau veicis gandrīz lielāko pusi ceļa. Iverdona ir samērā labi celta pilsēta, kura atrodas pie Neišateles ezera. [..] Pastaiga gar ezera krastu ir patīkama, un ceļš ved pa garu un skaistu aleju, ko veido kupli koki. Ceļš no Iverdonas līdz Neišatelei ir visai kalnains un grūti izbraucams. [..]
Neišatele ir pavisam neliela pilsētiņa, kas pieder Prūsijas karaļiem. [..] Pašā Neišatelē nav nekā ievērojama, tomēr šīs pilsētas novietojums ir patīkams un daudzās villas, kas redzamas vīna kalnos, veido brīnišķīgu panorāmu (fürtreffliches coup d'oueil). Lielākā daļa no tām pieder Bernes pilsoņiem, un šiem sinjoriem, kā tos šeit dēvē, tās droši vien ir ļoti ienesīgas. Paši īpašnieki sev piederošajos vīna dārzos mēdz ierasties šī mēneša beigās un uzturas šeit dažas nedēļas, līdz vīnogu novākšana ir beigusies. [..]
Neišatele plaši tirgojas ar vīnu. [..] Šeit netrūkst labu augļu un zivju.
Neišatelē runā franciski. (Es tomēr atkārtoju piezīmi, ko esmu augstāk izteicis par Ženēvas izrunu, jo tā šeit ir tikpat nesaprotama kā Ženēvā. Tomēr šejienes dialektu (patois) saprast ir pilnīgi neiespējami.) Viesnīcā “Pie Trīspadsmitā Kantona” (Aux treise cantons) ceļinieku gan apkalpo ļoti labi, un gandrīz visur Šveicē sastopamas labas viesnīcas; tomēr par apkalpošanu jāmaksā daudz dārgāk nekā Vācijā, Francijā vai Itālijā.[22] Par pusdienām jāmaksā 12 baceni[23] un par vakariņām kopā ar naktsmītni – 15 baceni.[24]
No Neišateles līdz Bernei ir vienas dienas ceļojums un līdz turienei rēķina 12 jūdzes. Līdz Senblēzai (St. Blaise) ceļš ved nepārtraukti kalnup; no turienes līdz Bernei savukārt ir pastāvīgs un patīkams līdzenums un ceļš ir ļoti labs. Robeža atrodas 3 stundas aiz Neišateles, un par vienu braucamo krēslu (chaise) saskaņā ar karaļa rīkojumu jāmaksā 1 bacens, par karieti – 2, un Kumā (Cume), kas ir ciems un atrodas 2 stundas no Bernes, pārbraucot pāri tiltam, šis pats maksājums jāatkārto.
Lai gan Neišatelē naudu kaļ arī uz vietas, tomēr tāda šeit redzama ļoti reti un ļoti labprāt pieņem pusi vai veselus dālderus, ieskaitot arī mazākus nominālus – to augstās sudraba raudzes dēļ. Apgrozībā visvairāk ir Bernes monētas, arī franču, un ārzemnieks darīs vislabāk, ja savā ceļojumā pa Šveici apgādāsies ar jauniem luidoriem[25] (Louis d'or), kurus pieņem it visur un uz kuriem tas vismazāk zaudē. Neišatelē, tāpat kā pārējās Šveices pilsētās, visu rēķina attiecīgi bacenos un kreiceros[26]. Desmit baceni veido vienu Šveices franku un 7½ – vienu Šveices livru/mārciņu, un, tā kā bacens satur četrus mazos Ženēvas solus[27], tad Šveices franks ir par ½ bacenu lētāks nekā Ženēvas mārciņa. [..]
[1] “Lai apietu Ženēvai apkārt, nepieciešama krietna stunda. Iedzīvotāju skaitu rēķina uz 24 tūkstošiem, no kuriem lielāko daļu sastāda dažādo manufaktūru strādnieki.” – Šeit un turpmāk autora marginālās vai zemsvītras piezīmes.
[2] “Lielākā daļa sieviešu šeit ģērbjas pēc franču modes. Melnās tafta cepures ļoti labi sader kopā ar negližē. Tikai nedaudzas šeit nēsā pusdārgakmeņu [?] (steinere) auskarus (Ohr-Gehaencker), un visas sieviešu rotas, kas atgādina briljantus, ir aizliegtas.” – Autora piezīme.
[3] Pulciņš, noslēgta grupa (franču val.) – Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes bez norādes uz piezīmes autoru.
[4] “Ženēvā pastāv tikai viena vienīga kafijas māja, un tam arī ir savs pamats, lai novērstu [azarta] spēles un nekārtības, kuras izceļas to dēļ.” – Autora piezīme.
[5] Dārg- vai pusdārgakmeņus?
[6] “Daudzo galantērijas preču dēļ, kas šeit tiek izgatavotas neparasti augstā kvalitātē un lielā izvēlē, Ženēva būtu pelnījusi, ka to nosauc par mazo Parīzi.” – Autora piezīme.
[7] Šķiet, domāta kokvilna.
[8] “Ženēva jau ilgāku laiku rosīgi tirgojas ar Lionu un Turīnu. – Šajā apkārtnē tirgotāju preču pārvadāšanai tiek izmantoti mūļi.” – Autora piezīme.
[9] Foreles (franču val.)
[10] Ronas kreisā krasta pieteka. Nejaukt ar sekojošā Bernes aprakstā minēto Ārni (Āri).
[11] Šeit ir pretruna – iepriekš bija teikts, ka Lielā padome ir tas pats, kas 200-padome.
[12] “Visā Šveicē šos signālus var ieraudzīt triju stundu attālumā vienu no otra.” – Autora piezīme.
[13] Vai šeit būtu domāts spoguļu telegrāfs?
[14] Pistols (franču val. pistole, itāļu val. pistola) – spāņu dubultā eskudo sinonīms. Pistolus sāka kalt 16. gadsimtā. Sākumā pistola svars līdzinājās 6,2 g, kopš 1782. gada – 5,92 g zelta. Šeit un turpmāk ziņas pēc: Званич, В. В. Нумизматический словарь – Львов, 1979.
[15] Ekijs/ekjū (no franču val. ecu – vairogs) – sena franču zelta monēta, sākta kalt 13. gadsimtā. Sākotnējais zelta ekija svars bija ap 4 g, vēlāk tas samazinājās. 17. gadsimtā ekijus sāka kalt arī no sudraba (tīra sudraba svars ekijā bija 23,7 g).
[16] Venēcijas zelta dukāts, kuru sāka kalt 13. gadsimtā. Nosaukumu “cehīns” tas ieguva tikai 16. gadsimtā.
[17] Sols (no latīņu val. solidus – stabils, masīvs) – sena franču naudas vienība, līdzvērtīga 12 denjē (denārijiem) jeb 1/20 livra (mārciņas). Līdz 18. gadsimta vidum to kala no sudraba, vēlāk – no bronzas. 18. gadsimta beigās nosaukums transformējās par sū (sou).
[18] “Ženēvā, tāpat kā Holandē un dažās citās vietās ir paradums, dodoties viesos pie privātpersonām, pasniegt sulaiņiem dzeramnaudu.” – Autora piezīme.
[19] “Tiesa, ārzemnieks var iepazīties ar daiļo dzimumu ar viena vai otra paziņas starpniecību: tomēr ne tik viegli kā citur iespējams iekļūt šejienes sabiedrībā, pirms ar to neiepazīstas nedaudz tuvāk.” – Autora piezīme.
[20] Iespējams, domāta Morža (Morges), pilsētiņa Ženēvas ezera kreisajā krastā starp Lozannu un Rollu.
[21] “Pa ceļam no Lozannas līdz Neišatelei es ciemos redzēju sievietes salmu cepurēs, kuru forma ir neparasta, bet ērta.” – Autora piezīme.
[22] “Jo dziļāk brauc iekšā Šveicē, jo dārgāks viss kļūst” – Autora piezīme.
[23] Bacens (vācu val. Batzen) – neliela sudraba naudas vienība, kas bija izplatīta Šveices kantonos un Dienvidvācijas valstīs; 15. gadsimta beigās, kad tos sāka kalt, viens bacens saturēja 1,67 g sudraba, vēlāk – no 1,4 līdz 1,32 g.
[24] “Par kuriem ceļinieks no rīta, pirms aizceļo no viesnīcas, saņem pie brokastīm pēc izvēles tēju, kafiju, šokolādi vai zupu.” – Autora piezīme.
[25] Luidors (Louis d'or, burtiski tulkojot no franču val. “zelta Luijs”) – franču zelta monēta, kuru pēc spāņu pistola paraugu sāka kalt 1640. g., Francijas karaļa Luī (Luija) valdīšanas laikā; tāpēc tāds monētas nosaukums. Atšķirībā no citām monētām viduslaikos un Jauno laiku sākumā, kus laika gaitā parasti zaudēja savu vērtību, tā vērtība tikai pieauga sakarā ar cēlmetālu satura samazināšanos citos nominālos un zelta cenas kāpumu. 18. gadsimtā viena luidora vērtība pieauga no 15 līdz 36 livriem.
[26] Vienu bacenu sastāda četri kreiceri.
[27] Sols (no franču val. sol – latīņu val. solidus – “stabils”, “masīvs”) – naudas vienība, kas sākotnēji (viduslaikos) līdzinājās 1/20 livra. Sākumā tos kala no sudraba; 17. gadsimtā sudraba saturs tajā samazinājās, līdz 18. gadsimta vidū tos sāka kalt no vara.