Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajai, kuras karjera aizsākās 20. gadsimta 70. gadu beigās, pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Sākam ar tradicionālo sērijas jautājumu – kā tu nonāci muzeju nozarē?
Inese Baranovska: Man ir divas epizodes. Pirmā epizode – pēc vidusskolas beigšanas gribēju stāties Latvijas Mākslas akadēmijā Tekstilmākslas nodaļā, bet, tā kā es biju beigusi Rīgas 50. vidusskolu un gāju tikai sagatavošanas kursos, nebiju pietiekami spēcīga. Es cerēju, ka vēl labāk sagatavošos un tad atkal stāšos. Mammas laba draudzene ieteica mani darbā Mākslas muzejā (LNMM, toreiz Valsts Mākslas muzejā) pie direktores Ināras Ņefedovas, jo meitenes, kā vienmēr, stājās akadēmijā un toreiz uz laiku bija brīvas vietas. Tā es tur arī paliku. Un tas bija ļoti sen – 70. gadu beigās. Mani tik ļoti ievilka mākslas vēsture un arī atraktīvie kolēģi. Īpaši lielu iespaidu uz mani atstāja Ludmila Neimiševa un Ksenija Rudzīte, kura toreiz vēl studēja. Tas arī rādīja, ka varētu studēt ne tikai Rīgā, bet arī “plašākos ūdeņos”, un krievu valodas zināšanas man bija pietiekami labas. Tāpēc pēc gadu ilga darba muzejā es aizbraucu mācīties uz Pēterburgu, bet neklātienē, un turpināju strādāt muzejā. Tā bija tā mana pirmā reize muzejā. Ar laiku es pārceļoju uz Izstāžu nodaļu, vēlāk – uz izstāžu zāli “Latvija”. Un tad man bija tāds garāks intervāls, gandrīz 20 gadi, kad es biju prom no Mākslas muzeja. Strādāju nevalstiskā organizācijā, kā arī kūrēju izstādes. Un atgriešanās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja [DMDM] vadītājas amatā savā veidā tiešām ir atgriešanās mākslas muzejā. Tāds dublis nr. 2.
IZS: Tev taču ir bijušas daudzas ļoti veiksmīgas un zināmas izstādes, ko tu veidoji kā neatkarīga kuratore.
IB: Jā, tā ir laikmetīgā māksla. Un tad atgriezos muzejā ar citu skatu, un man šķiet, ka šis ārpusmuzeja periods ir bijis ļoti noderīgs. Ir kolēģi, kas visu mūžu strādā muzejā, bet man šķiet, ka man šis cits leņķis un cita pieredze noteikti palīdz. Es ļoti priecājos, ka atgriezos muzejā.
IZS: Bet, kad studēji, vai zināji, ka tu gribēsi strādāt muzejā?
IB: Toreiz jau tāda kuratora amata nebija. Es biju sākusi strādāt Izstāžu nodaļā, un man laikmetīgās mākslas procesi vienmēr interesēja. 80. gados es diezgan daudz rakstīju arī mākslas kritiku. Tajā laikā jau bija daudz pieredzējušu mākslas kritiķu, kas rakstīja par tēlotāju mākslu, tāpēc es pievērsos tieši dekoratīvi lietišķās mākslas kritikai. Un tas ir interesanti, ka es atkal esmu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, jo savukārt 90. gados man pēkšņi nebija vairs tik interesanti rakstīt tikai par dekoratīvi lietišķo mākslu, un es pievērsos arī fotogrāfijai un laikmetīgajai mākslai. Bet to 80. gadu “drēbi” labi pazīstu un atceros.
IZS: Kā tu izjuti 80. gadu pārmaiņas muzejos, īpaši 80. gadu otrajā pusē?
IB: Par pētniecību runājot – es pārstāju strādāt muzejā 1987. gadā, kad aizgāju dekrētā. Tieši pirms tam es biju kuratore diezgan leģendārai jauno mākslinieku izstādei par godu kaut kādai komjaunatnes gadadienai. Izstādes iekārtotāji bija Ģirts Muižnieks un Edgars Vērpe – nē, patiesībā viņi palīdzēja iekārtot glezniecības sadaļu. Izstādes dizainers bija Kristaps Ģelzis. Tur bija visas nozares kopā, un tā bija tā izstāde, kurā oficiālā komisija neļāva Aijai Zariņai izlikt savus darbus.
Jauno mākslinieku izstādes preses konference izstāžu zālē “Latvija”, 1986. gads. Fotogrāfijā: Kristaps Ģelzis, Sandra Krastiņa, Inese Baranovska, radio žurnālists Jānis Rozenieks
IZS: Un tu tai izstādei biji kuratore?!
IB: Jā. Un man ministrijas pārstāvis draudēja, ka es pazaudēšu darbu. Jo bija tā, ka visi mākslinieki atnāca iepriekšējā vakarā un teica – ja Aijas nebūs izstādē, gleznotāji aiznesīs savus darbus no izstādes prom. Tas bija vēls vakars, mēs visi tur sēdējām un domājām, ko darīt. Un es teicu – jā, es māksliniekiem došu atpakaļ darbus, jo es biju izstādes kuratore un man bija visi tie darbu nodošanas dokumenti.
IZS: Un viss šis stāsts ir par tiešām leģendāro izstādi izstāžu zālē “Latvija”…
IB: Jā, tas bija tāds diezgan leģendārs laiks. Tajā laikā vasarās tika rīkotas labas glezniecības izstādes no muzeja un Mākslinieku savienības [LMS] krājumiem, tās iekārtoja Ojārs Ābols. No šīs pieredzes un sarunām es ļoti daudz esmu guvusi. Tas laiks izstāžu zālē “Latvija” bija ļoti radošs un interesants, neskatoties uz visām partijas lietām un dažādiem tā laika noteikumiem. Bet neatkarīgais gars jau neapšaubāmi valdīja.
IZS: Lūdzu, atgādini, kuri gadi tie bija?
IB: Jau sākot ar 1985., un tad 1986. un 1987. gads.
IZS: Creative Museum intervijā par šīm epizodēm stāsta arī mākslas zinātniece Elita Ansone.
IB: Jā, Elita nāca pēc manis. Kad aizgāju dekrētā, Elita nāca tur strādāt, bet es uz izstādes “Maigās svārstības” laiku jau biju tikai kā viesis, jo man bija mazs bebis mājās. Un tad vēl tur bija konceptuāla izstāde grupai “Māja”, ko realizēja arhitekte Zaiga Gaile ar saviem domubiedriem.
IZS: Pastāsti, kas ir izstāde “Māja”…
IB: 1989. gadā arhitekti izveidoja grupu “Māja”, kas 1991. gadā izstāžu zālē “Latvija” organizēja neparastu konceptuālu izstādi, kurā piedalījās Valdis Celms, Ojārs Feldbergs, grupa “Zīme” un “Maigās svārstības”, Hārdijs Lediņš un NSRD ("Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca"). Vispār jau tā izstāde bija visu laiku kā performance.
Man tas savukārt bija profesionālais pārrāvums. Un tad kādu laiku man pat likās, ka es negribu strādāt muzejā. Bet nu re – esmu atgriezusies.
IZS: Tavā nevalstisko organizāciju posmā bija daudzi forši projekti, ko tu darīji ārpus muzejiem.
IB: Vispār jau mani no muzeja toreiz pārvilināja. Ņefedovas laikā bija doma, ka būs Dekoratīvās mākslas muzejs Rīgā, un es biju paredzēta tur kā vadošā darbiniece. Es jau biju izstudējusi, man bija angļu valoda un pieredze – vadāju pa muzeja izstādēm dažādas delegācijas. Izstāžu zālē “Latvija” vienmēr bija interesanti, notika rudens un pavasara izstādes, Baltijas grafikas un plakātu izstādes. Imanta Lancmaņa vadībā strādāju arī pie Muzeju dienai veltītām izstādēm ar mēbelēm un pulksteņiem, bija viena arī par modi.
Tad mani pārvilināja žurnāls “Rīgas Modes” – par literāro redaktori. Es pastrādāju tur, sapratu, ka tas īsti nav mans aicinājums. Tad es vēlreiz aizgāju dekrētā. Tad es mazliet palīdzēju Asnatei Smelterei viņas salonā. No žurnāla es biju prom, bet mēs ar Asnati sadraudzējāmies, un mana māsa sāka strādāt salonā, jo tur vajadzēja darbinieku. Tā es visu laiku ar viņiem tusēju un palīdzēju. Radošā ziņā tas laiks bija fantastisks. Spilgti atceros Sorosa fonda izcilo izstādi “Valsts”, kuras kurators bija Runcis jeb Ivars Runkovskis. Es palīdzēju Pēterim Sidaram sagatavot pieteikumu toreiz slavenajai Lozannas Tekstilmākslas biennālei; viņa darbu pieņēma, un viņš mani aicināja braukt uz Lozannu. Aizbrauca Zaiga Putrāma. Es labprāt brauktu, bet biju “diezgan” stāvoklī ar savu otro bērnu. Tas bija tāds citādāks laiks. Bet, protams, ka muzejnieki 90. gados nebija nekādā statusā.
Sākumā brīvajā laikā darbojos kā frīlancers un ar labiem panākumiem uztaisīju vienu laikmetīgās mākslas izstādi Vācijā – “Deutsche Aerospace”. Un tad mani Egils Rozenbergs aicināja strādāt uz Mākslinieku savienības galeriju. Valde izskatīja manu kandidatūru, pieņēma mani, un es sāku tur strādāt. Nostrādāju desmit gadus.
Latviešu mākslas izstādes atklāšana Deutche Aerospace mītnē Minhenē, Vācija. 1996. gads. Fotogrāfijā: Gļebs Panteļejevs, Juris Petraškēvics, Ivars Heinrihsons, Sandra Krastiņa, Renāte Lorenca, Vita Lēnerte un kuratore Inese Baranovska
IZS: Pēc tam tu strādāji arī Rīgas Mākslas telpā.
IB: Vēl pirms tam – Mākslinieku savienībā kā galerijas vadītāja (kad tur sanāca tā, kā sanāca). Pie LMS muzeja izveides toreiz strādāja Sandra Krastiņa, Ilze Putniņa, un kopumā bija ļoti perspektīvs laiks, kad veidojām arī daudzus lielus starptautiskus projektus un Mākslinieku savienības galerijai bija statuss. Tagad tur vispār nekāda statusa nav. Mēs veidojām labas izstādes: Dainai Riņķei, Birutai Dellei, Henriham Vorkalam, Laimonim Blumbergam, Vilnim Zāberam, Pēterim Sidaram, Ingūnai Skujai, Gļebam Panteļejevam un citiem. Pirmā foto izstāde tur notika Mārai Brašmanei, vēlāk organizējām leģendārā lietuviešu fotogrāfa Antanasa Sutkus [Antanas Sutkus] izstādi, bet vecie gleznotāji pārmeta, ka es par daudz pievēršos fotogrāfijai. Naudas bija maz, bet, iespējams, toreiz ar mazu naudu varēja izdarīt vairāk. Bet, kā parādījās Kultūrkapitāla fonds [VKKF], tā katrā konkursā rakstījām vairākus projektus. Organizējām izstādi kolekcionāram Mati Miliusam [Matti Milius], rādījām latviešu mākslu Tartu. Veidojās tāds starptautisks tīklojums.
Kopā ar Sandru Krastiņu sagatavojām grāmatu un vēlāk arī izstādi par LMS kolekciju – “Laikmeta liecinieki”.
Izstādes “Laikmeta liecinieki” atklāšana Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, 2002. gads. Fotogrāfijā: Inese Baranovska un Sandra Krastiņa
Izstādes “Laikmeta liecinieki” atklāšana Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, 2002. gads. Fotogrāfijā: Inese Baranovska sarunā ar Felicitu Pauļuku
Tad mans projekts – rakstu krājums un izstāde “Daba. Vide. Cilvēks”. Tas viss tapa uz Mākslinieku savienības galerijas bāzes. Tādi lieli projekti, bet kādam jau bija žēl, un viss beidzās.
Latvijas Mākslinieku savienības galerijas jubilejā, 2004. gads. Fotogrāfijā: Inese Baranovska un fotogrāfs Uldis Briedis, fonā Pēteris Sidars
Bet pirms Mākslas telpas bija ļoti jauks laiks. Man pēc aiziešanas no Mākslinieku savienības piezvanīja toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova un teica, ka es varētu kopā ar Astrīdu Roguli strādāt pie Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas izveides. Tātad projekts “Jaunie Trīs brāļi”. Un tas atkal bija lielisks laiks. Mēs strādājām dīvainā kombinācijā, kopā ar būvinženieriem, juristiem u. tml., un mums bija maza atsevišķa nodaļa. Mēs izstrādājām Norvēģijas instrumenta projektu, par kura naudu tā kolekcija bija jāpērk. Mēs bijām eiforijā. Es “ielēcu” vēlāk, bet Astrīda Rogule jau tur strādāja. Mēs ar Rema Kolhāsa [Rem Koolhaas] muzeja projektu piedalījāmies starptautiskā izstādē Vācijā – IFA Berlin galerijā “Jaunā drosmīgā pasaule”, un likās, ka viss būs.
Bet ar laiku sākām just, ka tie “Trīs brāļi” ļodzīsies, ka ambiciozais trīs kultūras jaunbūvju megaprojekts nestrādās. Žēl par muzeju, bet tikpat sāpīgi ir arī par koncertzāli.
Un tad nāca piedāvājums pieteikties uz Rīgas Mākslas telpas vadītāja amatu. Bija konkurss. Konkursa kārtībā es tiku par Mākslas telpas māksliniecisko vadītāju, nevis administratīvo.
Bet zelta laiki tur ātri beidzās, un jāatzīmē, ka es tur biju tad, kad diemžēl viss jau slīdēja uz leju. Tur bija milzīgs birokrātiskais slogs un prasības. Rīgas Mākslas telpa bija uzbūvēta kā tāda sapņu pils bez biznesa pamatojuma. It kā ar labu ideju un labu konceptu (Ieva Kalniņa), bet tas nebija ilgtspējīgi, jo tam tomēr nebija nekāda komerciāla pamatojuma. Sākumā tas viss likās kā leiputrija – lielas algas, visa daudz. Bet tad viss mainījās. Mans laiks bija tāds, ka es kā vadītāja drīkstēju tur palikt, bet visu kolektīvu atlaida no darba. Un es solidarizējos. Pēc šīs pieredzes varu teikt – lai cik sarežģīti iet valsts struktūrās, pašvaldībās strādāt ir daudz grūtāk.
IZS: Bet, nedaudz atgriežoties pie jautājuma par sistēmas pārmaiņām muzejniecības 30 gadu sērijas aspektā…
IB: 90. gadi deva brīvību, bet valstiskā līmenī par kultūru nevienam nebija laika domāt un runāt. Un 90. gadi muzejiem bija diezgan katastrofāls laiks.
IZS: Finansējuma ziņā, vai ne?
IB: Jā, piemēram, ja 80. gados, runājot par Mākslas muzeju, regulāri tika papildināta kolekcija no izstādēm, no māksliniekiem tika iepirkti darbi, tad 90. gados visa šī padomju sistēma sabruka. Tā varēja patikt vai nepatikt, bet tā bija sistēma.
Tajā pašā laikā atvērās iespējas braukt pieredzes braucienos. Zinu, ka muzejnieki vienmēr visur devās, ar autobusiem – uz Itāliju, Vāciju, Austriju u. c. Es toreiz nepiedalījos, bet domāju, ka muzeja kolektīvi šādos braucienos īpaši saliedējušies. Muzejnieki brauca skatīties to, ko mēs savā jaunībā mākslas vēsturē apguvām no melnbaltiem vai krāsainiem diapozitīviem. Atceros, ka toreizējais Valsts Mākslas muzejs bija pirmais Latvijā, kas veidoja izglītības programmu muzejā; tika uzaicināta māksliniece Aija Zariņa attīstīt šo programmu.
Tā ka tie 90. gadi, no vienas puses, bija ļoti ierobežoti (līdz parādījās VKKF), bet, no otras puses, arī iespēju laiks.
Sākumā Rietumu pasaulei bija interese par Latvijas mākslu, bija veiksmīgi un mazāk veiksmīgi projekti; daudz kas bija jāapgūst šajā kapitālisma ekosistēmā. Bija arī 90. gadu eiforija. Diplomāti pirka latviešu mākslinieku darbus, un vācu markai vai dolāram bija vērtība. Bet jau 90. gadu vidū tā vērtība pazuda. 90. gadu otrā puse māksliniekiem neko diža nebija – ne muzejs pirka, ne ārzemnieki. Bija tā, kā bija. Kā nu kuram gāja. Mēs divas reizes braucām uz Frankfurtes mesi ar dekoratīvi lietišķo mākslu, un īpaši grūti gāja dekoratīvi lietišķajai mākslai. Toreiz Skujai (ne Skuja Braden) vēl kaut ko izdevās pārdot, bet citiem ne tik labi. Visi nāca un teica, ka gobelēni skaisti, bet neko daudz nepirka.
IZS: Tad jums ar Skuju Braden, nu labi, toreiz ar Skuju, ir tik vēsturiskas saites?!
IB: Jā, es sekoju Ingūnas daiļradei, jau sākot ar viņas atgriešanos no studijām ASV; pirmā izstāde notika LMS galerijā.
Par pirmajām pieredzēm mesēs – mēs toreiz, ja godīgi, arī nezinājām, kā to darīt, mēs mācījāmies. 90. gados visu mācījāmies no jauna, jo iepriekšējā pieredze praktiski nederēja.
IZS: Mācāmies arī šobrīd. Kaut vai Ogres piemērs.
IB: Es nesaprotu, kā Ogre var iekrist atpakaļ tādā bedrē.
IZS: Kas 90. gados – pārmaiņu laikos – mainījās tavā domāšanā kā kuratorei, menedžerei?
IB: Tā kā biju beigusi 50. vidusskolu, varēju brīvi lasīt angliski – grāmatas, žurnālus –, tvēru visu iespējamo informāciju. Jaunībā biju diezgan lecīga, man nekad nebija bail atklāti runāt. Man nebija sevi jālauž. Man nekad nav bijis mazvērtības komplekss, arī aizbraucot toreiz uz Rietumiem. Un es uzskatu, ka tā nedrīkst būt – “Ko tad mēs šeit, maziņie…”. To pieredzi taču toreiz smēlies, cik vien varēji, tā bija iespēja mācīties. Un man nebija bail kļūdīties un riskēt.
IZS: Bet vēl par laiku pēc Rīgas Mākslas telpas…
IB: Atkal frīlancera laiks, un Daiga Rudzāte mani uzaicināja sadarboties ar Cēsu Mākslas festivālu. To es kūrēju vienu gadu, bet daļēji piedalījos vairākus gadus. Vēl kādi projekti. Sāku pasniegt Latvijas Mākslas akadēmijā, īsu laiku pasniedzu arī Latvijas Kultūras koledžā.
Un tad atnāca šis piedāvājums par Dekoratīvās mākslas muzeju, jo iepriekšējā direktore (Alīda Krēsliņa) gāja pensijā. Pirms 2008./2009. gada krīzes muzejam bija paredzēta rekonstrukcija, bija pat gatavs tehniskais plāns rekonstrukcijai. Jāsaka – paldies Dievam, ka tas nav noticis.
IZS: Kāpēc?
IB: Tas plāns nebija progresīvs. Rekonstrukcijas finansējuma projektu vajadzēja apstiprināt toreizējam kultūras ministram Intam Dālderim, bet viņš nobijās, jo ekonomiskā situācija nebija droša. Tā vai citādi, sākās krīze, un mūsu muzejs aizvien ir sarežģītā situācijā, jo mēs esam valsts muzejs, bet ēka pieder SIA “Rīgas nami”, kas ir anormāli.
RĪGAS BIRŽA (MMRB) bija pasteigusies ar savu rekonstrukcijas projektu nedaudz ātrāk, un tāpēc to uzbūvēja. Kad iepriekšējā direktore gāja pensijā, mūsu muzejam nebija pat nākamā gada plāna, jo pirms tam visi gatavojās rekonstrukcijai un būvniecībai. Es sāku savu darbu DMDM gadā, kad atklāja MMRB. Protams, uz jauno muzeju plūda apmeklētāju straumes. Varu teikt, ka par iespēju ātri veikt mūsu muzeja uzlabojumus man jāpateicas MMRB, jo tieši tajā gadā LNMM bija papildu ienākumi, ko varēja novirzīt mūsu atbalstam.
Jāatzīmē, ka tad, kad atnācu, kolektīvā bija tikai vaidu dziesmas, jo pirms apvienošanas ar LNMM, 2009. gadā, muzejam bija gājis labi. Bet tad notika krīze un apvienošana. Nesen muzejniekiem bija beidzot palielinātas algas un muzeja budžets – viens zelta mirklis –, un tad atkal viss bija slikti – krīze, algu samazināšana, apvienošana. Bet es teicu, ka muzejam vajag vismaz vestibilu sakārtot, un mēs pārveidojām otrā un trešā stāva ekspozīcijas – “Rīgas nami” mums tam pat piešķīra naudu. Uztaisījām stikla vējtveri, suvenīru veikalu, ekspozīcijas.
IZS: Kad tu atgriezies pēc tā garākā pārrāvuma muzeju darbā, vai un kā nozare bija mainījusies?
IB: Man jau tā vilkme vienmēr uz muzeju bija bijusi. Es priecājos, ka bija notikušas labas lietas. Es jau arī pati muzejā kādas izstādes kā vieskurators biju veidojusi, piemēram, “Arsenālā” “Naivo Latviju” kopā ar Aivaru Leiti, tāpat arī izstādi “Daba. Vide. Cilvēks”. Es teikšu, ka man tā ārpusnieka pieredze ļoti palīdzēja, atgriežoties muzejā. Man nekad nav bijusi sajūta, ka nevar izdarīt. Ja arī nevar, vajag mēģināt.
IZS: Noslēdzot sarunu – ja tev būtu muzeju nozares 30 gados jānosauc veiksmīgākie nozares vai tevis pašas projekti, kas tie būtu? Var nosaukt arī vilšanās…
IB: Kas man ir būtiski?
IZS: Jā.
IB: Es domāju, ka tas ir ļoti trāpīgs solis, ka visi mākslas muzeji tika apvienoti. Māra Lāce mums ir kā klints – pieredzējusi un diplomātiska vadītāja ar stāju. Viņa ir pratusi aizstāvēt muzeju un savus darbiniekus pat dziļākajā ekonomiskajā krīzē un tad, kad citiem muzejniekiem bija jāņem bezalgas atvaļinājumi. Mākslas muzejs Māras vadībā vienmēr ir noturējies. Cik varēja, rūpējās par darbiniekiem.
Protams, muzeju nozarē nav adekvātas algas un ir pieticība – tas ir fakts, kas jāatzīmē. Šobrīd ir diezgan kritiski ar jauno paaudzi, jo jaunajiem gribas būt novērtētiem. Šobrīd ir liela darbinieku rotācija.
Es esmu komandas cilvēks, un, runājot par nozares attīstību, mums, Mākslas muzejam, liels lēciens pieredzē bija Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, vēlāk – Latvijas simtgades projekti. Ir izaicinājumi, un tu ej, riskē un dari. Bija laba pieredze un daudzmaz normāls finansējums. Mums vajag pasaulslavenus māksliniekus šeit, Latvijas muzejos. Un mēs to Mākslas muzejā darām. Es novēlu arī Liepājai to pašu piedzīvot. Pieredze turpinās, un tas ir tā, kā akmentiņu iesviest ūdenī, – veidojas viļņi.
Ko mēs paguvām izdarīt, pateicoties VKKF programmai “Kultūrelpa”, – tas ir neticami! Beidzot varējām atjaunojot visu trešo muzeja stāvu ar citādu ekspozīcijas konceptu – “Dizaina process”. To es būtu vēlējusies, jau atnākot uz muzeju strādāt, bet beidzot tas bija iespējams. Redzam, cik labi tas strādā, kā patīk skatītājiem. Iespējams, ka tagad ir jāpārveido arī otrā stāva ekspozīcija – “Klasiskās vērtības” –, bet šobrīd tam nav līdzekļu.
Vēl es teikšu, ka Covid-19 laiks muzeju nozarei bija iespēju laiks. Pirmkārt, bija papildu finansējums, otrkārt, nebija ikdienas rutīnas. Mēs daudz izmantojām interneta resursus, skatījāmies, meklējām paraugus, strādājām. Covid-19 laikā DMDM uztaisījām audiogidu par klasiskajām vērtībām; mēs pie tam bijām pirmie, kas veidoja materiālu vieglajā valodā. Kopā ar jaunuzņēmumu Vividly radījām virtuālo pieredzi par fabrikas “Rīgas audums” mantojumu, tad – trīs dokumentālas filmas par Latvijas dizainam nozīmīgām personībām, paralēli vēl izstādes un rakstu krājumu “Madernieka stils”. Domāju, diviem Covid-19 gadiem tas ir stipri daudz.
Ja kultūrā kādos projektos var ielikt lielāku naudu, tas ilgtermiņā atmaksājas. Jaunas ekspozīcijas utt. Protams, mums vienmēr visam par maz naudas.
Galvenais, jāatceras par to savienoto trauku principu – tev jābūt draudzīgam pret skatītāju un iesaistošam, bet nav jākļūst arī par lunaparku, tāpēc ir svarīgas visas tās zinātniskās vērtības un izpēte. Tam visam jābūt balansā. Es domāju, ka LNMM tas viss ir.
Uz dažiem citiem muzejiem skatoties, piemēram, uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, – tur aizvien viss kā no Kurta Fridrihsona laikiem. Kad es beidzu vidusskolu, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs bija visprogresīvākais muzejs, bet nu jau ir 21. gadsimts! Ceru, ka notiks pārmaiņas!
Ir arī daudz labu piemēru. Rotko centrs ir ļoti stratēģiski attīstījies. Tā izaugsme ir superīga.
Protams, ir problēma, ka mums nav laikmetīgās mākslas muzeja. Tas degradē visu mākslas ekosistēmu.
Vispār – muzeju nozare ir jāatbalsta. Tas būtu ļoti nozīmīgi un stratēģiski tālredzīgi kopējai sabiedrības labbūtībai un valsts nākotnei.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
Dizains: Edvards Percevs