Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

Ineta Zelča Sīmansone: Būdama Valsts kultūrkapitāla fonda [VKKF] kuratore tieši kultūras mantojuma nozarē, kā tu redzi muzejus un muzeju nozari? Starp citu, no kura gada tu strādā VKKF?

Vita Vilka: Es strādāju fondā 25 gadus. 

IZS: Un tu visu laiku esi bijusi tieši Kultūras mantojuma nozares kuratore?

VV: Jā. Man principā ir bijušas visas nozares kādu laiku, bet Kultūras mantojuma nozare man vienmēr ir bijusi. 

IZS: Vai muzeji ir mainījušies, no tava skatu punkta raugoties? Kādi tie bija pirmajos gados, kas sakrita vēl ar diezgan nabadzīgajiem 90. gadiem?

VV: Sākumā vispār bija grūti saprast. Muzeji atkarībā no tā, vai tie ir valsts, pašvaldību vai privātie muzeji, un īpaši tie, kas ir piemiņas istabas (piemēram, Kalāči) un memoriālie muzeji, visi ir tik dažādi. Vēl ir tāda atšķirība, ka ir pašvaldības, kurās ir tā saucamie projektu rakstītāji, un tad uzreiz var just, ka tas ir pasūtījums uzrakstīt muzejam projektu. Uzreiz redzam, ka cilvēks ir pieradis rakstīt muzejiem projektus, bet tas, vai projekts muzejam būs vai nebūs, šim rakstītājam varētu būt arī diezgan vienaldzīgi. 

IZS: Bet pašā sākumā tā nebija?

VV: Nē, sākumā tā nebija. Tad vēl ir viena lieta – var just, kur ir jauns muzeja direktors un kur viņš ir jau pavisam gados. Īpaši sākumā tā bija – pirmkārt, datorpratība, otrkārt, izpratne par jaunajām vēsmām, ka “viss ir vados”. Pašlaik muzejs kā patstāvīgs organisms ļoti maz kur ir palicis, pārsvarā visiem augšējā struktūra ir dome, un jo zemāk muzejs ir tajā “barības ķēdē”, jo tam ir grūtāk tikt pie pašvaldības naudas. Ja muzeja direktors nav, teiksim, deputāts vai partijas biedrs, kas ir pie vadības konkrētajā pilsētā vai pašvaldībā, viss iet štruntīgāk un noplicinās. 

IZS: Teiksim, Ludza…

VV: Jā. Un tur, kur nomainās vadība, uzreiz jūtams, ka, piemēram, publicitātes daļa uzlabojas, ir aktīvāki sociālie tīkli, jauni projekti tiek īstenoti. Pēc laika redzēsim arī, kā lietas attīstīsies Turaidas muzejrezervātā, Latvijas Kara muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā [RVKM].

IZS: Redzēsim. Man ir nelielas bažas par RVKM, jo tas nez kāpēc ilgstoši nav iekļuvis kultūrpolitikas prioritāšu un restaurējamo objektu sarakstā, infrastruktūra ir tik nolaista.

VV: Jā, un draudzības ar pilsētu arī īsti nav, kaut gan varētu būt. RVKM varētu būt pilsētas galvenais muzejs un apmeklētākais muzejs. 

IZS: Bet, atgriežamies pie jautājuma – kā tu kā Kultūras mantojuma nozares kuratore, pārredzot visu spēlētāju lauku un dažādību un visus šos gadus kūrējot finansējuma piešķiršanu, teiktu – vai muzeji aug, vai projektu līmenis uzlabojas? VKKF nav pārāk liela finansējuma piešķīrējs, bet tomēr…

VV: Jā, bieži vien tā ir tāda “piešprice” vai sākums kādam projektam.

IZS: Bet droši vien, īpaši sākuma posmā, kādam mazākam muzejam tā varēja šķist liela nauda.

VV: Jā. Ar to augšanu ir dažādi. Ir Muzeju nozares mērķprogramma, uz kuru var nākt pašvaldību muzeji, un jāatzīst, ka ar katru gadu konkurence samazinās. Mēs dalām 200 000 eiro, un veidojas situācija, ka, samazinoties konkurencei, var piešķirt finansējumu bezmaz vai visiem, kas ir kaut cik jēdzīgi izstrādājuši projektu vai pietiekami tālu tikuši projekta sagatavošanā, izstrādājuši struktūrplānu. Pārsvarā sniedz projektus vai nu priekšmetu iepirkumiem, vai ekspozīcijas veidošanai. Pirms kādiem pieciem sešiem gadiem bija milzīgs pieprasījums, tagad tā nav.

IZS: Kāpēc tā?

VV: Es nezinu. Piesātinās. Pamatekspozīcijas netaisa katru gadu, visi, kas kaut ko grandiozāku izdara, uz pāris gadiem pazūd. Un tad savukārt tiek pieteikti švakāki projekti, kur kāds plāno taisīt plauktiņus vai stikla vitrīnas, un tie dabū naudu. 

IZS: Vēl nedaudz par aktualitātēm mantojuma nozares finansējuma sistēmā.

VV: Tagad mums ir jauns Kultūras mantojuma NVO atbalsta projektu nolikums. Vispār kultūras mantojuma NVO sastāv no divām daļām. Ir biedrības, kas uztur procesus, piemēram, Restauratoru biedrība, Arhīvistu biedrība, ICOM, ICOMOS, un tad ir desmit privātie muzeji, kuri arī var nākt uz šo programmu. Ministrija mums atdeva tos privātos muzejus ar finansējumu, kas principā nenosedz neko, tie ir 150 000 eiro. Mēs principā atdevām visu šīgada nozares pieauguma naudu, ko mēs būtu varējuši dalīt papildu konkursā, šai NVO programmai, lai kaut minimāli nosegtu šiem desmit muzejiem nepieciešamo finansējumu, kuri agrāk bija ar ministrijas deleģējumu. Un tagad izrādās, ka šie muzeji turpina saņemt naudu arī no Sabiedrības integrācijas fonda. Mēs jau tās summas nezinām, un man rodas tāda netaisnības sajūta, jo pārējā nozare konkursos zaudē finansējumu. Man nav žēl, ka finansējums privātajiem muzejiem tiek piešķirts, pārsvarā tie visi dara ļoti labu darbu, bet tie apēd šī gada nozares konkursu pieaugumu, kas ir apmēram 250 000 eiro. Tas ir vesela konkursa finansējums. 

IZS: Vai ir vēl kādas izmaiņas?

VV: Katrā ziņā, es no sava skatu punkta jūtu, ka tagad nozarē viss aktīvi burbuļo un mainās. Manuprāt, tieši šis gads ir tāds lūzuma punkts, kad viss mainās. Ir sākuši mainīties muzeju vadītāji, un var just, ka muzejos lietas mainās, ir lielāks mērķprogrammas “Skolas soma” projektu pieteikumu daudzums. 

IZS: Bet kā tev šķiet, kāpēc pašvaldībās tāds mutulis nenotiek, jo mēs jau, šķiet, šeit vairāk runājam par valsts muzejiem, dažiem privātajiem un varbūt tiešām dažiem pašvaldību muzejiem?

VV: Man šķiet, ka lielākoties pašvaldībām pašām par tiem muzejiem nav intereses. Ir muzeji, kur plēšas, lai attīstītos, prasa projektos naudu, piemēram Bauskas pils [Māris] Skanis, bet pats pilsētas muzejs – ne. Tukums cīnās, īpaši ar Durbes pili. Vēl ļoti svarīgi, vai muzeju telpas pašvaldībai ir reprezentatīvas vai ne. Un tad ir Ogre – kaut gan ekspozīcija esot ļoti forša. 

Bet vēl es gribētu piebilst, ka Kultūras ministrijā ir ļoti novājinājusies tā nodaļa, kopš viņus visus – muzejus, bibliotēkas un arhīvus – apvienoja. Un tagad, kad arī Jānis Garjāns, Anita Jirgensone un Gundega Dreiblate ir prom, jūtams, ka muzejiem nav konsultantu. Arī projektu rakstīšanā. Viņiem visiem bija laba sinerģija, īpaši sadarbojoties ar mazākiem muzejiem. Cik viņi, īpaši agrāk, muzejiem palīdzējuši arī ar akreditācijas lietām un papīriem! Mēs to, iespējams, neesam novērtējuši. Tagad ir zudusi tā personības dzirksts. Iespējams, ka tas bija tāds laiks, varbūt tagad laiki mainās un tā ciešā komunikācija nav tik nepieciešama. 

IZS: Pieminēji akreditāciju – vai jūs VKKF izjutāt, kā akreditācijas process ietekmēja projektu kvalitāti – saturisko, administratīvo?

VV: Jā, to varēja just. Tie kļuva tādi sistēmiskāki, savāktāki. Bet, kā jau minēju, muzeji un līdz ar to arī iesniegtie projekti bija un ir ļoti atšķirīgi. Direktors vienmēr ir tas, kas nosaka muzeja raksturu, pulcina komandu un plāno kopā projektus. 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs