Vīne, 1754. gada oktobris

Vīne, šī pilsēta pie Donavas, pati par sevi ir maza, toties jo lielākas un plašākas ir priekšpilsētas. [Iekš]pilsētu no priekšpilsētas, ko sauc par Leopoldštati, atdala Donavas upes līkums.

Par ķeizara rezidenci Vīne kļuvusi Maksimiliāna[1] laikā. Vīne ir viena netīra pilsēta, un, kad kaut vai nedaudz uzlīst, ielās izmirkušajā mālā var palikt bez kurpēm.

Dzīve Vīnē ir samērā dārga. Kas attiecas uz pārtiku, tā vēl nav sevišķi dārga, toties jo dārgāki šeit ir dzīvokļi, apģērbs un pārējais, kas nepieciešams praktiskai dzīvei, un tas nav nekāds brīnums, jo šeit ieviests ārkārtīgi augsts akcīzes nodoklis ne tikai ārzemju precēm, bet arī impērijas ražojumiem. Ārzemju preces apliktas ar 20 % un impērijas – ar 15 % augstu nodokli. Tagad ir nodoms pēdējo pacelt uz 30 %, pret ko vērsti visi iedomājamie protesti. Nav iespējams, ka, pastāvot tik smagām muitām, tirdzniecība šeit būs spējīga turpmāk pastāvēt – un, ja tā bankrotēs, vai tas pats nenotiks ar valsti? [..]

Ārzemniekam, kas ierodas Vīnē, ir stingri jāsargās no tā, lai neievestu ne jaunu apģērbu, ne veļu vai grāmatas, ja nevēlas maksāt par tām ievērojamu muitu – attiecībā uz grāmatām tā šeit ir sevišķi augsta. [..]

Iedzīvotājus šeit pietiekami nospiež nodokļu slogs, kurš ar katru dienu pieaug. Tikai ļoti nedaudzi vieni paši apdzīvo savas mājas, jo to uzturēšana maksā dārgi un to izīrēšana var dot prāvus ienākumus. Vidējais stāvs ir rezervēts galmam, un, kad galma ierēdnis apdzīvo vienu vai vairākas istabas minētajā stāvā, viņš nama īpašniekam drīkst maksāt tikai vienu sesto vai vienu septīto daļu no tās summas, kādu parasti ienes maksa par mēnesi vai gadu. [..]

Evaņģēliskajiem ārzemniekiem nav atļauts Vīnē iegūt mājas īpašumā vai nomāt, tomēr Viņas Majestāte, parādot īpašu žēlastību, līdz šim piekāpusies.

Šeit valda katoļu reliģija un vienīgi protestantisko valstu sūtņiem atļauts savās mājās ierīkot publiskas kapelas.

Vīnē vispār valda īpaši saviesīga dzīve un netrūkst atklātu viesību, kas ir gan patīkamas, gan greznas. Tajās pasniedz izmeklētus ēdienus, un ievērojamākajās mājās zem salvetēm atrodas kartes, uz kurām uzrakstīti 10, 12 līdz 15 dažādu vīnu nosaukumi, ko viesi var izvēlēties pēc savas gaumes. Pirms deserta pasniegšanas no galda tiek novākts pilnīgi viss – pat galdauts. Zem tā atrodas kāds cits, balts, uz kura tiek servēts deserts, kuru šeit prot pagatavot ļoti garšīgu; to papildina dažādi konditorejas izstrādājumi; sudraba servīzes, kas rotāja galdu, tagad nomaina porcelāns, uz kura attēlots dārzs, sabiedrība vai kaut kas cits un kurš [vienai personai?] sastāv no 6 līdz 8 priekšmetiem. Kopā ar galdautu tiek noņemtas arī salvetes un pirms deserta tiek izsniegtas baltas. Pie deserta tiek pasniegts tokajietis, un ar to mielasts ir beidzies. [..]

Kas attiecas uz daiļo dzimumu šajā pilsētā, tad šeit sastopamas tikai dažas skaistules un pat tās ir pārāk klīrīgas, lai spētu izmantot sava daiļuma priekšrocības.

Viņi, jo sevišķi aristokrāti, dzīvo pastāvīgā labklājībā. Madame, tas ir, cienītā kundze, rītos reti ceļas pirms desmitiem, un, tiklīdz tā atver acis, tai pie gultas tiek pienesta šokolāde. Tad viņa aizsūta pēc sava vīra, lai uzzinātu, kādus viesus tas ielūdzis pusdienās. [..]

Ja kundze gaida ielūgtos viesus, tā paliek mājās, un ielūgtajiem kavalieriem tiek ļauts noskūpstīt tai roku un kopā ar viņu paēst pusdienas. Ja turpretim vīra ielūgtie viesi neatbilst viņas gaumei, tā sūta ziņu savai draudzenei un ļaujas no tās ielūgties pusdienās. [..]

Pēc maltītes iet vaļā iemīļotās spēles. Sabiedrība apsēžas pie kāršu galda un reti pamet to pirms desmitiem, dažkārt pat vēlāk. Kurš nespēlē, tas sabiedrībai arī nav patīkams un tādam laiks jāpavada, cīnoties ar žāvām. [..]

Ārzemnieki, kam patīk kāršu spēle, pie šejienes daiļā dzimuma ir augstā godā un it īpaši tad, ja zaudē. Paspēlēt šeit var daudz – tomēr, no otras puses, daudz var arī iegūt. Ja kādam ir kāda lieta kārtojama pie galma, kur no svara ir impērijas galma padomes piekrišana, tad, lai to iegūtu, nav labāka līdzekļa kā iesaistīties kāršu spēlē ar vienu vai vairākām šīs padomes locekļu sievām un pazaudēt. Spēlētājs var būt drošs, ka labu rekomendāciju tam netrūks. Ko gan sievu maigi mīlošais vīrs neizdarīs, lai to iepriecinātu!

 

Attēlā oktobra atvērums no Creative Museum Planner 2017 Designed by H2E, foto Didzis Grodzs.

Fragments no Nikolausa fon Himzela ceļojumu dienasgrāmatas, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Tulkojis Edgars Ceske.



[1] Maksimiliāns I (Maximilian I, 1459–1519) – Vācijas (Romas) karalis no 1486., Austrijas erchercogs no 1493., Sv. Romas imperators no 1508. līdz 1519. gadam.

Edgars Ceske

Dr. hist., Himzela pētnieks un ceļojumu piezīmju tulkotājs