30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Creative Museum saruna ar Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu

Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados vai pat agrāk, pieredze nozarē ir vismaz trīskārt ilgāka.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

 

Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu raksturotu 20. gadsimta 80. gadus muzeju nozarē, Tukuma muzejā? 

Agrita Ozola: Līdz apmēram 1988. gadam es patiesībā nepievērsu uzmanību muzeju nozarei kopumā. Man vienkārši ļoti patika strādāt Tukuma muzejā un patika tie ļaudis, kurus es sastapu, piemēram, krājuma glabātāja Anna Rumba, tāda leģendāra personība, Ausma Pētersone, kura vēlāk strādāja pieminekļu aizsardzībā, tostarp arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, filiāles vadītāja Zaiga Bogdanova, mākslas sektora vadītāja Ināra Runkovska, mākslinieks Alberts Pauliņš, māksliniece Ilze Fjodorova-Pauliņa un, protams, visi tie daudzie mākslinieki, kurus mēs šodien saucam par vecmeistariem, – Ansis Artums, Leonīds Āriņš, Taira Haļapina, Uldis Zemzaris, Raimonds Ginters. Tie ļoti bieži bija muzejā. No viņiem es ļoti daudz uzzināju. Iepazinu mākslas dzīvi. Bija interesanta katra tikšanās. 

Tukuma muzeja saime tajā laikā bija neliela. Es nevaru pateikt konkrētu skaitli, bet mēs bijām padsmit darbinieki kopā. Pieredze bija dažāda, bet visi turējās ļoti cieši kopā. Bez jau nosauktajiem, muzeja saimnieks Arvīds Dansons bija kolorīta personība. Viņš bija izgājis Kazahstānas lēģerus. Bija apkopēja Elvīra Jansone, bijusī rīdziniece, kas kara beigu posmā bija devusies bēgļos uz Kurzemi, zaudējusi vīru un viena izaudzinājusi divus dēlus. Viņa nereti stāstīja par pirmskara Rīgu, par pēckara grūtībām. No viņiem gandrīz katru dienu kaut ko uzzināju. Tie cilvēki piedalījās arī muzeja zinātniskajās ekspedīcijās un deva man daudz – sabiedrības atmiņas dimensijā. Manā ģimenē tā nebija, kā es ar viņiem varēju runāt. 

Dziesmotās revolūcijas laiks sakrita ar to, ka guvu jaunu pieredzi vadošā darbā. 1987. gada decembrī es kļuvu par muzeja direktori. Tas bija ļoti pēkšņi – 23. decembrī, var teikt, ka tā bija kā Ziemassvētku dāvana. Es atgriezos no muzeju vadītāju kursiem, kur mācījās arī Gita Grase. Šo tālākizglītības kursu mērķis bija sagatavot vadītāju maiņu muzeju nozarē. Kad atgriezos no šiem kursiem, muzeja direktors Juris Celmiņš vienkārši nostādīja mani fakta priekšā, ka es būšu muzeja direktore. Kad prasīju, no kura brīža, viņš teica, ka vispār jau es esmu direktore. Muzeja darbinieki esot apspriedušies un izvirzījuši manu kandidatūru.

Pirmais darbs bija Anša Artuma jubileja 1988. gada janvārī – milzīgs pasākums ar spožāko tā laika Latvijas mākslas cilvēku dalību. Ļoti daudz mācījos no Gundegas Cēberes, kas tolaik strādāja Kultūras ministrijā un atbildēja par mākslas jautājumiem. 

Tad pamazām nāca dzīves realitāte. Man patika šis Dziesmotās revolūcijas, Atmodas laiks tajā ziņā, ka tas bija ļoti dinamisks. Mums bija daudz interesantu izstāžu, mums bija ļoti liels apmeklētāju skaits. Muzejā darbojās Latvijas Kultūras fonda kopa, sākām leģionāru un Brīvības cīņu dalībnieku atdusas vietu apzināšanu un kopšanu, organizējām Kārļa Zemdegas pieminekļa “Strēlnieks” restaurācijas kampaņu. Muzejnieki iesaistījās visos Latvijas Tautas frontes rīkotajos pasākumos, visaktīvākais bija pieminekļu sektora darbinieks Viktors Vītols. Mēs Tukumā jau 1988. gadā atvērām Mākslas galeriju, tajā pašā gadā iekārtojām Audēju darbnīcu jaunās telpās. Tas bija ļoti aktīvs laiks. Bija arī tāda liela akcija, ko noorganizēja iedzīvotāji, aicinot rajona vadību atvēlēt piemērotas telpas muzejam, kas atradās nelielā dzīvojamā ēkā vecpilsētā. Man šis laiks ļoti patika. 

Attēls2 - kopija.jpg

Tukuma muzeja dibinātājs un pirmais vadītājs Leonīds Āriņš (1907-1991) un Agrita Ozola sarunā par muzeja nākotni Tukuma muzeja 55 gadu jubilejai veltītajā  izstādē 1991. gada 23. janvārī. Fotogrāfija no Tukuma muzeja arhīva.

Atceros, ka muzeja 55 gadu jubileju svinējām kultūras namā kopā ar māksliniekiem un 1991. gada barikāžu dalībniekiem mēnesi pēc barikādēm. Tukuma mākslinieku grupa dāvināja šiem cilvēkiem mākslas darbus, un viņi stāstīja par savām emocijām īpašos brīžos, piemēram, kad omonieši rīkoja apšaudi uz Brasas tilta. Muzejam jau toreiz bija videokamera, un kolēģis Jānis Bārdiņš filmēja visus notikumus, tostarp sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu virs Latvijas Komunistiskās partijas Tukuma rajona komitejas. Šie kadri un pati videokamera tagad apskatāma izstādē “Latvijas gadsimts”.

Nevarētu teikt, ka es tolaik īpaši zināju, kas notiek nozarē kopumā. Bija, protams, kādas direktoru sanāksmes, kur es “ar atplestu muti” sēdēju un klausījos, piemēram, Klāru Radziņu, Ināru Ņefedovu, Imantu Lancmani, vai skatījos uz tām visām vecajām kundzēm, kas bija pieredzes bagātas muzeju direktores. Skatījos, klausījos un brīnījos, cik profesionāli bija viņu argumenti. 

1990. gadu sākumā notika arī diezgan daudzas sanāksmes reģionos, kur muzeji jau sāka domāt par to, kā tālāk dzīvot, kā attīstīties, kā specializēties. 

Es vēl nesen atradu savus pierakstus, man šķiet, no 1993. gada sanāksmes Latgalē, kur bija pulcējušies rajonu muzeji un runāja, kā kurš varētu attīstīties. Rēzeknieši toreiz uzsvēra Latgales kultūrvēstures nozīmību. Tajā laikā man arī nāca prātā, ka Tukumā varētu būt kultūrvides muzejs, un tā tas arī izkristalizējās un palika. 

1991. gadā, kad Tukuma muzejs veselības aizsardzības sistēmas optimizācijas dēļ ieguva Durbes pili, pie reizes tika mainīts arī muzeja nosaukums. Mēs kļuvām vienkārši par Tukuma muzeju. Agrāk tas saucās Tukuma Mākslas un novadpētniecības muzejs. Tad, 1991. gadā, mēs izvēlējāmies arī specializācijas tēmu. Muzeja kolēģu diskusijās nolēmām apvienot muzejā uzkrāto pieredzi un zināšanas mākslās un novadpētniecībā, lai pētītu rajona kultūrvidi un popularizētu tās vērtības.

1991. gads bija robežšķirtne arī paša muzeja vēsturē. Un tas arī bija laiks, kas mani vairāk ievirzīja muzeju nozares aktivitātēs, jo, domājot par to, kā muzeju attīstīt, kā strādāt, man ļoti gribējās ar kolēģiem diskutēt un saprast, ko un kā darīt. 

IZS: Tevi šajās nozares aktivitātēs ievirzīja kāds no kolēģiem vai arī tu pati saprati, ka gribi pārstāvēt, teiksim, Tukuma un Kurzemes muzejus? 

AO: Man nekad nav bijusi tāda doma, ka man jāpārstāv Kurzemes muzeji. Es vienkārši braucu, kur varēja aizbraukt, un piedalījos. Līdz ar to piedalījos sarunās, kur tika runāts, ka vajadzētu savu biedrību. Es pati tajā laikā nebiju ļoti zinoša muzeju jautājumos un nevarēju savu viedokli tik prasmīgi noformulēt, kā to darīja pieredzējušie kolēģi. Gods un cieņa Annai Jurkānei par to, kā viņa muzeju biedrības tapšanas procesu organizēja, un Klārai Radziņai, kas tik ļoti rūpējās par visām juridiskajām niansēm. Es atceros, cik viņa vienmēr precīzi zināja, ko un kā darīt, kur rast padomu. Tāpat daudzi citi, kas varbūt pirms tam nebija bijuši amatos, bet ienāca nozarē kā jauni aktīvi cilvēki, kas vēlējās būt noderīgi. Es atceros, ka vairākas reizes ar Jāni Garjānu sēdējām Andreja Upīša muzejā un spriedām par biedrību, par nepieciešamību mācīties, runājām par daudziem citiem nozarei svarīgiem jautājumiem. 

IZS: Tu atceries to brīdi, kad dibināja Latvijas Muzeju biedrību [LMB] un pēc tam Latvijas Muzeju asociāciju [LMA]? Vispirms nodibināja LMB, kuru atklāja pašreizējā Ebreju kopienas namā, bet tad, saprotot, ka individuālā biedrošanās nedarbojas, tika izlemts, ka dibinās Latvijas Muzeju asociāciju, kurā jau ir institucionālie biedri – muzeji. 

AO: Es biju klāt, bet, lai detalizēti visu saprastu, jāskatās biedrības dokumentos, jājautā Annai Jurkānei un Klārai Radziņai. Muzeju asociācija tika dibināta drīz pēc neatkarības atgūšanas. Tolaik bija ļoti nopietnas ekonomiskas problēmas, nepietika naudas elementāriem uzturēšanas pakalpojumiem, bieži vien muzeji nevarēja samaksāt par apkuri. Vairāki memoriālie muzeji tika likvidēti, tostarp Ļeņina muzejs. Bija daudzas diskusijas par to, vai likvidēt Revolūcijas muzeju vai tomēr atjaunot Kara muzeju. Asociācija iestājās par to, lai saglabātu un attīstītu muzejus provincē.

Lēmums dibināt asociāciju bija saistīts ne tikai ar to, ka individuālo biedru biedrība nebija pietiekami spēcīga, lai iestātos par nozares interesēm, bet arī ar to, ka bija kaut kādas izmaiņas likumdošanā, kas mudināja izvērtēt darbības formu. Vienkārši tas pārejas periods bija beidzies. Pirmais periods 1990. gadu sākumā un vidū bija ļoti dinamisks laiks, kad visi kaut ko organizēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jāsāk sakārtot dokumenti, jāvienojas par konkrētiem mērķiem, noteikumiem, kārtību, jāizlemj, kā mērķus labāk sasniegt. Manās atmiņās pārmaiņas juridiskajā statusā lielā mērā bija saistītas tieši ar izmaiņām likumdošanā un vēlmi panākt speciālā Muzeju likuma pieņemšanu Saeimā. Tas arī, iespējams, pielika kaut kam punktu, rosināja pieņemt lēmumu par Muzeju asociācijas dibināšanu. Viens ir dzīvot ar vēlmi, ka kaut kas ir jāmaina, kas cits – rīkoties situācijā, kad reālas pārmaiņas jau nepieciešamas.  

IZS: Vai tu biji jau pirmajā valdē?

AO: Nē, es valdē neesmu bijusi. 

IZS: Bet tu esi īstā persona, ar kuru runāt par ICOM Latvia? Kurā brīdī tu sāki darboties ICOM?

AO: Man šķiet, ka tajā brīdī, kad ICOM Latvijā veidojās, 1993. gada janvārī. Es kaut kā jauši vai nejauši biju starptautiskā konferencē Cēsu Vēstures un mākslas muzejā 1993. gada oktobrī, kurā piedalījās ICOM pārstāves: reģionālo muzeju komitejas priekšsēdētāja Bridžeta Jeitsa [Bridget Yates] no Lielbritānijas un šīs komitejas sekretāre Margrieta Lestrādena [Margriet Lestraden] no Nīderlandes. Sanāca tā, ka, pasākumam beidzoties, nebija neviena, kas šīs kundzes varētu nedaudz izklaidēt vēl kādu dienu, un es piedāvāju viņām doties uz Tukumu. Labprāt par viņām parūpējos. Tādējādi es uzzināju vairāk par ICOM. Viņas, protams, arī oficiālajā seminārā iepazīstināja ar ICOM darbību, bet pēc šīs neformālās tikšanās es vairāk iedziļinājos visās ICOM lietās. Pēc neilga laika Latvijā ieradās arī ICOM viceprezidents Vinošs Sofka [Vinoš Sofka], kas lasīja lekciju par muzeju darbinieku profesionālās izglītības jautājumiem. Viņš ļoti iedvesmoja aktīvāk iesaistīties ICOM un rosināja doties uz Starptautisko muzeoloģijas vasaras skolu, kurā pats lasīja lekcijas.

Un faktiski kopš tā laika esmu bijusi saistīta ar Reģionālo muzeju komiteju [ICR]. Vēlāk Latvijā kopā ar Vitu Rinkeviču, kas tika ievēlēta ICR valdē, organizējām arī šīs komitejas gadskārtējo konferenci. Es biju klāt arī pirmajā sanāksmē, kad pulcējāmies, lai izlemtu, vai stāsimies ICOM vai nē. Un, ja nemaldos, pirmā ICOM Latvia priekšsēdētāja bija Latvijas vēstures muzeja direktore Ināra Baumane. Tad kaut kas mainījās, un burtiski pēc nepilna gada – 1994. gadā – bija sanāksme, kurā mani ievēlēja par priekšsēdētāju. Tobrīd, atklāti sakot, es pat nezināju, kas tam priekšsēdētājam jādara. Bet es centos saprast, un 1994. gada jūnijā es jau braucu uz Parīzi un piedalījos lielajā Konsultatīvās Padomes [Advisory Commitee] sēdē. Liels atbalsts man bija no mūsu komitejas sekretāres Aijas Fleijas, kas veica daudzus organizatoriskos pienākumus. Latvijas Kara muzejs bija tāds kā centrs, kur vienmēr varēja ieiet – gan risināt profesionālus jautājumus, gan arī vienkārši satikt kolēģus un neformāli parunāt. Tā paša gada rudenī organizējām ICOM Baltijas valstu nacionālo komiteju tikšanos Rīgā, lai vienotos par sadarbību. Parakstījām arī protokolu par savstarpēju atbalstu starptautiskā mērogā. Savā pirmajā darbības gadā jau uzsāku runāt par tālākizglītības nepieciešamību muzeju darbiniekiem.

IZS: Kurā brīdī Latvijas ICOM no atsevišķu personu iniciatīvas kļūst par kaut cik apzinātu kopienu vai biedrību?

AO: Es gribētu teikt, ka tas process bija ļoti garš, jo ilgu laiku ICOM darbojās LMA paspārnē kā grupa. Līdz ar to ICOM Latvijas Nacionālās komitejas [LNK] valde savā veidā bija arī LMA cilvēki. Respektīvi, mēs rūpējāmies par LMA aktivitātēm starptautiskā mērogā. Jau 90. gadu beigās ik pa laikam izskanēja viedokļi, ka varbūt jāveido atsevišķa biedrība, bet nevarējām uz to saņemties, jo, atsevišķu biedrību dibinot, jārēķinās ar grāmatvedību, pārskatiem, dokumentu saglabāšanu utt. 

Izšķiršanās dibināt biedrību notika tikai 2004. gadā, kad es nodevu pilnvaras Gintai Gerhardei-Upeniecei, tad arī tika nodibināta biedrība. Līdz tam, man šķiet, mēs ļoti veiksmīgi sadzīvojām ar LMA. Sadarbība, protams, turpinājās, bet ICOM LNK bija kļuvusi spēcīgāka. Tā kopā ar citu Baltijas valstu nacionālajām komitejām bija spējīga piesaistīt finansējumu lielākiem projektiem, piemēram, konferencēm.

Man spilgtā atmiņā palikušas ICOM 50 gadu jubilejas svinības Parīzē 1996. gada rudenī un, jo īpaši, svinīgā pieņemšana, ko ICOM LNK, LMA ar kultūras ministra Riharda Pīka atbalstu un dalību rīkoja toreizējā Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā. Uz pieņemšanu ieradās Saeimas, valdības, ārzemju vēstniecību un preses pārstāvji. Tā bija pirmā reize, kad tik plašā mērogā izskanēja ICOM LNK aktivitātes. No tā laika regulāri piedalījos ICOM Ziemeļvalstu [ICOM NORD] un Eiropas reģiona [ICOM EUROPE] sanāksmēs, no 1998. līdz 2004. gadam iesaistījos arī ICOM muzeju definīcijas un stratēģisko dokumentu sagatavošanas darba grupās.

2001. gadā Latvijā viesojās ICOM viceprezidents Gērijs Edsons [Gary Edson] un ģenerālsekretārs Manuss Brinkmans [Manus Brinkman], nākamajā gadā – ICOM prezidents Žaks Pero [Jacques Perot] un uzstājās ar lekcijām, piedalījās paneļdiskusijās. Parīzē izdevās vienoties ar grāmatas “Muzeju darbības pamati” [Museum Basics] autoriem Krispinu Peinu [Crispin Paine] un Timotiju Ambrozu [Timothy Ambrose] par atļauju tulkot to latviešu valodā. 

Pateicoties Latvijas muzeju darbinieku aktīvai dalībai ICOM starptautiskajās komitejās un sadarbībai ar ICOM Baltijas valstu nacionālajām komitejām, ar visu Baltijas valstu kultūras ministriju atbalstu izdevās uzsākt Baltijas muzeoloģijas skolas projektu un kā lektorus piesaistīt pasaules vadošos muzeologus, piemēram, Stīvenu Veilu [Stephen E. Weil], Martinu Šēreru [Martin Schärer], arī Deividu Flemingu [David Flaming]. Es darbojos arī ICOM Eiropas reģionālajā komitejas valdē. Pirmās Baltijas muzeoloģijas skolas patrons bija ICOM Europe prezidents Hanss Martins Hincs [Hans-Martin Hinz], un tas palīdzēja veidot skolas atpazīstamību.

IZS: Tu jau nedaudz pieminēji tālākizglītību. Kā tā tika organizēta 80. gadu beigās un 90. gados? Kas to organizēja? 

AO: Bija Zinātniski Metodiskā nodaļa Valsts vēstures muzejā (tagad – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Es tur atceros vismaz divas darbinieces, bet varbūt bija arī vairāk. Muzejnieki vienmēr runāja par “Melno Mildu” un “Balto Maiju” (Matilde Leimane un Maija Balts (Eglīte)). Tās bija leģendāras dāmas. Man šķiet, Matilde Leimane strādāja vismaz no Metodiskās nodaļas dibināšanas brīža. Es arī atceros, ka tad, kad es veidoju pirmo lielāko izstādi par rajona vēsturi Tukuma muzejā 1983./1984. gada ziemā, mēs ar kolēģi Anitu Rumbēnu braucām uz Metodisko nodaļu ar visiem izstāžu plāniem un attēliem. Leimane sēdēja ar mums līdz vēlam vakaram. Viņa mums ieteica daudzas sistēmiskas lietas par to, kā veidot izstādes struktūru, kā veidot anotāciju tekstus u. tml. Tā bija tāda pamatīga ievadnodarbība izstāžu darbā. Man šķiet, ka mēs izgājām no muzeja, no Rīgas pils, vēlā vakara stundā, burtiski, kad Vecrīga bija jau nomierinājusies.

Pēc kolēģes, Tukuma muzeja krājuma glabātājas Annas Rumbas, stāstiem, Metodiskās nodaļas darbinieces brauca arī uz muzejiem un darbojās kā palīgi. 70. gados viņas bija atbraukušas arī uz Tukuma muzeju palīdzēt inventarizēt krājumu, jo muzejā tolaik kaut kādu iemeslu dēļ bija diezgan liels neinventarizēto priekšmetu skaits. Viņas kādu laiku pat bija dzīvojušas pa Tukumu un strādājušas kopā ar muzeja darbiniekiem, ievirzot krājuma darbā. 

Vēl kā labu piemēru es atceros (un man ļoti patika) ikgadējās ekspedīciju atskaites konferences, kurās lielākā daļa muzeju prezentēja savu ekspedīciju rezultātus. Un man ļoti spilgti atmiņā ir iespiedies Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, jo viņiem ekspedīciju mehānisms bija pārdomāti saplānots un pamatīgi nostrādāts. Viņu ekspedīciju nodaļas vadītāja Valija Šalgunova bija uzstājusi, lai katrs tautas celtniecības objekts rajonā tiktu uzmērīts, fotografēts un aprakstīts. Tur aktīvi darbojās arī pieminekļu nodaļas vadītāja Dace Cepurīte. Veids, kā viņi dokumentēja ēkas, – tas bija kaut kas vienkārši lielisks. 

Katrā no šīm konferencēm varēja ļoti daudz ko mācīties – gan tīri informatīvi, gan arī metožu ziņā. 

Pētot Tukuma muzeja vēsturi, es lasīju 1962. gada Kultūras ministrijas izsūtītās informatīvās vēstules un konstatēju, ka metodiskais darbs tika organizēts ar mērķi visos rajonos izveidot novadpētniecības nodaļas un “uzlikt rajonu muzejus uz pareizām sliedēm”. 

IZS: Šīs ikgadējās ekspedīciju konferences organizēja Kultūras ministrija? 

AO: Man šķiet, ka to darīja Kultūras ministrijas Pieminekļu un muzeju nodaļa, kas pastāvēja vēl 90. gados (nosaukumi laika gaitā mainījās). Es tagad precīzi nevaru pateikt, bet droši vien sadarbībā ar manis minēto Metodisko nodaļu. Laikā, kad es sevi apzinājos kā pilntiesīgu darbinieku muzejā, kursi jau notika tagadējās Latvijas Kultūras akadēmijas telpās Ludzas ielā, kur tobrīd jau atradās Metodiskā nodaļa.

IZS: Metodiskā nodaļa, kas sākumā bija pie Valsts vēstures muzeja, vēlāk pārcēlās uz Ludzas ielu? 

AO: Jā, jo sākumā pie Mildas Leimanes uz konsultācijām braucām uz Vēstures muzeju, bet pēc tam šī nodaļa bija Ludzas ielā. Laikam Metodisko nodaļu atdalīja no Vēstures muzeja un iekļāva jaunizveidotajā Kvalifikācijas celšanas institūtā – es nezinu, kādam jāpajautā. Es tam nekad nebiju pievērsusi uzmanību. 

IZS: 1997. gadā tiek dibināta Muzeju Valsts pārvalde [MVP]. Kāda ir pārvaldes loma tobrīd un pēc tam muzeju attīstībā? Ir skaidrs, ka tad, kad nodibināja MVP, procesu virzības “smaguma centrs” pārvirzījās no LMA uz MVP.

AO: Jā, tā notika. Es domāju, ka tas lielā mērā bija saistīts ar to, ka Jānis [Garjāns] bija konkrētā personība, kas aktīvi darbojās muzeju nozares interesēs. Viņš arī 1998. gada janvārī kļuva par ICOM LNK priekšsēdētāju, bet maijā attiecās no amata sakarā ar stāšanos pārvaldes priekšnieka amatā. Tad es atkal turpināju vadīt ICOM darbu Latvijā. Katrā ziņā, ja ir entuziasma pilns līderis un arī apmaksāti štata darbinieki, var strādāt ar lielāku atdevi, nekā tas ir brīvprātīgajā darbā. Man šķiet, ka MVP izveidošana bija gan objektīvu, gan subjektīvu apstākļu noteikts process. Pārvalde ieviesa akreditāciju un organizēja tās izvērtēšanu, organizēja kursus, izdeva profesionālo literatūru, izveidoja Baltijas muzeoloģijas skolu. Pārvaldes telpas vienmēr bija atvērtas muzeju darbiniekiem. Tur notika daudzas diskusijas, radās un tika īstenotas daudzas nozarei svarīgas idejas, notika arī muzeoloģijas maģistrantūras lekcijas.

Es teikšu, tāpat kā droši vien lielākā daļa cilvēku, ka MVP bija savā vietā un laikā. Un ļoti žēl, ka tā vairs neeksistē. Manuprāt, tai vajadzēja turpināt darbību. Protams, ja šodien tādu atjaunotu, tai būtu jau citi uzdevumi. Bet šobrīd mēs jūtam to, ka nozarei nav tik viegli, kā varētu būt. 

IZS: Turpinot par tālākizglītību – tu piedalījies pie Muzeoloģijas maģistrantūras idejas īstenošanas. Ar Jāni Garjānu gājāt runāt uz universitāti un mēģinājāt tur pārliecināt par šādas programmas nepieciešamību.

AO: Mēs diezgan daudz kur gājām un mēģinājām stāstīt, vienoties. Visur mūs diezgan pozitīvi uztvēra, bet vienmēr vēlāk atklājās kādi šķēršļi. 

Atkal nedaudz jāatgriežas pie sākuma – drīz pēc Bridžetas Jeitsas un Margrietas Lestrādenas vizītes es nonācu Lielbritānijā uz vienu semināru par muzeju veikaliem. Tā bija ļoti īpaša pieredze, kas iedrošināja rīkoties aktīvāk saimnieciskajā ziņā. Pēc tā semināra es rīkoju arī Latvijā pirmo semināru, kurā stāstīju, kā angļu kolēģi attīsta tirdzniecību ar suvenīriem, kā Tukuma muzeja mākslas galerija strādā, kā māksliniekus atbalstām. Londonā iepazinos ar Kenetu Hadsonu [Keneth Hudson] un uzzināju par Eiropas muzeju Forumu un Eiropas Muzeju gada balvu. Jau nākamajā gadā piedalījos Foruma organizētajā seminārā Itālijā un iepazinu šīs organizācijas darbību. Hadsons rosināja pieteikt kādu no Latvijas muzejiem Eiropas Muzeju gada balvai. Turaidas muzejrezervāts pieteicās un iekļuva 10 labāko muzeju skaitā.

Bija arī kursi, ko organizējām kopā ar Margrietu Lestrādenu, par muzeju menedžmentu, kuriem es biju koordinatore. Trīs grupām mēs noorganizējām kursus Latvijā un vienai grupai – arī noslēguma izbraukumu uz Nīderlandi, kur iepazinām muzejus, to ekspozīcijas, krājumu un darbu ar apmeklētājiem. Nīderlande tolaik realizēja tā saukto DELTA plānu krājuma jomā.

Man, tāpat kā vairākiem citiem Latvijas muzeju darbiniekiem, bija iespēja apgūt muzeju darbības pamatus arī Starptautiskajā muzeoloģijas vasaras skolā Brno, ko dibinājis un ilgus gadus vadījis Zbiņeks Stranskis [Zbyněk Zbyslav Stránský]. Pasaules vadošo muzeologu lekcijas, ekspozīciju analīze, motivēti studiju biedri, radošas un filozofiskas diskusijas domubiedru grupās radīja vēlmi dalīties ar iegūto pieredzi un zināšanām. Tas viss ļoti vedināja uz to, ka ir vajadzīga izglītība. Mēs sapratām, ka mums pietrūkst specifisko pamatzināšanu tieši muzeju jomā. Lielākoties katrs esam nākuši no savas jomas un tajā esam spēcīgi, bet mūsu darbībai nav muzejiska pamata. Es vienmēr par to ļoti iestājos. Un kopā ar Jāni Garjānu veidojās labs tandēms, lai par muzeju darbinieku izglītības modeļiem runātu ar Latvijas augstskolām. Nīderlandes brauciena laikā par to daudz diskutējām. Galu galā Latvijas Kultūras akadēmija izveidoja Maģistra programmu mākslās ar specializāciju muzeoloģijā. Rūpi par to uzņēmās Astrīda Rogule, kas apguva muzeju studiju kursu Lesterē, Lielbritānijā.

IZS: Kā tu raksturotu Muzeju likuma lomu? Muzeja likuma pieņemšana sakrīt ar MVP izveidošanas laiku. Ko Muzeju likuma pieņemšana nozīmēja muzejiem, nozarei? 

AO: Es joprojām uzskatu, ka Muzeju likums kā speciālais likums ir būtisks muzeju nozarei, kaut arī ne visas institūcijas, kas nav saistītas ar muzeju jomu, to ņem nopietni. Likums palīdzējis sakārtot muzeju sistēmu. Ikdienas darbā atsauce uz likumu, īpaši pašvaldības muzejiem, lieti noder. Es ļoti ceru, ka grozījumi Muzeju likumā, kas šobrīd top, nesīs arī jaunas iespējas ne tikai valsts, bet arī pašvaldību muzejiem. 

Ir jārēķinās, ka šobrīd ir spēcīga centralizācijas tendence visās jomās. Es uzskatu, ka radošajās nozarēs ļoti stingra reglamentācija neveicina attīstību un labu produktu veidošanos. Muzeji tomēr, lai arī institucionalizēti, pieder radošajai jomai, un mana pārliecība ir, ka muzejiem ir jādod iespēja strādāt elastīgi, kas nav iespējams stingri reglamentētā sistēmā. 

IZS: Ko Tukuma muzejam kā reģionālajam muzejam nozīmēja akreditācijas procesa uzsākšana – sākotnēji un laika gaitā? Vai mainījās izpratne par to, ko akreditācija muzejiem dod un nozīmē? Tu esi bijusi arī akreditācijas komisijās un redzējusi citu muzeju pieredzi. 

AO: Muzeju kvalitātei – saturiskā un arī formas ziņā – manuprāt akreditācija ir ļoti noderīgs instruments, un to noteikti vajadzētu attīstīt un turpināt. Tukuma muzejs bija pirmais muzejs, kas izgāja akreditāciju un 1999. gada februārī saņēma apliecību Nr. 1. Toreiz tas bija eksperiments, jo neviens vēl nebija ne akreditāciju organizējis, ne izgājis. 

Varbūt organizatoriskajā procesā daudzas lietas varēja notikt vienkāršāk, konstruktīvāk, varbūt arī ne tik emocionāli, kā dažkārt ir bijis. Gan ekspertiem, gan muzeju darbiniekiem vienkārši jāiemācās profesionālas lietas darīt profesionāli. 

Daudzos gados, kopš esmu bijusi akreditācijas komisijās, protams, arī pati esmu daudz iemācījusies un arī redzējusi, kā mainās kolēģi, kā attīstās muzeji. Esmu guvusi fantastisku pieredzi, kas ļoti palīdz manā personīgajā profesionālajā izaugsmē.

Šobrīd gribu teikt, ka akreditācijas process (vismaz tajos gadījumos, kuros esmu bijusi iesaistīta) ir gana konstruktīvs un uz rezultātu orientēts. Latvijas Muzeju padome ļoti daudzos gadījumos, vismaz pēdējo desmit gadu laikā, orientējas uz ieteikumiem pēc būtības un izvērtē, ko ieteikt muzejiem, ko ieteikt muzeju finansētājiem. Laikā, kad es biju Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāja (2010–2018), vairākos gadījumos devām Kultūras ministrijai ieteikumus par Kultūras ministrijas muzejiem, pašvaldībām – par pašvaldību muzejiem, no kuriem daudzi tika ņemti vērā. Manuprāt, visas iespējas vēl nav izsmeltas.

IZS: Pieminēji Latvijas Muzeju padomi [LMP]. Kāda, tavuprāt, LMP ir bijusi sākotnējā loma un vai šī loma muzeju nozares pārvaldē vienmēr ir tikusi pietiekami izmantota?

AO: Ideja par nacionālās muzeju padomes nepieciešamību Latvijā radās laikā, kad Dānijas Kultūras institūtu Latvijā vadīja Rike Helmsa [Rike Helms]. Pēc viņas iniciatīvas notika visu trīs Baltijas valstu muzeju pārstāvju brauciens uz Dāniju (ja nemaldos, grupā bija 10 muzejnieki no katras valsts), lai iepazītu tās labākos muzejus un muzeju profesionāļus. Toreiz tas bija liels piedzīvojums. Latvijas muzejiem tolaik bija izdzīvošanas budžets, lielākoties novecojušas ekspozīcijas vai arī nojauktas ekspozīcijas. Diskusijas ar Dānijas kolēģiem un arī pašu vidū atvēra prātu jaunām idejām. Toreiz daudz laika pavadīju kopā ar Helēnu Bernāni, kas vadīja muzeju Rēzeknē. Viņa bija īpaša personība, no kuras daudz mācījos, arī uzdrīkstēšanos.

Latvijas Muzeju padomē esmu darbojusies vairākus periodus, bijusi gan padomes locekle, gan priekšsēdētāja vietniece, gan priekšsēdētāja. Pirmie jautājumi, ko skatīja padome tūlīt pēc tās izveidošanas 1998. gadā, bija saistīti ar akreditācijas procesa ieviešanu, un līdz pat šai dienai tie ir svarīgākie padomes darbībā. Sākuma posmā muzejiem bija daudz ieteikumu, pēdējos gados atzinumi lielākoties ir pozitīvi. Prieks redzēt, kā muzeji attīstās, tiek īstenoti lieli ekspozīciju un infrastruktūras projekti. LMP ir aktīvi piedalījusies Kultūrpolitikas vadlīniju sagatavošanā un Muzeju nozares stratēģiju izstrādāšanā. LMP dienaskārtībā bijuši arī problēmjautājumi, tostarp arī par atsevišķām personālijām. 

Es domāju, ka neviens no muzeju nozares attīstības instrumentiem nav izmantojis visas savas iespējas. Vai tā būtu Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Muzeju padome vai Muzeju Valsts pārvalde, vai ICOM LNK. Es domāju, ka iespējas ir bijušas daudz plašākas, bet vienmēr ir bijuši kādi noteikumi, subjektīvi vai objektīvi, vai to kopums konkrētā situācijā, kas ļāvis izpausties tādā vai citā veidā vai nav ļāvis izpausties pietiekami. 

Es domāju, ka arī LMP savas iespējas nav simtprocentīgi izmantojusi. Protams, varētu darīt daudz citādāk. Arī atskatoties uz savu pieredzi, jāteic, ka ir bijušas daudzas lietas, ko es, piemēram, nezināju, neapjautu un pietiekami aktīvi nevirzīju. Vērojot to kolēģu, kas ir LMP, attieksmi pret dienas kārtībā iekļautajiem jautājumiem, laika gaitā esmu pieredzējusi dažādas situācijas. Ir bijuši emocionāli un aizrautības pilni padomes locekļi, kas gatavi par visu iestāties; ir bijuši periodi, kad izpaudusies zināma distancēšanās vai pat nevēlēšanās iziet ārpus savu interešu loka. Ar laika distanci tas labi redzams. Es gribētu atgādināt tiem, kas vēlas darboties šajā konsultatīvajā institūcijā, ka viņi nepārstāv tikai savu muzeju, bet gan nozari kopumā, tāpēc ir svarīgi katru lēmumu izvērtēt gan tagadnes, gan nākotnes aspektā. Domāju, ka ieguldītais darbs Muzeju nozares stratēģijas sagatavošanā un virzībā uz apspriešanu raksturo padomi kā ietekmīgu spēlētāju. Ļoti noderīgi bijuši ieteikumi, kā organizēt muzeju darbu ārkārtējās situācijās saistībā ar Covid-19. Gribu novēlēt LMP kļūt vēl stiprākai un drošākai.

IZS: Un, ja mēs paskatāmies, kā muzeju nozares procesi ir veidojušies, – kas noticis muzeju nozarē? Muzeju nodaļu apvieno ar Arhīvu un bibliotēku nodaļu…

AO: Optimizē…

IZS: Optimizē, labi. Vai muzeju nozarē pēdējā laikā visi ir kļuvuši individuālisti? Sākuma posms 90. gados, skatoties arī arhīvā, tomēr ir bijis nozares uzrāviena laiks – varbūt tas ir normāli, tā tas notiek, un pēc tam nozares kopējo procesu interese atslābst? Mēs kā nozare taču necīnījāmies arī par Muzeju valsts pārvaldi. Kino centrs, Kultūras pieminekļu pārvalde saglabāja savas pozīcijas un pat audzēja klāt kapacitāti. Nodaļas zaudēšanā jeb optimizācijā reaģējām pasīvi – kā jānotiek, tā jānotiek… Kā tu summē – kas pēdējos gados ir noticis?

AO: Ko lai saku? Es pēdējā laikā diezgan daudz par šo jautājumu domāju. Man vienmēr liekas, ka ir kaut kādi konstruktīvi argumenti, kuri ir primārie. Un tad ir kaut kādi citi argumenti, kuriem ir jāatkāpjas otrajā vai trešajā plānā. 

Šobrīd, vērojot procesus, kas notiek ļoti aktīvi, piemēram, saistībā ar tā saukto grāmatvedības centralizāciju pašvaldībās vai valsts sektorā, jāatzīst, ka ne vienmēr tiek pieņemti nozarei un katram muzejam ilgtermiņā atbilstošākie lēmumi. Minētā Kultūras mantojuma pārvalde ar 1. janvāri arī sāk strādāt centralizētas grāmatvedības apstākļos, Nacionālais kultūras centrs – arī. Tātad notiek liela centralizācija, kas, visticamāk, skars arī lielos un ne tik lielos muzejus. Droši vien samazinās grāmatvežu skaitu, bet tā vietā nāksies palielināt kādu citu darbinieku skaitu. Ja pārvērtīs lielāko daļu muzeju par valsts vai pašvaldību struktūrvienībām, vai tas padarīs muzejus spēcīgākus, veicinās to modernizāciju, veicinās sabiedrībā interesi par muzejiem?

Man jāsaka (un tā ir mana jaunākā atziņa), ka jāmāk sadzīvot ar nevēlamām pārmaiņām un meklēt izeju citā veidā. Ne visus procesus mēs spējam apturēt vai pagriezt muzeju nozarei labvēlīgākā virzienā.  

Jā, man šķiet, tev ir taisnība, ka diezgan liela individualizācija muzeju nozarē pēdējā laikā ir bijusi un ir joprojām, un arvien vairāk izpaužas. Ir ļoti maz cilvēku, ar kuriem pēc būtības var runāt, piemēram, par administratīvi teritoriālo reformu. Lielākā daļa kolēģu saka – pagaidīsim, kad tā reforma atnāks, paskatīsimies, kādi būs jaunie deputāti, noskaidrosim, ko viņi gribēs, un tad arī varēsim runāt. Manā izpratnē, ir jāstrādā, pirms kaut kas ir noticis. Manuprāt, tieši preventīvie pasākumi ir ļoti aktuāli. Varbūt tā runāju tādēļ, ka man ir arī vides izglītība un esmu mācījusies visas norises izvērtēt sistēmiskā skatījumā. Reformas kontekstā jādomā par spēcīgu muzeju institūciju veidošanu. Igaunijas pieredze valsts un pašvaldību kopīgu nodibinājumu veidošanā reģionos, manuprāt, ir ļoti veiksmīga. Arī Latvijā reģionālo muzeju attīstība būtu īpaši atbalstāma. 

Es mācos sadzīvot ar reālo situāciju un rast atbilstošu risinājumu. Jāsaka, ka tas ir ļoti grūti, un es nespēju saprast, kāpēc jāpieņem tādi lēmumi, kas nav pietiekami izvērtēti. No pārvaldības viedokļa, vairākkārt ir pierādījies, ka nepārdomāti lēmumi parasti pēc laika noved pie lielām izmaksām. 

IZS: Lai noslēgtu sarunu ar pozitīvāku noskaņu – kas pa šiem gadiem tevi visvairāk ir iepriecinājis muzeju nozarē?

AO: Ir ļoti daudz skaistu mirkļu. Es varu teikt, ka mani ļoti iepriecina mani kolēģi. Pirmkārt, lielākais prieks ir redzēt labos projektus, ko ir paveikuši kolēģi Tukuma muzejā vai citos muzejos. Nupat izziņotā Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja pabeigšana. Tas vēl nav klātienē redzēts, bet, jau virtuāli paskatoties, saprotams, ka tas būs kaut kas ļoti, ļoti interesants. Tāpat, aizbraucot uz Rīgas Motormuzeju, ikreiz gūstu milzīgu enerģijas lādiņu un gribēšanu kaut ko darīt pašai. 

Otrkārt, mani iepriecina kolēģi kā cilvēki, kā savas jomas profesionāļi, ar kuriem var parunāt, padiskutēt, kuriem var piezvanīt, ar kuriem var satikties vai kopā doties kādā izbraukumā, pieredzēt labākos muzejus (šobrīd gan tas ir ierobežoti, bet gan jau varēsim). 

Un trešā, pati būtiskākā, lieta, kas mani uzrunā, ir darba process muzejā, kas reizēm ir diezgan smags, bet ļoti interesants. Tas ir arī tas, kas visvairāk uzlādē. 

 

Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece attīstības darbā | Museologist, Deputy Director of the Medicine History Museum

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD