Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzeju nozarē?
Indra Vilistere: Esmu mācīts muzejnieks – Latvijas Valsts universitātē. Padomju laikā mums viena specialitāte bija muzejmācība. Pēc studijām trīs obligātos gadus strādāju skolā un pēc tam dabūju darbu Valmieras muzejā. Tā turpinu muzejos strādāt, vairs gan ne Valmierā.
IZS: Tu jau pēc vidusskolas beigšanas zināji, ka gribi strādāt muzejā?
IV: Nē, pa vidu vēl bija domas par arheoloģiju, kā tolaik daudziem, bet, kad universitātē bija jāizvēlas specialitāte, bija jau skaidrs, ka gribu strādāt muzejā.
IZS: Kurā gadā tu sāki strādāt Valmieras muzejā?
IV: 1988. gada vasarā.
IZS: Gandrīz jau pārmaiņu laikā. Kā bija nonākt muzejā vēl padomju laikā? Bija vēl jūtama padomju laiku ideoloģija?
IV: Patiesībā, nē. Es nokļuvu muzejā tieši pārmaiņu brīdī, kad viss mainījās. Un tas man ļoti patika. 1988. gada vasara, Burtniekos bija “Lāčplēša” uzvedums, un augustā es sāku strādāt muzejā. Tas pārmaiņu vilnis bija jau sācies. Tas, ka oficiāli tur vēl daudz kas nebija, tā ir cita tēma. Bet galvā, prātos bija kas pilnīgi cits.
IZS: Par muzeja saturu runājot – ekspozīcijas tajā laikā vēl joprojām bija vecās, ar visām padomju laika nodevām?
IV: Man šķiet, ka es vēl pieredzēju ekspozīciju ar 11 komjauniešiem, bet drīz vien tā ekspozīcijas daļa arī nomainījās. Mēs ātri vien (tas varēja būt 1989. vai 1990. gads) novācām ekspozīciju un uzlikām izstādi par 20. gadsimta 20.–30. gadiem Latvijā, jau ar citādu skatu punktu. Iespējams, ka šodien tas neliktos nekas īpašs, bet toreiz, man šķiet, mēs diezgan daudz atļāvāmies. Vēl atnāca partijas komitejas ideoloģiskais sekretārs, bija ļoti nikns, bet izdarīt vairs neko viņš nevarēja. Toreiz muzeja pažobelēs bija nobāzts viss, kas bija ekspedīcijās savākts, arī par 20. gadsimta 20.–30. gadiem, un mums bija, ko izstādē likt.
IZS: Pirms tam šis materiāls atradās specfondos?
IV: Pat nē, tas materiāls pirms tam nebija reģistrēts. Bija bijis tā, ka tad, kad nāca komisija, šis krājums bija jāaizved kaut kur citur, jo padomju laikos, kā kolēģi stāstīja, pārbaudītāji gāja un paši taisīja durvis vaļā, skatoties, kas muzejā glabājas.
IZS: Latvija atgūst neatkarību – kā mainās sajūta un darbs muzejā?
IV: Sajūta bija tāda, ka varam aizvākt visu, kas ir lieks un traucējošs, ka ir iespēja visu mainīt, daudz ko nevajadzīgu atmest, ir milzīga brīvība darīt. Tāds laiks, kad tu saproti, kas bija tas, par ko studiju laikā, lekcijas lasot, Latvijas, Rīgas vēstures pasniedzēji dziļi ievilka elpu, paskatījās griestos, uztaisīja pauzi un tad runāja tālāk, kā bija jārunā. Kad nāca šie pārmaiņu laiki, tad mēs ļoti labi sapratām, kuras bija tās vietas, kurās viņi pauzēja un kur mums pašiem bija jāizdomā, kā tas ir.
Tas bija laiks, kad sāka pārskatīt daudzas lietas un, izejot no tā, taisīt muzeja ekspozīcijas un izstādes. Sākumā jau vairāk izstādes. Jo naudas bija drausmīgi maz, un tik radoši, kā tajā laikā bija jāstrādā, nevienā citā brīdī nav bijis. Bija brīži, kad pat papīra nebija izstāžu noformēšanai, mēs daudz ko griezām uz otru pusi. Viens no stāstiem par šo laiku ir, kā mēs košļājamās gumijas, kas tolaik bija nopērkamas, izmantojām, lai piestiprinātu planšetēm materiālus un attēlus. Mēs košļājām košļājamo gumiju, lai dabūtu ārā cukuru un garšu, bet masa bija izmantojama stiprināšanai. Pārmaiņu laiks bija tiešām interesants.
IZS: Vai muzeja kolektīvā bija arī kaut kāda pretestība jaunajam laikam vai visi bija “uz viena viļņa”?
IV: Pilnībā uz viena. Pat kolēģe, kas bija krieviete un kurināja krāsnis, bija uz tā paša viļņa. Mums nebija iekšējo nesaskaņu, kad kādam liktos, ka būtu jābūt savādāk vai pa vecam. Bija tāda sajūta – bez bailēm. Neskatoties uz to, ka puča laikā Valmierā priedēs pie karaspēka daļas bija izrakta paliela bedre.
IZS: Kāpēc?
IV: Mēs uztvērām – tā kā tā tika izrakta pie karaspēka daļas, tas mērķis ir diezgan skaidrs. Jo karaspēka daļa Valmierā vēl bija ilgi. Kam rok nevis tranšeju, bet lielu bedri?
Viss notika vienlaikus, bet bija sajūta, ka atpakaļceļa nav. Mēs nebijām ar mieru atgriezties pie iepriekšējās kārtības.
IZS: Vai muzejs mēģināja dokumentēt to laiku, tā laika notikumus?
IV: Gribētos, ka mēs to būtu darījuši, bet tā sajūta un katra diena bija tik intensīva, ka neviens to tā īsti nepiefiksēja. Esot vēsturniekam, tu tajā brīdī saproti, ka vajadzētu rakstīt dienasgrāmatu, bet nav laika.
IZS: Kad sāki strādāt muzejā, tas uzreiz bija darbs ar krājumu?
IV: Nē, sāku strādāt kā zinātniskais darbinieks. Mana pirmā ekspedīcija ar kolēģiem bija Mazsalacā. Bet vispār es biju zinātnieks, pētnieks, organizēju izstādes, rakstīju rakstus. Tādā kapacitātē es strādāju muzejā sešus gadus. Tikai pēc tam sāku strādāt ar krājumu.
IZS: Tu vēl paspēji muzeja ekspedīcijās iet.
IV: Jā. Mēs ekspedīcijās gājām līdz 1995. vai 1996. gadam, katru gadu vasarās.
IZS: Pēc neatkarības atgūšanas – kurā brīdī Valmieras muzejs sāka sadarboties ar citiem muzejiem, stājās Muzeju biedrībā?
IV: Jā, Muzeju biedrībā iestājāmies, bet, kurā gadā tas notika, man jāprecizē. 90. gadu vidū mēs, Vidzemes muzeji, sākam regulāri rīkot tikšanās, man šķiet, sākumā pat reizi mēnesī. Braucām viens pie otra ciemos, rādījām, ko un kā mēs darām, un tādā veidā apmainījāmies ar pieredzi, radās jaunas idejas. Vairāk nekā piecus gadus mēs šādi darbojāmies kopā.
IZS: Latvijas Muzeju biedrības arhīvā es savulaik atradu materiālus, ka Indra Vilistere un Gunita Čakare 1995. gadā ir bijušas garākā pieredzes apmaiņā Dānijā. Arhīvā ir arī jūsu abu atskaites par braucienu.
IV: Cik labi, ka kāds šādu informāciju ir saglabājis, jo es visu laiku nevarēju atcerēties, vai es biju Dānijā 1994. vai 1995. gadā. Jā, pieteikšanās tika izsludināta, man šķiet, janvārī, es vēl teicu: “Kur tad nu no viena maza muzeja – nav ko rakstīt!” Bet direktore teica: “Tev gabals nokritīs? Dari!” Tad nu Gunita kā restauratore un es kā pētniece pieteicāmies divu mēnešu mācību programmai Dānijā. Paldies šim projektam. Tas ir milzīgi svarīgs projekts manā dzīvē.
IZS: Šo iespēju pieteikties sludināja Latvijas Muzeju biedrība?
IV: Jā.
IZS: Arhīvā ir arī vēstule Jānim Garjānam jūnijā, kad jūs jau esat atgriezušās un ziņojat, ka mācības beigušās, jūsu atskaites ar ieteikumiem saņemtas, visi apmierināti.
IV: Pie tam – man tās vispār bija pirmās ārzemes ārpus bijušās Padomju Savienības, ar visiem kultūršokiem. Uzņemšana bija ļoti iespaidīga. Es nezinu, vai, aizbraucot kolēģiem no Rīgas muzejiem, tas liktos tik iespaidīgi, bet droši vien – arī. Man tā bija milzīga pieredze un iespēja redzēt dažādus muzejus, dažādas vietas un daudz ko uzzināt. Tā kā tas bija Dāņu demokrātijas fonda finansējums, mums daudz ko mācīja arī par demokrātiju Dānijā, un tas bija ļoti labi, jo parādīja, kā darbojas politiskā sistēma Dānijā. Daudz mācījāmies par Dānijas muzeju pārvaldību – kā muzeji pieņem lēmumus, kā tiek pieņemti lēmumi naudas sadalīšanā muzejiem. Piemēram, kad 30 muzeji pretendē uz noteiktu naudas summu, pie mums balso, kuram ir labākais projekts un kuram būs lielāks finansējums, savukārt dāņi runā ilgi un daudz, kamēr visi piekrīt, ka jādot konkrētiem muzejiem, bez balsošanas. Daudz uzzinājām par valsts kopējo finansējumu muzejiem, par vietējo finansējumu, par izglītības darbu un programmām muzejos. Apmeklējām restaurācijas centrus novados. Varēja uzzināt par visiem muzeju darbības aspektiem, vajadzēja tikai pajautāt. Jau iepriekš, gatavojoties braucienam, vajadzēja uzrakstīt, kas katru no mums interesē, un bija izveidota speciāla programma, bet programmas gaitā vēl kaut kādas nianses nāca klāt. Mēs brīžiem ar Gunitu bijām kopā vienā pilsētā, vienā muzejā, bet brīžiem katrai bija sava programma. Gunita vairāk bija restaurācijas centros. Brīžiem satikāmies. Divi mēneši tomēr ir neīss laiks.
Līdzīgu mācību programmu gadu vai divus iepriekš bija izgājuši arī kolēģi no Valmieras bibliotēkas. Mēs turpmāk visus gadus un joprojām daudzās lietās sadarbojamies. Mums ir vieglāk vienam otru saprast, jo mēs bijām izgājuši līdzīgu mācību kursu.
Man toreiz bija 33 gadi, kad bija šīs mācības, un bija skaisti, bet arī sajūta, ka tev iedod makšķeri, nevis zivi.
Divus gadus vēlāk, 1997. gadā, dāņi atveda manu pirmo datoru un lāzerprinteri, kurš strādāja vēl ilgus gadus. 1997. gada atskaite muzejam jau ir drukāta ar datoru. Direktore sēdēja blakus, un mēs rakstījām pirmo atskaiti.
IZS: Vienā no jūsu atskaitēm tiek minēta arī Dānijas muzejnieku skola, par ko jums arī stāstīja.
IV: Jā, viņiem jau tolaik bija muzejnieku vasaras skola.
IZS: Vai jūsu pārvestā pieredze kaut kā ietekmēja arī to, kā pēc tam veidojās muzejnieku tālākizglītība Latvijā, vai tas tā paralēli tomēr attīstījās?
IV: Iespējams, bet neņemos apgalvot. Varbūt kā mazs apstiprinājums – jā, tas ir nepieciešams. Es domāju, ka, visdrīzāk, tas viss jau virmoja gaisā, ka ir jāatrod forma, kādā veidā mēs, muzejnieki, izglītojamies.
IZS: Atgriežoties 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā – kāds bija piedāvājums muzejniekiem tālākizglītoties?
IV: Muzeju biedrība organizēja lekcijas, braucām klausīties visu, ko vien piedāvāja. Ir tāda sajūta, ka 90. gadu sākumā un arī jau nedaudz vēlāk visu laiku tika piedāvāts viss kaut kas, lai mēs kā profesija attīstītos, lai mēs uzzinātu jaunas lietas. Sākot ar ļoti specifiskām lietām, piemēram, izstāžu veidošanu, pētniecību u. tml., un beidzot ar etiķetes lekcijām, jo bija jāsaprot, kā reaģēt un uzvesties dažādās situācijās, kas notiek muzejos. Es, katrā ziņā, to laiku atceros kā intensīvu tālākizglītošanās laiku, kad vairākas reizes gadā braucām klausīties, darboties un mācīties arī projektu ideju izstrādi un projektu rakstīšanu. Sākumā mūs šausmīgi kaitināja vārds “projekts”, bija jāpierod pie šīs domas, ka katra lieta ir projekts. Bija jāsaprot, kad ir projekts un kad, piemēram, peļņas pasākums. Kad sākumā projektos dabūjām kādus 400 latus, tas jau likās daudz – kā tad tagad ar tik lielu naudu tikt galā? Tālāk jau pieradām – tikām pie miljona, un kopā ar atbalsta komandu, kas ir pašvaldībā, arī varēja tikt galā. Bet sākumā soli pa solim viss bija jāiemācās. Aizpildījām robus gan vēstures lietās, gan specifiskajās muzeja lietās, gan digitalizācijas lietās. Visu laiku kaut kas bija jāmācās.
IZS: Tu minēji direktori, kura tevi 1995. gadā pamudināja pieteikties mācībām Dānijā. Kas bija tava pirmā direktore?
IV: Tajā laikā Valmieras muzeju vadīja Mirdza Salnīte, kura bija direktore no 1972. līdz 1999. gadam. No viņas puses vienmēr arī bija atbalsts, ka jābrauc uz citiem muzejiem, uz lekcijām, semināriem, konferencēm. No vadības atbalsts bieži vien bija arī transporta veidā. Bet daudz bija atkarīgs arī no katra paša – ko un cik tu gribi redzēt un iemācīties. Tas viss bija izdarāms.
IZS: Kāda bija muzeja un pašvaldības sadarbība 90. gados? Nebija nekāda spiediena uz satura, izstāžu lietām?
IV: Man šķiet, ka nebija. Drīzāk problēmas bija par naudu. Mums bija ļoti savdabīgs stāvoklis – mēs bijām izvietoti pilsētai piederošās ēkās, bet ilgu laiku skaitījāmies rajona muzejs. Nauda darbībai bija no rajona puses, bet nedeva naudu ēku remontam. Pilsēta savukārt saka – jūs esat rajona muzejs, mums jums ēkas nav jāremontē. Bija tāds pingpongs. Kad pilnībā kļuvām par pilsētas pašvaldības muzeju, tad dzīve kļuva harmoniskāka.
Bet mēs vienmēr bijām iestāde gan pilsētai, gan rajonam, uz kuru vest viesus, mēs bijām tie, kas vadīja ekskursijas gan pa pilsētu, gan pa rajonu. Jebkuru viesi uzņemot, vajadzēja parādīt, ka mēs esam kulturāla tauta, un muzejs, mūzikas skola, bibliotēka, kultūras centrs bija vietas, kuras vēl, bez industriālajām un ekonomikas vietām, rādīt. Tāpēc bija atbalsts, un patiesībā mēs labi dzīvojām, jo brīžiem pat valsts muzeji atzina, ka mēs varam izdarīt vairāk, ka mums ir lielāks atbalsts no pašvaldības, kad nav jādala finansējums no kopējā maka. Iespējams, ka tā arī tas bija. Diezgan lieli ieguldījumi bija kādā no iepriekšējām ekspozīcijām 90. gadu beigās, kad 70 tūkstoši latu pašvaldībā bija liela nauda ekspozīcijai.
Varam teikt, ka Valmieras muzejam atbalsts no pašvaldības ir bijis vienmēr. Jau jaunākos laikos, piemēram, vienmēr tika atjaunināts arī muzeja darbībai nepieciešamais tehniskais aprīkojums, viss, kas nepieciešams digitalizācijai. Krājuma digitalizācijas lietas varējām darīt paši. Es zinu, ka daudziem muzejiem bija piegājiens visu pasūtīt kā ārpakalpojumu, bet mēs krietni ietaupījām, darot paši.
IZS: 90. gados izveidojas Muzeju biedrība, 1997. gadā tiek pieņemts Muzeju likums, tiek izveidota Muzeju Valsts pārvalde, sākas akreditācijas process. Kā tas viss ietekmē sajūtu par nozari, tās attīstību, muzeju darba ikdienu?
IV: Muzeju biedrības laiks bija ļoti pozitīvs laiks, bija kopības sajūta. Sākoties Muzeju pārvaldes periodam, parādījās daudzas formālās lietas, noteikta sistēma, likuma radīšana. Es pēc dabas esmu mazliet anarhiste, mani, jāatzīst godīgi, striktās sistēmas ieviešana nesajūsmināja. Pēc visiem šiem nostrādātajiem gadiem man arvien vairāk liekas, ka mēs esam apmetuši tādu cilpu un kā nozare esam apmēram turpat, kur tad, kad es atnācu strādāt uz muzeju. Formālisma ziņā. Nemaz ne konkrēti par personībām, Muzeju pārvaldi vai Muzeju nodaļu, bet par visu sistēmu kopumā. Man kā cilvēkam, kurš pieredzēja to iepriekšējās sistēmas graušanas periodu, tad – pārmaiņu periodu un tad – lietu darīšanu, jo tas pašam muzejam ir būtiski (nevis darīt lietas visu gadu, domājot par to, kā es to atspoguļošu atskaitē), tas nepatīk. Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem ir iekšējā vēlme pēc šī stingrā rāmja un precīzās kārtības, bet man nav, tāpēc arī šāds viedoklis.
IZS: Bet akreditācijas process, vismaz sākumā, taču daudziem muzejiem bija tāds ļoti pozitīvs grūdiens pārskatīt, sakārtot savus krājumus, pētnieciskās tēmas un domāt par attīstību.
IV: Neskatoties uz to, ka izklausās, ka man tas varētu nepatikt, akreditācijas procesu vērtēju pozitīvi. Gatavojoties akreditācijai, iznāk ļoti daudzas lietas pārskatīt, sakārtot līdz konkrētam līmenim. It kā iznāk pretrunīgi, bet es esmu par akreditāciju. Jautājums ir par to, līdz kādai pakāpei to realizēt, bet skaidrs, ka vēl stingrāku sistēmu nevajag, nevajag muzejus dresēt. Ir Muzeju likums, ir Muzeju krājuma noteikumi; ievērojam kārtību un darbojamies, bet atstājam vietu arī radošai interpretācijai, lai šis process neaiziet galīgā formālismā.
IZS: Kāda, tavuprāt, bija Muzeju Valsts pārvaldes loma, īpaši muzejiem ārpus Rīgas? Tikai tam laikam vajadzīgs formāts?
IV: Tā bija atbalsta vide, kurā varēja dažādus neskaidrus jautājumus uzdot vai pārdomu vērtas lietas apspriest, varēja braukt, sarunāties, izrunāt tēmu, dzirdēt dažādus viedokļus, pamatojumus, kāpēc tā vai kāpēc tā ne. Tā savā veidā bija tāda domubiedru grupa. Tie bija cilvēki, ar kuriem varēja risināt savas idejas, salīdzināt tās, pārbaudīt. Muzeoloģijas skolas veidošana bija lieliska iniciatīva – tā sajūta, ka viss notiek, ka ir vieta un cilvēki, ar kuriem tu vari runāt. Ir bijušas dažādas diskusiju situācijas, piemēram, par krājuma novērtēšanu – tu aizbrauc kā tāds dusmu pūķis, ar domu, ko tagad no manis grib, bet, izrunājot un izdiskutējot to lietu, tu tiec skaidrībā, kas, kā un kāpēc. Viena lieta ir dokuments, ko tu saņem, otra lieta – kad tu saproti, kāds ir tā mērķis, kādas ir piedāvātās metodes, veidi, kā to izdarīt. Muzeju Valsts pārvaldei tādā ziņā bija ļoti būtiska loma.
IZS: Vai nozare pašlaik pāriet uz individuālisma laikmetu? Muzejiem, iespējams, vairs nav vajadzīgas tādas pārvaldošās institūcijas kā profesionālie palīgi?
IV: Man šķiet, ka palīgi vienmēr ir vajadzīgi un noder. Ir labi, ja tie palīgi ir savējie, ja tu uztver viņus kā savējos. Muzeju Valsts pārvaldes formāts man likās visatbilstošākais.
IZS: Kas ir tavi būtiskākie vai spilgtākie šo vairāk nekā 30 gadu notikumi un procesi nozarē? Iespējams, kas tāds, kas liek domāt – jā, ne velti es izvēlējos strādāt muzejā…
IV: Tas nav viegls jautājums. Noteikti – jau minētais pieredzes brauciens uz Dāniju, tas, ko tur ieguvu, man bija ļoti būtiski.
Tāpat ļoti būtiska bija sajūta, ka pasauli ir iespējams izmainīt. Tas viss notika vienlaicīgi – pārmaiņas valstī, es sāku strādāt muzejā. Pārmaiņas darba dzīvē un valstī. Brūk vecā sistēma, veidojas jaunas lietas. Es patiešām varu teikt, ka mana dzīve ir fantastisks piedzīvojums, jo es esmu to piedzīvojusi. Tas, ka tagad var šķist, ka viss jūk un brūk un ir draudīga situācija, ir citādi. Bet man ir bijusi šī ārkārtīgi pozitīvā pieredze, ka mainās laikmets. Pateicība liktenim un cilvēkiem apkārt, ka tas varēja notikt! Un gadiem ilgi ir sajūta, ka viss attīstās uz labu. Mums kaut kas nepatīk, mēs pret kaut ko varam protestēt, bet kopumā šis process iet pa spirāli uz augšu. Mums ir iespēja attīstīties pašiem un attīstīt muzeju.
Arī darbošanās ar muzeoloģiju – tu mācies pats un māci citus, bet, citus mācot, pats kaut ko iemācies.
IZS: Vēl Muzeju Valsts pārvaldes laikā tu esi lasījusi lekcijas muzejniekiem.
IV: Jā, kādu laiku lasīju lekcijas muzejniekiem, pārsvarā par krājuma darbu, un pat tulkoju vienu gabaliņu Muzeoloģijas bibliotēkas sērijas grāmatā. Tas bija vesels izaicinājums. Es piedalījos arī sarunās, kas notika Latvijas Kultūras akadēmijas [LKA] muzeju studiju programmas izveides procesā. Šlokenbekas muižā mums bija Britu padomes finansēta projekta tikšanās par muzeju studiju programmas izveidi, kurā diskutējām, ko un kādas tēmas mācīt. Bija lekcijas, darba grupas un diskusijas. Tā sākotnēji bija tāda kopēja darbošanās. Man toreiz arī piedāvāja lasīt lekcijas LKA muzeologiem, bet no tā es atteicos.
Bieži ir iespaids – ja tu strādā muzejā ārpus Rīgas, iespēju ir maz. Jāsaka, ka man tika dotas visas iespējamās iespējas – mācīties, iesaistīties un darīt.
Darbs muzejā man nodrošināja iespēju augt, attīstīties un daudz ko piedzīvot, satikt daudz interesantus cilvēkus – gan tādus, kas strādā muzejos, gan tādus, kas apmeklē muzejus. Lielu kapitālu, strādājot muzejā, neviens laikam nav sakrājis, bet dzīvojis interesantu dzīvi gan.
Vēl gribētu noteikti pieminēt, ka, atgriežoties no Dānijas pieredzes brauciena (starp citu, mēs joprojām uzturam sakarus ar Dānijas kolēģiem, pa reizei ir kāds kopīgs projekts), mēs, Vidzemes muzeji, sākām regulāri tikties, un tad liela veiksme bija mūsu sadarbība ar Andu Vilku. Anda bija organizators, un man šķiet, ka ideja regulāri tikties nāca no viņas. Andai pašā pārmaiņu sākumā bija stipendija Amerikas braucienam un pieredzes gūšanai – bija sajūta, ka pasaule ir “pataisīta vaļā”.
IZS: Anda studēja arī Lesteres universitātē Muzeju studiju programmā un bija pirmā muzejniece no Latvijas šajā vecākajā muzeju studiju skolā Eiropā.
IV: Jā, arī Lesterē viņa studēja. Darbojoties kopā ar Andu, bija sajūta, ka ir vēl viens cilvēks muzejā, ar kuru tev ir ļoti laba saskaņa, domapmaiņa, ka tas ir cilvēks, kuram ir paplašināts skats uz lietām.
Tā intensīvi mēs kopā darbojāmies trīs muzeji – Cēsu, Limbažu un Valmieras – šī arī bija tāda veiksmīga trijotne. Tie bija cilvēki, ar kuriem kopā varēja īstenot idejas, un tas bija būtiski. Valmieras muzeju tolaik jau vadīja Iveta Blūma, Jānis Ulmis vadīja Limbažu muzeju, un Anda Vilka – Cēsu muzeju. Mums bija kopēji projekti, pieredzes apmaiņa. Mēs nebijām konkurenti, mēs gājām kopā uz priekšu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs