Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā sākās tava sadarbība ar muzeju nozari?
Inga Jēruma: Tas bija 1997. gads. Es tajā laikā vairs nestrādāju laikrakstā “Teātra Vēstnesis”, bet veidoju laikrakstu biedrībai “Ziemeļblāzma”. Daudz rakstīju par atkarībām, jo 90. gados sāka atklāti runāt par atkarībām – ko ar tām darīt. Narkologs Jānis Strazdiņš daudz izdarīja šajā jautājumā, arī noslēdza daudzas starptautiskas vienošanās, kuras ir spēkā joprojām. Bet man vajadzēja vēl kaut kādu darbu, jo 90. gados viss galvenokārt bija uz projektiem. No mūsu bijušās “Teātra Vēstneša” maketētājas uzzināju, ka viņa lasījusi informāciju, ka tiek plānots izdot žurnālu “Muzeju Vēstnesis” [“MV”] un ka vajadzīgs redaktors. Es piezvanīju, šķiet, runāju ar Jāni Garjānu; bija tikšanās, teicu, ka vienu mazu avīzīti jau taisu un ka varētu pamēģināt arī veidot “MV”. Vienojāmies par sadarbību.
Es biju muzejus apmeklējusi daudz un regulāri gāju uz jaunajām izstādēm, kas tajā laikā piederēja pie tāda inteliģences komplekta. Bet par muzeju nozari kopumā daudz neko toreiz nezināju, un sākumā nebija ne jausmas, par ko būs jāraksta. Toreiz mēs atradāmies Latvijas Kara muzejā, Smilšu ielā. Tikko bija nodibināta Muzeju Valsts pārvalde, tur strādāja Jānis [Garjāns], Anita [Jirgensone] un Inta [Bušmane]; Gundega [Dreiblate] atnāca pēc tam, Inta aizgāja prom. 1998. gadā iznāca “MV” pirmais numurs, un žurnālu izdevām 12 gadus.
Sākot strādāt, es Jānim Garjānam prasīju, kas ir tās lietas, kuras man jāzina, lai neizdarītu kādu baigo kļūdu. Un viņš man pateica vienu – nebūtu vēlams sanīsties ar divām personām, kas bija granddāmas, – Klāru Radziņu un Annu Jurkāni.
IZS: Un nevis ar Aiju Fleiju?
IJ: Ar Fleiju mēs diezgan ātri sapratāmies. Braucām uz kādu pasākumu Daugavpils muzejā un pa ceļam daudz runājāmies. Viņa mani sāka uzreiz uzrunāt uz “tu”, es – tāpat. Arī ar abām granddāmām attiecības bija labas.
Tā es sāku strādāt “MV”. Sākumā man tekstus maketēja dēls, bet tad viņš mani iemācīja to darīt un pārliecināja, kas es pati tikšu galā. Tā es iemācījos maketēšanas programmas, bilžu skenēšanu u. c. tehniskas lietas. Ar Jāni Garjānu, sevišķi sākumā, vienmēr saplānojām numura saturu, tad jau tālāk es pati.
IZS: Sākumā laikam visi kopā mēģinājāt saprast, kā un par ko rakstīt?
IJ: Jā, “MV” iznāca reizi mēnesi, un tas apjoms nebija liels. Notikumi jau visu laiku bija – Starptautiskā muzeju diena, aptaujas ar 25 gadus muzejos nostrādājušajiem speciālistiem, Muzeju nakts, jaunās ekspozīcijas. Braucu uz akreditācijām, tur atkal bija, par ko rakstīt. Bija arī muzeju gada pārskati. Tos daudzos skaitļu kalnus katru gadu palīdzēja pārbaudīt Anita – es lasīju, viņa ar pirkstu vilka līdzi. Viens to nemaz nevar paveikt! Man bija arī labi autori, kuriem varēja palūgt uzrakstīt viedokļus, un gandrīz neviens neatteica.
IZS: Pie tevis nonāca arī tādas ziņas kā Latvijas Muzeju padomes lēmumi, akreditācijas lēmumi. Kādi bija atlases kritēriji šādiem materiāliem?
IJ: Jā, tos jau bija visvienkāršāk dabūt. Piemēram, Muzeju padomes lēmumu izlasīju un izlēmu, kas no tā publicējams. Vai arī Jānis Garjāns minēja, ka nolēma tādu un tādu lietu, par to varētu uzrakstīt. Tad skatījos, kurš to varētu. Grūtāk gāja ar lauku muzejiem, kuri maz sūtīja jaunumus. Muzeji ārpus Rīgas bieži nenovērtēja, ka tas, ko viņi dara, ir svarīgi, ka ir ieguldīts darbs, ekspozīcija ir uztaisīta un par to būtu labi informēt arī citus.
Bija arī ārzemju braucēji, kas pēc tam kaut ko “MV” rakstīja par pieredzi muzejos. Es pati vienu gadu pilnīgi nejauši, ciemojoties pie draugiem Briselē, trāpījos tur Muzeju nakts laikā. Atbraucot man bija materiāls “MV”. Piemēram, Anita Jirgensone divus mēnešus bija mācībās Vašingtonā un sūtīja informāciju “MV”.
Bet “MV” formāts nebija liels, un informācijas pietika. E-pasti parādījās pēc 2000. gada, pirms tam visa korespondence notika pa pastu, īpaši ar reģionu muzejiem.
Braucot pa reģionu muzejiem, es bieži vien apvaicājos ne tikai par muzeju spokiem, bet arī par to, ko muzeji domā par “MV”. Protams, par spokiem viņi runāja labprātāk!
Akreditāciju braucieni bija forši. Akreditācijas komisijas uzņemšana, it īpaši sākumā, skaitījās liels notikums. Tie Latgales cilvēki vispār ir neaprakstāmi! Tur es iemācījos taisīt sāļo torti. Tā bija tik garšīga torte no aknām – aknu plāceņi un pa vidu viss kaut kas sasmērēts. Izskatās kā tādas lielas aknu pankūkas. Kopš tās reizes vairākus gadus biju aizrauta ar sāļo toršu ideju. Un tas nāca no Latgales Kultūrvēstures muzeja akreditācijas uzņemšanas.
IZS: Tu brauci līdzi akreditācijas komisijai kā korespondente, lai pēc tam rakstītu par aktualitātēm?
IJ: Jā, man pat šķiet, ka es dažreiz rakstīju arī citiem izdevumiem par kādām muzeju aktualitātēm. Tas bija skaists un raibs laiks, jo tu biji nemitīgā kustībā.
IZS: Kā izplatījāt “MV”?
IJ: Es tagad tiešām neatceros, cik liela mums bija tirāža. Bet es pati sūtīju muzejiem izdevumus. Mums bija sapirktas lielās aploksnes, es pati izdevumus liku aploksnēs, līmēju virsū abonentu adreses, liku iekšā lielajā mugursomā un gāju uz pastu sūtīt. Obligātos piecus eksemplārus nogādāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tā tas bija visus tos gadus, kamēr nepārgājām uz digitālo variantu.
IZS: Kur jūs drukājāt “MV”, kamēr tas iznāca papīra formā?
IJ: Maketu vedām uz nelielu tipogrāfiju Pērnavas ielā pie Teņa Niguļa. Viņš pēc tam strādāja Latvijas Universitātes izdevniecībā. Pēc tam, mainoties Latvijas Muzeju biedrības [LMB] valdei, mainījās arī izdevniecības.
IZS: Kurš finansēja šo izdevumu?
IJ: Valsts kultūrkapitāla fonds [VKKF].
IZS: Katru reizi bija jāraksta projekti izdošanai?
IJ: Jā, parasti šos projektus rakstīja Jānis vai Anita un prasīja finansējumu visam gadam. Tad bija viens gads, kad VKKF iedeva projektā naudu speciāli tehnikai. (Man pat ir saglabājusies klaviatūra no tiem laikiem! Kad gāju projām, tehnika savu laiku bija nokalpojusi un norakstāma, tāpēc dabūju līdzi datoru un klaviatūru.)
Tad sākās Baltijas Muzeoloģijas skola, kuru organizēja Anita, viņa arī sagatavoja materiālus publicēšanai “MV”.
Man ļoti patika tajā kompānijā būt un “MV” veidot. Nav divu vienādu muzeju, muzeji ir tik atšķirīgi, un tas mani vienmēr fascinēja.
IZS: “MV” vairāk bija informatīvs izdevums. Tas, ko mēs tagad sauktu par muzeju kritiku vai toreiz – par muzeju analīzi, tur tomēr tik daudz nebija.
IJ: Jā, izvērtējuma bija pamaz. Rakstot par Baltijas Muzeoloģijas skolu, analīze parādījās tajā, ko kāds lektors par kādu nozares attīstības tendenci vai aktuālām lietām bija teicis. Par kritiku mēs savukārt daudz runājām, bet tā izrādījās pilnīgi neiespējamā misija. To es sapratu jau pirmajos gados. Diezgan bieži braucu līdzi uz jaunu izstāžu vai ekspozīciju atklāšanām, un bija vērojams, ka klātienē visiem kolēģiem viss patīk, visi slavē, bet tad iekāpj busiņā, un, braucot mājās, sākas kritika. Es teicu – varbūt tad vajag ņemt un analizēt, rakstīt, bet uzreiz bija Jāņa jautājums – kurš tad to uzdrīkstētos publiski darīt? Bija pat ideja, ka varētu recenzijas rakstīt anonīmi, bet sapratām – nē, tāpat atšifrēs. Bija žēl, ka kolēģi viens otram atklāti neko neteica vai teica kaut kā ļoti maigi, un nebija iespējams veidot šo domapmaiņu. Starp citu, kad Aija Fleija bija LMB vadītāja, viņa runāja, ka publiska muzeju analīze būtu vajadzīga. Tomēr tā doma par kritiku “MV” tā arī nerealizējās.
IZS: Pāršķirot “MV”, var just, ka neliela nozares procesu analīze ieskanējās intervijās. Man atmiņā ir Jura Alkšņa ieraksti, kas brīžiem varēja būt arī nedaudz kritiski. Vai pa “MV” gadiem bija izveidojies savs regulāro rakstītāju loks?
IJ: Diezgan daudz rakstīja Arnis Radiņš, ļoti atsaucīga vienmēr bija Agrita Ozola, Anita Meinarte, Inese Kaire, Rūta Kārkliņa. Tāpat Imants Lancmanis labprāt atsaucās, ja lūdzu, teiksim, izlasīt, ko esmu uzrakstījusi, un pārbaudīt, vai tur viss ir pareizi. Jānim ik pa laikam bija idejas, ka derētu viedoklis par to vai citu tēmu, viņš arī ieteica, kam to jautāt. Diezgan bieži un regulāri Anna Egliena deva tēmas un piedalījās ar savu aktivitāti. Ja vajadzēja fiksās idejas, varēja muzejnieku viedokli palūgt pa telefonu. Bet tāda rakstītāju tīkla, kuriem varētu piezvanīt un pateikt – uzraksti man to un to –, man nebija. Bet nebija arī īsti vajadzība toreiz, jo paši muzeji regulāri iesūtīja informāciju publicēšanai.
IZS: Kopš kura brīža “MV” nosacītā redakcija bija Kaļķu ielā, kur bija Muzeju Valsts pārvaldes birojs?
IJ: Gadu neatceros, bet vieta man tur bija, un tur bija forši.
IZS: Laikam varam tomēr teikt, ka, pat ja “MV” vairāk bija informatīvs izdevums, tad tomēr tajā brīdī nepieciešamajā formā informēja muzejus par nozarē notiekošo un veicināja nozares domapmaiņu, tāpat nedaudz arī sagatavoja augsni domai par to, ka muzeju kritikai un apskatiem jābūt. To mēģināja darīt arī LMB, sākot ar 2011. gadu, mājaslapā ieviešot blogu sadaļu.
IJ: Es domāju, jā. Cilvēkiem, kas mums rakstīja un kas mūs lasīja, veidojās viedoklis no izlasītā, veidojās viedoklis par to, ko dara citi muzeji.
IZS: Droši vien “MV” loma bija atšķirīga, raugoties arī no tā, vai lasītāji bija reģionu muzeji, lielie Rīgas muzeji vai pavisam mazas iniciatīvas, kas tikai apsvēra ideju kļūt par muzejiem.
IJ: Jā, noteikti.
IZS: Tu, veidojot “MV”, biji muzeju nozarē līdzdalīga, tomēr lielākoties ar skatu no malas. Kas ir tavi spilgtākie notikumi nozarē vai novērojumi šajos gados par muzeju nozarē notiekošo? Tāds skats no malas.
IJ: Kopš vairs nav “MV”, ļoti daudz par muzeju nozari neesmu domājusi. Sākumā gan vēl ilgi lasīju “Kultūras Dienā” un visur, kur parādījās ziņas par muzejiem. Es sāku rakstīt grāmatas, un man bija pilna galva ar citām lietām.
Man pašai likās interesants laiks, kad muzeji pārgāja uz interaktīvāku pieeju savā darbā – gan izglītībā, gan ekspozīcijās. Bija interesanti vērot ārzemju braucienos, kā notiek mācīšanās, piemēram, mākslas muzejos, kā bērni ekspozīcijā bariņā sēž uz grīdas, runā, zīmē. Tas toreiz likās ļoti interesanti un forši, ka tā var darīt.
Interesants laiks bija arī tad, kad tikko sākās runas par muzeoloģijas studijām Latvijā. Tad vienā brīdī kāda mana draudzene, mākslas zinātniece, teica, ka muzeoloģija nav nekāds priekšmets. Es teicu – ja ir mākslas zinātne, mākslas vēsture, kāpēc nevar būt muzeoloģija? Savukārt Jānis Garjāns vienmēr uzsvēra trīs muzeja sastāvdaļas – ekspozīciju, krājumu un pētniecību. Ja runa ir par pētniecību, tad muzeoloģija ir tieši tā lieta, kas redzesloku var paplašināt. Tas arī bija kaut kas jauns, par ko interesējāmies un virzījām uz priekšu, par to rakstījām “MV” un skaidrojām, kas tas ir un kāpēc tas ir svarīgi.
IZS: Tu esi arī rakstniece, vai esi ietekmējusies no muzeju tēmas kādā no saviem literārajiem darbiem?
IJ: Manas dokumentālās grāmatas ir par aktieriem, aktieru bērniem. Ir viena smieklīga lieta, kas notika muzejā, bet nav ar muzeju kā nozari saistīta. Kad Vairai Vīķei-Freibergai beidzās otrais prezidentūras termiņš, kādā muzeja pasākumā, kurā bija arī Una Balode, es viņai teicu: “Tik žēl, ka Vairai jāiet prom!” Bet Una saka: “Tas jau ļoti vienkārši – vajag jauno prezidentu ievēlēt un uztaisīt impīčmentu, un tad Vairu ievēlēt atkal, jo pa vidu viens prezidents būtu jau bijis.” Vienā no savām “lubenēm”, kuras rakstu kā Margarita Grietēna, “Polonēze ar prezidentu”, es šo sižetisko līniju esmu izmantojusi. Man ir par kalniem, par cirku, žurnālistiku – tām nozarēm, kuras es pārzinu. Taču nupat uzrakstīju nelielu stāstu arī par muzeju, kur ieliku šo to no savas pieredzes.
Ingas Jērumas (Margaritas Grietēnas) grāmatas "Zilās kurpītes noslēpums" atklāšana Farmācijas muzeja pagalmā. 2010. gads. Ingas Jērumas privātais arhīvs
Grafiskais dizains: Edvards Percevs