Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
Dainis Īvāns: Man muzeji patikuši vienmēr. Ja nebūtu muzeju kā sociālās kolektīvās atmiņas institūciju, tad cilvēce nevarētu pastāvēt un attīstīties. Kad man universitātes laikā pasniedzējs Gunārs Bībers (zinot, ka toreiz vēl nesen nodibinātais Teātra muzejs meklē zinātnisko līdzstrādnieku) piedāvāja tur strādāt, izjutu to kā tādu milzīgu pagodinājumu. Man šķiet, jau piektajā kursā sāku strādāt Teātra muzejā, kurš toreiz bija kā filiāle pašreizējam Rakstniecības un mūzikas muzejam (toreiz – Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam [RLMVM]). Tā bija muzeja būtības un teātra vēstures iepazīšana, dziļāk nekā universitātes Dramaturģijas sekcijā, kuru vadīja pats Bībers. Toreiz jau rakstīju kritikas, vairāk gan par kino, arī par literatūru. Nu vajadzēja ieurbties arī latviešu teātra vēsturē, kas sākumā bija nepieciešama ekskursiju vadīšanai pa Teātra muzeju, kur toreiz strādāja izcilas muzejnieces. Māra Eņģele, kura mani mācīja un man visu mūžu ir bijusi liela muzeju un pētniecības metodikas autoritāte. Vēl – Rita Rotkale, Silvija Geikina, Terēze Glušenkova. Tādas ļoti spožas personības latviešu teātra vēstures pētniecībā. Un paralēli vajadzēja nodarboties ar pētniecību, sāku pētīt kaut ko, kas bija fondos.
Taču man viss ļoti ātri piespiedu kārtā beidzās, jo padomju laikā darba vietu nebija iespējams izvēlēties. Kad pēc universitātes beigšanas atteicu sadarbību čekas vervētājiem, mani piespieda doties tā saucamajā obligātajā sadalē uz kādu Rīgas krievu skolu, kaut arī jau strādāju muzejā. Bet muzeja rūdījums un muzejnieka sajūta manī saglabājās vēl ilgu laiku un noderēja, kad 1983. gadā sāku strādāt Latvijas Televīzijā, Literatūras un mākslas raidījumu redakcijā. Tur gan savu teātra muzeja darbinieka pieredzi, gan muzejos gūtos kontaktus izmantoju raidījumu veidošanā.
Tagad, piemēram, Dāvis Sīmanis uzņēmis filmu “Marijas klusums” – par čekas nobendēto latviešu aktrisi Mariju Leiko. Toreiz padomju ideoloģija sabiedrībā jau bija izdzēsusi jelkādas atmiņas par šādas personības esamību. Kopā ar režisoru Ģirtu Nagaini “atgriezām” viņu mūsu kultūras vēsturē ar videoiestudējumu “Liesma kristāla traukā”. Cenzūra laikam nepamanīja, ka runa ir par joprojām padomju varas nereabilitētu personu. Tad uz muzeja krājuma pamatiem būvējām iestudējumus par aktieri Teodoru Lāci, kā arī viencēlienu “Ak, slavēta, brīnišķi daiļā” – par aktrises Birutas Skujenieces un [Jāņa] Sudrabkalna mīlas saraksti. Lieti noderēja toreiz Rīgas pilī augšējā stāvā glabātie Literatūras muzeja fondi. Tur varēja aptaustīt dokumentus, iepazīties un atrast arī to, kas bija varai nevēlams, bet tās nepamanīts un labi noglabāts. Muzejnieki bija parūpējušies arī par aizliegtu tēmu, manuskriptu, dokumentu, relikviju saglabāšanos speciālajos fondos.
Tad pēc televīzijas posma atkal atgriezos muzejā. Kļuvu par RLMVM direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Tur gan bija viena nianse, kāpēc man tas bija viegli izdarāms, jo šī vieta bija vakanta, konkursa nebija, bet bija svarīgi, ka es biju pamanījies Latvijas Televīzijā iestāties Komunistiskajā partijā. Mums toreiz bija, iespējams, naiva, bet varbūt arī ne tik naiva ilūzija, ka jāsalien tur iekšā, jo citādi tu netiec nekur ne pie vadības, ne pie kādas sistēmas maiņas. Toreiz man tas noderēja.
Jāapzinās arī, ka muzeji padomju laikā dažkārt tika uzskatīti par tādu kā “nomenklatūras kapsētu”. Sagrēkojušos vai “norakstāmus” padomju darbiniekus nereti iecēla par muzeju direktoriem. Tā taču bijušais Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Vilis Krūmiņš pēc nacionāli noskaņotu partijnieku 1959. gada represēšanas un atlaišanas no amatiem kļuva par Dabas muzeja direktoru, savukārt bijušo Latvijas PSR kultūras ministru Voldemāru Kalpiņu, kuram arī tika inkriminēts nacionālisms, aizsūtīja ne vairs uz Sibīriju, bet uz RLMVM. Un tas, iespējams, ir viens no labākajiem laikiem šī muzeja okupācijas gadu vēsturē, jo tas, ko viņš izdarīja ar savām caursišanas spējām, ar saviem sakariem, savu enerģiju, ir mantojums, uz kura, manuprāt, joprojām daļēji dzīvo pat tagadējais Rakstniecības un mūzikas muzejs.
Bet brīdī, kad es biju direktora vietnieks, Voldemāru Kalpiņu jau bija nomainījusi Margarita Veršāne, tāda diezgan pelēcīga partijas darbiniece, kura faktiski tur atsēdēja savu laiku līdz pensijai un nebija diez ko kompetenta literatūras vai teātra vēsturē. Šo trūkumu vajadzēja kompensēt zinātniskajam direktoram.
IZS: Kurš gads tas bija?
DĪ: 1983. gads. Bet arī tad sanāca, ka ģimenes apstākļu dēļ (man jau bija trīs bērni, pēc brīža četri, un nebija, kur Rīgā dzīvot) visai drīz pārcēlos uz Taurupi strādāt par skolotāju.
IZS: Cik ilgu laiku nostrādājāt par RLMVM direktora vietnieku?
DĪ: Man liekas, gadu pusotru. Tas nebija ilgi. Iespējams, ja liktenis būtu iegrozījies tā, ka es būtu varējis palikt dzīvot Rīgā (kā es arī gribēju un kas man ļoti patika), tad arī mūžu nostrādātu muzejā. Kā man toreiz teica Māra Eņģele – īsti muzejnieki ir muzejnieki uz mūžu. Tāpēc muzejos var novērot, ka pienāk brīdis, kad gandrīz visi līdzstrādnieki ir veci, un tad pēkšņi – atkal visi jauni. Muzejs pie mums pagaidām nav vieta, kur strādāt būtu materiāli izdevīgi ar visām unikālajām zināšanām. Tam nepieciešama patikšana un muzejiskas misijas apziņa.
IZS: Atskatoties uz pirmo posmu, kas bija vēl Teātra muzejā, un pēc tam RLMVM, vai muzejā toreiz varēja brīvi izteikties?
DĪ: Muzejā – absolūti brīvi. Teātra muzejā vispār nebija nekādas lojalitātes padomju varai, un tāpat vēlāk arī Literatūras un mākslas muzejā. Vienīgi oficiālajās partijas sapulcēs šad tad novervelēja, ko vajag. Kā zinātniskais direktors piedalījos [Jāņa] Akuratera mājas atpirkšanā, un ne reizi netika spriedelēts, ka tik nacionālam rakstniekam savs muzejs nebūtu vajadzīgs.
Kādu reizi atpirkām arī no Jura Cālīša sievas viņu bibliotēku. Juris Cālītis tolaik bija cietumā, un kontaktus ar viņa ģimeni VDK ziķeri uzskatīja par nelojalitātes izpausmi. Viņus satrauca varai nevēlamu grāmatu nonākšana nevis čekā, bet gan muzeja krājumā, bet īsti neko mums viņi nevarēja nodarīt.
Neatceros muzejā nekādus ideoloģiskos dziesminiekus. Vienu laiku tur no nacionālkomunistu plejādes strādāju kopā arī ar Jaņa Rozentāla mazdēlu Miķeli Rozentālu. Arī ar viņu mums sarunas bija tādas visai “pretvalstiskas”. Padomju gaisotne varbūt valdīja tikai muzeja partijas sapulcēs un lielākoties – direktores vāvuļošanā.
IZS: Tas, kā jūs runājāt un jutāties, ir viena lieta, bet 80. gadu sākums tomēr vēl nav pārāk brīvs laiks. Muzeja publiskajā darbībā – ekspozīcijā, ekskursijās – joprojām bija kāda nodeva režīmam?
DĪ: Es katrā ziņā ar to nesaskāros. Kā zinātniskais direktors es daļēji biju iesaistīts Krišjāņa Barona muzeja veidošanā. Mēs runājām tikai par Baronu. Un nevienam – ne muzeja veidotājiem, ne projekta autoriem – galvā nebija domas, kā vajadzētu izglītot padomju cilvēku padomju propagandas garā. Tur bija tāda diezgan godprātīga vēlme parādīt Baronu, tautasdziesmas, faktiski – nacionālo fundamentu, uz kura stāvam. Šai lauciņā muzejā aktīvi darbojās Romans Pussars, ļoti radikāls, nacionāls literatūras pētnieks, [Ernesta] Brastiņa dievturu sekotājs, skaļš un neviena neapklusināms nacionālās reliģijas sludinātājs.
Protams, kāds jau strādāja arī ar tā saukto padomju mantojumu. Muzeji tomēr bija ļoti latviska vide, tur bija tāds izteikts noskaņojums pret pārkrievošanu. Ja muzejnieki tai padotos, tad mūsu šodien vienkārši nebūtu.
IZS: Reģionu muzejos bieži vien pulcējās pirmās Tautas frontes grupas, un arī sarkanbaltsarkanais karogs daudzos muzejos pirmoreiz parādījās publiski. Muzejs tajā laikā bija kā tāda droša sala.
DĪ: Jā. Kur tad citur! Arī tad, kad sākās Daugavas kampaņa pēc mana un Artūra Snipa raksta “Par Daugavas likteni domājot”, faktiski uz karstām pēdām Vēstures muzejs Rīgas pilī atklāja izstādi par Daugavu, par to, kāda Daugava bijusi un kā komunisma celtniecība ir Daugavu izvarojusi. Tas bija vesels sprādziens.
IZS: Kurā gadā tas bija?
DĪ: 1986. gada beigās, šķiet, decembrī. Izstādes atklāšana bija notikums. Izstāde pastāvēja vienu dienu, Kompartijas centrālā komiteja lika to slēgt. Tad aizliedza arī publikācijas par Daugavu. It kā līdz jautājuma izskatīšanai, lai “neuzkurinātu emocijas”, kā to teica kompartija. Bet izstāde un atmiņas par komunistu iznīcinātās nacionālās svētvietas Staburaga likteni savu panāca. Vienu dienu muzejā izliktās “brīvās” Daugavas fotogrāfijas redzējušie savas sajūtas nesa tālāk. Sākās sabiedriskie procesi, ko vara vairs nespēja kontrolēt.
No tām sajūtām izauga arī Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums. Šo sajūtu vilnī tapa tagadējā Kara, tolaik – Oktobra revolūcijas, muzeja izaicinošā izstāde par Latvijas armiju starpkaru periodā. Brīvā Latvija bija saglabājusies muzejos, un muzejnieki to cēla saulītē.
Nezinu, iespējams, kāda padomju laika slavināšana vēl turpinājās kādos novadu muzejos. Bija jau tādas sadaļas, kas bija obligātas novadu muzejos – par padomju varas nodibināšanos, revolūciju attiecīgajā novadā. Bet, vai tas cilvēkus kaut kā iespaidoja, vai tas kolektīvajā atmiņā falsificēja vēsturi, es ļoti šaubos. Bija jau, protams, pavēles un rīkojumi. Kad ar Askoldu Saulīti 2017. gadā taisījām filmu “Astoņas zvaigznes” par latviešu strēlnieku cīņām (nedaudz tas iesniedzas arī Neatkarības karā), mēs no muzeju arhīviem dabūjām fotogrāfijas, kurās bija redzams, ka dažviet bija aizsmērēta ciet pulkveža [Frīdriha] Brieža seja vai pat izskrāpēta ārā, vai sarkanbaltsarkanais karogs aizkrāsots. Kaut kādas instrukcijas nacionālo simbolu nepieļaušanai jau bija, bet jautājums – cik cītīgi tās muzeju darbinieki ievēroja. Šķiet, ka ne visai. Viņi šādus materiālus bieži vien paslēpa un saglabāja.
IZS: Jā, tieši no reģionu muzejiem ir daudz līdzīgu stāstu.
DĪ: Vismaz savas dzimtās pilsētas Madonas muzejā, ja ne padomju laika ekspozīcijā, tad no muzeja darbiniekiem mutiski, es uzzināju daudz patiesības par starpkaru Latvijas valsti, un bija sajūta, ka brīvās Latvijas Madona tajā tikai nogaida izdevīgu augšāmcelšanās laiku.
IZS: Pārlecot aktīvajam Tautas frontes darbības posmam, jo par to jums ir bijušas daudzas intervijas, jautājums tieši par Tautas frontes muzeju – kā jūs kā biedrība nonācāt pie idejas, ka valstij šāds muzejs ir nepieciešams?
DĪ: Tam kodolam, kas toreiz vadīja Tautas fronti, – Jānim Škaparam (kurš pēc izmešanas no “Literatūras un Mākslas” bija Rakstnieku savienības konsultants un pēc tam kļuva par Tautas frontes dzinējspēku) un Pēterim Laķim (kurš bija Kultūras akadēmijas dibinātājs) – bija sapratne, ka muzejs kā institūcija ir bijusi absolūta nepieciešamība pat okupācijas apstākļos un ka neatkarīgai valstij vajag cītīgi iemūžināt neseno vēsturi, lai mums atkal neviens pēc tam nestāstītu, ka viss tika dāvināts no kaut kurienes.
Tad nāca lielais privatizācijas vilnis. Bija dažādi mēģinājumi Tautas frontes muzeja pašreizējo ēku sagrābt un privatizēt. Bet tas bija brīdis, kad Ivars Godmanis bija premjerministrs, un mēs panācām valdības lēmumu, ka ēkai jāpaliek biedrības pārvaldībā. Tobrīd tā gan bija biedrība “Tautas frontes muzejs”, bet ēkā viss tika saglabāts kā Tautas frontes darbības laikā.
Man bija arī skaidrs, ka tieši pašreizējo Tautas frontes muzeja ēku vajadzētu saglabāt. Tagad mēs Austrumeiropā esam vienīgie, kur muzejs par neseno pagātni atrodas arī memoriālā, vēsturiskajā mājā. Igauņiem Rahvarinne [Igaunijas Tautas fronte] muzejs ir iekārtots Tallinas centrā pazemē un izveidots pilnībā no jauna – vietā, kam nav nekādas saistības ar 80. gadu otrās puses un 90. gadu sākuma notikumiem. Leišiem šis periods atspoguļots viņu Nacionālajā vēstures muzejā un arī nav mājā, kur atradās Sajūdis. Citās Austrumeiropas valstīs tas pats.
Mēs varam lepoties, ka Tautas frontes ēka, kura bija visā Eiropā atpazīstams “sacelšanās štābs”, ir saglabāta.
Savukārt 2015. vai 2016. gadā sākām domāt, ka muzejam nepieciešama arī mūsdienīga ekspozīcija. Izveidojām apmēram 20 cilvēku darba grupu, konsultējāmies arī ar citu muzeju kolēģiem, arī ar manis pieminēto Māru Eņģeli, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja [LNVM] direktoru Arni Radiņu un citiem. Viņi piedalījās arī ekspozīcijas konkursa komisijā. Bet no sākuma bija mūsu pašu koncepcija. Pirmais nosacījums bija, ka muzejā jāsaglabā atmosfēra, kas ir bijusi, un ir jābūt līdzsvaram starp to, kas bijis un kas mūsdienīgi to atspoguļo. Mums bija vajadzīga, no vienas puses, tā padomju “smaciņa”, ko Tautas fronte sāka vēdināt no ļaužu apziņas, bet, no otras, – sajūta, ka esam pārkāpuši kādu liktenīgu robežšķirtni un nu esam brīvā, pašu pārvaldītā valstī. Starp citu, uztraucāmies, vai ēkas atjaunošanas procesā šajā 17. gadsimta mājā neatklāsies kādi aizsargājami elementi, kas mums neļaus saglabāt 20. gadsimta beigu ēkas interjeru, Tautas frontes laikam raksturīgos padomju uzslāņojumus.
Tā nu ir autentiski saglabātas pagājušā gadsimta 80. gadu vecās tapetes, grīda, kāpnes, Tautas frontes priekšsēdētāja kabinets. Bez tā – arī moderni stendi, sienu krāsojums, objekti, ekrāni. Mēs ilgu laiku apspriedām, kas bija atslēgas vārdi un frāzes, kas raksturoja laikmetu. Tas tagad muzejā nolasāms ik telpā. Baudāmā formā to pasniegusi ekspozīcijas konkursa uzvarētāja “DD studio”. Muzeja veidošana ir smags, bet ļoti radošs darbs. Tautas frontes muzejs tapis ne tikai tā dizaineru vai mākslinieku prātos, bet arī veiksmīgā laikmeta kodola identificēšanā. Apmeklētājs te ierauga visas idejas, kas te toreiz “karājās gaisā” – nācijas pašnoteikšanās, demokrātiska valsts, “pilnīga suverenitāte” vai “suverenitāte PSRS ietvaros” utt. Kad šī satura koncepcija uz 20 lappusēm bija gatava, turpināja strādāt toreizējā muzeja vadītāja Meldra Usenko un līdzstrādniece Antra Mazura; “DD studio” tekstveides procesā iesaistīja filosofu Arti Sveci. Varbūt šodien es te atteiktos no viena otra virtuālā eksponāta, ekrāniem un projektoriem, kam ik pa brīdim izdeg kāda nenormāli dārga projekcijas spuldzīte, un tos nomainītu pret autentiskiem eksponātiem. Muzejā jābūt tomēr vairāk kaut kam taustāmam, kaut kam unikālam. Tomēr informatīvais piesātinājums muzejam ir pamatīgs. Kad viens otrs skolēns vai students savam zinātniskajam darbam par neseno pagātni grib [sarunāt] interviju ar mani, saku, ka var jautāt, bet tikai ko tādu, kam atbildi nevar atrast muzeja izsvērtajā ekspozīcijā. To mainīt plānojam 2027. gadā.
IZS: Vai tajā brīdī, kad 80. gadu beigās jūs “veidojāt” vēsturi, nojautāt, ka tā vēsture ir jāvāc, jādokumentē? Kurā brīdī radās sajūta, ka jāveido muzejs un šis stāsts jānodod nākamajām paaudzēm?
DĪ: Man jau ir tāds muzejnieka instinkts, kaut gan pēc būtības esmu haotisks cilvēks. Neko ārā nemetu – ne dokumentus, ne ko citu. Kad pandēmijas laikā varēju pārrevidēt savas mājas pažobeli, atradās daudz kas vēstures izziņai noderīgs un jau ir muzeja krājumā.
Kad veidojām muzeju, es jau zināju, kur un ko meklēt. Pirmkārt, devos “aplaupīt” Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Viņš, par laimi, bija saglabājis daudz ko. Piemēram, Augstākās Padomes tā saucamo “čekas telefonu” ar padomju ģerboni. Mēs no viņa saņēmām arī [Borisa] Jeļcina dāvinātu rokaspulksteni ar Krievijas prezidenta simboliku. Arī man bija vairāki artefakti, piemēram, 1991. gada Barikāžu laikā Amerikā dāvināts portatīvais dators, viens no pirmajiem portatīvajiem Latvijā, ar kuru līdz pat faktiskās neatkarības atgūšanai rakstīju dokumentus, likumu projektus, paziņojumus. Arī saviem kolēģiem cīņubiedriem gan toreiz, gan tagad esmu atgādinājis, ka vajag lietas saglabāt, ka tas viss var kādā brīdī noderēt kā mūsu laikmeta liecība.
IZS: Šis ir gadījums, kad vēsture joprojām ir mums blakus un stāstu joprojām ir daudz. Tos joprojām var vākt un saglabāt.
Jūs esat atpakaļ muzejā. Vai muzejs ir medijs?
DĪ: Faktiski – jā. Viena svarīga lieta ir ledus kalna apakšējā daļa, un tie ir fondi. Cik nu es ar saviem pasaules lāpīšanas darbiem paspēju, cenšos apciemot vecos vīrus un sievas, vākt fotogrāfijas, dokumentus, faktus, nodot fondos, lai tas paliktu mūsu mantiniekiem. Un savākt arī vēstures aculiecinieku stāstus. Bieži rīkojam pasākumus – sarunas par šo neseno pagātni, diskusijas. Tajās piedalījušies daudzi izcili cilvēki, “atslēgas figūras” – kā Džemma Skulme, Konstantīns Pupurs, Andrejs Cīrulis un citi. Sarīkojumus un ierakstus saglabājam. Brīžiem šīm sarunām tiešsaistē vienlaicīgi sekojuši vairāki tūkstoši skatītāju, nerunājot par to, kas pēc tam šos video noskatās. Tā ir tiešā informācijas nodošana. Taču vajadzētu arī visas šīs sarunas pārvērst drukāta teksta formā, likt meklētājos, lai varētu vieglāk uziet vajadzīgo. Bet tas varbūt ir nākotnes pētnieku darbs, kam informatīvo pamatu radām.
Protams, vēl viens muzeja kā medija darba lauks ir ekskursijas un daudzās lekcijas, ko sniedzu gan bibliotēkās, gan skolās, bet vislabprātāk šeit pat Vecpilsētas laukumā 13/15.
IZS: Kā jūs kā biedrība dabūjāt Tautas frontes muzeja ēku?
DĪ: Jūs laikam domājāt 1989. gadu, kad nebijām biedrība, bet gan sabiedriski politiska organizācija, pati masveidīgākā Latvijas vēsturē ar saviem 250 000 biedru. Mūsu vajadzībām okupācijas varai jau bija grūti pretoties. Šajā ēkā pagājušā gadsimta 80. gados atradās Komunālās saimniecības ministrijas kaut kāds kantoris. Mēs pēc tam, kad uzzinājām, ka telpas atbrīvojas, tās pieprasījām sev. Spiedām uz LPSR Ministru padomi. Tautas fronte toreiz vēl pat nebija oficiāli reģistrēta, tāpēc bija svarīgi, sitot pie krūts, teikt, ka mēs atbalstām [Mihaila] Gorbačova perestroiku, ka mēs esam legāla organizācija.
IZS: Kurā gadā tas bija?
DĪ: 1988. gada rudenī. Ēkā iegājām 1989. gada 1. janvārī. Pateicoties arī tautas kustībai simpatizējošiem Latvijas PSR valdības vadītājiem Vilnim Bresim un Alfrēdam Čepānim.
IZS: Sākumā jūs kā biedrība nodibināt muzeju, bet vēl pēc laika izlemjat, ka juridiski pievienosieties LNVM.
DĪ: Kad Tautas fronte pārstāja darboties, jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, nodibinājām Latvijas Tautas frontes muzeja biedrību. Tā garos dialogos ar jauno valdību panāca, ka ēka netiek privatizēta, bet nodota biedrībai muzeja izveidošanai. Tad jau Valda Dombrovska valdības laikā panācām, ka valdība piešķir līdzekļus ēkas atjaunošanai un ekspozīcijas iekārtošanai. Mums bija pilnīgs viņa valdības un Saeimas atbalsts. Tad arī nospriedām, ka ar to, kas ir izveidots, ieskaitot krājumu un ekspozīciju, nevar paļauties uz stihiju, ka vienā brīdī, biedrībai vācot līdzekļus, var nebūt naudas apkurei vai nevarēs noalgot darbiniekus. Tāpēc sākumā devāmies pie LNVM direktora Arņa Radiņa un jautājām, vai viņš būtu ar mieru, ka Tautas frontes muzejs kļūst par LNVM filiāli. Arnis Radiņš piekrita, bija pretimnākošs. Un tad sākās process, piedāvājums Kultūras ministrijai pārņemt ēku. Mēs kā biedrība to dāvinājām, pamatojoties, ka ekspozīcijas veidošanā ielikti lieli valsts līdzekļi un jābūt zināmai atbildībai. Un mums izdevās šo pāreju panākt.
IZS: Un jums izdevās saglabāt bezmaksas ieeju.
DĪ: Jā, toreiz, pateicoties Dombrovska absolūtai sapratnei par to, cik šāds muzejs ir vajadzīgs valstiskuma apziņas un sabiedrības pašapziņas stiprināšanai, izdevās panākt lēmumu, ka ieeja šajā muzejā būs bez maksas.
IZS: Kas šo gadu laikā ir nozīmīgākie notikumi vai sajūtas, kas jums saistās ar vārdu “muzejs” vai muzeju nozari?
DĪ: Man tādu ir daudz. Vispirms jau tas, ka es redzēju, kā top Teātra muzejs – kā tāds brīnums plaukst acu priekšā. Kad biju RLMVM direktora vietnieks, to pašu muzeja tapšanas brīnumu piedzīvoju ar Barona muzeju. Tad daudz ko uzzināju par latviešiem, nāciju, jaunlatviešiem, ko izmantoju vēlākajos radošajos darbos. Tad grandiozā “vienas dienas izstāde” Vēstures muzejā par Daugavu – ar milzīgo skandālu, kad izstādi slēdza un muzeja darbiniekiem draudēja represijas, bet bija sperts svarīgs vēsturisks solis.
Manī dzīvo arī labās sajūtas, ko esmu piedzīvojis daudzos novadu un rakstnieku memoriālajos muzejos mūža garumā. Esmu bijis laimīgs liecinieks lielisko [Kārļa] Skalbes “Saulrietu” atdzimšanai, [Jāņa] Čakstes “Auču” atgūšanai.
Bet par Latvijas Tautas frontes muzeja atjaunošanu un jauno ekspozīciju esmu saņēmis arī Ministru kabineta balvu, lai arī ne tuvu neesmu vienīgais, kas to veidojis. Muzeji ir kolektīvas atmiņas saglabātāji, uzturētāji un arī kolektīvās tautas gribas radītas atmiņas institūcijas.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs