Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzeju nozarē?
Agrita Ozoliņa: Es pirms tam strādāju Rīgā, Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Mana pirmā izglītība ir ģeogrāfs, ģeogrāfijas pasniedzēja. Tad man piedāvāja strādāt Saldus muzejā. Sākumā ar muzeju biju uz “jūs”, bet nekad neesmu nožēlojusi, ka sāku strādāt muzejā, lai gan pirmie gadi tiešām bija grūti, kamēr iepazinu muzeja specifiku.
Muzeja darba sākumposms man sakrita ar muzeja ēku celtniecību, un patiesībā manas darbības laikā muzejā visu laiku ir turpinājusies teritorijas un iekšpagalma attīstība. Visu laiku esmu cēlusi, remontējusi, renovējusi un bijušas lielas būvniecības.
Man padomju periods muzejā ir tāds nosacīts, jo muzejā sāku strādāt 1987. gadā, pārmaiņas jau bija sākušās.
Es esmu ģeogrāfs, un tāpēc mans redzējums vienmēr ir bijis nedaudz citādāks, ko muzejam vajadzētu dot sabiedrībai un kā vajadzētu strādāt. Es arī uzskatu, ka ne vienmēr muzeja direktoram ir jābūt vēsturniekam. Es drīzāk redzu, ka muzeja direktors spēj izveidot perfektu komandu no jomu profesionāļiem, direktora uzdevums ir ieklausīties šajos profesionāļos, pārraudzīt, kā komanda strādā, un spēt piedāvāt augsti profesionālu muzeja piedāvājumu sabiedrībai. Mana otrā maģistra izglītība ir saistībā ar pārvaldību, un tas man deva skatu no malas un labāku izpratni par apmeklētāju un viņa vajadzībām.
IZS: Ir 1987. gads, tu ienāc muzejā, jau ir jūtamas pārmaiņas, bet tomēr vēl ir padomju laiki. Kādu muzeju tu sastapi?
AO: Tagad mēs varam brīvi plānot, strādāt. Mākslinieks var brīvi veidot ekspozīcijas vai izstādes māksliniecisko koncepciju. Es vēl “izbaudīju” dažus gadus, kad tevi izsauc partijas komiteja un ir jāatskaitās, kāpēc tādi pasākumi, kāpēc tādi materiāli, cik tu šajā gadā savāci priekšmetus. Varēja atnākt uz muzeju un ekspozīcijā pajautāt, kāpēc tieši šāda bilde ir ielikta. Vai arī tika kratīts ar pirkstu, ja konkrētajā gadā nepieciešamo priekšmetu skaitu muzejs nebija savācis. Visas programmas bija jāsaskaņo, nāca speciāla komisija, kas pieņēma izstādes. Atsevišķus pasākumus varēja likt ievirzīt arī no nepieciešamā skatu punkta, nevis no muzeja skatu punkta.
IZS: Vai 1987.–1989. gadā varēja būt vēl tādi gadījumi, ka kādu ekspozīcijas daļu vai izstādi nepieņēma?
AO: Tomēr vairs ne. 1987. gadā mēs muzejā runājām par Kārli Zāli. Jau 1987. gadā vietā, kur notika šis pasākums, bijām izkāruši Latvijas karogu, kuru bijām atraduši noglabātu muzeja krājumā. Cilvēki bija pārsteigti un nevarēja saprast, kā mēs to esam atļāvušies, bet neviens mums nelika to karogu novākt, pasākums notika, un nevienu pēc tam uz partijas komiteju neizsauca. Tajā pārmaiņu laikā nekādas represijas nebija.
IZS: Gājāt arī muzeja ekspedīcijās, vācot stāstus un papildinot krājumu?
AO: Jā. Atceros – kad sāku strādāt, Rozentāla darbnīcā notika visas piecgažu, kongresu un sasniegumu izstādes. Līdz ar to attiecīgi tika veidots arī krājums – par izcilniekiem, par “vienkāršajiem” cilvēkiem, darbiniekiem, lai akcentētu viņu centību, kolhozu veidošanos un sasniegumus tajā laikā. Saldus ir daudz zaudējusi, jo novadpētniecība tieši vēsturiskā griezumā tajā laikā bija maz attīstīta. To mēs tagad intensīvi darām, aktīvi strādājot arhīvos, uzrunājot vietējos iedzīvotājus.
IZS: Pārejas posmā, 1990. un 1991. gadā, uzreiz ekspozīcijas un izstādes mainījāt vai tas notika pakāpeniski?
AO: Mēs to izdarījām diezgan ātri. Jau minēju, ka 1987. gadā mums bija izstāde par Brīvības pieminekli un Kārli Zāli. Nākamajai izstādei – “Otrais pasaules karš Saldus novadā” –, tā kā Saldum pāri gājusi kara līnija un Kurzemes katls, mums izstāžu zāles vienā daļā bija padomju armijas atribūtika ar PSRS karogu, otrā pusē no kolekcionāriem bijām dabūjuši vairākas lietas, kas saistītas ar vācu karaspēka atribūtiku, kuru vidū bija arī sarkans karogs ar baltu centru un kāškrustu vidū. Atceros, ka kolēģi teica – ārprāts, kas būs! Baidījāmies, ka šo vācu puses ekspozīcijas daļu mums liks novākt, bet neko mums neteica. Pretrunīgi viedokļi bija, bet aizlieguma no pašvaldības nebija.
Tāpat mēs diezgan ātri – 80. gadu beigās – atļāvāmies organizēt fotogrāfa Gunāra Bindes fotogrāfiju izstādi ar aktiem. Tad Saldū klīda runas, ka muzejs ir atļāvies izstādīt pornogrāfiska satura fotogrāfijas, un bija arī daļa apmeklētāju, kas to tā arī uztvēra. Daļa uzskatīja, ka muzejs ir drosmīgs.
Jau pēc neatkarības atgūšanas arī ir pa kādam stāstam, kā cilvēki dažādi uztver muzejā notiekošās aktivitātes un darbības. Muzejs sastāv no iekšpagalma un četru ēku kompleksa. 1998. gadā veicām kapitālo remontu krājuma ēkai, projekta autore bija Vēsma Krūmiņa, Mākslas skolas direktore. Viņas vīrs bija Edgars Krūmiņš, Saldus pilsētas galvenais arhitekts. Veidojot ēkas vizuālo tēlu, viņi ieteica fasādes krāsā izmantot spilgtākas krāsas, lai akcentētu muzeja atrašanās vietu, kā piemēru minot mazpilsētu ēku krāsojumus Vācijā. Un tā mums krājuma ēka sanāca tādā pastiprināti rozā krāsā. Tas gan bija liels izaicinājums daļai Saldus sabiedrības, jo šo krāsojumu tā nepieņēma, un ilgi tika apspriests, kā muzejs varēja izvēlēties šādu krāsu. Krājuma ēkas celtniecība bija Eiropas investīciju projekts, mēs bijām vieni no pirmajiem muzejiem Latvijā, kas dabūja investīciju projektu. 1998. gadā sabiedrība, it sevišķi mazpilsētā, vēl bija konservatīva un nepieņēma to, kas it kā lēca ārā no vispārpieņemtajām normām.
Es pat domāju – tas nebija tik daudz politiski, jo mums pat 80. gadu beigās politiski daudz ko atļāva, bet vairāk tieši cilvēku attieksmē pret kaut ko jaunu un nebijušu.
IZS: Vai pēc neatkarības atgūšanas vietējie iedzīvotāji nesa uz muzeju kādus priekšmetus, nāca stāstīt dzimtu stāstus, atmiņas, vai arī pats muzejs vāca no iedzīvotājiem lietas un stāstus, ar kuriem padomju laikā nebūtu bijis iespējams dalīties? 90. gadu sākumā droši vien daudzi apzinājās, ka beidzot var runāt, stāstīt.
AO: Jā, pēc neatkarības, pateicoties muzeja darbinieku aktīvam darbam, pilsētas un novada iedzīvotāju uzticība muzejam pieauga, un dāvinājumos mēs saņēmām tiešām vērtīgas un interesantas liecības par atsevišķiem notikumiem, iestādēm, organizācijām un dzimtām. Runājot par stāstiem un atmiņām, man prātā palikuši divi notikumi, kurus pārdzīvoju vēl līdz šim. Es nenodrošināju visiem uzaicinātajiem pasākuma dalībniekiem labvēlīgu, komfortablu atmosfēru. Pirmais gadījums saistīts ar represētajiem. Bija uzaicināti represētie, lai viņi dalītos atmiņās par izsūtījumā pārdzīvoto. Viens no viņiem stāstīja par Sibīrijā pavadīto laiku un pieminēja, ka badu nav cietuši, jo dzīvojuši pie lielas upes, kur zivis varējuši ķert ar rokām. Kāds man bija nepatīkams, negaidīts pārsteigums, kad daļa no uzaicinātajiem viņam metās virsū ar skaļiem aizrādījumiem – kā viņš kaut ko tādu atļāvies pateikt, jo pārējie visi cietuši badu un daudzi no tā gājuši bojā! Es pārdzīvoju par to, ka cilvēks stāstīja savu stāstu, godprātīgi, neko neslēpjot, bet pārējie, kuri bija izvietoti citās Sibīrijas vietās, to uztvēra kā kaut ko zaimojošu pārdzīvotajām šausmām izsūtījumā. Es domāju, mēs neprotam ieklausīties un toleranti saprast otru. Ir bijušas dažādas vēsturiskās situācijas. Un šajā gadījumā – vai cilvēkam vajadzēja melot, lai viņa stāstījums atbilstu vispārpieņemtajam?
Otra situācija saistīta ar pasākumu 8. maijā, atzīmējot Otrā pasaules kara notikumus Saldus novadā. Muzeja darbiniekiem bija iecere uzklausīt stāstījumu no abās karojošajās pusēs iesaistītajiem cilvēkiem. Izstāstīt stāstus un situācijas par to, kā viņi tur nonākuši. Uz pasākumu atnāca vairāki nacionālo partizānu pārstāvji, pāris no vācu armijas pusē dienējušajiem un viens no padomju armijas dalībniekiem. Arī šajā pasākumā neizdevās iecere par vēsturiskās situācijas stāstu, kurā nokļūst cilvēks, un par viņa izvēles iespējām. Vienīgajam drosmīgajam padomju armijas pusē dienējušajam pārējie neatļāva izstāstīt savu stāstu, vienkārši viņu pārtraucot un raidot ārā no sarunas vietas. Es jutos dziļi vainīga šī cilvēka priekšā, kurš vienīgais atnāca, jo uzaicināti jau bija vairāki padomju pusē dienējušie. Viņš vienīgais bija tik drosmīgs, lai atnāktu un stāstītu, bet viņu rupji apklusināja. Jo situācija jau nevienā pusē nebija bijusi viennozīmīga. Man šī neizdevusies diskusija toreiz tik ļoti sāpēja, jo man šķita, ka mēs diskutēsim par izvēlēm, kuru brīžiem kara apstākļos vispār nav. Bet izrādījās, ka neprotam ieklausīties un otru pusi dzirdēt. Mums katram ir sava patiesība, un tādēļ otra patiesība un situācija neeksistē. Visnepatīkamākais šādās situācijās ir tas, ka, aizstāvot savu patiesību, cilvēki kļūst agresīvi.
Tagad, protams, nāk cita paaudze un cita tolerance vienam pret otru. Bet pārejas periodā, pēc neatkarības atjaunošanas, cilvēku uztvere bija ļoti saasināta, un bieži vien problēmizstādes vai problēmpasākumi izraisīja asus momentus.
IZS: Kā jums muzejā veicas ar pētniecību?
AO: Mums muzejā ir materiāli par 20.–40. gadiem, bet mums trūkst materiālu par Saldus vēsturi 50.–60. gados, aicinām cilvēkus dalīties ar atmiņām un materiāliem, jo ir svarīga arī šī laika pētniecība. Muzejam jāveic laikmeta fiksācija. Kā jau iepriekš minēju, padomju periodā pētniecība tika virzīta uz vēsturiskiem notikumiem – 1905. gads, Otrais pasaules karš, sociālisma attīstība un ar to saistītie dažādie notikumi. Tādēļ tagad intensīvi strādājam pie Saldus pilsētas un novada vēstures izpētes un jauniegūtās informācijas pieejamības nodrošināšanas, strādājot arhīvos un uzrunājot iedzīvotājus, pierakstot viņu atmiņas un papildinot krājumu ar liecībām par iestādēm, organizācijām, biedrībām un cilvēkiem, kuri strādājuši un veicinājuši pilsētas un novada attīstību.
IZS: Kā mainījies laika gaitā muzeja profils un misija?
AO: Muzeja profils nav mainījies. Misija mainījusies no vēsturisko notikumu atspoguļojuma uz Saldus pilsētas un novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, izpēti un iegūtās informācijas pieejamības nodrošināšanu, izmantojot dažāda veida medijus un tehnoloģiskās iespējas, atsevišķi izceļot mākslinieka, izcilā novadnieka Jaņa Rozentāla dzīvi un daiļradi.
IZS: 1997. gadā tika pieņemts Muzeju likums, tika dibināta Muzeju Valsts pārvalde, sākās akreditācijas process. Kā tu vērtē šos procesus gan nozares kontekstā, gan Saldus muzeja kontekstā?
AO: Akreditācijas procesa sākums daudziem muzejiem bija smags un sāpīgs, un daļēji neizprasts. Jauni termini – “misija”, “mērķi” un “uzdevumi” – likās neizprotami, un nebija skaidrs, ko no mums grib, ja nav finanšu. Protams, visi muzeji plānoja savu darbu – izstādes, ekspozīcijas, pasākumus, bet bija apjukums un neizpratne par to, kā var plānot piecus gadus uz priekšu, ja nezini, vai vispār nākošajā gadā muzejs darbosies. Izstādes un pasākumi tika veidoti atbilstoši reālajai finansiālajai situācijai. Reizēm vajadzēja atteikties no izstādes, jo tās realizācijai vienkārši nebija naudas. Pati akreditācijas komisija pirmajās reizēs bija diezgan uzbrūkoša un autoritatīva. Pēc atkārtotās akreditācijas manai krājuma glabātājai bija nepieciešams izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, un slimnīcā viņa pavadīja divas nedēļas. Darbā atgriezās pēc mēneša.
Muzeja nozarē ir demokrātiska pieeja dokumentu izstrādei. Galvenais nosacījums – lai tie atbilstu MK noteikumiem. Tādēļ, pašai piedaloties akreditācijās, negatīvi raugos uz to, ka kolēģi no citiem muzejiem vēlas uztiept sava muzeja izstrādāto dokumentu un darbību nosacījumus. Vēl manī pārdomas raisa akreditācijas procesa vienādība gan nacionāla muzeja līmenī, kur strādā ap 100 cilvēku, gan mazā pašvaldības muzejā, kur strādā divi vai pat pusotra cilvēka, saskaitot slodzes. Manuprāt, vērtējumam ir jābūt atbilstoši muzeja kvalifikācijai un profesionālajam līmenim. Pēdējās akreditācijās eksperti kļuvuši emocionāli nosvērtāki, jautājumi – lietišķi un profesionāli.
No pieredzes par mūsu muzeja akreditāciju varu teikt, ka tā palīdzēja ieraudzīt, kas ikdienas rutīnā paslīd garām, saņemt ieteikumus krājuma darba pilnveidošanai. Tā tiešām bija kolēģu un ekspertu tikšanās profesionālā līmenī ar ierosinājumiem un domu apmaiņu. Piedaloties Muzeju padomes sēdēs kā Kurzemes muzeju pārstāvei, esmu ievērojusi, ka attieksme pret akreditācijas procesu kolēģos ir mainījusies. Lielākā daļa no visiem akreditētajiem muzejiem tiešām izsaka patiesu paldies par akreditācijas komisijas ieteikumiem un norādēm. Viss atkarīgs no komunikācijas un savstarpējās attieksmes. Ja tā ir atsaucīga un atbalstoša, tad arī pats process kļūst kā iespēja muzejam izvērtēt un izprast savas iespējas un saņemt padomus no kolēģu un ekspertu puses.
IZS: Muzejam ir ļoti garš nosaukums – Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs. Pašlaik vērojama tendence muzeju nosaukumus saīsināt. Vai jūs esat domājuši par to? Piemēram, Saldus muzejs.
AO: Mums tāda doma ir bijusi, kad līdzīgi darīja citi muzeji, piemēram, Tukuma muzejs, Kuldīgas muzejs. Bet, apspriežot to ar kolēģiem, sapratām, ka tad pazūd kaut kas no muzeja identitātes. “Saldus” nosaukumā ir būtisks, jo tas ir par vietu. Rozentāla vārdu mums piešķīra 1989. gadā, mums tas arī ir svarīgs. Un tad ir būtiski parādīt, ka tā ir vēsture un māksla. Tādā demokrātiskā ceļā vienojāmies, ka pagaidām paliekam pie šī nosaukuma.
IZS: Kā jums vēsturiski ir veidojusies Rozentāla kolekcijas daļa?
AO: Pēc kara, tā kā te gāja frontes līnija, pamestajos dzīvokļos parādījās Rozentāla darbi. Viņa draugs Mārts Vējš tos sāka vākt un veidot kolekciju, un tas lika pamatus mūsu muzeja saistībai ar Rozentālu. Un, protams, Rozentāla darbnīca. Liels papildinājums ir ļoti labā sadarbība un komunikācija ar dzimtu. 2016. gadā pārveidojām ekspozīciju, nosaucot to “Rozentāla dzimta”. Esam saņēmuši daudz dāvinājumu no dzimtas vairākās paaudzēs.
IZS: Kas šo gadu laikā ir bijuši lielākie notikumi vai procesi, kas ir tevi ietekmējuši pozitīvi vai negatīvi?
AO: Man ir liels lepnums par mūsu muzeja četru ēku un iekšpagalma kompleksu. 1998. gadā uzrakstījām investīciju projektu, bijām pirmais muzejs Latvijā, kurš dabūja investīcijas muzeja rekonstrukcijai. Krājuma ēku no vienstāva ēkas uzbūvējām par divstāvu ēku. Arī administrācijas ēku uzbūvējām praktiski no drupām.
Man ir gandarījums, ka, neskatoties uz grūto finansiālo situāciju, muzejam ir laba sadarbība ar Saldus novada pašvaldību, kas ļauj mums strādāt un atbalsta dažādu projektu realizāciju.
Mums ir arī noteikta kvalitātes latiņa saviem pasākumiem un savai darbībai. Gandarījums, ka apmeklētāji saka, ka pie mums ir mīļi un jauki, un parasti pavada vairāk laika, nekā plānojuši.
Vēl es ļoti gribētu novērtēt savu kolēģu darbu, man ir pilnīga uzticība saviem kolēģiem. Mēs esam dažādi, un tas ir labi, bet mēs protam izteikt savus viedokļus un sadzirdēt viens otru.
Man žēl, ka muzeju nozarē nav tāda flagmaņa, kas ietu muzejiem pa priekšu un aizstāvētu muzeju intereses. Pēdējos gados mēs, muzeji, atpaliekam no arhīviem un bibliotēkām. Cīnāmies katrs pats par sevi. Mūs arī neņem vērā saistībā ar Digitālo bibliotēku. Katrā gadījumā, kad to veidoja, neviens neieklausījās muzeju viedoklī, pat nepieaicināja muzeju pārstāvjus.
Bez metodiskā darba un kāda, kas vada un virza, bez labas nozares pārvaldības ir grūti iztikt. Man patīk, ka pašlaik veidojas šīs neformālās grupas, kurās ir muzejpedagogi, atsāk darbību krājumnieki. Tas ir tas, kas nozarei vajadzīgs – lai būtu savstarpēja komunikācija.
2016. gada 18. marta pasākums, veltīts mākslinieka Jaņa Rozentāla 150. dzimšanas dienai
2023. gada 9. septembris. Jaņa Rozentāla tēlotājmākslas studijas dalībnieku darbu izstādes atklāšana
2024. gada 18. maijs. ”Muzeju nakts 2024". Atklājot tēlnieka Kārļa Īles smilšu skulptūras veidošanas procesu
Dizains: Edvards Percevs