Šogad pirmo reizi tika pasniegta Latvijas Dizaina gada balva, kuras pasūtītājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, bet organizēšanas tiesības konkursa kārtībā ieguva dizaina birojs H2E.
Pavisam balvai tika iesniegti 147 pieteikumi, kurus vērtēja septiņi Latvijas un starptautiski žūrijas locekļi. Analizējot pieteikumu specifiku, jāatzīmē, ka 40 procenti no pieteikumiem ieskaitāmi produktu dizaina kategorijā, 20 procenti – izstāžu dizaina kategorijā, 10 procenti ir zīmolu un tikpat – interjera dizaina kategorijas pieteikumu. Pārējo pieteikumu summu – apmēram 5 procentus katrs veido komunikācijas dizains, mode, vides (space) dizains un digitālās vides dizains.
No visiem pieteikumiem žurija atlasīja 20 finālistus, kuru darbi joprojām aplūkojami izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā – vietā, kur 3. martā arī notika Latvijas Dizaina gada balvas pasniegšanas ceremonija.
Interesanti, ka, ja skatāmies kopējo pieteikumu statistiku, 20 procenti no 147 pieteikumiem ir izstādes. Savukārt, apskatot 20 finālistus, redzam pat veselas 4 izstādes – visas Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotas vai pasūtītas. Tikai viens finālists nepastarpināti saistīts ar tradicionālajiem muzejiem. Un tā ir produktu dizaina kategorijā ieskaitāmā Ģimenes soma, kuras pasūtītājs ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un kura izstrādāta sadarbībā ar biedrību Droši un koši.
Ko tas, ka šogad, kad pēc rekonstrukcijām tika atvērts rekordliels skaits muzeju, finālistos tomēr nav ticis neviens muzeja projekts (gan atskaitot jauno Grāmatniecības muzeju, kas ir viens no četriem LNB finālistiem izstāžu dizaina kategorijā) – ne tikai izstāžu kategorijā, bet arī pārzīmološanā, mājaslapas dizaina vai servisa kategorijā, liecina par muzeju un dizaina attiecībām? Vai tā ir objektīva situācijas aina?
Protams, tik nelielā tirgū kā Latvija, būtiski ievērot, ka viens no redzamākajiem spēlētājiem izstāžu dizaina jomā – H2E, kura 2016.gada bilancē ir veselu 5 (!) muzeju ekspozīcijas (Rēzeknes Zaļā sinagoga, Rīgas Motormuzejs, Raiņa muzejs Tadenavā, Raiņa un Aspazijas māja, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros), kā gada balvas organizētājs ētisku apstākļu dēļ savus realizētos projektus konkursam nav sniedzis. Cita lieta, ka to būtu varējis darīt pasūtītājs, taču to mēs nezinām – konkursa organizētāji un žurija ir lēmusi, ka atklāj tikai 20 finālistu vārdus, nevis visu 147 pieteikumu iesniedzējus.
Pirmā Latvijas Dizaina gada balva tālab arī muzeju nozarē raisījusi virkni jautājumu: vai muzeji dizainu attiecina uz sevi un vai izprot, kas iekļaujas plašākā jēdzienā “dizains”? Ko šī balva mums atklāj par jaunpienācēja telpisku izstāžu veidošanā – LNB fenomenālajiem panākumiem dizaina domāšanas jomā? Tāpat, ja pieņemam, ka dizains ir komunikācija, ko tas pasaka par muzejiem Latvijā kopumā?
Visbeidzot, organizatori un arī eksperti publiskajās intervijās un diskusijās uzsver, ka Latvijas dizaina gada balvai jāraisa diskusija. Ja tā, tad tās ietvaros ne mazsvarīgs jautājums būtu, kāpēc Latvijas muzeji, ieskaitot finālistu izstādes norises vietu – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, caurmērā tomēr ievērojami atpaliek servisa dizaina jomā no citiem pakalpojumu sniedzējiem?
Jautājumu ir daudz un tie noteikti liecina par plašākas diskusijas nepieciešamību. Mēģinot atbildēt uz dažiem no tiem, Creative Museum tikās ar Latvijas Dizaina gada balvas organizētāju, dizaina studijas H2E māksliniecisko vadītāju Ingūnu Eleri.
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu raksturotu Latvijas Dizaina gada balvu?
Ingūna Elere: Latvijas dizaina gada balva nav par 1., 2., un 3. vietu. Tas ir konkurss, kas palīdz veidot labāku nākotni, kurā dizains būs pieprasīts kā instruments, kurā būs gudrs un dizainu izprotošs pasutītājs ar cieņu pret dizainera darbu, iesaistot dizainu jau stratēģiskā līmeni, nevis izmantojot to tikai kā skaistu iepakojumu.
IZS: Ja runājam par muzeju nozari un dizainu, kādas tendences balvas 20 finālisti atklāj? Ko tas man pasaka par muzeju dizaina tendencēm? Ātrais novērojums būtu šāds – tas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzvaras gājiens ar 4 projektiem 20 finālistu vidū. Plus skaists, bet salīdzinoši mazs produkts no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Neviena finālista no muzeju nozares vides pieejamības, servisa dizaina kategorijā.
IE: Jā, muzeji konkursam varēja iesniegt arī savas identitātes pārdefinēšanas procesu vai servisa dizainu. Svarīgi ir sniegt un dabūt atbildes un analīzi. Uzmanība ir pievērsta visam finālistu divdesmitniekam. Tikšana divdesmitniekā jau ir uzvara.
IZS: Patiesībā pārsteidzoši liels izstāžu pieteikumu skaits – 20 procenti no kopējā pieteikto projektu skaita. Taču finālā nokļuvušās Latvijas Nacionālās bibliotēkas dominance ar 4 izstādēm laikam tomēr sūta kādus signālus visai kultūras mantojuma nozarei, ieskaitot muzejus. Kādus tieši?
IE: Ka bibliotēkā labi strādā izstāžu dizaina nodaļa. Labi plāno un labi komunicē. Tas apliecina, ka LMB strādā cilvēki, kas saistīti ar dizainu un ir, pirmkārt, pamanījuši šo balvu, otrkārt, ir spējuši sagatavot kvalitatīvus pieteikumus.
Vēl ir noteikums būt pietiekami drosmīgam, lai institūcija vai indivīds nebaidītos iesniegt pieteikumu un saņemt atgriezenisko saiti, nevis uztaisīt un klusiņām aizmirst par izstādi vai kādu citu dizaina risinājumu. Nepieciešams pašlepnums, ka tu esi kaut ko izdarījis, un nebaidīšanās to komunicēt.
Ekspozīcijas Latvijā top visu laiku, ir simtiem ekspozīciju, par kurām nemaz neuzzinām.
Mājaslapas, identitātes maiņas, pārzīmološana – tas viss ir potenciāli konkursam ieniedzams.
Tādā ziņā jebkurš no 147 konkursantiem, kas iesniedza pieteikumu, ir pietiekami drosmīgs, lai nekaunētos par savu darbu un vēlētos to parādīt.
IZS: 147 ir tie drosmīgie, kas sevi redzēja balvas kontekstā kā iesniedzējus, taču, iespējams, ir daudz tādu, kas nemaz neiedomājās, ka dizaina balva attiecas uz viņiem. Kā sekmēt, lai balvu uz sevi attiecinātu iespējami plašs spēlētāju loks, šajā gadījumā domāju īpaši muzejus un citas kultūras mantojuma institūcijas?
IE: Jā, tas ir mūsu kā organizatoru uzdevums – mums jāmudina pieteikt darbus. Īpaši redzot labus darbus, tos jāmotivē pieteikties.
Mēs neesam iesaistīti žūrēšanā, mēs nevaram ietekmēt procesu, bet mēs esam ieinteresēti, lai tiktu iesniegti labi darbi.
IZS: Ja tev jāvērtē četrus LNB projektus, kuri ir divdesmit finālistu skaitā, kas ir tā tendence, kāpēc tieši viņi uzvarēja?
IE: Šis gan vairāk ir jautājums žūrijas locekļiem. Pieredzes dizains. Un ka to spēj nokomunicēt un saprotami pastāstīt. Kopējā pieredze. Par otro vietu ieguvušo izstādi Civilizācijas nospiedumi, var teikt – unikalitāte, pārsteidzošs risinājums, kas izrietošs no konkrētās izstādes satura.
IZS: Un visbeidzot, iztādes izveidošanai, pat ja tas nebija tehniski sarežģītākais uzdevums, jums bija trīs dienas. Tas ir absolūti neticami un ņemot vērā termiņus, rezultāts ir uzteicams. Man ļoti patika, ka esat piedomājuši pie apmeklētāju iesaistes un diskusiju rosināšanas (analogais interaktīvais galds izstāžu zāles noslēgumā ar jautājumiem Kā dizainu vērtē tu un Kādi dizaina kritēriji tev šķiet visbūtiskākie?; kā arī balsošanas iespējas par savu finālā tikušā projekta favorītu).
IE: Ceremonija vienā vietā ar izstādi ir sarežģīts uzdevums. Īss laiks, kad tiek izvēlēti 20 finālisti un tas tiek nokomuncēts. Ja mēs gribam labu žūriju, mums jārēķinās, ka viņi nekad vairāk par trim dienām šeit uz vietas nebūs. Un paralēli tiek veidota finālistu izstāde. Noslēguma ceremonijas organizēšana, tāpat citi praktiskie darbi – atlidošana, interviju laiki, darba sesijas. Tas bija traki. Tā bija strikta plānošana.
Fotogrāfijas no H2E arhīva