Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā un kad jūs nonācāt muzeju nozarē?
Māris Skanis: Mans stāsts sanāk garš. Mana mamma bija beigusi Kaucmindes mājturības skolu, un, kad pēc kara Bauskā izveidojās novadpētniecības un mākslas muzejs, pirmā muzeja direktore Olga Kuršinska uzaicināja viņu vadīt lietišķās mākslas pulciņu. Direktora amatā Olgu Kuršinsku nomainīja Laimonis Liepa, un viņš, kamēr strādāja Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā, bija manas mammas priekšnieks. Es bērnudārzā negāju un bērnībā biju spiests ilgu laiku pavadīt muzejā. Bauskas 1. vidusskola, kurā es mācījos, bija progresīva skola. Jau tajā laikā bērniem muzeja direktors Laimonis Liepa mācīja mākslas vēsturi. Viņš bija apbrīnojams cilvēks, kuram piemita šarms un liela cilvēciska pievilcība, erudīcija, kas mani lielā mērā ietekmēja. Domāju, ka arī kādreizējais Bauskas muzeja direktors Māris Bērziņš bija lielā mērā pozitīvi ietekmējies no Laimoņa Liepas. Tad izveidojās Rundāles pils muzejs, tur ienāca Imants un Ieva Lancmaņi, Leopolds Kļaviņš, vēlāk arī Lauma Lancmane. Šos cilvēkus pazinu, zināju, kas Rundāles muzejā notiek, bet tajā laikā mani nesaistīja ne vēsture, ne muzejs kā tāds. Redzot neskaitāmās lietišķās mākslas izstādes, bija izveidojusies pat zināma alerģija pret muzejiem.
Pēc skolas beigšanas studēju arhitektūru. Studiju laikā interesēja viss modernais, modernā arhitektūra. Nekāda interese par vēsturi un arhitektūras pieminekļiem. Trešajā kursā arhitektūras projektēšanu un arhitektūras vēsturi sāka pasniegt arhitekts Jurijs Vasiļjevs, kurš bija arī Kultūras pieminekļu aizsardzības zinātniski metodiskās padomes priekšsēdētājs. Man ar viņu kā pasniedzēju izveidojās labs kontakts. Studiju laikā mums vajadzēja skicēt pilsētu ielu ainavas. Tā kā brīvdienas pavadīju Bauskā, zīmēju pilsētu, tās dažādās vietas, un to iemīlēju. Pēc tam Vasiļjeva vadībā izstrādāju diplomdarbu “Bauskas vecpilsētas reģenerācija”. Kad beidzu augstskolu, izvēlējos iet strādāt Bauskas rajona arhitekta ražošanas grupā. Divus gadus tur nostrādāju un sapratu, ka šis darbs ir veltīgs. Sagadījās, ka tajā brīdī Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejs bija sliktā stāvoklī. Atbrīvojās direktora vieta. Pieteicos un nokļuvu muzejā, nebūdams vēsturnieks un īsti par muzeja darbu neko arī nezinot. Šajā laikā Bauskas pilsdrupās jau bija sākušies arheoloģiskie izrakumi un Bauskas pils daļēja atjaunošana. Tas man likās interesanti. Pasūtītājs formāli bija Bauskas rajona Kultūras nodaļa, tomēr praksē darbi notika muzeja vadībā.
IZS: Kurā gadā jūs sākāt strādāt Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā?
MS: 1980. gadā – man šobrīd ir 45 gadi muzeju darbā. Toreiz biju jaunākais muzeja direktors, bet zināju daudzus stāstus par muzeju vidi, biju dzirdējis par Olgu Klinti, Leonu Plauciņu, Imantu Lukažu. Man likās, ka muzeji ir vieta, kur ir brīvāka vide, ka tajos nav tik birokrātisks priekšnieku un padoto attiecību režīms, ir brīvāks darba stils un tas ir radošs dažādās jomās. Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā nostrādāju desmit padomju laika gadus. Bauskas muzejs skaitījās viens no sliktākajiem, jo nebija ekspozīcijas un bija dažādi trūkumi krājuma darbā. Desmit gados veicām pilnu krājuma pārbaudi, sakārtojām to pēc kolekciju principa, radījām jaunas krājuma telpas, izveidojām ekspozīciju. Tajā laikā muzeji bija valdošās ideoloģijas nesēji. Es par galveno uzskatīju Bauskas pils atjaunošanu, tāpēc viss cits man bija slogs, ko uztvēru kā pienākumu, kas ir jāizdara, lai varētu pilnībā nodarboties ar pils problemātiku, ko patiešām gribēju darīt.
IZS: Jūs teicāt, ka Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā izveidojāt ekspozīciju, un tie ir 80. gadi. Tas nozīmē, ka ekspozīcija tika izveidota vēl ar zināmu ideoloģisku piedevu?
MS: Jā. Uzņēmos vēstures ekspozīcijas plāna rakstīšanu. Toreiz ekspozīcijas tika veidotas ļoti kontrolēti. Ekspozīcijas plānu izdalīja sešām iestādēm rediģēšanai, ieskaitot Revolūcijas muzeju, Vēstures muzeju, Partijas vēstures institūtu. Kad dabūju atpakaļ sešu institūciju rediģētus ekspozīciju plānus, es sapratu, kur esmu iekūlies.
IZS: Tā bija tāda prakse, kas bija jādara visiem muzejiem, vai tikai Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejs uz to trāpījās?
MS: Visiem. Bija shēmas, kā atspoguļot vēstures notikumus, ko drīkst eksponēt un ko nedrīkst. Piemēram, kara ekspozīcijā bija pieņemts, kā jārāda Sarkanās armijas ieroči un kā – vācu armijas ieroči. Starpkaru laika bildēs bija jāzina, ko cilvēki, kas redzami attēlos, darījuši kara laikā. Nedrīkstēja būt fotogrāfijas un maketi no putna lidojuma. Tekstus analizēja labākie un pieredzējušākie muzeju speciālisti. Tā bija laba dresūra. Ekspozīciju plānus saskaņoja arī Glavļits. Nācās izlocīties, lai izvairītos no klišejām un tukšiem saukļiem. Ekspozīcijas iekārtojuma radīšanas process bija ārkārtīgi smagnējs. Vitrīnas mums izgatavoja galdniecība, kas ikdienā nodarbojās ar koka logu un durvju ražošanu. Lai akcentētu vēstures ekspozīcijas politiski didaktisko saturu, vitrīnu fonu pārvilkām ar vilnas audumu toņkārtā no tumši brūna uz gaiši zaļu, tā it kā norādot uz “gaišo nākotni”. Audumus muzejam speciāli krāsoja tekstilkombinātā “8. marts”. Tekstus, lai izmantotu modernāku šriftu, paslepus ar Vācijā ražotu iekārtu gatavoja uzņēmums Slokā.
Toreiz nebija akreditācijas, bet gan regulāras muzeja darba skates; komisijas brauca līdzīgas kā tagad. Rezultātā ieguvām labu vietu. Kad ekspozīcija šādā veidā bija izveidota, no centrālkomitejas atbrauca ideoloģiskais sekretārs muzeju apskatīt, un izrādījās, ka viņam šie principi nemaz neinteresē. Viņam patika “mūzikas kaste”, dažādi interesanti priekšmeti. Līdz ar to man radās iespaids, ka pati muzeju vide bija radījusi šos nosacījumus un pēc tam jau tika pārbaudīts, vai tie tiek pildīti. Sākām veidot “attīstīta sociālisma” ekspozīciju, bet pie pabeigšanas tā arī nenokļuvām. Mainījās laiki. Bet, atceroties šo novadpētniecības muzeja laiku, nezinu, vai jūs zināt “Melno Mildu”, metodiķi…
IZS: Mildu Leimani Vēstures muzejā?
MS: Jā. Viņa skrupulozi kontrolēja muzeja krājuma priekšmetu aprakstus. Novadpētniecības muzejiem katru gadu vasarās viņas metodiskā vadībā bija jāiet ekspedīcijās. Gājām no mājas uz māju Bauskas rajonā. Pierakstījām stāstus, vācām eksponātus, pat uzmērījām un fotografējām lauku mājas un to konstrukcijas. Par to, ko redzējām, patiešām varētu sarakstīt romānus. Tas bija nozīmīgs papildinājums muzeja krājumam. Nez kāpēc ekspedīciju ideja pēc tam izčākstēja.
IZS: Es pieņemu, ka 80. gadu vidū un beigās cilvēki vairs nebaidījās stāstīt savus stāstus un iepriekš sensitīvas tēmas, kad gājāt ekspedīcijās.
