Vezuvs. Gandrīz 14 dienas man bija jāmielo sevi vienīgi ar cerību uzkāpt ugunsspļāvējā kalnā, kas ilgu laiku pazīstams ar Vezuva vārdu – jo ilgstošais lietus un spēcīgais vējš to ļāva novērot vienīgi no tālienes, līdz beidzot gaidītais un skaidrais laiks man sniedza iespēju ērtam un patīkamam ceļojumam.
Ceļš veda caur Portiči, kas atrodas 6 itāliešu jūdžu [attālumā] no Neapoles. [..] No Portiči līdz Resinai ir pusjūdze, un tieši tikpat no Resinas līdz Puliano. 7 jūdzes no Puliano var ērti veikt kalešā[1] pusotras stundas laikā.
Es vēl piezīmēšu, ka Puliano, kur var sastapt lielu daudzumu pakalpīgu zemnieku, ceļotājam ar šiem ļaunprātīgajiem ļaudīm jāvienojas par cenu jau iepriekš; un, lai izvairītos no visiem strīdiem, tas darīs pareizi, ja izgatavos biļetes atbilstoši palīgu skaitam, kāds tam nepieciešams, to izdalīšanu uzticot šo kalnu ļaužu uzraugam, ko cauc par čičerone; un, kad ceļojums būs noslēdzies, samaksās tiem, kas varēs uzrādīt biļetes. Viegla svara vīrs var iztikt arī ar pāris zemniekiem; smagāks algo trīs stūmējus, un četrstūrains ķermenis, kas svētīts ar dažiem centneriem, ņem četrus, kuri to no priekšas velk un no pakaļas stumj.
Tā nu iesākas šis grūtais ceļojums. Zemnieki līdz pat kalna pakājei iet blakus un izklaidē viņus nolīgušo ārzemnieku (kuru nemitīgi godā par ilustrissima, cavaliere, excellenza utt.) ar stāstījumiem – lielākoties par dažādiem iepriekšējiem izvirdumiem un Vezuva nodarīto postu. [..] Pavadoņi stāsta arī par brīnumiem, kurus Sv. Januārijs veicis vairākas reizes, kad ar šī dieva-sargātāja galvas parādīšanu vien bijis diezgan, lai ciemus pasargātu no dūmojošā vulkāna trakošanas un no pilsētām novērstu draudošās briesmas.
Pavadoņu sarunu trešā un svarīgākā daļa attiecas uz jauko laiku, kādu mums piešķīrušas debesis. Viņi apliecina, cik brīnišķīgs mūsu ceļojums soloties būt, pie reizes neaizmirstot īpaši uzsvērt savu pakalpojumu nozīmīgumu. Gandrīz katru savas runas sadaļu tie nobeidz ar secinājumu par ārkārtas atalgojumu, kādu būtu pelnījuši – tā ka, kāpjot augšā kalnā, mūs nepārtraukti mocīja bieži atkārtoti šāda satura mājieni. Ārzemniekam nekas nav nepatīkamāks kā rupjais un bezceremoniālais veids, ar kādu tie izvirza savas prasības, un šie ļaudis ar saviem briesmīgajiem ģīmjiem un bārdām ir patiesi izcili. Biežos lāstus tie uzskatīja par pilnīgi nepieciešamiem, jo bez tiem nemaz neesot iespējams virzīties pa šo ceļu, ko tie dēvēja par la strada di diabolo[2], un tāpat tie esot nepieciešami, lai uzkāptu kalnā un sasniegtu krāteri, ko tie dēvēja par casa del diabolo[3].
Minētās četras jūdzes no Puliano līdz Vezuva pakājei (al piede della montagna) nav iespējams veikt citādi kā vienīgi ēzeļa vai zirga mugurā, jo, jau sākot ar Resīnu, ceļš kļūst arvien stāvāks un aiz Puliano ved nepārtraukti kalnup; tas ir šaurs, pilns akmeņu un izdedžu, ko izmetis vulkāns. Abās pusēs šim šaurajam ceļam redzami mūri, kurus zemnieki, lai ceļu atbrīvotu no akmeņiem, uzcēluši apkārt saviem vīna dārziem. Vīns, kas tiek ražots no šeit izaudzētajām vīnogām, ir slavens ar nosaukumu Lacrimae Christi[4]. [..] Pēc tam, kad ceļinieks krietnas stundas laikā sasniedzis kalna apakšējo daļu, tas savu sulaini vai kādu no pavadoņiem-zemniekiem atstāj sargāt zirgu vai ēzeli un tālāk dodas ar zemnieku palīdzību, diviem no kuriem liek iet sev pa priekšu. Katram no tiem rokā ir nūja, uz kuras tie atbalstās; bez tam arī tie nodrošinājušies ar ādas siksnām, pie kurām ceļotājs piestiprina savu zobena siksnu, pie kuras tas turas; un iztikt bez viņu palīdzības ceļiniekam nāktos ļoti grūti, jo kalns brīžiem ir ļoti stāvs un to pēdu biezā slānī klāj smiltis un melni pelni. Tur, kur nav pelnu, zemi klāj akmeņi un izdedži, kas ceļu pietiekami apgrūtina. Mums palaimējās, jo pelni nebija tik irdeni kā vasarā vai arī, kad ilgāku laiku nav lijis lietus vai tos izmērcējis sniegs. [..] Vasarā, kad izdegušie zvirgzdi izžuvuši, uzkāpšana stāvajā kalnā droši vien prasa daudz lielākas pūles. Šajā gadalaikā kāpšanu dienā padara gandrīz neiespējamu arī svelme, tādēļ šādam ceļojumam piemērotāka ir nakts. [..]
Jo vairāk mēs tuvojāmies kalna virsotnei, jo biezāki kļuva dūmi, kas mūs ietina līdzīgi miglai, un mēs spējām kaut ko sev priekšā saskatīt ne tālāk, kā tikai 10 līdz 12 soļus. Bieži mēs saklausījām sprādzienus, it kā reizē tiktu šauts no vairākām šautenēm. Šo troksni zemnieki, kuri mūs pavadīja, uzdeva par salūtu, ar kādu kalns vienmēr šajā apkārtnē sagaidot svešiniekus. Bez tam šajā ceļa posmā mūs sagaidīja auksts un nepatīkams vējš. Pēc tam, kad krietnu pusstundu bijām nopūlējušies augšupkāpdami, mēs nonācām šī kalna stāvās apakšējās daļas virsotnē, izbaudīdami pie tam pirmo prieku. Par to, cik šī kalna daļa patiesībā ir stāva, var pārliecināties vienīgi pēc tam, kad tā uzveikta. No turienes skatienam paveras jauns kalns ar plakanu virsotni, kas izveidojusies pēdējā izvirduma laikā. Kāpums tajā sākas, noejot apmēram 100 soļus pa apakšējo terasi. Pirms tam mēs vēl dabūjām nokāpt ielejā, kur ceļš veda stāvus lejup. Minētajā ielejā mēs gājām pār dažādiem kalna izmestiem iežiem, akmeņiem, lavas gabaliem utt. Šeit mēs pietiekami sajutām zemes karstumu, no kā apavu zoles ne mazums dabūja ciest. Dažās vietās zemes virsmai pat nevarēja pieskarties ar roku, tik karsta tā bija. Šur un tur pa dažām plaisām varēja redzēt paceļamies biezus dūmus, kas oda pēc sēra un mūs ne mazums biedēja. Plaisu iekšpusē karstums bija tik liels, ka sausā koka spieķi, ko zemnieki tajās ievietoja, minūtes vai pusminūtes laikā aizdegās ar gaišu liesmu. Šeit visapkārt es atradu dažādus akmeņus, kurus klāja sēra kārta, bet kuri, šķiet, saturēja arī vitriola, alumīnija un arsēna sastāvdaļas, un šo minēto daļu dažādie piemaisījumi akmeņos ir viegli konstatējami.
Es tuvojos kalnam, cik vien tas atļāva, jo katru divu līdz trīs minūšu laikā pēc tam, kad vispirms bija atskanējis spēcīgs troksnis un nodrebējusi zeme (it kā vienlaicīgi šautos augšup vairākas raķetes, pie kam zemnieki bieži izsaucās “bravo”), kas ilga labi ja pusminūti, izšāvās augšup liels daudzums apdegušu akmeņu un cietās lavas gabalu, ko pavadīja biezi dūmi. Daudzi un lielais vairums akmeņu nokrita atkal perpendikulāri atpakaļ bezdibenī, un tā tas notika bezvēja laikā; tomēr, kad sacēlās vējš, tos aiznesa sāņus. Daži melni cietās lavas gabali vairākas reizes nokrita mūsu priekšā; zemnieki apgalvoja, ka tie saturot dzelzs daļas; tomēr magnēts, ar ko es tos pārbaudīju, to neapstiprināja. [..]
Pašā kalnā[5] es uzkāpt nevarēju, jo biezie dūmi, vējam pastiprinoties, un pastāvīgie izmetumi būtu bijuši saistīti ar pietiekami lielām briesmām, kas apdraudēja tālāku zinātkāri. Pat tad, ja es būtu uzkāpis kalnā, es neko daudz vairāk nebūtu redzējis, jo dūmi, kas cēlās augšup, neļāva ieskatīties kalna dziļumos, un dažu ceļotāju stāstījumus, kuri apgalvo un dižojas, ka esot ieskatījušies degošā kalna ugunīgajos dziļumos, nevar uzskatīt ne par ko citu kā vienīgi viltojumu. Savos aprakstos viņi varēja balstīties vienīgi uz līdzībām, būdami redzējuši kaut kur citur vārāmies piķi un sēru. Daži, un starp pēdējiem arī viens anglis, par savu pārlieku lielo ziņkāri samaksājuši ar dzīvību.
Tikpat mazas pūles, cik grūta ir uzkāpšana kalnā, prasa atpakaļceļš, kuru var veikt pusstundā – jo ceļotājs pastāvīgi grimst sausajās smiltīs un atkal ļauj zemniekiem iet sev pa priekšu, lai tie vietās, kur nogāzes kļūst pārāk stāvas, ārzemnieku varētu pieturēt. Ceļš cauri smailajiem akmeņiem vietām ir ļoti grūts.
Kad mēs bijām nokāpuši lejā pa kalna augšējo, stāvo nogāzi, mēs sev priekšā atradām mūsu čičeroni, kurš mūs bija pavadījis no Puliano. Tas mūs sagaidīja ar vīna krūku, maizi un sieru.
Mans ceļabiedrs – kāds resns anglis, kuru es viņa apaļīgo un pilnīgo formu dēļ salīdzināju ar Bakhu un kuram vajadzēja krietni vien nopūlēties, kāpjot kalnā, jo viņa ķermeņa svars to visu laiku vilka atpakaļ, neskatoties uz to, ka viņu no priekšas vilka divi zemnieki un vēl divi no aizmugures stūma – šķita esam īsts vīna dieva pielūdzējs un pārlieku mīlam čičerones sarkano dzērienu, jo krietni ieturējās no krūkas, aizbildinoties ar nepieciešamību izskalot dūmu un putekļu izkaltēto rīkli un spēcināt nogurušo ķermeni.
Mēs atkal uzsēdāmies mugurā mūsu ēzelim, un nepagāja ne stunda, līdz bijām sasnieguši Puliano.[..]
Ja kāds nodomājis apmeklēt Vezuvu, tam nenāk par ļaunu apgādāties ar lieku kurpju un zeķu pāri, jo karstie pelni sadedzina ne tikai kurpju zoles, bet arī vasarās, kad tie ir sausi un ceļotājs tajos jo dziļi iestieg, pat zeķes dabū ciest.
Attēlā aprīļa atvērums no Creative Museum Planner 2017 Designed by H2E, foto Didzis Grodzs.
Fragments no Nikolausa fon Himzela ceļojumu dienasgrāmatas, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Tulkojis Edgars Ceske.