Edgars Ceske. Nikolauss fon Himzels Šveicē (1754): Berne, Bāzele, Cīrihe, Šafhauzena

Berne

Berne starp 13 kantoniem ieņem otro vietu, lai arī savas varas un reputācijas ziņā varētu tikt uzskatīta par pirmo.[1] Berne ir arī lielākais [kantons] no visiem, kas aizņem gandrīz 1/3 Šveices teritorijas. Pati Bernes pilsēta [savā plānojumā] ir gara un šaura[2] un to ieskauj Ārnes (Aarne), latīniski Arulas[3], upe. Tā ir tīri uzturēta un labi būvēta pilsēta, kura savu skaisto un masīvo māju ziņā, kas visvairāk sastopamas jaunajās un lielākajās ielās, pārspēj visas pārējās Šveices pilsētas. Minētās skaistās un platās ielas, kas stiepjas no viena pilsētas gala līdz otram, augšminētā pussala sadala divās daļās. Sava [ģeogrāfiskā] stāvokļa dēļ Berne ir labi nocietināta. No katedrāles torņa paveras skaists skats, kas priecē acis. Tornī karājas ļoti liels zvans, kurš tiek uzskatīts par lielāko Šveicē un kura svars, kā man tika teikts, esot 203 centneri. Šīs baznīcas pakājē atrodas skaista terase, kas kalpo patīkamām pastaigām.

Arsenāls ir labi apgādāts un tiek uzturēts labā kārtībā; šeit ir liels skaits gan smago, gan vieglo ieroču. 50 000 šautenes pastāvīgi atrodas kaujas gatavībā. Pierakstītie zemnieki, kam jānodrošinās ar nepieciešamajiem ieročiem, savas šautenes saņem no arsenāla, jo viņiem samaksas ziņā ir zināmas atlaides.

Kolekcijas

Bibliotēka kolēģijā (die Bibliotheck in Collegio) glabā daudz vēsturisku darbu, arī dažādu retu rokrakstu; pavisam tiek rēķināts ap 12 000 sējumu. Zāli rotā zinātnieku portreti. Šeit glabājas arī liels grīdas fragments mozaīkas tehnikā, un citā istabā tiek eksponētas dažādas senlietas, kas atrastas izrakumos Flebsburgā (Flebsburg), 10 stundu [brauciena attālumā] no Bernes. Kādā šķirstā šeit redzamas konhīlijas[4] un minerāli, tālāk skaista medaļu kolekcija.[5]

Fizikālo instrumentu zāle, kur prof[esors] Blauers (Blauer) notur savus priekšlasījumus, gan vēl nav pilnīgi pabeigta, jo vēl arvien gaida no Parīzes pienākam labākos instrumentus, kurus visus esot izgatavojis abats Nollē (Nollet) kungs.

Landfogta Lērbera (Lörber) kunga konhīliju, minerālu, skaisto gleznu un dažādu senlietu kabinets pelna, lai to apskata. Landfogta kungs savā laikā pats savām acīm skatījis Itāliju un no šīs skaistās zemes pārvedis ne tikai labo gaumi daiļajās mākslās, bet arī vērtīgu naturāliju, pārakmeņojumu un senlietu kolekciju. Šim lietpratīgajam amatierim pieder arī krietns slavenu meistaru izmeklētu zīmējumu krājums.

Mērikofera (Märikoffer) kungam, gravierim Bernē, arī pieder minerālu, konhīliju un pārakmeņojumu kolekcija; no konhīlijām viņš lielāko daļu ir uzzīmējis un labā kārtībā aprakstījis. [..] Mērikofera kundze ir izveicīga ziedu gleznotāja; viņa lieliski zīmē no dabas un īpaši tauriņus prot attēlot tik dabiski un tik reljefās krāsās, ka izskatās, it kā tie būtu uzlīmēti. [..]

Pilsētas pārvalde

Valdība Bernē, kad tā ir pilnā skaitā, sastāv no 299 locekļiem. Parasti tomēr sapulcējas tikai divi simti personu vai arī pat ne tik daudz, jo daudzi atrodas prombūtnē un uzturas dažādās landfogtejās. Lielā padome noslēdz mieru, piesaka karu un noslēdz savienības. Priekšlikumus pieņemšanai Lielajā padomē iesniedz Mazā padome (le petit Conseil) jeb senāts.

Mazā padome sastāv no 27 personām. [..] Mazās padomes locekļi visi ietilpst arī Lielajā padomē, tādēļ tad, kad sanāk Lielā padome, Mazās padomes sēdes nenotiek.

Bernes kantons ir iedalīts 72 baljāžās jeb landfogtejās, no kurām katru pārvalda viens baljī[6], kas ir Lielās padomes loceklis un reizi 6 gados tiek nomainīts. Ja šajās landfogtejās kāds tiek apsūdzēts noziegumā, par ko draud nāves sods, tad šis noziegums tiek izmeklēts uz vislabāko un materiāli nodoti dažiem locekļiem, kas neietilpst Mazajā padomē, no kuriem tie tad tiek celti priekšā visā Mazajā padomē, un tās pieņemtais lēmums pēc tam tiek nosūtīts tās landfogtejas soģim, kurā noziegums pastrādāts, un tas liek to izpildīt.

Nozieguma sodīšanai Bernē kalpo Vidus iela. [..]

Bernes iedzīvotāji gandrīz visi ir pārtikuši cilvēki

Kas attiecas uz dzīvesveidu Bernē, tad tas ir neparasti patīkams un gandrīz vai brīvākais no visām pārējām pilsētām Šveicē. Ļaudis šeit seko franču paradumiem, un jaunā mode, kas parādās Francijā, ļoti drīz pēc tam tiek ievesta un ieviesta arī šeit; tomēr zeltu un sudrabu[7], kā arī mežģīnes, tāpat kā pārējā Šveicē, arī šeit nēsāt aizliegts. Kādreiz greznību šeit pazina ļoti maz; arī franču mode nebija zināma. Sievietes kādreiz bija čaklas mājasmātes un par taupību domāja vairāk nekā tagad, un tas, ko par viņām rakstīja iepriekšējos gadsimtos, vairs nav spēkā. [..]

Tā taupība, kas šajā zemē valdīja senākos laikos, tagad gandrīz nav sastopama. [..]

Bernes iedzīvotāji gandrīz visi ir pārtikuši cilvēki; tādēļ tie vairās no darba, cik vien iespējams; tomēr tie labprāt nododas dažādām izklaidēm un izpriecām, kādām vien spēj piekļūt.

Bernes sievietes tiek uzskatītas par skaistākajām visā Šveicē; šis uzskats ir jo īpaši vietā, runājot par zemniecēm, no kurām dažas ir skaistas kā gleznas, lai gan arī citās Šveices vietās tādas ir sastopamas vairāk nekā citās zemēs. [..]

Es iepriekš aizmirsu pieminēt, ka gandrīz visur Bernē māju priekšā izveidoti portiki jeb segtas galerijas, zem kurām bruģis ir līdzens un neparasti maigs, jo sastāv no lieliem un platiem akmeņiem; tas ir ļoti ērti, jo tādējādi gājēji tiek pasargāti lietus laikā, un ēku pirmajos stāvos viscaur iekārtoti veikaliņi, kuru dažādība pastāvīgi piesaista uzmanību. (Arī dažās citās Šveices pilsētās šur un tur sastopamas šādas segtas galerijas; tomēr sava garuma un skaistuma ziņā tās tālu atpaliek no Bernes.)

Bernē apgrozībā ir dukāti[8], veseli, pus- un ceturtdaļdālderi, 5 bacenu, viena un pusbacena, kreiceraun puskreicera monētas. Viens Šveices livrs vai mārciņa ietver 7½ bacenus; vienu Šveices franku veido 10 baceni; tādējādi Bernes franks ir par 2 Ženēvas soliem mazāks, nekā Ženēvas (franču 6 franku gabals šeit sastāda 3 frankus vai 4 livrus, un tie savukārt – 30 kreicerus).[9]

Atkalredzēšanās ar skolotāju

Man bija tas prieks Bernē atkal redzēties ar savu kādreizējo skolotāju un labvēli f[on] Hallera[10] kungu un vairākas stundas sarunāties ar viņu par manu ceļojumu caur Franciju un Itāliju. Šis slavenais zinātnieks savu dzejoļu dēļ, kurus publicējis krājumā ar nosaukumu “Der Man nach der Welt”, reiz krita pilnīgā maģistrāta nežēlastībā, kurš secinājis, ka ir tajos aizskarts – viņu izraidīja un atņēma tam pilsoņa tiesības. Nākamajos izdevumos viņš mīkstināja asākos izteicienus, kas izskanēja šajos dzejoļos; viņam atjaunoja pilsoņa tiesības un nopelnu dēļ, kuri tam jau toreiz darīja godu, ievēlēja Lielajā padomē. Getingenā viņš bieži izteica vēlēšanos, kaut tam reiz atkal būtu ļauts redzēt tik mīļo Šveices zemi un tur mierīgi pavadīt vēl atlikušos dzīves gadus.

Vienlaicīgi viņš tika apbērts ar jaunām priekšrocībām un labumiem no sava lielā labvēļa – Minhauzena kunga[11] (kurš ir Getingenes akadēmijas direktors) puses. Tas nodibināja Getingenes Universitāti, piešķīra viņam izcilu vietu tajā, ieceldams par prezidentu. Šis ievērojamais mūzu draugs bija tas, kurš pirmais ieteica fon Hallera kungu iecelšanai muižnieku kārtā. Neskatoties uz visiem šiem pagodinājumiem, viņš aizvien kavējās domās pie savas dzimtenes, un, tā kā pagājušajā gadā[12] Bernē atbrīvojās rātes rakstveža un pārvaldnieka (Amtmanns) vietas, izlūdzās f[on] Minhauzena k[ungam] atļauju doties uz Berni un tur izmēģināt laimi; un, ja tam neveiktos dabūt ne vienu, ne otru posteni, tad viņš gribētu atgriezties Getingenē. Vispirms tika izlozēta rakstveža vieta, kur viņam nelaimējās; tomēr pārvaldnieka vietu viņš ieguva, jo ļāva pa priekšu vilkt lozes saviem 14 konkurentiem, kuri izvilka sudraba lodes, un 15. [lode] palika f[on] Hallera kungam, kurš tātad bez lozēšanas tika apstiprināts par pārvaldnieku.

Viņš uzrakstīja f[on] Minhauzena k[ungam], kurā paziņoja par iegūto amatu un pateicās par daudzajām priekšrocībām; pēc tam viņš lika savai ģimenei pārcelties no Getingenes uz Berni.

Viņa tagadējais kalpojums vairs nav saistīts ar tik lielu ievērību, kāda pavadīja viņa iepriekšējo akadēmisko darbošanos. [..]

Bāzele

Bāzele, kur ierados 15. [datumā], ir visai labi uzcelta pilsēta, kuras apkārtmērs varētu būt kāda stunda. Bāzeles apkārtne ir ļoti patīkama. [..]

Bāzelē ir gandrīz 12 tūkstoši iedzīvotāju, lielākā daļa ir nodarbināta tirdzniecībā, kur tiem ir daudz vairāk iespēju nekā Bernes un citu Šveices pilsētu iedzīvotājiem, un kuri tādēļ piekopj izsmalcinātu (galant) un dīku dzīvesveidu. [..] Gan bernieši, gan arī lozannieši ir dīkdienīgi ļaudis. Viņi mīl savas ērtības, uzjautrinās kā vien spēj un atzīst par ļoti ērtu dzīvot bez liela darba. Pie tam Bernē, neraugoties uz ierobežojošajiem ģērbšanās noteikumiem, var tomēr sastapt vairāk greznības nekā Bāzelē, kur iedzīvotāji tur godā čaklumu, tirdzniecību un taupīgumu un noslēgtai dzīvei dod priekšroku pār daudzajām izklaidēm un izpriecām. Uzskata, ka bāzelieši vēl mūsdienās vismazāk atkāpušies no sensenajām šveiciešu paražām; un tiem kopā ar cīrihiešiem pārējā Šveices daļā ir krietnāko un godīgāko ļaužu slava. Pārējās Šveices pilsētās, īpaši Bernē, par bāzeliešiem bieži zobojas (tāpat kā visur jaunlaicīgie zobojas par vecmodīgajiem), kuri, kā mēdz sacīt, dzīvojot slikti, toties pareizi[13], jo pēdējie vēl līdz šim laikam no saviem kaimiņiem nevēloties pieņemt modi dzīvot smalki un nicinot tik iemīļoto franču brīvību. [..]

Bāzelē es ievēroju īpašu frizūru fasonu, kādu lieto šejienes sievietes un kurš sastāv no melna Toffe[?] un lentām, un mati torņveidīgi simetriski sakārtoti abās pusēs galvai. [..]

Bibliotēka un mākslas kolekcijas

Kas attiecas uz ievērības cienīgajām vietām Bāzeles pilsētā, tad šeit noteikti apmeklējama bibliotēka. Grāmatu krājums ir visai bagātīgs, un nebūs daudz grāmatu krātuvju, kur atradīsies tik liels skaits manuskriptu kā šeit.

D[oktors] Cvingera[14] kungs, medicīnas fakultātes pirmais profesors, uzņēmās pūles mani iepazīstināt ar dažiem manuskriptiem, vecākie starp kuriem bija uz pergamenta rakstīti četri evaņģēliji, kas saglabājušies no septītā gadsimta. Bibliotēku[15] rotā daudzu zinātnieku portreti, kuri pasnieguši šajā akadēmijā.

Kādā blakus istabā redzamas daudzas slavenā Holbeina[16] gleznas, starp tām par skaistāko uzskata mirušo jeb no krusta noņemto Kristu un kāds glezniecības pazinējs nevarēja vien beigt slavēt šī attēlojuma skaistumu un pilnīgumu.

Šeit atrodami arī dažādi skaisti vara grebumi un tādu slaveno meistaru kā Pusēna[17], Lebruna[18], Minjāra[19] utt. skaisto zīmējumu novilkumi kopā ar viņu portretiem; kā arī gliemežu (Schnecken) un gliemežvāku (Muscheln) kolekcija un dažādas romiešu monētas. Redzami arī daudzi Holbeina zīmējumi un skices, no kuriem lielākā daļa ļoti prasmīgi izpildīti vienīgi ar spalvu.

Ir arī ļoti daudz zīmējumu Erasma[20] “Muļķības slavinājumam” (Stultitiae laus), kura manuskripts šeit glabājas. [..]

Rātsnamu ir vērts apmeklēt tajā atrodošos izkrāsoto zīmējumu (gemahlten Entwurfen) dēļ, kas attēlo mūsu Pestītāja ciešanas un kuru aizsācējs ir cienījamais Holbeins. To veidojumā saskatāms tas pats skaistums un maigums, kas raksturo visus pārējos darbus, ko radījusi šī prasmīgā meistara ota. Ne bez pūlēm apmeklētājs spēj šķirties no šīs izcilās glezniecības.

Blakus katedrālei kādā segtā galerijā redzama a fresco tehnikā gleznotā “Nāves deja”, un šis gleznojums ir vēl gluži labi saglabājies. Nāve tur tiek attēlota dejojam ar dažādām personām, kas ieņem dažādus amatus pasaulē, kā tirgotāju, abatu, ķeizaru, karalieni utt. Katrai epizodei pievienota īsa Nāves uzruna, kā arī to atbildes, ar kuriem kopā tā attēlota.

Bāzeles akadēmija

Bāzeles akadēmijā vienmēr darbojušies augsti mācīti vīri; to slavenu padarījuši Bauhins[21] (Bauhinus), Cvingers[22], Bernulli[23] un citi. Arī vēl tagad trīs Bernulli – Daniēls[24], Johans[25] un Nikolauss[26], no kuriem pirmais ir ārsts un kādreiz bijis profesors Pēterburgā, otrs matemātiķis un trešais, kurš pirms 20 gadiem pasniedza matemātiku Padujā, māca šeit tiesības – ir trīs noslogotākie (bestellte) pasniedzēji šajā akadēmijā; arī teoloģiju pasniedz trīs zinātnieki; un četri, proti, d[oktors] Rūdolfs Cvingera k[ungs], Daniēls Bernoulli, Frīdrihs Cvingers un Joh[ans] Rūd[olfs] Stehelinus, ir aizņemti ar medicīnas zinātnes priekšlasījumiem.[27]

Dažādās filozofijas daļas lasa profesors Gellerts. [..]

Bāzeles nauda

Bāzeles monētas ir vienas no skaistākajām visā Šveicē. Tagad gan tikpat kā vairs nav redzami pus- un ceturtdaļdālderi, kas bija labas raudzes. No zelta šeit ir dubultie un parastie dukāti un t.s. zelta guldeņi; no sudraba – dālderi, kas sastāv no 30 baceniem, kā arī pus- un ceturtdaļdālderi. Kā sīknauda kalpo trīs, viena un pus bacena monētas. [..]

18. septembrī es no Bāzeles devos uz Cīrihi, kas atrodas 16 stundas no Bāzeles; šo attālumu var nobraukt pusotrā dienā. [..]

Ceļošana Šveicē

Es jau tiku pieminējis, ka ceļošana Šveicē ir visai dārga. Bernes, Bāzeles un tālāko pilsētu viesnīcās par katru ēdienreizi jāmaksā 1 ķeizara guldenis un par istabu arī – atsevišķi, tajā pašā laikā, kad Francijā par 3 vai 3½ livriem dienā var dabūt istabu un 2 ēdienreizes. Itālijā ceļotājs viesnīcās ēd gandrīz par tādu pašu samaksu. Arī izdevumi par transportu Šveicē ir lielāki nekā Francijā vai Itālijā, kur par katru ceļojuma dienu jāmaksā, augstākais, tikai viens dukāts. Es, piemēram, par ceļojumu no Bāzeles līdz Cīrihei, kas ilga pusotru dienu, dabūju samaksāt divus jaunus luidorus [..]; un turklāt vēl atsevišķi vērtē koferu un pārējās bagāžas svaru.

Šveicē trūkst ērtību, kādas ir pārējās valstīs – ceļot ar pasta karieti –, un tādēļ ceļotājam jāsaistās ar važoņiem, kuri par braucienu var noteikt cenu pēc savas patikas. [..]

Cīrihe

Cīrihe gan ir mazāka, toties blīvāk apdzīvota pilsēta par Bāzeli, tā ir labi nocietināta un tajā ir daudz labu ēku. Cīrihe ir viena no Šveices ievērojamākajām pilsētām – tas attiecas gan uz tās ietekmīgumu, gan skaistumu, tai ir patīkams novietojums, un Cīrihes ezers to sadala divās nevienādās daļās, kuras savieno 2 lieli tilti; tas, kurš atrodas tuvāk rātsnamam, ir pietiekami plats, lai varētu noderēt pastaigām, un uz šī tilta tiek tirgoti augļi un zaļumi.

Rātsnams nesen uzcelts no jauna, tam ir laba simetrija, un tas piešķir pilsētai sevišķu greznumu.

Starp baznīcām ievērojamākā ir katedrāle, un to ir vērts apskatīt.

Bibliotēka, zinātnieki un kolekcijas

Pilsētas bibliotēka atrodas t.s. Ūdens baznīcā (in d.s.g. Wasser Kirche), un tajā rēķina četrpadsmit tūkstošu sējumu; tā sastāv no divām galerijām, no kurām apakšējo aizpilda grāmatas, augšējo – dažādi pārakmeņojumi, konhīlijas un minerāli, kas patīkami priecē acis. Augšējā galerijā redzami arī daudzu ievērojamu vīru portreti, starp tiem Cvingers[28], Kalvins un Bullingers[29]. Cvingers nomira pārāk agri (viņš dabūja galu reliģiskajos karos) un tādēļ nepaspēja sasniegt pilnīgu vienošanos ar Luteru, lai gan reliģiskajos jautājumos viņu uzskati jau atradās ļoti tuvu. Cvingera sekotājs Bullingers, tālāk attīstīja Cvingera mācību un aizvien tālāk attālinājās no Lutera, un Kalvins bija viņa domubiedrs un aizstāvis pret Luteru – tādēļ vēl šodien tik tuvu stāvošās reliģijas, kādas ir Lutera un reformātu [reliģijas] tomēr uzskata par tik atšķirīgām.

Arsenāls ir pelnījis, lai to apskatītu. [..] Kārtība, kāda tajā valda, atstāj spēcīgu iespaidu, un tas joprojām tiek papildināts, sevišķi ar šautenēm, kuru tagad ir pāri par 40 tūkstošiem. Šis arsenāls arī tiek uzskatīts par lielāko un labāko visā Šveicē.

Interesents un dabas vēstures pazinējs ne bez patikas apskatīs prof[esora] Kora (Kohr) k[unga] un Gesnera[30] k[unga] konhīliju un pārakmeņojumu kabinetu. Tas ir pilnīgs, tajā sastopami ārkārtīgi reti eksemplāri, un priekšzīmīga ir kārtība, kādu šis zinošais lietpratējs tajā ieviesis. Lielāko daļu pārakmeņojumu pēc dabas ļoti labi uzzīmējis un uzgleznojis Cīrihes gleznotājs Geislers (Geisler). Prof[esora] k[unga] dzīvais herbārijs (herbarium vivum) ir neparasti bagātīgs (starck) un no zāļaugu (Graminum) klases viņam ir pāri par 400 dažādu sugu. Šis zinātnieks tagad strādā Botāniskajā dārzā, kur licis pēc dabas krāsās uzgleznot un iespiest izcilākos ziedus, kā arī to sastāvdaļas. Prof[esora] k[ungs] licis izdot gleznoto Cīrihes zivju [albūmu], un arī mani viņš pagodināja ar vienu šādu izdevumu. Šis izglītotais (geshickte), patīkamais un vienkāršais vīrs neapstrīdami ir lielākais zinātnieks, kurš mūsdienās rotā Šveici – un cīrihieši var būt lepni, ka tik brašs vīrs ir viņu līdzpilsonis. Kam nav zināms, cik daudz goda savai tēvu pilsētai atnesa vecais Gesners[31]? Šis izglītotais vēsturnieks un polihistors, kurš starp ievērojamākajiem zinātniekiem bija pirmā lieluma zvaigzne un kuru patiesi var nosaukt par ģermāņu Plīniju, ar saviem rakstiem uzcēlis sev mūžīgu pieminekli. Viņam sekoja krietnais dabas pētnieks Šeihcers[32], kuram šveicieši ir pateicību parādā par pirmo pamatīgo savas tēvzemes izpēti. Viņš skaidri parādīja visas Šveices priekšrocības, īpaši tās, kas saistās ar dabas vēsturi, un, ja arī šur un tur viņa apraksts mijas ar dažiem aizspriedumiem un kļūdām, tad viņš tomēr ir salauzis ledu un dabas vēstures mīļotājiem aizdedzis lāpu, lai tie savos pētījumos lieliem soļiem turpinātu viņa iesākto darbu un izlabotu kļūdaino un nepilnīgo.

Bodmera[33], Braitingera[34], Heidekera (Heudecker) kungi un citi cīrihieši kļuvuši slaveni pasaulē ar savu veikumu vācu valodas izpētē un attīstīšanā, un viņu darbi un priekšlasījumi, kuros tiem palaimējies tās izpētē gūt lielākus panākumus nekā šveiciešu valodā, toties [dara viņiem] jo lielāku godu, tāpēc ka šveicietim ir daudz grūtāk [rakstīt] pareizā un tīrā vācu valodā. [..]

Šveices Zinātņu biedrība sastāv no 25 locekļiem, kuriem visiem līdz šim ir bijis jābūt cīrihiešiem, un tie nodarbojas ar dažādu dabas vēstures tēmu paplašināšanu. Prof[esors] un kora kungs [?] (Chor-Herr) Gesners ir šīs biedrības prezidents. Zāli, kur notiek sanāksmes, rotā skaistu fizikas instrumentu kolekcija un lieliski izmeklēti darbi, kas saistās ar dabas vēsturi.

Šai biedrībai vēl joprojām trūkst īpaša fonda, un katram biedram katru gadu jāiemaksā zināma summa tās atbalstam. Neilgi atpakaļ tika organizēta loterija, kas ienesa nelielu summu. Ar laiku šai biedrībai tikšot piesaistīti arī ārzemju locekļi.

Botāniskais dārzs ir iekārtots pēc Linneja sistēmas, un prof[esoram] Gesnera kungam uzticēta uzraudzība pār to.

Es nevarēju apskatīt slaveno Šeihcera kabinetu, jo tā īpašnieks bija aizceļojis. Sākotnēji par to pieprasīja 10 000 luidoru, bet, tā kā neviens interesents neatradās, daudzi vērtīgi eksemplāri tika vienkārši pārdoti katrs atsevišķi, tā ka tagad tas [kabinets] ir diezgan noplicināts un tajā vairs nevalda arī pienācīgā kārtība.

Sadzīve Cīrihē

Šīs pilsētas iedzīvotāji ir patīkami, krietni un strādīgi ļaudis. Cīrihē darbojas daudz manufaktūru, īpaši zīda, kokvilnas un melnā flora, kas šeit tiek izgatavots un nosūtīts uz dažādām vietām, manufaktūru.

Cīrihē es ierados laikā, kad tika noturēts rudens gadatirgus, un lielākajā daļā veikaliņu redzēju zīda un vilnas izstrādājumus, kas izgatavoti šejienes manufaktūrās, kā kabatdrānas, kokvilnas zeķes, naktscepures utt., kas tiek izsūtītas ne tikai pa Šveici, bet arī uz citām zemēm.

Cīrihes desas ir ļoti veselīgas un tiek arī eksportētas.

Pie Cīrihes kantona pieder 35 fogtejas un 17 no tām ir savs pastāvīgais bailjī jeb pārvaldnieks.

Cīrihē apgrozībā ir zelta dukāts, kas vienlīdzīgs ar 4 Glf [zelta dālderiem/guldeņiem?]; dālderis ietver 2 labos (gute) guldeņus, un pusdālderis, ko sastāda 60 kreiceri, tiek pieņemts kā līdzvērtīgs guldenim. Bez šīm Cīrihē kaltajām monētām apgrozībā ir arī 15 un 30 kr[eiceru] monētas, veseli un pusbaceni[35], šiliņi, no kuriem 2 veido 3 kreicerus; die Rappen, no kuriem viens līdzinās vienam šiliņam, angsteri (Angster)[36], kas 6 gabali sastāda vienu šiliņu.

Šafhauzena

No Cīrihes 22. septembrī es izbraucu uz Šafhauzenu, kur ierados nākamajā dienā, un šim ceļojumam rēķina tikai 8 stundas.

Šafhauzena ir neliela pilsēta, un tās, tāpat kā Bāzeles, kantons tiek pieskaitīts pie mazākajiem. Lielo padomi šeit veido tikai 60 personas un Mazo – 24. [..] Šafhauzenas bibliotēka ir maza un sastāv tikai no 4000 sējumiem; tāpat kā lielāko daļu bibliotēku Šveicē, to grezno zinātnieku un maģistrāta locekļu portreti.

Kolekcijas

Prof[esora] Kellera k[unga] kabinets satur tikpat nelielā skaitā konhīlijas, kā minerālus; tomēr pārakmeņojumu kolekcija ir izmeklēta un samērā pilnīga; prof[esora] k[ungs] izmantojis savu ceļojumu uz Angliju, lai to papildinātu. Anglijas pārakmeņojumi, starp tiem cornua ammonis un glossopetrae utt. ir ļoti jauki un skaisti; tie gandrīz visi ir tumši brūnā vai melnā krāsā, kam par cēloni ir akmeņogles, ko Anglijā dedzina.

Dokt[oram] Ammana (Ammann) kungam arī pieder jauks konhīliju un pārakmeņojumu krājums. Starp pēdējiem, ko atrod šeit uz vietas ap Šafhauzenu, ir visai skaisti ehnīti (Echniten), cornua ammonis, pat nautili papiraccei, ko es nekur citur neesmu sastapis kā vienīgi tikai šajos abos kabinetos. Prof[esors] Gesnera k[ungs], kurš ir tik liels šīs dabas vēstures daļas pārzinātājs, kopā ar daudziem citiem zinātniekiem negrib šos pārakmeņojumus atzīt par īstiem; tomēr man šeit bija izdevība noteiktā veidā pārliecināties, ka tie patiesi ir pārakmeņoti nautilos papiraceos. [..]

Es vēl piezīmēšu, ka Šveice kopumā ir bagāta ar pārakmeņojumiem – tāpat, kā labiem augiem, par ko liecina prof[esora] Gesnera skaistā kolekcija Cīrihē.[37]

Šafhauzenas apkārtnes daba

Krietnas pusstundas brauciena attālumā no Šafhauzenas var ieraudzīt Reinas ūdenskritumu; ūdens, gāzdamies lejup no apmēram 20 pēdu[38] augstuma un pārvērzdamies baltās putās, man atsauca atmiņā ūdenskritumus pie Tivoli un Narni. Pie dzelzs smēdes saules staros ūdens straume vizuļo kā sudraba lenta un, no klintīm gāzdamās lejup, tā putodama sadalās.

Paveras skaists skats (ein schönes coup d'oeil), raugoties uz vīna kalniem, kas paceļas visapkārt pāri māju dakstiņu jumtiem un pilsētu ielejā, Reinas krastā.

Šafhauzenas apkārtne kopumā ir ļoti patīkama, un skaistie vīna kalni rosināt rosina doties pie dabas (haben zu vielen Compagnen Anlass gegeben). Tādēļ Šafhauzenas apkārtnē atrodas ļoti daudz vasarnīcu, un lielākā daļa no tām atrodas tikai pus- vai ceturtdaļstundas brauciena attālumā no pilsētas. [..]

Vietējo iedzīvotāju dzīvesveids

Šafhauzenas iedzīvotāji piekopj samērā dīku dzīvesveidu, par darbu zina maz, toties gandrīz katru dienu gan še, gan tur tiek rīkoti saviesīgi vakari vai asamblejas, un, ja vien laika apstākļi atļauj, tās notiek vīna dārzos, kur sapulcējas ap trijiem pēcpusdienā, lai jautri pavadītu laiku ķegļu vai kāršu spēlē vai kādā citā jaunā izklaidē. Tēja, kafija, vīns un dažādi cepumi, kuros sievietes cenšas viena otru pārspēt, tiek piedāvāti plašā izvēlē. Ap septiņiem vai astoņiem sabiedrība izklīst un atgriežas atkal uz vakariņām. Bieži visi kopā dodas uz viesnīcu, kur kopīgi ietur vakariņas, klausīdamies vijoles spēli un pavadīdami dejās visu nakti līdz pat nākamās dienas rītam. Tiesa, dejas, kā visur Šveicē, tā arī šeit, ir aizliegtas pat karnevāla laikā. Tomēr šo aizliegumu prot pārspēt, samaksājot 8 reihsdālderus, kas nonāk pilsētas kasē.

Ja kāds paņēmis uz viesībām sev līdzi kādu ārzemnieku, tad rīkotāji var no soda pavisam atbrīvoties, ja pierāda, ka izpriecas sarīkotas, lai viņa uzturēšanos šeit padarītu tīkamāku.

Līdzīgā kārtā arī manas uzturēšanās laikā Šafhauzenā man par patikšanu tika sarīkotas divas balles, un es ļoti labprāt kalpoju par aizbildinājumu.

Prof[esors] Špleisa k[ungs] – šejienes matemātikas skolotājs, ar spalvu izgatavojis tik labu coelestes las terrestes globusu pēdu diametrā; viņš tam piešķir arī krāsas, kādas atrodamas vienīgi tipogrāfiski iespiestajos globusos; tādā veidā pr[ofesora] Špleisa kunga globuss neatšķirsies no iespiestā, kādus bieži gatavo Nirnbergā. Pašlaik viņš strādā pie globusa, kura diametrs ir ap divarpus pēdām, un visu viņš izpilda cik iespējams precīzi un rūpīgi.

Vakarā pirms manas aizceļošanas pils priekšā tika sarīkota skaista uguņošana, kurai arī es dzīvoju līdzi jaukas sabiedrības vidū, pēc tam tiku aizvests uz t.s. “kungu istabām”. Tur es ieturēju vakariņas pie galda, kas bija klāts 20 personām; pēc maltītes sākās dejas, un visu nakti – līdz saullēktam – es pavadīju laiku ļoti jautri un patīkami laipnu jaunkundžu (die Nymphen) sabiedrībā un pie labas mūzikas.

Es vēl piezīmēšu, ka, lai gan starp Šafhauzenas sievietēm nav sastopamas sevišķas skaistules, tomēr tās valdzina ar zināmu brīvību un pakalpību, un vēl jo vairāk arī tāpēc, ka to pavada vācu godīgums, ko Francijā un Itālijā pie daiļā dzimuma pārstāvēm velti meklēt un kurš sastāda viņu būtību.[39]

Par Šveici un šveiciešiem kopumā

Šī Šveice neapstrīdami ir zeme, kurai tās kalnainā reljefa dēļ nav līdzīgu, un daudzie un augstie kalni, klintis un kalnu strauti šīs zemes iedzīvotājiem garantē lielāku drošību nekā daudzās mākslīgi nocietinātās pilsētas un, izņemot Berni un Cīrihi, šeit arī nav gandrīz nekādu citu nocietinājumu. [..][40]

Šveicieši, uzturēdamies veselīgā, tīrā un svaigā gaisā, iegūst spēcīgas un ilgstošas miesas īpašības, un šajā ziņā, rēķinot proporcionāli vecumam, pārspēj daudzas citas tautas: un ir zināms, ka kalnaino apgabalu iedzīvotāji ir veselīgāki un dzīvo ilgāk nekā tie, kas dzīvo līdzenumā.

Vīrieši, tāpat kā sievietes, ir labi noauguši un tiem ir svaiga sejas krāsa, un, kas attiecas īpaši uz sievietēm, tad angļi vairāk nekā citas tautas atzīst Šveices sieviešu priekšrocību vērtību. Tādēļ tie ļoti labprāt uzturas Šveicē, lai tās izmantotu. Starp viņiem netrūkst tādu, kas nododas visām iedomājamām izpriecām un bieži izlaidībā pārkāpj normas; tiem ir ne tikai viņu brīvība, bet pārpilnībā – arī nauda, un, kad tie kaut ko ir iedomājušies, tad nav cenas, lai tā būtu cik augsta būdama, kas spētu viņus atturēt no savas gribas piepildījuma.

Šī Šveice ir blīvi apdzīvota zeme. Jāņem vērā, ka iedzīvotāji mazāk nekā citas tautas piekopj pārspīlētu dzīves veidu[41], jaunībā pietaupot savus spēkus un liekot tos lietā brieduma gados. [..]

Starp daudzām Eiropas zemēm Šveice ir vismazāk pazīstamā, lai gan tai ir daudz ievērojama un tās iepazīšana ceļotājam nevarētu būt citāda kā patīkama, un tādam, kas mīl dabas vēsturi, nebūs jūtamas grūtības, ar kādām saistīta ceļošana caur kalnaino Šveices zemi, to dažādo iespēju dēļ, ko tā piedāvā.

Ziemā cauri Šveicei ceļojot, daudzos apgabalos jāievēro vislielākā piesardzība. Šādos gadījumos iespējams nolīgt zemniekus, kuri ar garu kārti dodas pa priekšu un pārbauda ceļa drošību. Palaikam ar lielu troksni sašķeļas neaprakstāmi lieli ledus kalni, un plaisas, kas izveidojušās, tiek pieputinātas ar sniegu, tā ka ceļotājam jāpieliek pietiekami lielas pūles, lai atrastu pareizo ceļu. Ceļinieki, kas iekrīt šādā spraugā visticamāk nav vairs glābjami – tie nosalst līdz nāvei pirms ierodas palīdzība. [..]

Labais sviests un treknais Šveices siers ļoti daudz tiek izvests uz Franciju, Itāliju un Vāciju; Šveice tirgojas arī ar lopiem, un šī tirdzniecība ir ļoti ienesīga.

Dažādās manufaktūras Šveicē gan dod iespēju atstāt vairāk naudas šajā zemē, tomēr viss tiek atkal izdots, jo šveicieši daudzas lietas ieved no ārzemju manufaktūrām.

Franču mode un paražas Šveicē izplatās arvien vairāk un kļūst ierastas. Sevišķi tas sakāms par Berni un Lozannu.

Sen Gallenā (St. Gal.), kas atrodas 20 stundu attālumā no Cīrihes, vēl visi senie tērpi, paražas un dzīvesveids saglabājušies gandrīz neskarti. Bāzelē un Cīrihē, piemēram, jau uzsākuši – es nezinu gan, vai tas nozīmētu uzlabošanu vai samaitāšanu – drūmo šveiciešu tikumu nomaiņu ar franču modi.

No visām tautām laikam gan franči ir tie, kas visvairāk zobojas par šveiciešiem; tam pamatu visvairāk dod pēdējo lēnīgums, un vispār viņi [franči] nicina visus, kas uz veiklu joku nespēj rast ātru un trāpīgu atbildi, bet le grand flux de bouche[42], kā to mēdz saukt, šveicietim ir kas nepiedzīvots. Viņi labprāt atzīst, ka franči ir asprātīgāki; tomēr tie [šveicieši] reti spriež par franču raksturu, nepieminēdami vieglprātīgumu un neīstumu; jo lielāku izdevību šādiem spriedumiem tiem sniedz viņu krietnums un uzticīgums, ar ko šveicieši ir slaveni. [..]

Joh[ana] Jak[oba] Šeihcera “Šveices zemes dabas vēsture”[43] kopā ar viņa “Ceļojumiem pār Šveices kalniem” ir gandrīz vai vecākie apraksti, kas iznākuši par Šveici, un savos atkārtotajos pakaļdarinājumos joprojām turpina apliecināt sava izcilā radītāja čaklumu un uzņēmību; tie satur tik daudz laba un noderīga un tos ir patīkami lasīt jo vairāk tāpēc, ka no tiem pastāvīgi izstaro Radītāja majestātiskums.

Nesalīdzināmais dzejnieks f[on] Hallera k[ungs] attēlojis Alpus jaunā gaismā, septiņos savos dzejoļos ievietodams ļoti labi izdevušos aprakstus. Dažus es vēl atceros; šis patiesību mīlošais dzejnieks raksta: “Garā ziema saīsina vēlās pavasara nedēļas / un mūžīgais ledus iežņaudz salto ieleju. / Šeit valda saprāts, dabas vadīts, kurš meklē to, kas vajadzīgs, un pārlieku daudzumu uzskata par slogu. / Ko māca Epiktēts un Seneka ir paudis, / to nemācīts cilvēks šeit nepiespiesti mācās. / Šeit izglītība nevilto papīra dārgumus, / tomēr nav svešs ceļš uz Atēnām un Romu; / šeit prātu neieliek šauros skolas rāmjos / un katrs mācās Sauli pēc tā, kā viņa iet savu gaitu. / Taču ko zaudē tu, kam sagādā prieku dzīve gudrībā? / Viņš pazīst pasaules uzbūvi un nomirst, neiepazinis sevi. / Saldkaisli viņš aizstāj ar kaut ko citu nevis uzvar, viņa mākslinieciskā gaume pārklāj viņa kārtu. / Un šeit pareizu dzīves veidu daba ir ļaudīm sirdīs, ne prātos ierakstījusi.”[44]

Ledājos piedzimst lielākās un platākās upes, kā Reina, Roda, Āre. Alpos sastopami lieliski augi un ārstniecības augi, kuru skaistu sarakstu piedāvā fon Italera kunga ceļojumu apraksts pa Alpiem (die Itinera Alpium H. von Italer).

Nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka Šveice esot pārapdzīvota zeme un pietiekoši nenodrošinot savus iedzīvotājus ar pārtiku; tādēļ liela daļa no tiem esot spiesti doties uz svešām zemēm un tur meklēt sev iztiku un savu laimi. Ir taisnība, ka šveiciešus var sastapt visās svešajās zemēs, un, tā kā lielākā daļa no tiem kļuvuši par kalpotājiem, pastāv uzskats, ka tam galvenais pamats esot zemes nabadzība. Tomēr tas, ka tik daudzi izceļo, drīzāk gan veicina zemes panīkumu, jo sevišķi virsnieki, kas kalpo Holandes, Anglijas un Francijas armijās, savus personīgos līdzekļus gada laikā izšķērdē vairāk nekā ienes viņu alga, un tādējādi Šveice nevis iegūst, bet gluži pretēji – finansiāli novājinās un kļūst arvien nabadzīgāka.

Tiesa, Šveicē atrodams viss, ko vien ceļotājs pieprasa, arī apkalpošana viesnīcās ir ļoti laba; tomēr par visu ir pietiekami dārgi jāmaksā. [..]