MS: Bauskas rajons ir tas rajons, no kura visvairāk ir izvesti cilvēki. Grūti bija tajās vietās, kur kādreizējo īpašnieku viensētās bija ienākuši citi iedzīvotāji, tie negribēja stāstīt par bijušajiem īpašniekiem. Bauskas muzejā sarīkojām izstādi par izsūtījumu. Biju pārsteigts, ka avīzē ieliktam sludinājumam ar izjūtām un pieredzēto atsaucās tik daudz cilvēku. Saņēmām daudzus priekšmetus, kas bija saglabājušies no izsūtījuma.
IZS: Kurš gads tas varēja būt?
MS: 80. gadu pašas beigas. Kad muzeja ekspozīcija bija pabeigta, pateicu sev – pietiek, ar to vairs nodarboties negribu. Ar darbiem Bauskas pili tajā brīdī neveicās. Vienīgā celtniecības organizācija, kas kultūras pieminekļos darbojās, bija Zinātniskās restaurācijas pārvalde. Viss bija atkarīgs no pārvaldes darbu apjoma limita gadā. Bauskas pils nebija saraksta augšgalā kā Rundāles un Turaidas pilis, vajadzēja remontēt Augstākās Padomes ēku, Ministru padomi, ministriju ēkas.
Bauskas rajona izpildkomitejā bija progresīvs priekšsēdētāja vietnieks Ģirts Bernauts, kas atbildēja par kultūru un izglītību. Vienā rudens vakarā braucām ar armijas zaļo bobiku uz Rīgu vizītē pie kultūras ministra Raimonda Paula ar priekšlikumu dibināt Bauskas pils muzeju. Tā bija 20 minūšu vizīte. Izstāstījām ideju, viņš teica – jā, to vajadzētu darīt, un viss notika. Man šķiet, ka viņš šodien pat neatceras, ka dibinājis Bauskas pils muzeju. Liekas, esam pēdējais muzejs Latvijā, par kura izveidošanu lēma Komunistiskās partijas Centrālkomiteja un LPSR Ministru padome. Faktiski tas nebija nekāds muzejs, bet darba grupa, kuras uzdevums bija realizēt Bauskas pils atjaunošanas ieceri un izveidot pilī muzeju. Sākumā biju viens, tad tika pieņemti vēl vairāki darbinieki. Strādājām pie cietumnieku izgatavotiem rakstāmgaldiem Bauskas vakarskolas vienā telpā, un mūsu rīcībā bija moskvičs, kuru pārņēmām no Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja. Sākās laiks ar moto “Kas nav aizliegts, tas ir atļauts”.
Valmieras teātris pats cēla savu ēku. Būvdarbi netika pasūtīti kādai būvorganizācijai, bet pašam teātrim bija būvgrupa. Braucām pieredzes apmaiņā, nodibinājām savu būvgrupu un Zinātniskās restaurācijas pārvaldei pateicām, ka viņu pakalpojumus neizmantosim. Kādus desmit gadus bijām dīvains muzejs, kurā vīriešu bija daudz vairāk nekā sieviešu, jo visi celtnieki bija muzeja darbinieki. Tajā laikā celtniecības organizācijas juka un bruka. Labākie strādnieki no Bauskas celtniecības organizācijām pārnāca strādāt muzejā. Būvgrupa sastāvēja no 10–15 celtniekiem. Pirkām materiālus, projektējām, organizējām būvdarbus. Mums bija savs arhitekts, būvdarbu vadītājs, mākslinieks, arheologs, mākslas zinātnieks, grāmatvede. Kokmateriāliem mums iedalīja mežu. Ziemā braucām un izzāģējām veselu kvartālu. Savedām kokmateriālus Bauskas pilī, izveidojām žāvētavu. Pils jumta konstrukcijas ir no pašu zāģētajiem kokiem. Būvējām un paralēli domājām, skatījāmies, veidojām iestrādes tam brīdim, kad pavērsies lielākas iespējas. Sākām iepirkt eksponātus.
IZS: Tas lēmums, ar kuru muzejs dibināts, ir 1990. gadā? Un vai tā bija uzreiz kā neatkarīga vienība vai kā vienība pie Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja?
MS: Jā, 1990. gadā un kā neatkarīgs muzejs. Cēsu muzejs veidoja apvienību, mēs gājām pretēju ceļu – neapvienojoties. No Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja dzimis Rundāles pils muzejs un Bauskas pils muzejs. Vēlāk izveidojās atsevišķa Bauskas pilsētas un rajona pašvaldība. Novadpētniecības un mākslas muzejs palika Bauskas pilsētai, mēs – rajona pašvaldībai. Nepabeigtajā būvē iekārtojām izstādi par pils vēsturi, vasarās tirgojām biļetes uz pilsdrupu apskati un skatu laukumu tornī, kas bija labi apmeklēts. Sākām rīkot pasākumus. No muzeja desmit gadu jubilejas izauga Senās mūzikas festivāli, kas bija populāri, jo cilvēki bija aizmirsuši, ka arī Latvijā bijuši viduslaiki un renesanse. Atlika māksliniekam parādīties viduslaiku kostīmā, lai pasākumu gāztu riņķī. Pilsdrupu pagalmā tika uzvesta grandioza Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” izrāde.
Bauskas pilij ir liela līdzība ar daudzām pilīm Čehijā. Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda meita Elizabete bija precējusies ar Tešenas (kas atrodas uz tagadējās Čehijas un Polijas robežas) hercogu Ādamu Vaclavu, un, iespējams, no turienes nākuši meistari, kuri veidojuši Bauskas pils fasāžu sgrafito dekoratīvo apdari. Šajā laikā bija pavērusies iespēja kontaktēties ar ārzemju kolēģiem. Kontakti ar Čehiju sāka veidoties pēc Taigas Skanes privātā brauciena, kad Čehijas prezidenta kancelejā viņa ieguva speciālista, kurš nodarbojas ar vēsturisku apmetumu restaurāciju, – Miloša Gavendas – adresi. Uzsākām saraksti, viņš atbrauca uz Bauskas pili. Secinājums bija: “Es varu izstāstīt un parādīt, kā to dara, bet jūs jau tāpat nevarēsiet to izdarīt, jo vajadzīgas pieredzējuša meistara rokas un zināšanas.” Sākās 29 gadu ilga sadarbība ar Čehijas restauratoriem, arhitektiem un kultūras pieminekļu aprūpes speciālistiem, kas joprojām turpinās. Kultūrkapitāla [VKKF] projektu konkursos atradām finansējumu un iespējas konservēt oriģinālos fasādes apdares fragmentus. Pienāca diena, kad rajona padome pateica, ka būvgrupa ir jālikvidē. Liktenīgi, ka tajā brīdī patiesi vajadzēja pārmaiņas, jo būvgrupa savu misiju bija izpildījusi, bija izveidots būvkarkass apdares darbiem.
Bijām vieni no pirmajiem, kuri piedalījās Eiropas Savienības projektu konkursos. Ar PHARE/TACIS programmas palīdzību Bauskā izveidojām Tūrisma informācijas centru. Parādījās Eiropas Komisijas programma “Kultūra 2000”, kurai projektus vajadzēja iesniegt nevis šeit Latvijā, bet Briselē. Kopā ar čehu kolēģiem sagatavojām projektu, kas paredzēja izstrādāt pilsdrupu konservācijas koncepciju un restaurācijas tehnoloģijas. Čehija restaurācijas materiālu un tehnoloģiju jomā ir viena no attīstītākajām valstīm Eiropā, kurā darbojas atbilstošs pētniecības institūts un materiālu ražotnes. Pie mums nonāca vadošie Čehijas speciālisti, ar pieredzi UNESCO pieminekļos. Bija paredzētas mācības darbam ar kaļķi, apskatīti jautājumi par vēsturisko amatu sintēzi ar modernajām tehnoloģijām. Tika veikta viena pilsdrupu sektora konservācija kā etalons turpmākajiem darbiem. Projekts paredzēja iesaistīt cilvēkus, kuri ir bez darba. Nojaucām vairākas pamestas ēkas, lai iegūtu dolomītakmeni, kurš ir erodējis un neizdalītos no pārējās mūra papildinājuma masas. Par projekta realizāciju saņēmām balvu “Europa Nostra Awards 2004”, kuru pasniedza Norvēģijā un kas, man šķiet, tai brīdi Latvijā bija piešķirta tikai Imantam Lancmanim kā personai. Pēc tam metodiski katru gadu pa posmiem turpinājām pilsdrupu konservācijas darbus.
Radās iespēja piedalīties ERAF konkursos. Pirmajā reizē tas bija konkurss, kurā projektu paši izstrādājām, paši iesniedzām un bijām starp pieciem objektiem, kam piešķīra līdzekļus. Palīdzēja tas, ka, sākot no padomju laikiem, bijām veidojuši iestrādes: bija pētītas pils krāsnis, grīdas, logu stiklojums un konstrukcijas, bija izstrādāta koncepcija, kam muzejā būtu jābūt. Tāpēc varēja realizēt Bauskas pils jaunās daļas restaurācijas un rekonstrukcijas pirmo etapu – novest šo pils daļu līdz tādam stāvoklim, ka to var atvērt apmeklētājiem. Bija vieta pirmajai ekspozīcijai, bija pasākumu un darba telpas, bija inženierkomunikācijas.
IZS: Un kurā gadā tas notika?
MS: Mēs pabeidzām šo projektu 2008. gadā.
IZS: Jau ar visu ekspozīciju?
MS: Ar daļu no ekspozīcijas – pils vēstures ekspozīciju un divām tematiskajām izstādēm. Pils atjaunošana sākās 60. gadu otrajā pusē, reālie būvdarbi – 70. gados. Pirmā versija bija, ka uz pili pārceltos Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejs ar visu krājumu un tā kļūtu par tipisku novadpētniecības muzeju. Tad sākās runas par muzeju specializāciju, un Muzeju, tēlotājas mākslas un kultūras pieminekļu pārvaldes vadītājai Olgai Klintij likās, ka Bauskas pilī vajadzētu būt zemkopības muzejam. Bijām pārliecināti, ka kultūras piemineklī, kam raksturīgas izteiktas arhitektūras stila izpausmes, ir grūti ievietot vēstures vai nozares muzejus, jo tas ir pilnīgā pretrunā ar arhitektūras pieminekli. No paša sākuma, kad izveidojāmies kā atsevišķs muzejs, uzskatījām, ka mūsu galvenais eksponāts ir pati pils un ka mēs veidojam muzeju šai ēkai. Tas mums, manuprāt, līdz pat šai dienai ļoti atvieglo dzīvi. Ja pilī būtu jāievieto muzejs ar krātuvēm 50 000 eksponātiem, būtu radikāli jāpārbūvē pats kultūras piemineklis, vajadzētu citādāku ēkas plānojumu, drošības un klimata uzturēšanas sistēmas, kas ēku piepildītu ar tajā nebijušām inženierkomunikācijām. No visa tā atteicāmies, jo sapratām, ka lielākā daļa eksponātu atradīsies ekspozīcijā. Mūsu krājuma glabātavā novietots pils pētījumu rezultātā iegūtais, bet pārējais ir ekspozīcijā. Ar milzīgām grūtībām projektu realizējām, jo radikāli pacēlās būvdarbu izmaksas un sākās administratīvi teritoriālā reforma. Tika izsludināts otrais konkurss, kurā atkal varējām iegūt līdzekļus, lai jaunās pils daļu atjaunošanu pabeigtu pilnībā, un tad arī trešais konkurss, kur ieguvām līdzekļus, lai pabeigtu centrālā torņa konservāciju un padarītu to pieejamu apmeklētājiem. Pateicoties tam, ka īstajā brīdī radās iespēja iegūt Eiropas Savienības līdzekļus, mēs savu akciju novedām līdz rezultātam. Negribas iedomāties, kas būtu, ja bez Eiropas Savienības finansējuma būve būtu apstājusies pusceļā.
IZS: Mēs izgājām cauri rekonstrukcijas sarežģītajam procesam, bet paralēli notika arī pētniecības un krājuma komplektēšanas darbs. Atgriežoties nedaudz pie 90. gadiem – dibinās Latvijas Muzeju biedrība, tiek pieņemts Muzeju likums, notiek pirmās akreditācijas. Kurā brīdī Bauskas pils muzejs saprot, ka ies akreditāciju?
MS: Kolīdz akreditācijas process Latvijas muzejos 2000. gadā tika ieviests, akreditējāmies kā desmitais muzejs. Šogad mums būs piektā akreditācija. Pirmās akreditācijas laikā mums nepabeigtā būvobjektā bija iekārtota izstāde “Bauskas jaunā pils – vēsture, izpēte, atjaunošana”, bija apmeklētāji, krājums, notika krājuma pētniecība, bija telpas, kur krājumu glabāt. Sākumā ienācām tikai pils bēniņu stāvā.
IZS: Vai muzeja darbībai palīdzēja Muzeju likuma pieņemšana?
MS: Mēs esam netipisks muzejs, tāpēc Muzeju likums mūs daudz neietekmēja. Reizēm cīkstamies ap pantu, kas nosaka, ka muzeja pašu ieņēmumus drīkst izmantot tikai attīstībai. Ierēdniecība šo pantu interpretē, daļu ieņēmumu novirzot iestādes uzturēšanai. Ja visa ieņemtā nauda nonāktu muzeja attīstībai, tad jau nebūtu problēmu. Mēs esam tikuši galā ar pils atjaunošanu. Ir jānāk jaunai paaudzei, kas veidos muzeju kā pētniecības iestādi.
IZS: Vēl runājot par laikmetu maiņu – kā jūs muzejos (gan Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā, gan pēc tam Bauskas pils muzejā) kolēģu vidū izjutāt šos pārmaiņu procesus?
MS: 80. gados novadpētniecības muzejā mums bija brīnišķīgs kolektīvs. Viena daļa bijām vecumā līdz 30 gadiem, un otra daļa – virs 70 gadiem. Vecākie kolēģi bija piedzīvojuši starpkaru periodu, cienīja darba tikumu, prata savu amatu, viņiem bija milzīga atbildības sajūta. No ideoloģijas žņaugiem tikām vaļā, kļūdami par pils muzeju, savukārt novadpētniecības muzejs izārdīja sociālisma ekspozīciju bez kādas nožēlas. Jāatzīst, padomju laikā muzejos bija arī dažas progresīvas lietas, kādu vairs nav. Piemēram, muzeja ieņemtie līdzekļi palika pašu rīcībā. Par šiem līdzekļiem muzeji varēja veidot štata vietas, pirkt eksponātus, veikt restaurācijas darbus. Ja pārsniedza plānoto gada ieņēmumu, tad pusi no tā varēja izmaksāt darbiniekiem prēmijās.
IZS: Es pieņemu, ka muzeja finansiālais stāvoklis 90. gados, īpaši sākumā, varēja būt pasmags, sevišķi rekonstrukcijas un celtniecības darbiem.
MS: Tajā laikā lielākā problēma bija materiālu sagāde, ne tik daudz nauda. Viss bija limitēts.
IZS: Pieminējāt sadarbību ar Čehiju. Kurā brīdī sākāt skatīties uz citu valstu līdzīga profila muzejiem un veidot sadarbību – tīkloties, braukt pieredzes apmaiņā?
MS: Padomju Savienībā viduslaiku pilis praktiski nebija. Braucām uz Pēterburgu. Tur gan pārsvarā bija baroka pilis, bet tomēr pilis-muzeji. Izpētījām visas pilis ap Pēterburgu. Otrs virziens, kur varēja braukt, bija Aizkarpati – Mukačeve, Užhoroda, Ļviva, kas bija reģions ar renesanses pilīm un cietokšņiem, ko Padomju Savienībā iekļāva tikai 1944. gadā. Pārmaiņu laikā, kad atvērās robežas, ar pašvaldības vadītāja balto volgu braucām uz Malborku Polijā dibināt Baltijas jūras piļu un muzeju asociāciju. Uz robežas stāvēja 15 kilometru gara automobiļu rinda. Malborkā franču uzņēmējs bija nopircis makaronu fabriku un gribēja, lai uz makaronu paciņām būtu milzīgā Malborkas pils, tāpēc iniciēja dibināt šādu asociāciju. Tas pavēra iespējas apskatīt Dānijas, Zviedrijas un Somijas pilis. Par piļu atjaunošanu ne visās vietās varēja daudz uzzināt. Pilis apsaimniekoja organizācijas, līdzīgi kā mums “Valsts nekustamie īpašumi”, bet muzeji bija tikai īrnieki. Varēja apskatīt ekspozīcijas, apmainīties ar pētījumiem, sakariem. Asociācijā esam joprojām – sadarbojamies, notiek konferences, bet profesionālā sadarbība restaurācijas jomā bija tieši ar Čehiju. Izgājām īstu mācību kursu arhitektūras pieminekļu restaurācijā.
IZS: Juridiski jūs esat pašvaldības muzejs.
MS: Jā. Bauskas pašvaldībai esam divi atšķirīgu profilu muzeji – Bauskas pils muzejs un Bauskas muzejs. Vienu brīdi, kad bijām rajona pašvaldības muzejs, bet domi veidoja pilsētas un pagastu pašvaldību vadītāji, atrast savu vietu nevarējām un domājām, ka muzejam vajadzētu kļūt par reģionālo muzeju, ja izveidotos reģionālās pašvaldības. Bet tādas neizveidojās.
IZS: Vai jums kādreiz bijusi doma vai iespēja lobēt to, ka Bauskas pils muzejs varētu būt valsts muzejs, līdzīgi kā Rundāles un Turaidas muzeji?
MS: Pēc 2008. gada Bauskas rajona pašvaldība par katru cenu gribēja mūs atdot valstij, bet tā neņēma mūs pretī. Mūs “grūstīja” starp valsti, Bauskas pilsētas un Bauskas rajona pašvaldībām. Man ļoti nepatīk, ka pēc pēdējās administratīvi teritoriālās reformas ir ļoti samazinājusies iespēja muzejam darboties patstāvīgi. Sākuma gados, kā jau minēju, paši aizsūtījām projektu uz Briseli, lai projektu realizētu, ņēmām kredītu bankā. Pats gāju uz Pašvaldību aizņēmumu un galvojumu kontroles un pārraudzības padomi aizstāvēt projektu. Arī pirmos ERAF projektus sagatavojām paši, bet šobrīd kā muzejs pat VKKF projektu nevaram iesniegt. Tas mazina iniciatīvu un noliek muzeju lūdzēja lomā.
IZS: Muzejam var būt atbalsta biedrība, caur kuru var sniegt arī projektus, vismaz vietējos.
MS: Jā, bet tie ir nelieli projekti.
IZS: Vai ir bijuši gadījumi, ka, redzot pils restaurācijas procesu, vietējie muzejam kaut ko ir atnesuši, piemēram, no arheoloģiskajiem izrakumiem utt.?
MS: Pilī ir bijusi dekoratīvā akmens kaluma ieejas daļa. Pils akmeņi reizēm ir atrodami pilsētas dzīvojamo māju pamatos. Esam saņēmuši vēsturiskas fotogrāfijas, tēlotājas mākslas darbus ar iemūžinātu pili, arī lietišķās mākslas darinājumus pils ekspozīcijai.
IZS: Ja jūs skatāties uz savu laiku nozarē, kas ir spilgtākie, nozīmīgākie notikumi vai procesi, kas jūs ir pozitīvi vai negatīvi ietekmējuši, bet var teikt – nebija slikti, ka es nepaliku arhitektūrā, bet nonācu muzejā?
MS: Arhitekta darbs ir ļoti saistīts ar pasūtītāju – ja abi nav uz viena viļņa, tad nekas labs nevar sanākt. Man, esot gan muzeja direktoram, gan arhitektam, pagāja diezgan ilgs laiks, līdz nonācu pie tiem kolēģiem, ar kuriem varu sastrādāties un kuriem uzticos. Muzeja dzīve ir daudzveidīga. Ir jābūt teātra režisoram, māksliniekam, pētniekam. Strādājot muzejā, jākļūst par renesanses cilvēku. Laiki un varas mainās. Katrā laikā ir bijušas priekšrocības un problēmas.
Man kā muzeja vadītājam ir zīmogs, kurš tika izveidots, nodibinoties Bauskas pils muzejam, 1990. gadā. Tajā latīņu valodā ir rakstīts “BAUSCENSIS SIGILLUM ARCIS” (Bauskas pils zīmogs). Zīmogs nemainīgs izgājis cauri visām varām, visos laikos, un nevienam nav licies nepareizs. Tas ir derējis gan bankā, gan auto inspekcijā. Šobrīd zīmogus nelieto, bet man tāds joprojām ir. Agrāk muzeju vide bija citāda, vienotāka.
Patika Muzeju dienas, kad visi muzeji satikās, bija balles un sarunas. Šobrīd viss palicis formāli – aizbrauc, saņem goda rakstus, paklausās runas un katrs uz savu pusi.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs