Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados vai pat agrāk, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Pastāsti, kā tu nonāci līdz Tautas frontes muzejam.
Artis Ērglis: Jāsāk ar vēl desmit gadus senāku stāstu, kad es 1988. gadā iesaistījos Atmodas kustībā.
1987. gada rudenī es atnācu no padomju armijas. Tagad mana mamma atrada raksturojumu, ko izsniedza padomju armija, man demobilizējoties, un tur 1987. gada rudenī rakstīts: “Partijas un valdības lietai uzticams, māk glabāt kara noslēpumu”. Nepagāja ne gads, kad es sāku darboties Tautas frontē.
Sākums bija divus trīs mēnešus pēc atgriešanās no padomju armijas, kad 1988. gada 6. janvārī Latvijas Kultūras fondā tika dibināts Talku vadītāju centrs. Es nebiju nekāds talku vadītājs, bet tā lieta – talkošana – mani interesēja. Es aizgāju, un tā sākās mana darbošanās.
No turienes es tiku [Gunta] Eniņa Alu grupā. Un tad man bija tāds posms, kad es kā šmaugs, jauns puika varēju līst visšaurākajās alās. Un tā vairāku gadu garumā.
Bet tad jau vasarā sākās Tautas fronte un visas tās lietas.
IZS: Ko tu sākotnēji biji plānojis studēt?
AĒ: Man patika dažādi rāpuļi un abinieki, čūskas, krupji un vardes. Bet Latvijā viņas ir tik, cik ir. Līdz ar to Latvijā herpetoloģijas, nozares, kas pēta šos dzīvniekus, nav. Man būtu jābrauc studēt uz Maskavu, kas nebūtu bijis tas trakākais – tas vēl bija 1985. gads. Bet bija skaidrs, ka tad tu tiec pētīt uz Vidusāziju, jo mums jau to dzīvnieku šeit nav. Tas nu galīgi nebija tas, ko es gribēju darīt.
Tad es izdomāju, ka jāstudē Latvijā, bet Bioloģijas fakultātē šo nemācīja, tāpēc izdomāju iet studēt uz Jelgavu – par mežiem, jo tur bija plaša, vispusīga izglītība – gan koki un dzīvnieki, gan arī tehnoloģiskas lietas.
Tad bija armija. Un Atmoda to pavērsa pavisam citādākā posmā.
Tā no čūskām nokļuvu pie grāmatām, un tad – pie medicīnas.
IZS: Ko tu darīji Tautas frontē?
AĒ: Tautas frontē mans oficiālais amats (es biju uz pusslodzi, jo paralēli mācījos Jelgavā) bija kancelejas lietvedis. Otrā pusslodzē bija tagadējā Centrālās vēlēšanu komisijas locekle Dzintra Kusiņa. Darījām to, ko vajadzēja darīt. Visi toreiz darīja visu.
Mans pamatpienākums bija protokolēt Tautas frontes valdes sēdes.
Kad 1989. gada sākumā atnāca pirmie kopētāji, arī kopēšanas jautājumi bija manā pārziņā. Starp citu, abi kopētāji ir Tautas frontes muzeja, tagad Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, krājumā. Bija gan visiem pierastais elektrografiskais kopētājs, kad ieliek papīru, nospiež podziņu un dabū kopiju. Bet bija arī tāds, kam oriģināls jāsadrukā ar rakstāmmašīnu un tad ar roku jāgriež. Tāds Rex Rotary – cik reizes pagriez rokturi, tik daudz kopiju sanāk.
Bet bija arī citi uzdevumi. Atceros, ka pēc lielās manifestācijas Mežaparkā 1988. gada rudenī bija daudz ziedojumu no tautas. Bija milzīga ziedojumu kaste, un mēs visi sēdējām, sākot ar Jāni Škaparu, Sandru Kalnieti un Daini Īvānu, un locījām vaļā tos rubļus un komplektējām, likām kopā.
Darījām, tāpat kā visa tauta tolaik, visu, ko vajadzēja tobrīd darīt. Ne tikai centrālē Vecpilsētas ielā vai pirms tam citās adresēs. Vecpilsēta bija jau vēlāk, kur tagad ir muzejs. Rīgā ir vairākas mājas, pie kurām varētu pielikt piemiņas plāksni, – gan Smilšu ielā, gan Dzirnavu ielā, gan Baznīcas ielā, – kurās bija ar Tautas fronti saistītas struktūras.
IZS: Vienlaicīgi?
AĒ: Dažādos periodos – dažādi, dažos arī vienlaicīgi. Pie tagadējās Rakstniecības savienības mājas bija pats sākums. Bija vairākas vietas.
Tas bija laiks, kad visi varēja darīt un iesaistīties. Lielais, milzīgais mērķis bija Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana, ko varbūt ne visi uzreiz izteica skaļi, bet kopumā visi tā domāja. Tas ļāva daudzas lietas uztaisīt ļoti ātri, un tās palikušas gan Latvijas, gan pasaules atmiņā.
Mūsdienās Baltijas ceļu mēs nevarētu uztaisīt tik ātri, jo reāli Baltijas ceļa pirmā ideja radās maijā, tātad trīs mēnešus pirms Baltijas ceļa notikumiem, kad ideju izteica Mati Hints [Mati Hint] kopīgajā sēdē Tallinā, bet tā vēl nebija par to, ka jāveido cilvēku ķēde.
Tad nākamais dokuments bija jūlija sākumā, un visu Baltijas ceļa organizēšanas tehnisko procesu veica apmēram viena mēneša laikā. Mums jāatceras, ka nav datoru, nav mobilo telefonu, un pat parastie telefoni ir nevis ar podziņām, bet ar ripām. Un tas tika noorganizēts.
Vai mēs pašlaik mēneša laikā varētu saorganizēt Baltijas ceļu starp trim valstīm? Es domāju, ka diez vai. Visas saskaņošanas…
IZS: Laikam jāņem vērā, ka sabiedrība tobrīd bija gatavībā lielām pārmaiņām. Process bija sācies, visi gaidīja, kas notiks tālāk, un vajadzēja dzirksteli.
AĒ: Nemaz tik vienkārši nebija. Ja mēs paskatāmies tā laika Vācijas situāciju, notikumi Vācijā vēl nebija sākušies. Jau vēlāk – dažādās konferencēs – par 1989. gada augustu Vācijas pārstāvji, kas pirms tam viņu atmodā bija ļoti aktīvi, teica, ka 1989. gada vasarā viņi vēl baidījās. Tas pats bija arī šeit.
Bet Baltijas ceļa organizēšana bija ļoti precīza, katrs zināja, kas viņam ir jāizdara un, ja juta, ka kaut kas nav izdarīts, izdarīja vairāk. Piemēram, cilvēki redz, ka kādā posmā trūkst dalībnieku – ko viņi dara? Redzam to fotogrāfijās – viņi paņem karogu, padod tālāk tam, kurš turēs karoga stūri. Vai paņem līdzi rakstītas jostas, tā aizpildot tukšumus. No augstākā līdz zemākajam līmenim – viss bija pārdomāts.
IZS: Kā tu raksturotu tā laika kultūras dzīvi? Arī kultūras jomā bija jūtams, ka būs pārmaiņas?
AĒ: Godīgi sakot, tieši par Atmodas laika kultūras dzīvi es varu ļoti maz spriest, jo man, vispirms, bija mācības Jelgavā – braukāšana turp, šurp. Kad es atbraucu uz Rīgu, uzreiz bija darbs Tautas frontē. Tajā posmā par aktuālo kultūrā es ļoti maz zinu, man nav savas personīgās pieredzes.
Kopumā pasākumu tajā laikā bija mazāk, bet iesaiste tajos bija daudzreiz lielāka.
IZS: Jau Tautas frontes laikā sapratāt, ka process ir jādokumentē, un veidojāt arhīvu? Kurā brīdī sapratāt, ka jāveido muzejs?
AE: Tur laikam ir mana muzejniecības sākotne – neko nezinot par muzejiem vairāk, kā vienkārši tos apmeklējot, mums bija sajūta, ka tie ir vēsturiski svarīgi materiāli un jāsaglabā. Un absolūti lielākā daļa ir arī saglabājušies un pieejami pētniekiem. Tas gan vairāk attiecas uz to, ko mēs mūsdienās saucam par “plakano” jeb arhīva materiālu, tās ir fotogrāfijas vai dokumenti, jo vispār Atmodas procesu parādīt priekšmetos ir ļoti sarežģīti.
Viens no būtiskiem Tautas frontes pavērsieniem ir 1989. gada 31. maija aicinājums, kad pēc pirmā kongresa ir pagājis nedaudz vairāk nekā pusgads un valde pieņem lēmumu sākt diskusiju Tautas frontes grupās par Tautas frontes mērķu maiņu uz pilnīgu Latvijas neatkarību. Plakans dokuments – nekā īpaša. Bet tas bija viens no būtiskākajiem tā laika dokumentiem.
Jā, apziņa bija, un visi dokumenti pēc iespējas tika krāti un glabāti. Jāatceras, ka tie netika tobrīd glabāti ar domu, ka tiks veidots muzejs vai arhīvs. Visus materiālus tobrīd krāvām vienkārši kaudzēs. Pamatuzdevums nebija saglabāt dokumentus, pamatuzdevums bija Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana un brīvība.
Ir jāņem vērā vēl kāds aspekts. Ir daudz diskutēts, kurā brīdī Tautas frontei bija jābeidz pastāvēt – vai līdz ar 4. maiju vai vēlāk, vai agrāk.
Ir skaidrs, ka pamatfunkciju tā veica līdz 1991. gada nogalei, kad izjuka Padomju Savienība ar Gorbačova paziņojumu. Pēc 4. maija bija gan barikādes, gan Augusta pučs, kurā Tautas fronte spēlēja diezgan lielu lomu.
Mēs redzam, ka Tautas frontes pilnīgs noriets ir 5. Saeimas vēlēšanas, kad Saeimā neievēlēja ne Ivaru Godmani, ne Juri Dobeli, ne kādu citu no Tautas frontes saraksta.
Bet šī organizācija turpināja “veģetēt”, pārveidojās par partiju, atjaunojās kā tautas kustība, un tā tas ilga līdz pat (noteikti daudziem būs liels pārsteigums) 1998. gadam. Desmit gadus.
Beigās tā nespēja nomaksāt ne māju, ne ko citu, un tad radās ideja, ka vajadzētu dibināt Tautas frontes muzeju. Tika izveidota sabiedriska organizācija, un materiālu pārņemšana bija tieši tāda – tika uzlauztas durvis un nomainīta atslēga, jo normāli tur nevarēja tikt iekšā.
IZS: Kāpēc?
AĒ: Neviens nedeva atslēgu. Protams, bija likums par Tautas frontes ēkas nodošanu sabiedriskai organizācijai, tāpat kā par Barikāžu muzeju utt.
Tautas fronte savā pēdējā kongresā 1998. gadā nolēma likvidēties, kaut kādi priekšstāvji bija, bet viņi neko nenodeva. Tad arhīva viena daļa nonāca Zinātņu akadēmijā, kuru Tautas frontes muzejs atguva atpakaļ tikai burtiski pirms astoņiem gadiem – jau Ojāra Spārīša laikā.
Tad bija materiāls – varēja sākt veidot ekspozīciju un organizēt pasākumus; materiālus varēja sākt klasificēt un apstrādāt, kas arī pirmajā posmā tika veikts.
IZS: Kas bija muzeja finanšu avoti pirmajā posmā?
AĒ: To man ir grūti pateikt, jo pie tā nestāvēju cieši klāt, vairāk nodarbojos ar materiāliem un vēsturisko konsultāciju.
Bet es domāju, ka bija ļoti dažādi – gan projektu konkursi, gan valsts finansējums, gan noteikti sponsori. Tas jāskatās dokumentos.
IZS: Ja nedaudz pārlecam laikam, kā biedrība nolēma, ka Tautas frontes muzejam jākļūst par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja [LNVM] filiāli? Barikāžu muzejs joprojām izvēlas būt neatkarīgs.
AĒ: Gāja, kā gāja. Bet ir skaidrs, ka ar finansējuma piesaisti bija slikti – dažādu iemeslu dēļ. Šādas četru stāvu mājas uzturēšana, es nerunāju nemaz par remontiem, prasa diezgan lielus līdzekļus.
Uz Tautas frontes 20 gadu jubileju izdevās panākt, ka valsts (tajā laikā īsu brīdi premjers bija Ivars Godmanis, un viņš ir cieši saistīts ar Tautas fronti) restaurēja fasādi, jo ēka tomēr ir valsts īpašums, kas bija tikai nodots bezatlīdzības lietošanā muzeja uzturēšanai. Tas jau bija ļoti daudz.
Pagāja vēl pieci gadi, un 2013. gadā, kad Tautas frontei tuvojās 25 gadu jubileja un tā sakrita ar valsts 95 gadu jubileju, biedrībā sākās diskusijas. Iesaistījās vairāki cilvēki, kas bija aktīvi tieši pirmajā Tautas frontes ešelonā, un sāka domāt, ko darīt, lai to lietu attīstītu.
Tika modelētas vairākas situācijas. Es, starp citu, biju tas, kas uzskatīja, ka muzejs jāveido kā LNVM filiāle, bet ēka nav jānodod valstij atpakaļ. Bija zināmas bažas par to, ka nāks citas valdības un domās – kāpēc tajā ēkā jābūt muzejam? Tomēr forša ēka centrā, Vecrīgā, ne pārāk liela, ne pārāk maza. Bet citi pastāvēja uz to, ka arī ēka jānodod.
Un biedrība pieņēma lēmumu visu muzeju kopā ar arhīvu un ēku nodot valstij LNVM personā. Muzejs kļuva par filiāli. Patiesību sakot, tas ir arī pareizi, jo Atmodas periods ir Latvijas vēstures sastāvdaļa.
IZS: Kā jums izdevās panākt, ka ieeja Tautas frontes muzejā, pat esot LNVM sastāvā, ir bez maksas?
AĒ: Jau esot biedrības paspārnē, ieeja muzejā bija bez maksas. Es personiski uzskatu, ka jebkas, kas ir bez maksas, liekas nevērtīgs un ka vismaz mazai maksai ir jābūt. Bet ir tā, kā ir, un tā ir kaut kāda vienošanās.
Ir arī skaidrs, un mēs to redzam pēc absolūti lielākās daļas citu muzeju Latvijā, ka biļešu ienākumi veido diezgan niecīgu procentu no budžeta (izņemot dažus muzejus, kā Rundāle, Turaida vai Motormuzejs, kuros ieejas biļete ir būtiska budžeta sastāvdaļa). Tas tad ir jautājums par zināmu izšķiršanos.
Jāskatās arī uz to, ka katram muzejam, arī valsts budžeta iestādēm, ir noteikts, ka jābūt pašieņēmumiem. Valstij ir dziļi vienalga, un pat biļešu cenas tiek noteiktas Ministru kabinetā… Muzejs neko nevar pats fleksibli mainīt. Tas viss ir ierēdnieciski sīki un smalki noteikts. Un, ja muzejam jānodrošina pašieņēmumi, tad biļešu cenas ir gandrīz vienīgais veids, kā to darīt, pat ja tas veido piecus vai desmit procentus no visa muzeja budžeta.
IZS: Atgriežamies pie tavas biogrāfijas, kas cieši saistīta ar muzejiem. Kā notika – sākumā tu biji pie Tautas frontes muzeja izveidošanas, tad tu nonāci privātā biznesā, vadīji “MacĀbolu”…
AĒ: Ir otrādi. Es biju Tautas frontē un tur vēl turpināju strādāt, kad tā jau sāka čīkstēt pa visām vīlēm. Es nostrādāju tur līdz pat 1995. gadam, līdz 5. Saeimas vēlēšanām un nedaudz ilgāk.
Paralēli 1991. gadā mēs, domubiedru grupa, nodibinājām grafiskā dizaina firmu “MacĀbols”.
Tautas frontes muzejs jau nāca vēlāk, un es biju tikai viens no organizācijas biedriem, mēs muzeju plānojām visi kopā.
IZS: Labi, izveidojas Tautas frontes muzejs, tu paralēli vadi “MacĀbolu”, bet tad kaut kādā brīdī izdomā, ka gribi strādāt Medicīnas muzejā?
AĒ: Jā, līdz tam es nebiju īsti saistīts ar muzejiem.
Tautas frontes muzejā es darbojos sabiedriskā kārtā, kā tas, patiesību sakot, notiek vēl arvien (faktu noskaidrošana, materiālu precizēšana utt.).
Bet tad 90. gadu pašās beigās es iepazinos ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja [PSMVM] cilvēkiem, un viņi, zinot manu iepriekšējo darbību, piemēram, dalību dažādu pasākumu organizēšanā Tautas frontē, mani uzrunāja. Divtūkstošajos gados muzejam nāca divi lieli pasākumi – Medicīnas vēstures muzejam tuvojās 50 gadu svinības, tātad 2007. gads, un gadu iepriekš notika starptautisks kongress, ko organizēja Eiropas Medicīnas zinātņu vēstures un zinātņu muzeju asociācija. Tagad tā ir diezgan švaka organizācija, bet toreiz tā vēl bija salīdzinoši spēcīga, un pirmo reizi kongress tika plānots postpadomju valstī. Latvija ar vienu no lielākajiem Medicīnas muzejiem pasaulē bija uzņemošā puse.
Mans uzdevums, (tā kā man bija pieredze pirmo četru Tautas frontes kongresu organizēšanā) bija saprast, kā organizēt šo kongresu.
Tā ka sākotnēji es biju noalgots uz šiem diviem pasākumiem, bet pakāpeniski nokļuvu PSMVM un muzeju nozarē.
IZS: Kā tu vērtē Muzeju Valsts pārvaldes [MVP] laiku un darbību? MVP tajā laikā bija muzeju nozares pārvaldības organizācija.
AĒ: Cik nu pārvaldības organizācija… Vairāk tāda kūrējoša un reglamentējoša struktūra.
Viņi sāka ar Muzeju likuma izstrādi. Savu lomu MVP nepārprotami veica.
Kaut vai tie paši “Muzeju ABC” kursi, kas, no vienas puses, it kā nebūtu valsts pienākums, jo būtu normāli, ja kāda augstskola to darītu, bet principā tā bija pieaugušo izglītība jeb mūžizglītība, ko MVP tolaik nodrošināja. Un ļoti labi, ka MVP to darīja, jo skaidrs, ka muzejos ienāca daudz cilvēku, kuriem nebija šo specifiski muzejisko zināšanu.
Jāatceras arī “Muzeoloģijas bibliotēka”, ko MVP veidoja un kurā ir iznākušas daudzas grāmatas. Arī tas process tagad ir apstājies.
IZS: Runājot par muzeju nozares 30 gadiem, 90. gados un divtūkstošo gadu pirmajā pusē ir vērojams pacēlums un liela iniciatīva, tad 2008./2009. gada krīze, un, sākot ar to, nozare aiziet tādā kā pašplūsmā, un iestājas individuālisma kultūra. Zaudējām arī Muzeju nodaļu…
AĒ: Jā, tas viss ir ļoti saistīts ar ekonomisko krīzi. Mēs konsolidējam budžetus, tas joprojām turpinās.
Muzeji nav politikai interesanti, tie tiek uzlūkoti tikai kā patērējoša struktūra. No vienas puses, tiek teikts, ka mēs esam nacionāla valsts, līdz ar to kultūra, ieskaitot muzejus un citas atmiņas institūcijas, ir būtiska tās sastāvdaļa, tomēr finansējumā un attieksmē tas nerezultējas.
Te pat nav runa tikai par finansējumu – mēs varam skatīties, kas vispār muzeji valsts struktūrā ir. Pašlaik, kā zināms, visi muzeji ir valsts iestādes, un muzejiem tiek pieliktas klāt valsts iestāžu funkcijas, – kaut gan muzejiem nav tipiskas valsts iestāžu funkcijas. Sākumā muzejus veido kā valsts aģentūras, tad pārveido par valsts iestādēm, tad par publiskām personām – pat vairs nav interesanti sekot, kā tas viss mainās. Pašreiz ejam uz muzeju reformu. Tu labāk atcerēsies, kurā gadā Igaunijā muzeji sāka reformēties? Cik gadi jau pagājuši?
IZS: Process notiek jau vismaz desmit gadus.
AĒ: Jā, visus šos gadus Igaunijā jau tikusi īstenota reforma, mēs tajā pašā laikā runājam, ka kaut ko līdzīgu vajag sākt darīt Latvijā, bet kur mēs esam? Mēs esam tikuši tiktāl, ka Rundāle tiek minēta kā pilotprojekts reformai.
IZS: Un izskatās, ka pat tas pašlaik apstājies. Vismaz grozījumi Muzeju likumā ir aizkavējušies.
AĒ: Un muzeji turpinās būt valsts iestādes, tikai jāatgādina, ka tie neveic tipiskas valsts iestāžu funkcijas.
Es pieņemu, ka Igaunijas muzeju reforma ir ļoti laba, jo tā paredz arī zināmu muzeju kā nākotnes atmiņas institūciju neatkarību no valsts politikas viedokļa. Vai muzeji, kas ir valsts iestādes (un man šī doma ienāca prātā tieši Covid-19 situācijā), būdami kādas ministrijas pakļautībā, ir spējīgi objektīvi atlasīt informāciju, kas būs saglabāšanas vērta nākotnei. Piemēram, ja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir pakļauts Kultūras ministrijai, vai muzejs spēs objektīvi atlasīt tās lietas, kas ministrijai nav tik patīkamas. Tas pats attiecas uz Latvijas Kara muzeju Aizsardzības ministrijas pakļautībā vai PSMVM Veselības ministrijas pakļautībā.
IZS: Tu paredzi, ka politiskā situācija ietekmēs atmiņas institūciju krājuma komplektēšanas darbu?
AĒ: Ne tā, ka valsts mums pateiktu komplektēt to vai citu, bet mūsos turpina valdīt pašcenzūra.
Es ceru, ka iestāsies stabilitāte un ar laiku tā situācija nokārtosies. Tas ir jautājums, par ko ir jēga diskutēt. Mēs redzam, ka muzejnieki saglabā arī neērtas lietas. Tā pati 1918. gada valsts dibināšanas fotogrāfija ir saglabāta cauri laiku laikiem, kaut gan ir saprotams, ka 60. gados Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma komisija varēja arī jautāt – kāpēc mums jāglabā buržuāziskas valsts fotogrāfija? Norakstīt, iznīcināt. Un tad mums nebūtu šīs fotogrāfijas.
Atgriežoties pie Muzeju Valsts pārvaldes, jāatceras, ka tā nav vienīgā struktūra, kas kaut ko ir darījusi, ir bijusi arī Latvijas Muzeju biedrība. Prieks redzēt, ka pašlaik tā ir sasparojusies, vismaz mājaslapas un pasākumu ziņā.
Bet kas tad ir Muzeju biedrība? Tā, patiesību sakot, ir darba devēju organizācija, jo kas var būt Muzeju biedrības biedri? Paši muzeji. Un kas ir muzeji? Darba devēji. Tātad tā ir darba devēju organizācija, un tai vajadzētu iestāties Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā vai Darba devēju konfederācijā.
Latvijā nav muzeju organizācijas, ja neskaita ICOM, kurā ir gan institucionālie, gan individuālie biedri, kas pārstāv muzejniekus kā darba ņēmējus. Es šeit nerunāju par arodbiedrību. Labi, ka Muzeju biedrībai ir kaut kādas iniciatīvas, kas attiecas uz muzejniekiem kā darbiniekiem, nevis tikai uz muzejiem kā struktūrām.
Iespējams, ka Latvijas Muzeju biedrībai būtu jāpārskata iespēja iestāties biedrībā arī individuālajiem biedriem. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem šo rosinājām, bet, iespējams, tad situācija vēl nebija nobriedusi.
IZS: Atgriežoties pie darba sākšanas PSMVM, kāda bija tava pirmā sajūta?
AĒ: Es nācu uz šo muzeju ļoti palēnām, būdams vēl joprojām biznesā. Palēnām biznesu nodevu citiem un arvien vairāk iesaistījos muzeja darbā. Man ļoti patika. Muzejos, arī šajos laikos, kad visur citur viss notiek ātri, ir zināma stabilitāte. Tas ir tas, ko mūsdienās muzejos cilvēki meklē. Kad visa informācija kustās tik ļoti ātri un mainās, nepieciešama vieta, kur cilvēki var sajust, ka ir stabilitāte.
Arhīvos parastajam cilvēkam iet daudz grūtāk. Muzeji un bibliotēkas ir tās divas pamatlietas, kur šī stabilitāte ir jūtama. Arī muzejos ļoti daudz kas ir mainījies, bet daudz kas ir palicis. Cilvēks jūt, ka ir kaut kas vērtīgs, kas paliek, nevis zūd, kas nav efemērs.
IZS: Tu atnāci strādāt uz PSMVM, šeit bija reto grāmatu sektors, un tu varēji savus profesionālos hobijus turpināt izkopt. Vai reto grāmatu kolekcija bija jau toreiz novērtēta šeit muzejā?
AĒ: Tas viss bija ilgi pirms manis. Sākotnēji viss bija muzeja bibliotēkā, un tad no bibliotēkas nodalīja reto grāmatu daļu, kas tika iekļautas krājumā. Tagad ir atsevišķi bibliotēka, kuru lieto darbinieki, un bibliotēkas stratēģijas izstrādes lietas joprojām jāturpina.
Bet liels darbs bija jau izdarīts. Ir daudzas lietas, protams, kas nebija zināmas, kamēr nebija pieejami digitālie resursi. Piemēram, mums ir grāmata, kas tika uzdāvināta Paulam Stradiņam 1947. gadā, un tai nav ne titullapas, nekā, un visu šo laiku līdz pat mūsdienām tā stāvēja nenoskaidrota, jo nebija tehnoloģisku iespēju to izdarīt. Tagad noskaidrots, ka tā ir reta grāmata, tulkojums, kas izdots Prāgā, kurai finansējumu deva Hābsburgu monarhi utt.
IZS: Kurā brīdī tu atklāji Himzelu [Nikolaus von Himsel]?
AĒ: Himzels ir ārkārtīgi interesanta lieta.
Vispār – nav jau tā, ka lietas notiek gluži nejauši. No manas puses, gan ir nejauši, ka es šeit nonācu, bet pieņemu, ka toreizējais muzeja direktors Kārlis Ārons un viņa vietnieks, tagadējais profesors Juris Salaks, pēc mūsu pazīšanās kaut kāda brīdī izdomāja, ka grib mani iesaistīt muzeja darbā, nokārtoja, ka es varu sākt darīt tos sākotnējos darbus, un tad jau pienākumu skaits auga. Laikam tur bija Kārļa nopelni, lai mani muzejā ievilktu.
Gan mana pamatlieta, kas saistās ar drukāšanu un papīru kā informācijas resursu, gan grāmata kā otrā informācijas tehnoloģiju revolūcija pēc rakstības, gan trešā, kurā mēs tagad dzīvojam, – tas viss salikās kopā.
Himzela stāsts sākās diezgan interesanti. Protams, mēs visi par viņu bijām kaut ko dzirdējuši. Kaut kad divtūkstošo gadu sākumā sanāca kaut ko pētīt Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas retumu kolekcijā pie Aijas Taimiņas, un kaut kā nonācām līdz Himzela ceļojumu aprakstiem. Atklājās, ka šis ārkārtīgi interesantais darbs nekad nav bijis tulkots un publicēts. Daudzi pētnieki to bija skatījušies, pameklējuši kaut ko, kas viņus tur interesē, visi viņu pieminējuši, bet neko vairāk. Tad radās pirmā ideja, ka to vajadzētu publicēt. Problēma bija, ka tas nebija tulkots, un tā tas viss tobrīd palika.
Pagāja desmit gadi, un Edgars Ceske sāka rakstīt savu doktora darbu par ceļojumu aprakstiem un, skaidrs, nevarēja to izdarīt bez Himzela.
Himzelisms ir kā slimība, kas pārņem, un tā pārņēma arī viņu – viņš sāka Himzelu tulkot. Aija mūs ar Edgaru sapazīstināja, un bija skaidrs, ka var sākt realizēt seno ideju.
Himzela darbs kā 18. gadsimta Eiropas vēsture ir tik liels, ka to vajadzētu tulkot arī angliski – valodā, kurā pētnieki visvairāk to varētu lasīt. Tas ir nākotnes uzdevums.
Tad jau sākās nākamais posms – ar Himzelu var “saslimdināt” arī citus, gan tevi, gan Raivi. Prieks, ka pētījums, kas vēl turpinās (un tam ir vajadzīgs milzīgs finansējums un laika resursi), jau dzīvo savu dzīvi – ir tapis gan rakstu krājums, gan plānotāji, gan izstāde. Tagad top animācijas filma. Un stāsts ir par manuskriptiem, kas bija paslēpušies vienā nelielā Eiropas valsts bibliotēkā, bet tagad, pēc eksponēšanas Eiropas Vēstures namā, ir zināmi arī citiem pētniekiem, kuri par to interesējas.
IZS: Kas ir pēdējo 30 gadu pozitīvie vai ne tik pozitīvie notikumi muzeju nozarē, kas tevi visspēcīgāk uzrunājuši vai palikuši atmiņā?
AĒ: Dzīve ir dzīve, arī muzeju nozarē. Vieniem iet labāk, citiem sliktāk.
Piemēram, atbrauc viens cilvēks, kuram ir nauda, un uztaisa muzeju. Runa ir par Modes muzeju. Bet tas nebūtu noticis, ja Aleksandrs Vasiļjevs [Александр Васильев, Alexandre Vassiliev] nebūtu iepazinies ar iepriekšējo Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja direktori Alīdu Krēsliņu un muzejā nebūtu notikušas šīs daudzās izstādes. Mazāk zināms, ka Rīgas klusajā centrā ir Cepuru muzejs. Šīm iniciatīvām ir savs privātais finansējums, kas ļauj tās īstenot.
Pozitīvais ir tas, ka par spīti visādām pārmaiņām, finansējuma esamībai vai neesamībai, muzejos (un ne tikai – arī citās atmiņas institūcijās) strādā cilvēki, kas spēj izdzīvot cauri visiem šiem laikiem, un tas ir būtiski jebkurai valstij – saglabāt materiālus, pētīt tos, veidot valsts vēsturiskās konstrukcijas. Mēs dzīvojam, mēs esam vajadzīgi.
IZS: Kāds ir tavs ideālais Latvijas Nacionālais vēstures muzejs? Jautāju, jo jūs izlēmāt par Tautas Frontes muzeja pievienošanu tieši LNVM.
AĒ: Jāsāk fantazēt, jo tā precīzi neesmu par to domājis.
Mums pašlaik ir daudz neskaidru vai mitoloģizētu jautājumu. Man patīk, ka ir iznākušas Māra Zandera un Jāņa Šiliņa grāmatas, kas mēģina paskatīties uz vēsturi citādi un demitoloģizēt veselus vēstures posmus.
Piemēram, ārkārtīgi mitoloģizēts mums ir Merķelis, kura darbs ir visas mūsdienu vēstures un, patiesību sakot, arī “Visu Latvijai / TB LNNK” ideju pamatā, kaut gan šī partija pat nepamanīja, ka Merķelim bija lielā jubileja. Visas viņu idejas pamatojas uz Merķeļa 700 gadu verdzības mītu.
Varbūt tieši tas būtu LNVM uzdevums – parādīt visu šo mītu attīstību, varbūt pat ne atbildēt (es nezinu, vai muzejam ir jāatbild), bet noteikti uzdot jautājumus. Un jāmāca cilvēki atbildēt pašiem. Mūsdienās pie informācijas pārbagātības un sazvērestības teorijām, kas attīstās kopā ar info pandēmiju (kā sekas mēs redzam reālajā medicīnas pandēmijā), tas nav viegli, un šī lieta jāmēģina lauzt.
Un es patiešām gribētu, lai, topot jaunai ekspozīcijai, mēs domātu, ka cilvēkiem, nākot to skatīties, jāsajūt stabilitāte. Jāatrod līdzsvars.
P. S. (Artis Ērglis, 06.01.2021.)
Šī intervija tapa 2020. gada nogalē, malkojot Beaujolais Nouveau vīnu, par kuru laikam Atmodas gados Latvijā, ja bija dzirdējis, tad tikai retais. Mēdz teikt, ka divas reizes vienā un tajā pašā upē neiekāpsi un ka izlietu ūdeni nesasmelsi. Šī intervija ir tāds “izliets ūdens”, jo, kad pēc pāris nedēļām Ineta piedāvāja interviju pārlasīt un precizēt teikto, stingri sacīju “nē”, jo tā jau būtu zināma sevis pašcenzūra. Laiks ir pagājis, es jau esmu cits, un, iespējams, cits būtu arī manis teiktais.
Interviju sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs