Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzejā?
Inta Baumane: Mācījos Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Sākotnēji es biju plānojusi studēt socioloģiju, bet man iestājeksāmenos pietrūka viens punkts, es netiku Filozofijas fakultātē un sāku studēt neklātienē, tad pārgāju studēt uz vēsturniekiem. Pēc fakultātes beigšanas meklēju darbu. Viens no maniem studiju biedriem bija atradis darba vietu Jūrmalas muzejā Dubultos, bet viņam mainījās plāni, viņš pārcēlās dzīvot uz Baldoni un man piedāvāja savu vietu Jūrmalas muzejā. Es ar studiju draudzeni aizbraucu uz Dubultiem apskatīties muzeju, izskatījās tīri labi. Muzejā bija iedomājušies, ka mana draudzene būs tā, kas nāks strādāt, bet sanāca tā, ka es aizbraucu strādāt uz Dubultiem. Tā, uzreiz pēc studijām, 1983. gadā, es sāku strādāt Jūrmalas muzejā.
IZS: Interesanti, ka jūs, vairāki kursabiedri, toreiz sākāt strādāt muzejos un daži vēl joprojām strādā. Sakritība?
IB: Iespējams, ka savā ziņā tā ir sakritība. Jā, mēs, septiņi no kursa, sākām strādāt muzejos: Agrita Ozola – Tukuma muzejā, Gundega Dreiblate – Daugavas muzejā, es – Jūrmalas muzejā , Inta Robežniece – Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Andris Cekuls – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā [RVKM], Tālis Vigo Pumpuriņš – Cēsu Vēstures un mākslas muzejā un nedaudz vēlāk arī Aija Grīnvalde – Alūksnes muzejā.
Tāda sakritība, kad no viena kursa vairāki vēsturnieki vienaudži aiziet strādāt muzejā, ir raksturīga arī iepriekšējām muzejnieku paaudzēm.
IZS: Kāds amats tev sākotnēji bija, kad nonāci muzejā?
IB: Biju jaunākā zinātniskā līdzstrādniece. Pēc tam biju vecākā zinātniskā līdzstrādniece, tad – krājuma glabātāja, tad – direktora pienākumu izpildītāja un tad – direktore.
IZS: Kas toreiz bija Dubultu muzejs?
IB: Tajā laikā Jūrmalas vēstures un mākslas muzejs atradās Dubultu luterāņu baznīcas ēkā, sākot no 1962. gada.
Jūrmalas muzeja dibināšana ir cieši saistīta ar Jūrmalas pilsētas izveidošanu 1962. gadā. Majoros bija ļoti skaista sena koka ēka, kura atradās Jomas ielā 43. Pēc kara, 1946. gadā, šajā ēkā atradās Latvijas PSR Revolūcijas muzeja filiāle, bet pēc tam vairākus gadus Majoros darbojās RVKM filiāle. Bet tā filiāle bija atvērta apmeklētājiem tikai vasaras sezonā. Līdz ar to Jūrmalas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs nolēma, ka filiāle nevar apmierināt pilsētas vajadzības novadpētniecības darbā un lūdza Latvijas PSR Ministru Padomi atļaut atvērt Jūrmalas pilsētas Novadpētniecības muzeju. 1961. gadā notika sēde, kurā izpildkomiteja vērsās pie Dubultu draudzes, lai pārrunātu baznīcas telpu nodošanu Kultūras nodaļas vajadzībām, jo telpas bija lielas, cilvēku, kas gāja uz baznīcu, bija maz, bet kultūrai vajadzēja telpu.
Izlēma, ka tas būs ekonomiski, jo telpas tiks apsaimniekotas. 1962. gada 1. maijā oficiāli tika atvērts Jūrmalas Novadpētniecības muzejs uz Valsts Rīgas vēstures muzeja Jūrmalas filiāles bāzes. Tā kā Dubultu baznīcā dievkalpojumus slēdza tikai ar 1962. gada 1. janvāri, muzejs sākotnēji atradās Majoros, Jomas ielā 43, bet 1962. gada otrajā pusē zinātniskie darbinieki un administrācija pārcēlās uz baznīcas telpām un atvēra pirmo izstādi. Ēka Majoros, Jomas ielā 43, kļuva par filiāli, kur rīkoja mākslas izstādes.
IZS: Kad tu sāki strādāt Jūrmalas Vēstures un mākslas muzejā, es pieņemu, ka tur nebija gluži tradicionāla ekspozīcija, kādu mēs parasti iedomājamies, sakot vārdu “muzejs”. Vai 1983. gadā tomēr varēja just ideoloģisko piesitienu muzejā?
IB: Protams. Es atceros, ka pirmā izstāde, kuru man vajadzēja izveidot, bija par mieru pasaulē. Nākamā bija par sportu. Ekspozīcija toreiz bija izvietota baznīcas divos stāvos, un ideoloģiska tā bija pirmajā stāvā, otrajā stāvā (balkonā) – vairs ne tik ļoti.
Protams, kad sākās Atmoda, viss jau arī saturiski bija pavisam citādāk. Arī kolēģi tobrīd visi bija nacionāli noskaņoti. Notika Tautas frontes tikšanās un koncerti, bet tas jau bija 1988. un 1989. gadā.
IZS: 80. gados gājāt krājuma papildināšanas ekspedīcijās?
IB: Muzeja kolēģi ekspedīcijās bija gājuši jau 70. gados, vāca ziņas vairāk gan par tērpiem. Ekspedīcijās gājām arī pēc neatkarības atgūšanas, atšķīrās tikai ekspedīciju apjomi – vai ņēmām vienu veselu rajonu vai atsevišķas tēmas.
Es jau biju piemirsusi, ka muzeju darbiniekiem bija jāraksta dienasgrāmatas, kurās fiksēja, kas ir darīts katru dienu. Nesen uzgāju šīs dienasgrāmatas, un tur ir tik daudz interesanta materiāla par muzeja ikdienas vēsturi – kādas ir bijušas sanāksmes utt. Piemēram, vienā dienasgrāmatā fiksēts, ka bijusi trīs dienu ekspedīcija pie bijušajiem zvejniekiem.
IZS: Vai, ekspedīcijās ejot, bija tā, ka padomju laikos cilvēki ne visu stāstīja, un kā tas mainījās jau Atmodas laikā?
IB: Jā, sākotnēji cilvēki nelabprāt runāja, par daudz ko vispār nestāstīja. Bet arī tagad joprojām ne visi cilvēki grib runāt par pagātni. Un ir tādi, kas ļoti grib stāstīt. Jāatzīst, ka mums jūrmalnieki ir daudz stāstījuši un dāvinājuši priekšmetus, dokumentus un fotogrāfijas.
IZS: Vai 80. gados nāca arī kaut kādas pārbaudes – skatīties, kā muzejā strādājat?
IB: Es atceros – kad biju krājuma glabātāja (tas bija 80. gadu vidus), bija atbraukusi pārbaude no Kultūras ministrijas. Mums bija šauras telpas, man kabinetā bija krājuma skapis, kurā bija arī Latvijas laika dzelzceļa grāmatas. Tad gan dabūjām “pa ādu” – lai ātri tiktu ņemtas laukā un noglabātas kaut kur (ko varētu saukt arī par specfondu)!
IZS: Kā jūs 80.–90. gados papildinājāt zināšanas?
IB: Braucām uz kursiem, pie kolēģiem. Lielajos muzejos bija metodiskie centri. Kad kļuvu par muzeja direktori, sapratu, ka daudz ko nezinu, – tad es braucu pie Klāras Radziņas. Tajā laikā RVKM bija muzejs numur viens. Viņa bija pretimnākoša un dalījās ar savām zināšanām un pieredzi, un mēs daudzas stundas runājām, kādai vajadzētu būt muzeju dokumentācijai, pēc kādiem principiem jādarbojas. Tas man bija liels pamats. Un arī tā sajūta, ka sākotnēji mūsu muzeja saknes ir saistītas ar RVKM Jūrmalas filiāli.
IZS: Kurā gadā tu kļuvi par muzeja direktori?
IB: 1988. gadā. Gribu piebilst, ka bija diezgan sarežģīti kļūt par muzeja direktori 27 gadu vecumā. Pirms tam biju viena no kolēģēm, tad pēkšņi biju kļuvusi par direktori. Ar visiem biju draudzīga, bet tomēr bija jāsaprot, ka atbildību prasīs no manis. No otras puses, šajā vecumā jūra bija līdz ceļiem. Ne no viena nebaidies, dari visu, kā redzi. Gāja jau visādi, īpaši 1988. un 1989. gadā, kad muzejā pulcējas Tautas frontes biedri. Kad pie baznīcas uzlikām sarkanbaltsarkano karogu, tas bija uz tādas kā robežas – it kā var, it kā nevar, jāņem nost vai drīkst atstāt. Rezultātā man par to rājiens bija, bet citādi viss bija kārtībā.
IZS: Un līdz kuram gadam muzejs bija Dubultu baznīcā?
IB: Līdz 1990. gadam, kad sākās Atmoda un draudze gribēja tikt atpakaļ savās telpās. Jāsaka, ka muzejs tur neko sliktu neizdarīja, drīzāk uzturējām baznīcu labā kārtībā, uzlikām kapara jumtu, uzturējām labā kārtībā ērģeles, notika ērģelnieku koncerti. Bet, atgūstot īpašumu, draudze gribēja, lai mēs ļoti ātri atbrīvojam telpas.
IZS: Uz kurieni muzejs tajā brīdī pārcēlās?
IB: Muzejs pārcēlās uz Priedaini. Uz divstāvu ēku, kas bija bijusi dzīvojamā ēka, bet padomju laikā – bērnudārzs. Muzejs tur atradās septiņus gadus. Mēs to laiku saucām par izsūtījumu, jo Priedaine sākumā nemaz nebija pie Jūrmalas pilsētas. Telpas tur bija mazas, nevarēja notikt nekādi lieli pasākumi. Domājām par to, ka mums cilvēkiem Jūrmalā tomēr kaut kā par savu eksistenci jāsignalizē, ka ir tāds Jūrmalas muzejs. 1997. gadā rīkojām akciju “Muzejs mums, mēs muzejam”, braucām pa visiem Jūrmalas rajoniem, katrā vietā organizējām pasākumus. Bet arī Priedaines īpašumu 90. gadu beigās atguva privātīpašnieki, mums sākumā bija jāatbrīvo viens stāvs, bet tad arī visa ēka kopumā.
Jūrmalā tajā brīdī nebija ēkas, kuru pielāgot muzeja vajadzībām. Vienīgā piemērotā ēka bija Majoru muiža, bet tajā jau kopš 1924. gada atradās bērnu nams, vēlāk – bērnu bāreņu aprūpes nams. Vecās sanatoriju ēkas nešķita īsti pielāgojamas. Tad izpildkomiteja atrada savos īpašumos pašvaldībai piederošu ēku, kas bija bijusi ķīmiskā tīrītava un veļas mazgātava. Mums patika, ka muzejs atradīsies pašā Jūrmalas centrā. Notika arhitektūras konkurss. Tolaik jau bijām salasījušies grāmatas par to, kam būtu jābūt mūsdienīgā muzejā. Kad muzeju projektēja, mēs uzreiz jau domājām par to, lai tur būtu muzeja veikaliņš, kafejnīca, ieeja bez lieveņiem, lai būtu lifts. Uzvarēja labākais un dārgākais projekts, projekta realizāciju sadalīja trīs etapos.
IZS: Kurā gadā muzejs pārceļas uz tagadējo ēku Tirgoņu ielā?
IB: Tātad 1997. gadā tika īstenota pirmā projekta kārta, un mums bija apmēram viena trešdaļa no visas pašreizējās ēkas, bet 2004. gadā noslēdzās otrā kārta, un mēs ieguvām visu ēkas apjomu ar terasi. Trešā kārta iestrēga.
Tad 2008. gadā beidzot izveidojām pastāvīgo vēstures ekspozīciju. Pašlaik tūristiem ekspozīcija joprojām vēl izskatās pieklājīgi, bet tie, kas nāk regulāri, jau vēlētos sagaidīt kaut ko jaunu.
IZS: Interesanti, ka daudzi muzeji 90. gados cīnās ar finansējuma trūkumu, savukārt Jūrmalas muzejam izdodas tieši šajā laikā īstenot tik lielu projektu un beidzot tikt pie muzejam atbilstošām telpām un infrastruktūras.
IB: Mums laimējās, ka pašvaldībai muzejs pilsētā likās svarīgs un tā atbalstīja muzeja pirmās un otrās kārtas īstenošanu.
IZS: Kurā brīdī muzejs nodefinē savu profilu un tēmas, uz kurām vairāk fokusēties?
IB: Muzejam šobrīd aprit 63 gadi, un šajā laikā ir piecas reizes mainīts tā nosaukums, četras reizes mainīta atrašanās vieta, izveidotas un vadītas piecas filiāles. Tāds sarežģīts process.
90. gadu otrajā pusē sākās akreditācijas process; gatavojoties akreditācijām, domājām par savu īpašo vietu un lomu – ne visiem muzejiem jāsākas ar akmens laikmetu un jābeidzas mūsdienās. Tā mēs nofokusējāmies, ka esam kūrortpilsēta, mums ir bijuši divi kūrorti un mūsu tēma būs kūrorti un kūrortpilsētas vēsture.
IZS: Profilējoties par kūrortpilsētas muzeju, kā jums veicās ar pētniecību?
IB: Sākotnēji diezgan šķidri. Bet krājuma pētniecība visu laiku ir notikusi. Mums ir kolēģi, kas nopietni nodarbojās ar pētniecību, piemēram, Rihards Pētersons, kas vairāk pētīja mākslu un arhitektūru, Inga Sarma daudz pētījusi. Vienu laiku muzejā bija nelabvēlīga situācija, kad bija ļoti zemas algas, tika mazināti štati un no tā cieta arī pētniecība. Vairāk likām akcentu uz krājumu nekā uz pētniecību. Pašlaik jaunais direktors lielu uzmanību pievērš pētniecībai.
IZS: Kurā brīdī Jūrmalas muzejs tika pie filiālēm?
IB: Filiāles vienmēr ir bijušas, cita ilgāku, cita – īsāku laiku. Kad Jūrmalas muzejs atradās Dubultos, pirmā filiāle bija Majoros, Jomas ielā 43. 1972. gadā Jūrmalas muzeja rīcībā nodeva jaunuzcelto izstāžu zāļu kompleksu Dzintaros, Turaidas ielā 11, kas bija ļoti populārs – bija daudz apmeklētāju. Tur bija daudzveidīgas izstādes, kurās piedalījās mākslinieki gan no Latvijas, gan no draudzīgajām padomju republikām, gan no aizrobežu valstīm. Un, tā kā tā skaitījās mūsu filiāle, apmeklētāju rādītāji 80. gados muzejam bija ļoti labi. Bet labs apmeklējums 80. gados bija arī muzejam Dubultu baznīcā. Ar laiku Majoru filiāli un Dzintaru izstāžu zāļu filiāli apvienoja kā atsevišķu iestādi. Tad mūsu filiāle bija Aspazijas māja, kuru nodeva muzeja pārvaldībā 1987. gadā.
1990. gadā izveidots Luda Bērziņa memoriālais muzejs Jaundubultos, kas arī trīs gadus bija mūsu filiāle. Šis muzejs tika izveidots ar Kristapa Kegi, kas bija Luda Bērziņa mazdēls, un daktera Leopolda Ozoliņa atbalstu. Pēc īpašuma denacionalizācijas 1993. gadā muzeja ēku nodeva īpašniekam Kristapam Kegi. Tajā pašā gadā nodibināja Luda Bērziņa piemiņas fondu, kas turpmāk uzturēja un vadīja Luda Bērziņa memoriālo muzeju. Pēc fonda desmit gadu jubilejas, 2003. gadā, muzeju likvidēja finansiālu iemeslu dēļ. Muzeja krājums tika sadalīts, vienu daļu nodeva Literatūras un mūzikas muzejam, daļu Latvijas Universitātes Pedagoģijas muzejam un Jūrmalas muzejam. Muzeja ēku pārdeva. Tas bija tāds slikts pavērsiens. Cilvēkiem muzejs bija paticis, pilsēta pat bija gatava kaut kā iesaistīties, bet Kristaps Kegi kā īsts amerikānis toreiz neticēja Latvijas politiskajai videi un izpildvarai.
Vēl par filiālēm runājot, kopš 2002. gada mums ir vēl viena filiāle – Jūrmalas brīvdabas muzejs. Zvejnieku kolhozu “Uzvara” 1992. gadā pārveidoja par akciju sabiedrību “Jūraslīcis”. Pēc sabiedrības bankrota pašvaldība 2002. gadā iepirka muzeja ēkas un kolekcijas, bet vēlāk arī muzeja zemi.
Un 2018. gadā mēs saņēmām Bulduru Izstāžu namu, kas pirms tam bija Jūrmalas Kultūras centra struktūrvienība. Mākslinieks Valdis Bušs bija novēlējis Jūrmalas muzejam daļu no viņa mākslas mantojuma, un mākslinieka dēls Ilmārs Bušs gribēja izpildīt tēva vēlmi, bet Kultūras centrs nezināja, ko ar to iesākt, un tā Bulduru Izstāžu namu, kas agrāk bijis Bulduru Kultūras nams, nodeva Jūrmalas muzejam.
IZS: 1997. gadā nodibinās Muzeju Valsts pārvalde [MVP], notiek normatīvās bāzes sakārtošana, tiek pieņems Muzeju likums, attīstās starptautiskā sadarbība un tālākizglītības iespējas. Kā un vai tas ietekmēja Jūrmalas muzeju?
IB: Sevišķi nozīmīgs bija 1996. gadā Margrietas Lestrādenas [Margriet Lestraden] organizētais muzeja menedžmenta pamatkurss Latvijas muzeju darbiniekiem.
IZS: Un kā ar citiem starptautiskiem mācību kursiem vai braucieniem?
IB: Man bija iespēja, pateicoties UNESCO Latvija, būt divās Brno vasaras skolas mācībās 1997. un 1998. gadā. Tas mani spārnoja.
IZS: Vai un kā muzeju nozari, tavuprāt, ietekmēja MVP likvidēšana vai pārtapšana par Kultūras ministrijas Muzeju nodaļu un tad par Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļu?
IB: Es domāju, ka ietekmēja gan un ietekmēja sliktā nozīmē. Tas nav nopietni, ka septiņi speciālisti pārrauga trīs nozares. Tie cilvēki, kas tur strādā, protams, dara visu, ko var izdarīt, bet nozari kopumā tas nav ietekmējis labvēlīgi. Labi, ka mums ir tik aktīva Muzeju biedrība. Tas ir sava veida atbalsts nozarei, bet es domāju, ka būtu jābūt arī lielākam atbalstam muzeju nozares pārvaldībā no Kultūras ministrijas puses.
IZS: Kad veidojāt ekspozīciju 2008. gadā, ekspozīcijas veidošanas procesā vienā komandā strādāja šobrīd vairākas zināmas ražošanas kompānijas. Jūsu muzejs bija viens no pirmajiem, kur šie spēlētāji strādāja komandā, taisot jaunu produktu – ekspozīciju. Kā jūs pie tāda varianta nonācāt?
IB: Tas viss notika pašvaldības pabalsta un finansējuma dēļ. Mums bija finansējums muzeja attīstības otrajai kārtai, bija nauda krātuvju iekārtošanai, ekspozīcijas izveidošanai. Iepirkumu konkursā par ekspozīcijas projekta izstrādi uzvarēja Dd studio, bet, ņemot vērā tā laika iepirkumu likumus, Dd studio nedrīkstēja paši izveidot ekspozīciju, īstenojot savu projektu. Tāpēc ekspozīcija tapa, muzejam sadarbojoties ar Dd studio un H2E, kas ieviesa vairākus labus risinājumus. Par digitālo ekspozīciju Dd studio saņēma speciālbalvu FIAMP [Festival International de l’Audiovisuel et du Multimedia sur le Patriomoine] festivālā – par bagātīgu dokumentālā materiāla izmantošanu un veiksmīgu montāžu Jūrmalas pilsētas muzeja digitālajā ekspozīcijā. Jāatzīst, ka ar H2E sākumā bija grūti, jo viņi nebija strādājuši ar muzejiem, un līdz ar to mums bija diezgan grūti izskaidrot to, ko mēs gribam. Viņi sākumā bija ļoti strukturēti, nebija viegli, bet komandā bija arī jauna māksliniece Tatjana Raičiņeva, kura saprata, ko mēs vēlamies no māksliniekiem un ko vēlamies redzēt ekspozīcijā. Beigās jau labi sapratāmies un izdevās kvalitatīva un mūsdienīga pastāvīgā ekspozīcija, ar kuru lepoties.
IZS: Kad atvērāt muzeju pēc rekonstrukcijas ar jauno ekspozīciju, jums bija arī kafejnīca un suvenīru veikaliņš, kas kopā veidoja tādu jaunu atvērtības sajūtu. Kā ar to veicies?
IB: Ar veikaliņu viss ir kārtībā – jau no paša sākuma, kad 2005. gadā to atvēra, līdz pat šodienai.
Ar kafejnīcu ir sarežģītāk, jo telpas tika iznomātas un pārtikas tirdzniecībai ir savi noteikumi. No 2006. gada, kad atvēra pirmo muzeja kafejnīcu, līdz 2018. gadam, kad kafejnīcas telpas izlietotas citām muzeja vajadzībām, nomainījās vairāki nomnieki. Viens no šķēršļiem ir mazs apmeklētāju skaits, kura dēļ netiek ieņemta plānotā peļņa un nav izdevīgi turpināt kafejnīcas apsaimniekošanu. Tallinā jaunatvērtie muzeji to spēj un paši apsaimnieko savas kafejnīcas, bet mēs pagaidām ne.
IZS: Šķiet, ka tas bija 2012. gads, kad jūs kā viens no pirmajiem reģionālajiem muzejiem ieviesāt ekspozīciju un izstāžu apskati bez maksas.
IB: Jā, bet tā nebija mana vai muzeja ideja un nopelns, to bija ierosinājis mūsu toreizējais domes priekšsēdētājs. Bet, protams, tas bija ļoti labs lēmums.
IZS: Kas ir tavi nozīmīgākie muzeju nozares notikumi, kas tevi ir saviļņojuši, ietekmējuši un likuši domāt, ka esi pareizajā nozarē?
IB: 1. augustā būs 42 gadi, kopš strādāju muzejā.
Par lielākajiem zaudējumiem savā muzeja darba laikā uzskatu Luda Bērziņa memoriālā muzeja slēgšanu. Tas bija neliels, bet labs muzejs ar ekspozīciju un dažādiem pasākumiem visas Latvijas mērogā, labi apmeklēts. Tāpat, kā nevarējām novērst šī muzeja slēgšanu, nevarējām arī panākt, ka Jūrmalas muzeja galvenās ēkas rekonstrukcija tiek pabeigta saskaņā ar apstiprināto projektu.
Savukārt, par priecīgajām lietām runājot, tādas ir vairākas. Man ir viena muzejā uzņemta fotogrāfija, kurā man ir tādas spīdīgas acis. Fotogrāfija tapusi Tirgoņu ielā – tajā brīdī ir sajūta, ka beidzot muzejs ir nonācis savās īstajās mājās, ir vēl tikai pirmā projekta kārta īstenota, bet sajūta ir. Un mums notiek liela mākslas izstāde “No Vilhelma Purvīša līdz Maijai Tabakai”. Mums ir beidzot sava māja, mēs neceļojam no vienas vietas uz citu, un man spīd acis!
Protams, liels prieks bija, kad atklājām pirmo ekspozīciju 2008. gadā un ka tā sanāca tik laba. Vēl ļoti priecīga esmu par Aspazijas māju un to, ka 2014. gadā mums izdevās ļoti laba ekspozīcija ar piemērotu digitālo risinājumu, ko veidojām sadarbībā ar Dd studio. Bija sajūta, ka Aspazija ir atkal mājās.
Bez jau minētajiem notikumiem vēlos pieminēt pirmās akreditācijas, satikšanās ar muzeju kolēģiem muzejnieku saietos gan Latvijā, gan starptautiskajos pasākumos, gan saņemot balvas par paveikto darbu.
Jūrmalas muzeja direktora pienākumu izpildītāja Inta Baumane savā darba vietā Dubultu baznīcā. 1987. gada decembris. Foto: Ivars Krūmiņš
Jūrmalas muzeja direktore Inta Baumane pirmās mākslas izstādes “No Vilhelma Purvīša līdz Maijai Tabakai” izstādes atklāšanas pasākumā muzeja ēkā Tirgoņu ielā pēc ēkas rekonstrukcijas pirmās kārtas pabeigšanas. 1997. gada 29. decembris. Foto: Ojārs Martinsons
Jūrmalas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas “Rīgas Jūrmalas un Ķemeru kūrortu vēsture 18.–20. gs.” atklāšana. Jūrmalas muzeja vestibilā. Centrā no kreisās: Jūrmalas domes deputāts Aigars Tampe, muzeja direktore Inta Baumane, H2E māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Ingūna Elere. 2008. gada 19. jūnijs. Foto no muzeja arhīva
Grafiskais dizains: Edvards Percevs