Pēc tam, kad es 21. [maija] pēcpusdienā biju ieradies Venēcijā, nākošās dienas pēcpusdienā iesākās maskarādes un izrādes un 23. [maijā] agri no rīta tika svinēta Debesbraukšanas diena, par kuru es atzīmēju sekojošo.
Ap 10 no rīta princis vai dodžs iekāpa Bucentaurum[1], kurā viņu pavadīja augstmaņi un prokuratori, un ar to, pastāvīgu zvanu skaņu un lielgabalu šāvienu pavadīts, devās pāris jūdzes jūrā. Pie Lido St. Nicolo[2] dodžs piestāja un zem grezna pārklāja, kurš tika nests tam pāri, devās tur esošajā baznīcā, no kurienes, kad dievkalpojums bija beidzies, atkal atgriezās uz kuģa un pilsētā. Šeit bez tam jāatzīmē arī dodža saderināšanās ar jūru, kad tas iemet jūrā gredzenu, lai iegūtu republikai aizstāvību un labklājību.
Gondolu, barku un citu lielu un skaisti izgreznotu peldlīdzekļu daudzums, kas pavada Bucentaurum, ir ievērojams, un tie noklāj jūru zināmā attālumā, radot patīkamu skatu, ko ārzemniekam ir vērts redzēt. Daudzos no šiem peldlīdzekļiem brauciena laikā tika atskaņota mūzika pa daļai no mežragiem, pa daļai no citiem instrumentiem. Pēcpusdienā ap vieniem princis atgriezās pilsētā.
Pēcpusdienā no jauna daudzas gondolas sapulcējās Murano (Murrano) kanālā; Murano ir ciems, kas atrodas divas jūdzes no Venēcijas. Starp gondolām lielākā un skaistākā piederēja Francijas sūtnim un to vadīja uz priekšu divpadsmit airētāji, pie tam uz tās tika pūsti daudzi mežragi. Tiklīdz gondolas bija šķērsojušas tiltu, tās apgriezās apkārt un ar lielu veiklību veica 50 līdz 60 soļu lielu attālumu, pie tam daudzas sacentās ātrumā.
Saulei rietot, pēc tam, kad izprieca bija ilgusi pāris stundu, visas barkas no jauna atgriezās pilsētā. Debesbraukšanas svētkos bija ieradies ievērojams skaits ārzemnieku, lai piedalītos tur notiekošajos pasākumos un izpriecās. [..]
No rītiem, tiesa, redzams tikai nedaudz masku. Ap pusdienas laiku Sv. Marka laukumā pulcējas jau vairāk masku, kuras tur pastaigājas līdz pulksten vieniem; pēcpusdienā gandrīz visi ir uzlikuši maskas, un pāris stundas pirms saulrieta vai nedaudz vēlāk, kad ir mitējies lielais karstums, minētajā laukumā maskas sastopamas veseliem bariem un lielā daudzumā.
Šai laikā Marka laukums ir pilns ar tirdzniecības būdām. Šī lielā un slavenā laukuma vienā pusē netālu no būdām ir gara, brīva iela, kurā pastaigājas maskas, mēģinot radīt intrigu. Tai abās pusēs atrodami krēsli, uz kuriem var apsēsties nogurušie, maksājot par katru krēslu vienu soldo. No minētās ielas apmeklētāji pārmaiņas pēc var nogriezties mazākās, kas ved starp būdām un tām apkārt; un visur var ieraudzīt lietas, kas izvilina naudu: pantomīmu, kastes ar retumiem un citus mākslas darinājumus. Ir jāatzīmē arī izveicīgo preču piedāvātāju plašie un iedarbīgie stāstījumi; šajā ietilpīgajā laukumā netrūkst arī nākotnes pareģu.
Trešdien, 22. maijā, iesākās maskarāde un tika arī atklāts gadatirgus, un tad tirgus laukumā no sīktirgotāju būdām tika izveidotas veselas ielas. Kvartāls ar minētajām ielām, kurās tika piedāvātas visdažādākās preces, tiek saukts la Merceria. Ap tirgus laukumu atrodas daudz kafijas māju, kuras īpaši kupli tiek apmeklētas maskarādes laikā, un tajās ierodas gan sievietes, gan vīrieši, lai atspirdzinātos. Šajās kafijas bodītēs, kuras gan ir nelielas, bet jauki izrotātas ar gleznām un spoguļiem apzeltītos ietvaros, var nogaršot visāda veida saldējumus, kā Sorbetti di limon, d. latte, di cedero.
Šķiet, ka daiļais dzimums maskarādes laiku gaida ar lielu ilgošanos. Nabaga greizsirdīgie vīri gandrīz nespēj pretoties savu sievu jau ilgi pirms tam rūpīgi lolotajiem krāpšanas plāniem. Venēcijas maskarādē ir labi padomāts par to, lai cilvēks tur paslēptos ne sliktāk kā zem domino kostīma. Venēcijas maskarādē tiek pieprasīts sekojošais – melns zīda apmetnis[3], kas ir īss, il bauto, kas ir kapuce no melnām mežģīnēm, kas apsedz galvu un plecus, un līdzīga kapucīņu kapucei. Sejai priekšā aizliek masku, un galvu nosedz ar cepuri. [..]
Pieminētajās ikdienas pastaigu vietās, zināms, netrūkst pavedinošu daiļavu, kuras šajā gadījumā zem maskām izrāda savu gatavību pakalpot. Tās apguvušas prasmi atšķirt maskējušos ārzemnieku no venēciešiem. Ārzemnieki, atrodoties tiem nepazīstamā un maskotā sabiedrībā, kļūst tramīgi un neuzvelk cepures sev tik dziļi uz acīm vai arī nošķiebj tās uz viena sāna; turpretim venēcieši savējās uzvelk līdz degunam. Daiļavas ļoti laipni pajautā garāmgājējiem, vai tie nevēloties kafiju vai šokolādi. “Vol stare servito del Cafe?”, ir izteiciens, uz kādu vīrieši parasti uzķeras, iepazīšanos pēc tam bieži, tomēr pārāk vēlu nožēlojot.[4]
Es vēl piezīmēšu, ka greizsirdība, kas tik pierasta visā Itālijā, šeit vājinājusies tikpat, cik pieaugusi sieviešu brīvība. Tās Venēcijā ir diezgan valdzinošas, un starp šejienes dāmām ir daudz skaistuļu; tādas var sastapt biežāk nekā Romas patriciešu vidū, lai arī pēdējās ģērbjas tikumīgāk un patīkamāk.
Minētās Debesbraukšanas [svētku] izpriecas kopā ar gadatirgu ilgst 18 dienas, beigdamās tieši nedēļu pēc Vasarsvētkiem. Bez Debesbraukšanas svētkiem Venēcijā ir arī daudz citu iespēju izrādēm un maskarādēm.
Katru, kurš pirmo reizi ieraudzīs Venēciju, protams, pārsteigs lielais daudzums kanālu[5], kas pieslēdzas tieši mājām, apskalojot tās, ja ne no abām, tad vismaz no vienas puses. Skaistākais no visiem ir Lielais kanāls (Il Canal grande), un mājas tā malā ir arī labāk uzbūvētas. Pilsētā kopumā ir tikai dažas greznas celtnes un, lai arī daudzas mājas iekšpusē ir ļoti jauki izrotātas, no ārpuses tās tomēr izskatās pavisam slikti.
Attēlā maija atvērums no Creative Museum Planner 2017 Designed by H2E, foto Didzis Grodzs.
Fragments no Nikolausa fon Himzela ceļojumu dienasgrāmatas, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Tulkojis Edgars Ceske.
[1] “Kas līdzinās lielam kuģim; tā vērtību nosaka skaistie kokgriezumi, kas rotā 42 airētāju solus, un lieliskie apzeltījumi”. – Autora piezīme.
[2] Lido di Venezia – 11 km garš zemesrags Venēcijas lagūnā; St. Nicolo – Sv. Nikolaja baznīca.
[3] “Saukts tabarro, Florencē to sauc par mēteli, Mantello, Romā Capotto.” – Autora zemsvītras piezīme.
[4] “Nav nepatiess vecos Itālijas aprakstos izteiktais apgalvojums, kas karnevāla svētkus raksturo kā kviešu laikus pērkamām sievietēm, suņu dienas vīriešiem, Vonitiv naudas makam un indi veselībai.” – Aut. zemsv. piez.
[5] Kanāli netiek uzturēti sevišķi tīri, un daudzie atkritumi, ko tajos sagāž, vasarās ož ļoti nejauki.