Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzeju nozarē?
Anita Meinarte: Šis jautājums man gandrīz patīk vislabāk. Tas stāsts varētu būt diezgan garš, jo tad man jāatkāpjas atpakaļ bērnībā, kāpēc man vispār radās interese par vēsturi. Mana mamma strādāja Vecrīgā; kad pēc skolas gāju pie viņas, man patika staigāt pa Vecrīgu, ieiet apskatīt kādu baznīcu. Varētu teikt, ka tā tas sākās. Kad skolā mācīja vēsturi, tad piektajā klasē visi sapņoja par Ēģipti un piramīdām, sestajā klasē – par viduslaiku bruņiniekiem un pilīm. Kad tiku līdz skolas beigām, zināju, ka gribu studēt vēsturi.
Es skolu beidzu 1974. gadā, un toreiz vēsturniekos bija ļoti liels konkurss. Dienas nodaļā pieņēma tikai 25 cilvēkus, es netiku. Bet toreiz pastāvēja arī vakara nodaļa, un tas nozīmēja, ka tev dienā jāstrādā, un tad tagadējā Brīvības bulvārī 32, kur toreiz bija Vēstures un filozofijas fakultāte, četras reizes nedēļā, izņemot trešdienas, pulksten 18.15 visi devās cītīgi uz lekcijām, kuras beidzās pusdesmitos vakarā. Slodze bija pamatīga. Bija jāmeklē arī darbs, un vienu gadu es nostrādāju toreizējā Rīgas Industriālajā politehnikumā par lietvedi sekretāri.
Mana kursabiedrene tajā laikā strādāja tagadējā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā [LNVM], un tajā, ka es nokļuvu muzejā, vislielākais nopelns bija manai kursabiedrenei un ilgu gadu draudzenei Veltai Radiņai. Jāpiemin, ka mani kursabiedri Vēstures fakultātē, kas arī tagad strādā muzejā, bija arī Arnis Radiņš, Anita Gailiša, Sarmīte Baltiņa. Sagadījās, ka Vēstures nodaļā atbrīvojās vieta, ko tagad sauktu par krājuma asistenta vietu, bet es īsti neatceros, kā toreiz to amatu sauca. Tā nu es, otrajā kursā studējot, veiksmīgi nonācu Vēstures muzeja Vēstures nodaļā. Es domāju, ka tiem maniem kursabiedriem, kas toreiz nonāca strādāt muzejos, tas bija tāds liktenīgs pavērsiens, iespējams, īpaši tiem, kas nonāca Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Jo jāsaka, ka tā bija cita pasaule, tā bija ļoti latviska vide, īpaši Vēstures muzejs.
IZS: Un kurš gads tas ir?
AM: 1975. gads. Mana darbā stāšanās pavēle ir ar 1975. gada 24. novembri. Es minēju latvisko vidi, bet nevar arī teikt, ka varēja runāt visu par visu, bet cita pasaule tā bija. Muzejā bija daudzi priekšmeti, arī grāmatas, kas publiski nebija pieejamas, bet tomēr, ja labi gribēja, šo to varēja palasīt. Man bija pieejams starpkaru laika porcelāns ar visu simboliku, es varēju lasīt “Senatni un Mākslu”. Un pats galvenais – tur bija vecākie kolēģi, piemēram, Vladislavs Urtāns, Lūcija Vankina, Jānis Ķirškalns, no kuriem varēja daudz mācīties. Muzeja kopīgajās Jaungada svinībās vai kopīgajos Jāņos tika dziedātas dziesmas, kuras es arī toreiz dzirdēju pirmo reizi. Es negribu teikt, ka dziedāja kaut ko šausmīgi aizliegtu, bet tomēr. Manai tīri cilvēciskajai izaugsmei tā bija pavisam cita pasaule. Agrāk un, iespējams, arī joprojām tas, ko cilvēki par muzeju zina (un es nebiju izņēmums) – tur ir zāļu uzraugi, kasiere, gidi, tur ir ekspozīcija, un viss. Bet to, kas ir muzeja pamats, kas ir krājums, – par to, sākot strādāt muzejā, man īsti nojausmas nebija.
Sākumā man bija jādara tāds tehnisks darbs, jāraksta uzskaites kartītes, jāatzīmē topogrāfija, jāievieto fotogrāfijas aploksnēs utt. Bet galvenais bija tas, ka es varēju strādāt ar reālo materiālu un ne tikai Vēstures nodaļā, bet arī citur – paskatīties, kas glabājas Arheoloģijas nodaļā un citur. Muzejā bija pieredzējuši speciālisti, no kuriem varēja mācīties, piemēram Velta Zobiņa, kas bija izcila numismāte, arī, kā toreiz teica, galvenā fondu glabātāja Ieva Cimermane. Pieminēju jau Vladislavu Urtānu, Lūciju Vankinu; noteikti jāatzīmē arī mana toreizējā vadītāja Vēstures nodaļā Māra Caune. Un tikai nedaudz par manu paaudzi vecākie kolēģi – Andrejs Vasks, Kristīne Ducmane. Man vispār vienmēr ir laimējies strādāt kopā ar ļoti labiem kolēģiem.
Es biju studiju trešajā kursā, kad no Vēstures nodaļas aizgāja kolēģe Rūta Muižniece uz toreizējo LPSR Mākslas muzeju (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), un man piedāvāja sākt strādāt par zinātnisko līdzstrādnieci. Kolēģe Rūta Muižniece bija strādājusi ar mākslas kolekcijām (gleznām, gravīrām, baznīcu koka skulptūrām), līdz ar to es to pārņēmu. Vēstures fakultāti pabeidzu. Pagāja vairāki gadi, un es nonācu Latvijas Mākslas akadēmijā, lai studētu mākslas vēsturi. Tas jau bija cits laikmets, es sāku studēt Atmodas laika priekšvakarā, 1986. gadā. Tā arī bija neklātiene, bet, beidzot akadēmiju, saņēmu pirmo neatkarīgās Latvijas bakalaura diplomu.
IZS: Kas bija tavs pirmais direktors?
AM: Pirmā direktore bija Aina Bišere, kas mani pieņēma darbā. Pēc tam bija Jevgēnijs Vanags, Ināra Baumane (direktore no 1983. līdz 2001. gadam) un tagad – Arnis Radiņš. Kad Arnis Radiņš kļuva par direktoru, es kļuvu par direktora vietnieci krājuma darbā.
IZS: Es pieņemu, ka brīdī, kad tu atnāci strādāt uz muzeju, 80. gados, ekspozīcijas muzejā tomēr bija tādas ideoloģiski pareizas.
AM: Jā. Bet jāsaka, ka muzejs ir centies būt godīgs – protams, cik to varēja atļauties padomju okupācijas apstākļos. Bija godīgs, komplektējot krājumu. Muzeja ekspozīcija tika veidota pēc hronoloģiskā principa. Muzejā ir izcilas arheoloģijas kolekcijas, kas tika eksponētas. Ja pareizi atceros, laikā, kad sāku strādāt muzejā, tika veidota senvēstures ekspozīcija. Tika jaukta nost ekspozīcija, kas attēloja rūpniecību 19. gadsimta otrajā pusē. Tapa jauna ekspozīcija par izglītību un kultūru 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Bet, protams, nonācām pakāpeniski līdz 1940. gadam un tam sekojošajām tēmām. Savukārt, kā mēs šodien teiktu, laikmetīgās vēstures periods tika rādīts aktuālu ideoloģizētu izstāžu veidā. Man ir jāatzīst, ka, ja man piedāvātu strādāt toreizējā Izstāžu nodaļā, kur nodarbojās ar padomju laika vēsturi, es nekad nepiekristu. Nepiekristu strādāt arī Masu nodaļā (atkal man jācitē tā laika nosaukumi), kur nepārtraukti vadīja ekskursijas.
IZS: Vadot ekskursijas, masu “izglītošana” jau bija jāievēro striktāk…
AM: Jā, bet es domāju, liela daļa kolēģu tomēr centās būt, sacīsim tā, atturīgi propagandas faktu bārstīšanā. Katram darbiniekam – arī tiem, kuri nestrādāja tā sauktajā Masu nodaļā, – muzejā toreiz bija savas dežūrdienas, kad bija jāvada ekskursijas. Viens piemērs. Skolas brīvlaikos brauca skolēnu vilcieni uz Latviju no Padomju Savienības, un tad viņus dzenāja pa visiem muzejiem. Tās ekskursijas skolēniem ātri apnīk, labāk viņiem gribētos izskriet pa Rīgu, un tad es parasti (un es nebiju vienīgā) darīju tā, ka tiku līdz 19. gadsimta izglītībai un teicu, ka Latvijā bija ļoti augsts lasītpratēju skaits, ja salīdzina ar pārējām Krievijas Impērijas daļām, – pateicoties mājmācībai, ka bērnu mācīšanai zemnieku ģimenēs izmantoja Bībeli, dziesmu grāmatas utt. Tad es tiku līdz 1905. gadam, parādīju gleznu ar 13. janvāra demonstrācijas apšaušanu Rīgā, pastāstīju par tā laika Latvijas skolotājiem un viņu lomu izglītībā un tā laika notikumos un tad teicu – nu, tālāko jau jūs paši zināt. Visi laimīgi, ekskursija beigusies.
Protams, ka viss ideoloģiskais fons bija, bet tas bija mēģinājums viltīgi apiet jautājumus, par kuriem negribējās runāt. Ne vienmēr to varēja darīt, un, lai nedomātu, ka viss bija tik rožaini, ir jāatceras, kādā režīmā mēs bijām spiesti dzīvot. Ar to, ka es nokļuvu Vēstures nodaļā, kur nodarbojās ar vēsturi līdz 1917. gadam, līdz Februāra revolūcijai (ja nekļūdos, tāda bija tā periodizācija), man palaimējās. Kā jau teicu, diez vai būtu gribējusi strādāt tur, kur bija jānodarbojas, šodienas vārdiem runājot, ar padomju okupācijas laiku.
Par gaisotni runājot, es domāju, ka, salīdzinot ar daudzām citām institūcijām tajā laikā, mūsu muzejs bija īpaša vieta. Par daudzām lietām, protams, skaļi nerunāja. Ar interesi klausījāmies, ko stāsta Jānis Ķirškalns, kurš pie mums strādāja ar dokumentu kopēšanas aparātu, kādu droši vien neviens vairs neatceras. Viņš bija bijis represēts, izsūtīts uz Sibīriju, bija patiess kultūras cilvēks, mīlēja vēsturi, savu Piebalgu; viņa māsa bija dzejniece un skolotāja Adina Ķirškalne. Jā, Jānis Ķirškalns bija Rūdolfa Blaumaņa muzeja “Braki” pirmais vadītājs.
IZS: Muzeja veidotās izstādes nāca arī pieņemt speciāla komisija?
AM: Jā, uz muzeju nāca Glavļits jeb pārstāvji no Galvenās literatūras pārvaldes. Taču tas īsti neietilpa manos pienākumos, ar to vairāk darbojās muzeja vadība.
IZS: Muzejā bija arī specfonds?
AM: Tad ir jāatgriežas 1946. gadā pie tā sauktās Muzeju lietas, kad tika apcietināts toreizējais muzeja direktors Jānis Blaumanis, kurš bija visai skandaloza persona un patiesībā nodarbojās ar muzeja priekšmetu izsaimniekošanu. Par tā laika notikumiem var izlasīt muzeja izdevumā “Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946”. Karnups tolaik bija Etnogrāfijas nodaļas vadītājs, kurš slēpa Latvijas vēstures relikvijas, cenšoties pasargāt no iznīcināšanas. Karnupu apcietināja, tiesāja. Sākotnēji piespriestais nāvessods tika nomainīts ar izsūtīšanu.
To visu var izlasīt jau pieminētajā manu kolēģu pētījumā un citu vēsturnieku publikācijās. Muzejā glabājas divas specfonda grāmatas – viena rakstīta 1946./1947. gadā, bet otra – 1948. gadā – kurās ierakstīja priekšmetus, kas pēc padomju ideoloģijas uzskatiem tika uzskatīti par “kaitīgiem un nevēlamiem”. Galvenokārt priekšmeti, kas attiecas uz 20. gadsimta 20.–30. gadiem, Latvijas armijas vēsturi, Neatkarības karu; priekšmeti ar Latvijas nacionālajiem simboliem. Pirms dažiem gadiem es sagatavoju publikāciju par gleznu kolekcijas veidošanos un pētīju ierakstus. No glezniecības darbiem specfondā nonāca Niklāva Strunkes, Ludolfa Liberta, Augusta Annusa, Veronikas Janelsiņas un citu autoru, kuri Otrā pasaules kara nogalē atstāja Latviju, dodoties bēgļu gaitās, gleznas. Nežēlastībā krita tādi latviešu mākslinieki kā Janis Rozentāls, Artūrs Baumanis un Rihards Zariņš, pat baltvācieši, piemēram, Jūliuss Dērings. Specfondā iekļāva arī sakrālās mākslas darbus. Tajā pašā laikā 1947. gadā daļa priekšmetu no Speciālās nodaļas tika nodoti Vēstures nodaļai. Nereti muzeja priekšmeti nonāca Etnogrāfijas nodaļā – arī tādi, kas neattiecās uz etnogrāfiju. Acīmredzot tas bija drošāk, jo kāds gan kaitējums padomju varai varētu rasties no etnogrāfiskajiem priekšmetiem!
IZS: Zini kādus gadījumus, kas Glavļitam bija jāatdod?
AM: Jā, tie bija traģiski zaudējumi mūsu kultūras mantojumam. Šādi saraksti glabājas arī LNVM. Viens piemērs no 1950. gada. Kad Speciālo nodaļu likvidēja, tika sastādīts viens no šādiem sarakstiem, kurā minētas fotogrāfijas un mākslas darbi, kuriem – te es citēju gandrīz burtiski – neesot muzejiskas nozīmes, bet esot kontrrevolucionāra nozīme, un kuri tāpēc ir jānodod Galvenajai literatūras pārvaldei iznīcināšanai. Bet liktenis (vai konkrēti cilvēki – to mēs nekad neuzzināsim) izlēma citādi, jo sarakstā iekļautās divas Voldemāra Vimbas Neatkarības kara tematikai veltītās gleznas netika nodotas un šodien atrodas LNVM gleznu kolekcijā.
Lai glābtu muzeja priekšmetus, bija gadījumi… Varbūt šis stāsts ir leģenda, bet varbūt arī ne, jo daudzi vecie darbinieki, arī citu muzeju pieredzējušie kolēģi, teica – nepievērsiet uzmanību tam, ka inventāra grāmatās, aprakstot kādu ordeni, sarakstītas visādas nesaprotamas dīvainības, jo tas darīts speciāli, lai pārbaudītāji nenojaustu, kas tas ir par ordeni vai kas tas ir par priekšmetu. Savukārt, kad es skatījos 1959. gada citiem muzejiem atdoto gleznu sarakstu, tur kā nododama Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam bija ierakstīta Helmuta Markvarta glezna ar nosaukumu “Latviešu baltgvardi atstāj Rīgu 1919. gada janvārī”. Tad man kaut kas smadzenēs noklikšķēja. Iedomājos, ka tā ir tā pati glezna, kura ar nosaukumu “3. janvāris, 1919” zināma tikai pēc reprodukcijām un kura ilgi uzskatīta par zudušu. Markvarts monumentālajā kompozīcijā interpretēja vēsturisko situāciju, kas bija izveidojusies 1919. gada 2. un 3. janvārī, kad Sarkanā armija tuvojās Rīgai un Latvijas Pagaidu valdība ar tai uzticīgajām nacionālā karaspēka vienībām bija spiesta pilsētu atstāt, attēlojot Atsevišķās (Studentu) rotas cīnītāju gājienu, pametot Rīgu pirms lielinieku ierašanās. Sazinājos ar Ingu Karlštrēmu, un izrādījās, ka glezna Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tiešām ir. Bija dažādi objektīvi apstākļi, kāpēc tas netika agrāk konstatēts. Daudzi šādi priekšmeti, inventarizējot kolekciju grāmatās, ir “zaudējuši” savu vēsturi; to varēja nenorādīt arī apzināti. Tāpēc darbs, ko paveica Toms Ķikuts un kolēģi, veidojot ekspozīciju muzeja Dauderu nodaļā un identificējot Kārļa Ulmaņa memoriālos priekšmetus, ir ļoti augstu vērtējams.
Atgriežoties pie specfonda, šķiet, ka pēc Speciālās nodaļas likvidēšanas specfonda īsti muzejā nebija – vismaz ne tajā nozīmē, kad priekšmeti būtu uzskaitīti kādā īpašā inventāra grāmatā. Kaut arī Vēstures nodaļa nodarbojās ar Latvijas vēsturi līdz 1917. gadam, nodaļas kolekcijās ietilpa priekšmeti, kas attiecās uz 20. gadsimta 20.–30. gadiem – porcelāna priekšmeti, Latvijas armijas formas tērpi un balvas, šī laika karogi, fotogrāfijas. Man pat kā jaunam cilvēkam neviens neliedza tos apskatīt. Cita lieta – šādas vēstures liecības nedrīkstēja eksponēt un publicēt, līdz ar to plašākai sabiedrībai tās nebija pieejamas. Tas, ka vēstures vērtības arī sarežģītā vēsturiskā situācijā tika saglabātas muzeja krājumā okupācijas laikā, ir muzeja darbinieku nopelns, kuri godprātīgi darīja savu darbu. Lāčplēša Kara ordeni, kurš glabājās Numismātikas nodaļā, gan pirmo reizi ieraudzīju tikai tad, kad muzejs 1988. gadā veidoja izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem” (LNVM krājumā ir viss pilnais apbalvojumu komplekts, kas piederējis ģenerālim Balodim).
IZS: 80. gadu sākumā par “mūsdienām” stāstījāt mainīgajās izstādēs…
AM: Ne tikai 80. gadu sākumā. Jā, tās bija tādas “ideoloģiski pareizās” izstādes, piemēram, “No kongresa līdz kongresam” – attiecīgi tika rādīti “padomju dzīves sasniegumi” no viena PSKP kongresa līdz nākamajam. Tomēr jāatzīst, ka šo izstāžu veidošanas gaitā komplektētās vēstures liecības arī šodien ir muzejam nepieciešamas, jo mums ir jāatspoguļo visa Latvijas vēsture. Protams, šodienas interpretācija ir cita.
IZS: Kurā brīdī 80. gados muzejā sākāt sajust, ka pārmaiņas būs?
AM: Noteikti spilgti to jutām 1987. gadā, un īpaši 1988. gadā. Bet tas noteikti bija līdzsvarā ar visu, kā mainījās situācija sabiedrībā. Muzejs bija aktīvs visos mītiņos, visās demonstrācijās, piemēram, pret metro; piedalījās aktivitātēs, kas bija saistītas ar Tautas fronti un Atmodu. Paši toreiz bijām vēstures līdzdalībnieki.
Jāmin izstāde “Latvija starp diviem pasaules kariem”, kas tika atklāta 1988. gadā. Tajā laikā notika arī karoga pacelšana Svētā Gara tornī. Sākumā bija plānots, ka izstādi atklās uz dažām nedēļām, bet tad apmeklētāju rinda stiepās no ieejas muzejā pils trešajā stāvā līdz Sāpju Dievmātes baznīcai, un mēs sapratām, ka cilvēki ir tik izslāpuši pēc tā, ka varam brīvi strādāt un brīvi runāt. Cilvēki gribēja šo izstādi redzēt, parādīt paaudzei, kura par to gandrīz neko nezināja, tāpēc nolēmām, ka šo izstādi saglabāsim ilgāk. Pagarinājām izstādi, un izveidojās situācija, ka mēnešiem nevarējām neko citu darīt; mēs vadījām ekskursijas gan muzeja darba laikā, gan ārpus muzeja darba laika. Un jāteic, to darījām ar prieku.
IZS: Kā ideja par šādu izstādi 80. gadu otrajā pusē radās?
AM: Tā nāca no Vides aizsardzības kluba. Viņi šo ideju rosināja, viņi gribēja rādīt savus savāktos materiālus. Lai šī izstāde būtu patiesi pilnvērtīga, muzejs nodrošināja zinātnisko koncepciju (te noteikti jāpiemin Arnis Radiņš). Beidzot bija iespēja parādīt sabiedrībai to krājuma daļu, ko gadu desmitiem nedrīkstēja eksponēt.
IZS: 70.–80. gados LNVM bija Metodiskais centrs, kurš nodarbojās ar Latvijas muzeju izglītošanu, metodiskā materiāla sagatavošanu.
AM: Jā. Metodisko centru vadīja Milda Leimane. Kad sāku strādāt, tā bija Metodiskā nodaļa. Tā tiešām bija metodiska palīdzība daudziem novadu muzejiem, notika arī jauno muzejnieku mācības; lekcijas lasīja Latvijas muzeju zinošākie speciālisti. Arī manai paaudzei nācās šos kursus apmeklēt un beigās vēl nokārtot eksāmenu. Kaut kas līdzīgs tālākizglītības kursiem, ko tagad rīko Latvijas Kultūras akadēmija.
Man tomēr vairāk gribas runāt par cilvēkiem, kuri gadu desmitiem muzejā strādāja, – tādi speciālisti kā Lūcija Vankina un Vladislavs Urtāns, kas vienmēr dalījās ar savu pieredzi. Varēja konsultēties Numismātikas nodaļā, Etnogrāfijas nodaļā, arī Restaurācijas nodaļā, kad tur sāka strādāt Sarmīte Gaismiņa. Restaurācijas darbu attīstījām arī Vecpilsētas ielā, kur tagadējā LNVM pārvaldībā tika izveidots Restaurācijas centrs. Sākumā bija iecere, ka sniegsim restaurācijas pakalpojumus arī citiem muzejiem, bet mūsu pašu krājums izrādījās tik liels, problēmu tik daudz un ēkas kapacitāte nepietiekama, ka praktiski to nevarēja īstenot. Vispār muzejnieki (te es domāju visus muzejus) ir atsaucīgi un problēmu risinājumam vienmēr var atrast atbalstu.
Runājot par pārmaiņām nozarē, kas notikušas kopš manas ienākšanas muzejā, jāmin attieksme pret krājuma glabāšanu – tā ir kā diena pret nakti. Nevar teikt, ka mēs 70.–80. gados darījām kaut ko sliktu, bet nebija tik daudz zināšanu, iespēju un pieredzes. Tagad pievēršam uzmanību tā sauktajai preventīvajai saglabāšanai – bezskābes kartons, bezskābes aploksnes, mikroklimats, piemēroti materiāli signēšanai.
IZS: Arī infrastruktūra, telpu atbilstība krātuvju vajadzībām.
AM: Jā, bet jāatceras, ka ne visiem muzejiem arī šodien ir jaunas un modernas glabātavas. Cenšas, protams, visi. Svarīga ir attieksmes maiņa, un tas ir noticis.
IZS: Kā tu īsi raksturotu muzeja un muzeju nozares situāciju, notikumus 90. gados? Latvija atgūst neatkarību, kas notiek muzejos?
AM: Es jau minēju pārmaiņas 80. gadu nogalē. Jā, mēs daudz ko nezinājām, varbūt nezinājām tīri faktoloģiskas lietas, bet iekšēji muzejs bija gatavs. Līdz ar to bijām gatavi arī tam nākamajam cēlienam – 90. gadu sākumam.
Protams, kā jebkurš pārmaiņu laiks, trakie 90. gadi nav labvēlīgs laiks kultūrai – ar to es domāju finansiālo nodrošinājumu. Sabiedrībai bija sarežģīts laiks. Visas naudu maiņas, katastrofāli mazās algas, arī muzeja attīstības iespējas, ko noteica finansējuma neesamība, jo, lai radītu ekspozīciju, nepieciešama nauda. Bet noteikti jāatzīmē, ka sākās starptautiskā sadarbība. 1991. gadā mums bija izstāde “Sāga par Latviju” Zviedrijā. Tā bija pirmā pieredze veidot tāda mēroga starptautisku izstādi. Es braucu uz izstādes demontēšanu. Par izstādi un muzeju bija liela interese. Izstāde notika Valsts vēsturiskajā muzejā Stokholmā.
Jā, viegls laiks tas muzejam nebija.
IZS: Pastāvīgo ekspozīciju uzreiz 90. gadu sākumā sākāt mainīt?
AM: Precīzi gadus nepateikšu, bet finansiālā situācija bija diezgan bēdīga. Man šķiet, ka dažām zālēm vēl noplūda griesti, bijām spiesti daļu ekspozīcijas demontēt. Un tad vienā brīdī izlēmām – labi, mums ir senvēstures ekspozīcija, kas balstās uz arheoloģisko priekšmetu kolekcijām, bet tālākos vēstures periodus atspoguļosim, stāstot, kā cilvēki dzīvo, kāda ir viņu ierastā vide, dzīvesveids, ikdiena, iedzīves priekšmeti. Proti, kā dzīvo latviešu zemnieks laukos un kā dzīvo muižnieks. Mēs uzrunājām apmeklētāju, stāstā par zemniekiem izmantojot muzeja bagātīgās etnogrāfisko priekšmetu kolekcijas. Muižnieku ikdienu rādījām, iekārtojot 19. gadsimta 30. gadiem raksturīgu muižas interjeru. Moderno 20. gadsimta sākuma pilsētu reprezentēja jūgendstila interjers. Secīgi tika atspoguļota Latvijas vēsture starpkaru periodā un Latvijas okupācija 1940./1941. gadā.
Bez tam muzejā darbojās divas pastāvīgās izstādes – “Nauda Latvijā” un “Sakrālā māksla”. Šī ekspozīcija pastāvēja līdz 2013. gada vasarai, kad pilī bija ugunsgrēks un ekspozīciju apmeklētājiem slēdza. Bija arī vairākas muzeja kolekcijās balstītas izstādes – “Sievietes pasaule”, “Vīrietis ir, bija un…” (nosaukumā bija daudzpunkti).
Organizējām arī daudzas nopietnās izstādes, stāstījām par staļinisma represijām, bija Kārlim Ulmanim veltīta izstāde, bija izstāde par Latvijas valsts apbalvojumiem. Noteikti jāpiemin projekts “Latviešu saknes”, veidojot virkni izstāžu par latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem, kuršiem un lībiešiem. Projekta noslēdzošā izstāde “Ceļā uz latviešu tautu” tika atvērta apskatei pagaidu ekspozīcijas telpās Brīvības bulvārī 32.
Manuprāt, veiksmīga izrādījās izstāde “Ai, padomju saule!”, kurai apakšvirsraksts bija “Padomju cilvēka sapņi un ikdiena” un kurā plaši izmantojām krājumu. Stāsts bija par to, kāds cilvēkam padomju laikā ir ideoloģiskais spiediens, kāda ir reālā dzīve, par ko padomju cilvēks uzdrīkstas sapņot.
Visus darbības virzienus nav iespējams uzskaitīt, taču muzejs bija varošs, daudzpusīgs, ar bagātīgām kolekcijām.
IZS: Kas mainās, kad nodibinās Muzeju asociācija, pēc tam – Muzeju Valsts pārvalde [MVP], tiek pieņemts Muzeju likums, sākas muzeju akreditācija?
AM: Muzeju likums un Noteikumi par Nacionālo muzeja krājumu tika pieņemti īstajā laikā. Bija nepieciešams tiesiskais pamats.
Pārmaiņu laikā, kad visu privatizēja un “prihvatizēja” un daudzi muzeji bija spiesti atstāt ēkas, kurās pirms tam bija darbojušies, likās, ka kaut kas slikts var notikt ar muzeju krājumu (te es nedomāju lielos muzejus), tāpēc šis solis pieņemt Muzeju likumu, krājuma noteikumus bija ļoti svarīgs, nodrošinot juridisko aizsardzību un arī krājuma darbā ieviešot kārtību. Birokrātija nevienam radošam cilvēkam nepatīk, bet tā ir vajadzīga.
Savukārt akreditācija bija labs stimuls paskatīties uz sevi no malas, izvērtēt stiprās un vājās puses, mainīties.
Par MVP runājot un vērtējot, jāatceras, ka tās bija 90. gadu beigas un bija vajadzība pēc nozares pārstāvniecības. MVP nodarbojās arī ar metodisko atbalstu, nodrošināja tālākizglītību. Arī šajā jomā, reorganizējot pārvaldi, tai paliekot par nodaļu pie ministrijas, tika veikta birokrātijas mazināšana (kā tolaik to nosauca).
IZS: Veicot reorganizāciju un nonākot pie pašreizējā modeļa, kad daļu MVP funkciju it kā veic Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļa, vērojama situācija, ka trūkst vienotas nozares balss.
AM: Tur es varētu piekrist, no vienas puses, lai gan arhīvs, bibliotēkas, muzeji – visi esam atmiņu institūcijas, kas glabā kultūras mantojumu.
IZS: Kas ir tavi nozīmīgākie notikumi muzeju nozarē, kas tev liek domāt, ka esi pareizajā vietā?
AM: Pirmkārt, tā ir pati nonākšana muzejā. Noteikti izstāde “Latvija starp diviem pasaules kariem”. Tā ir pieredze, ko esmu guvusi, veidojot izstādes kopā ar saviem kolēģiem un sajūtot, ka apmeklētājiem par to ir prieks. Tad tā ir mana saskarsme ar Ēveles draudzes mācītāja Antona Georga Boses zīmējumiem, rakstot grāmatu.
No lietām, ko negribas atcerēties, bet kas jāmin, ir 2013. gada jūnija nakts un pils degšana. Tā nakts un viss, kas tās laikā notika, kas notika pēc tam. Kad saproti, cik tas viss ir trausls. Arī skatoties šodienas Ukrainas kontekstā – tas ir mirklis, un to visu var zaudēt. Bet tajā konkrētajā brīdī bija iestājies tāds racionāls miers, kas mani pašu pārsteidza. Pateicība ugunsdzēsējiem, ka mēs (Arnis Radiņš, Jānis Garjāns, vēl kolēģis Jānis Ķīkulis un es) nākamajā rītā drīkstējām ieiet zālēs, kur tecēja ūdens, kur bija iekārtota izstāde “100 Latvijas relikvijas” un noņemt tos eksponātus. Tad aiziešana no pils uz pagaidu telpām. Tas bija jādara, kaut bija skumji, un 2014. gada rudenī, klīstot vienatnē pa tukšajām Rīgas pils telpām, dziļā vientulībā kārtīgi izraudājos.
Protams, realizētais muzeja sapnis – Pulka ielas krātuve.
Šobrīd esam atgriezušies pilī. Pašlaik ir fantastiska iespēja apskatīt pils rekonstrukciju. Ar ekspozīcijām pakāpeniski atgriezīsimies, sākot ar šī gada rudeni. Patiesībā man grūti šķirt sevi no muzeja dzīves.
Vēl noteikti gribu uzsvērt, ka muzejnieks ir ekskluzīva profesija ar savu kopības sajūtu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs