Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados, 90. gados vai pat agrāk, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Renār, tu šo muzeju uztaisīji no nulles.
Renārs Zaļais: Kaut kas jau bija…
IZS: Bija notikums – Barikādes.
RZ: Bija notikums, un tad sākām apzināt notikuma dalībniekus. Un viņi sāka nest gan stāstus, gan mantas. Un, kad parādījās mantas, parādījās ideja par muzeju.
IZS: Kurā gadā tas bija?
RZ: Ideja par muzeju radās apmēram 1997./1998. gadā.
IZS: Tad uzreiz jūs Barikāžu dalībniekus nesākāt apzināt? Kāds laiks pagāja.
RZ: Nē, mēs sākām apzināt. Tikai no sākuma bijām vienās mazās telpās, pēc tam – citās mazās telpās, un, kad atnācām uz šo ēku, tad sākās aktīvāks apzināšanas darbs un cilvēki sāka nākt. Pašos pirmsākumos, pirmajos gados, bija daļa cilvēku, kas pat baidījās stāstīt, ka viņi ir bijuši Barikāžu dalībnieki. Dažs labs pat jautāja: “Vai jūs sastādāt sarakstus nākamajam ešelonam?”
IZS: Bet uzreiz pēc Barikādēm jūs – domubiedru grupa – nodibinājāt Barikāžu biedrību?
RZ: Ne gluži uzreiz. Barikāžu biedrību nodibinājām 1995. gadā. Četrus gadus pēc Barikāžu notikumiem.
IZS: Ar domu, ka biedrība palīdzētu uzturēt atmiņas par notikumu. Bet tad vēl nebija doma par muzeju?
RZ: Tad vēl absolūti nebija doma par muzeju. Biedrības pamatkodols bija no Bauskas miličiem, kuri 20. janvārī atradās zem lodēm. Un mums 20. janvāris katru gadu ir kā dzimšanas diena. Katru gadu mēs tikāmies, katru gadu apmeklējām tās vietas, aizbraucām pie mūsu bojāgājušajiem biedriem, bet bijām tikai mūsu pulciņš. Nekur – ne presē, ne citur – nepieminēja, ka būtu bijušas Barikādes. Bija gandrīz vai sliktais tonis pieminēt Barikādes.
IZS: Tu runā par pirmajiem neatkarības gadiem līdz biedrības nodibināšanai?
RZ: Jā. Līdz biedrības nodibināšanai. Tad nodibinājām biedrību un sākām organizēt Barikāžu atceres pasākumus. Savedām kopā visus bojā gājušo tuviniekus. Tajā laikā par bojāgājušajiem milicijas darbiniekiem neinteresējās neviens. Absolūti neviens. Par bojāgājušajiem operatoriem – Zvaigzni un Slapiņu – tika rīkoti atsevišķi pasākumi, bet viņi bija par paši par sevi. Mēs bijām tie, kas saveda visus bojāgājušo tuviniekus kopā.
IZS: Un kā jūs nokļuvāt šajā ēkā?
RZ: Tā toreiz bija pašvaldības ēka, sākumā iznomājām telpas, pēc tam ar likumu ieguvām biedrības īpašumā ar visu ierakstu Zemesgrāmatā.
IZS: Bet arī tad vēl ideja par muzeju nebija?
RZ: Tad vēl nebija. Varbūt pat man galvā bija, bet mani mēģināja cītīgi atrunāt. Priekš kam vēl vienu muzeju? Kara muzejā ir savākts daudz materiālu. Labāk Kara muzejā uztaisīt kādu vēl stendiņu par Barikāžu laiku. Priekš kam kaut ko atsevišķu?
IZS: Atgādini, lūdzu, kas pirmais tika nodibināts – Barikāžu vai Tautas frontes muzejs?
RZ: Mēs. Tautas frontes muzeja dibināšanu apsprieda mūsu telpās. Un šeit pat intervēja muzeja direktora kandidātus.
IZS: Un kurā brīdī jūs izlēmāt, ka muzejs būs? Ar ko jūs sākāt?
RZ: Bija interesanta situācija. Biedrības gada sapulcē es izteicu domu, ka vajadzētu dibināt muzeju. Atbalsta nekāda dižā nebija, bet tika teikts – ja tu vēlies, tad dari. Pats galvenais atbalsts – neviens no biedrības nelika spieķus riteņos. Tas bija galvenais atbalsts. Viens no mūsu biedrības biedriem, Voldemārs Eihenbaums, man sāka piepalīdzēt, kaut gan sākotnēji atrunāja no muzeja idejas. Palīdzība nebija ilga, viņam piedāvāja dibināt Dzelzceļa muzeju. Tādi mēs dibinātāji šeit.
IZS: Finansējums? Jau sākumā tas bija privāts muzejs. Kā tu biji iztēlojies finansējumu? Un tie bija trakie deviņdesmitie…
RZ: Jā, tie bija tie trakie gadi, tajā laikā 70 procenti mana darba laika pagāja, apstaigājot sponsorus un meklējot naudu.
IZS: Muzejs sākotnēji atvērās 2. stāvā?
RZ: Jā, no sākuma bija viena telpa. Tad divas. Vispār jau sākotnēji bija viena izstāde, veltīta Barikādēm. Un tai izstādei tajā laikā izdevās dabūt labu publicitāti. Izstādi atklāja Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis kopā ar Vītautu Landsberģi [Vytautas Landsbergis]. Tas muzeja prestižu tolaik ievērojami pacēla.
IZS: Un tad tu mērķtiecīgi izlēmi, ka no vienas izstādes jāiet uz muzeja ideju? Kad jūs akreditējāties?
RZ: Akreditējāmies 2002. gadā. Tad mums bija uztaisītas trīs zāles.
IZS: Un kāpēc izlēmāt akreditēties?
RZ: Bija pieņemts Muzeju likums, un tajā bija punkts, ka akreditētajiem muzejiem pienākas valsts atbalsts. Mēs sākotnēji akreditējāmies tikai šī iemesla – valsts atbalsta – dēļ. Pašreiz šis “burkāns” akreditētajiem muzejiem ir, bet nosacīts.
IZS: Bet Barikāžu muzejs, līdzīgi kā Okupācijas muzejs, visu laiku ir saņēmis valsts dotāciju.
RZ: Par to arī varētu būt vesels stāsts.
IZS: Latvijā privātie muzeji ir bez maksas, valsts – par maksu. Pilnīgi cits stāsts nekā citviet. Kāda bija jūsu motivācija un pamatojums, izlemjot, ka būsiet bezmaksas muzejs? Finansējuma nekad jums nav bijis pietiekami… Misijas lēmums?
RZ: Divas lietas. Pirmkārt, misija izglītot. Otrkārt, cik lielu ieejas maksu mēs varētu uzlikt? Uzlikt ieejas maksu – tas nozīmē algot papildu darbinieku. Un iespējams, ka ienākumi no biļetēm nesegtu izdevumus.
IZS: Un iespējams, ka šādiem laikmetīgās vēstures muzejiem dažreiz ziedojumos apmeklētāji atstāj vairāk nekā nopērkot biļeti.
RZ: Iespējams, jā.
IZS: Tātad muzejs nodibinās 1997. gadā…
RZ: No 1997. gada tā bija ekspozīcija. Oficiālais muzeja dibināšanas datums ir 2001. gada 24. maijs. Tad tika pieņemts lēmums, ka oficiāli tiek dibināts Barikāžu muzejs.
IZS: Tātad šogad apaļa jubileja.
RZ: Jā, muzejam šogad 20 gadi.
IZS: Vēl bez sponsoru naudas un valsts deleģējuma muzejs lielā mērā ir izdzīvojis, pateicoties īres naudai?
RZ: Jā, kad ieguvām māju īpašumā, sākām izīrēt telpas.
IZS: Tu ne tikai vadi muzeju, tu šo māju pakāpeniski un pamazām restaurē.
RZ: Jā, 90 procenti no tā ir VKKF finansējums. Ja būtu pietiekami līdzekļu, ēka jau būtu restaurēta sen. Restaurācijas darbus sākām 1999./2000. gadā un turpinām joprojām.
IZS: Ja tagad tev būtu jāizšķiras – dibināt vai nedibināt muzeju, vai tu darītu to atkal? Vai tomēr ietu pie kāda lielā muzeja un teiktu, piemēram, – taisām sadarbības ekspozīciju. Retrospektīvi uz to visu skatoties… Piemēram, Tautas frontes muzejs vienā brīdī izlēma, ka biedrībai ir par grūtu to uzturēt, un tas tika pievienots Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam.
RZ: Nu, pie tās izlemšanas arī es biju klāt. Jo Tautas frontes muzejam savā ziņā gāja daudz smagāk, un interesanti, ka es pats esmu viens no Tautas frontes muzeja padomes locekļiem. Lielum liela daļa no Tautas frontes muzeja dibinātājiem ir arī Barikāžu muzeja dibinātāji. Mūs pat mēģināja savā laikā pierunāt, lai pieņemam Tautas frontes muzeju savā paspārnē.
IZS: Vai tu redzi, kā un vai nākotnē šādi konkrētam laikmetīgās vēstures notikumam veltīti muzeji izdzīvos un attīstīsies? Kā tu redzi šo muzeju nākotnē?
RZ: Sākums bija ar entuziasmu. Bet tādam valstij svarīgiem notikumiem veltītam muzejam jābūt ar valstisku statusu. Ne velti pirms diviem gadiem valsts prezidents Egils Levits to teica. Pašlaik mēs par to domājam. Saeimā ir iesniegts likumprojekts par 1991. gada Barikāžu muzeju.
IZS: Bet – paliekot kā atsevišķai vienībai nevis pievienojoties kādam muzejam?
RZ: Paliekot kā atsevišķai vienībai.
IZS: Kad tu sāki veidot muzeju (pieņemu, ka daudz neko par muzejiem nezināji), kāda tev toreiz likās tā muzeju aina un sistēma?
RZ: Tajā laikā man priekšstata par muzeju, var teikt, nebija nekāda. Apmēram – vecu mantu izstāde un trīs darbinieki – viens sēž zālē, viens garderobē un viens – kasē. Tad, kad radās ideja veidot muzeju, es atradu domubiedrus. Daudz man palīdzēja Juris Alksnis no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja. Vienā brīdī es sapratu, ka man nepieciešamas papildu zināšanas, un sāku mācīties muzeoloģiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
IZS: Kad tu muzeju 2001. gadā dibināji, cik tev bija darbinieku?
RZ: Sākumā divi.
IZS: Tad tu sāki palielināt štatu, un vienā brīdī, 2005. gadā, tev jau bija diezgan daudz speciālistu.
RZ: Jā, man bija ļoti labs štats. Un 2006./2007. gadā muzejs vispār sāka augt, jo mums kā privātam muzejam tajā laikā bija iespēja maksāt lielākas algas nekā valsts muzejos.
IZS: 2006. gadā jūs atklājāt arī salīdzinoši lielu jaunu ekspozīciju.
RZ: Jā.
IZS: Kā tu vērtē muzeju nozari kopumā tajā laikā, kad atklāji muzeju?
RZ: Muzeju nozarei sāku pievērsties apmēram 2000./2001. gadā. Kad sākām gatavoties akreditācijai, sāku apbraukāt muzejus un skatīties piemērus. Pirmās akreditācijas dokumentus man palīdzēja uzrakstīt, es tur toreiz nesapratu gandrīz neko. Nākošās akreditācijas jau bija cita lieta.
IZS: Muzejs bija aktīvs Latvijas Muzeju asociācijas [LMA] biedrs?
RZ: Kad muzejs tika nodibināts, aktīvi sāku piedalīties LMA. Un tajā brīdī jau bija nodibināta Muzeju Valsts pārvalde [MVP]. Savukārt LMA darbības forma tajā laikā bija muzeju vadītāju tikšanās.
IZS: Kā tu raksturotu, ko un kā muzejam palīdzēja un deva Muzeju Valsts pārvalde?
RZ: Pirmā lielā palīdzība bija tā, ka es biju laikam vienos no pirmajiem Muzeju ABC kursiem.
IZS: Kas mainījās pēc MVP likvidēšanas?
RZ: Praktiski ar MVP likvidēšanu muzeju nozare uz ilgu laiku palika bez tālākizglītības. Jebkurā laikā jautājumos, kas skāra muzeja darbību, bija iespēja vērsties pēc konsultācijas. Patlaban arī Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļa, cik spēj, tik palīdz. Bet tad bija gan ātrāk, gan neformālāk.
IZS: Atceros, ka šeit, muzejā, dažādas muzeju biedrības ir tikušās un organizējušas pasākumus un valdes sēdes…
RZ: Gan muzeju biedrības sanāksmes, gan muzeju direktoru sanāksmes, neskaitāmi Muzeju ABC kursi. Savs labums, protams, arī muzejam no tā bija, jo visi muzeja darbinieki šos kursus izgāja.
IZS: Kā tu vērtētu, kā muzeju nozare pa šiem gadiem ir mainījusies?
RZ: Pēdējie divi pandēmijas gadi vispār jāsvītro no stāsta laukā. Bet jau arī pirms tam bija tāda sajūta, ka muzeji vairāk ir paši par sevi. Varbūt tas tāpēc, ka vairs nav Muzeju Valsts pārvaldes, kas bija vienojošais posms un nodrošināja to kopības sajūtu.
IZS: Tu minēji – kad sāki veidot muzeju, tev palīdzēja vairāki domubiedri. Pastāstīsi, kuri tie bija, kas palīdzēja šim muzejam attīstīties?
RZ: Es jau pieminēju Juri Alksni, Voldemāru Eihenbaumu. Protams, arī Māris Deģis.
IZS: Kādi notikumi šajos gados Latvijas muzeju nozarē tevi ir ietekmējuši vai iedvesmojuši?
RZ: Biržas muzejs. Tas, manuprāt, deva ļoti daudz. Kad Latvijā tapa kaut kas pavisam jauns. Tas bija notikums. Vēl es pie nozīmīgiem notikumiem nosauktu digitalizācijas sākumu muzejos.
IZS: Tu domā, digitalizāciju kopumā, nevis Muzeju krājuma kopkatalogu?
RS: Jā, digitalizāciju kopumā, kad muzejos parādījās pirmie datori. Pie mums, Latvijā, tas bija daudz vēlāk nekā citur Eiropā. Es domāju par digitalizāciju ekspozīcijās. Latvijā bijām otrais muzejs, kurš ieviesa skārienjūtīgos ekrānus ekspozīcijā. Pirmais bija Ventspils muzejs. Trešā lieta varētu būt ne tik pozitīva, arī par digitalizāciju runājot, – tas varētu būt mūsu “sāpju bērns” – kopkatalogs. Tā pilnveidošana tika sākta jau gadu pēc darbu uzsākšanas, un, kad tā beigsies, mēs laikam nevaram pateikt neviens.
IZS: Neesat domājuši par savu alternatīvo krājuma sistēmu?
RZ: Mēs bijām domājuši to ieviest vēl pirms kopkataloga, bet mūs piebremzēja, jo tūlīt, tūlīt būšot kopkatalogs. Tā palikām pie kopkataloga.
Interviju sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs