30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Creative Museum saruna ar Dr. hist. Uldi Neiburgu

Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajam, kura karjera aizsākās 20. gadsimta 90. gadu sākumā, pieredze ir gandrīz divtik ilga.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

 

Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzeju nozarē?

Uldis Neiburgs: 1990. gadā es sāku studēt Latvijas Universitātes [LU] Vēstures un filozofijas fakultātē. Latvijas Kara muzeja [LKM] direktores Aijas Fleijas dēls, šobrīd NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors, Jānis Sārts bija mans kursabiedrs. Mēs tur bijām vairāki, kas tagad strādā Ārlietu un Aizsardzības ministrijās un citur. Un mēs to Kara muzeja skolu izgājām, man šķiet, kādi pieci seši. No tiem, kas sāka, citi devās kaut ko darīt citur, bet, tā kā mani vēsture interesēja visvairāk, es paliku un strādāju Otrā pasaules kara vēstures nodaļā. Šo laika posmu biju izvēlējies par savu pētniecības tēmu, jau beidzot vidusskolu. Es, protams, iesākumā biju kādas otrās kategorijas speciālists, bet vēlāk nodaļas vadītājs. 

IZS: Kurš gads tas bija, kad tu sāki strādāt LKM?

UN: Tas bija 1992. gads. Bet paralēli bija studijas LU Vēstures un filozofijas fakultātē, un šai akadēmiskajai videi un daudziem profesoriem, kas bija mani mācībspēki, ir bijusi liela ietekme uz manu tālāko izaugsmi. Otrā pasaules kara tematika arī sabiedrībā visu laiku ir bijusi aktuāla. Man patiesībā ir grūti nodalīt, ja tā jāatceras, kas ir darīts muzeja tiešā darba ietvaros un kas paralēli vai papildus. Es vienmēr esmu skatījies, ko var izdarīt ne tikai muzeja četrās sienās, bet arī plašākā publikā. Tad vēl jāvērtē, kas ir paša idejas un ierosmes, kas radušās muzejnieku vidē, bet kas – nākušas no ārpuses. Man pašam ir nācies darīt daudz ko tādu, ko citi kolēģi nemaz nedara. Tā ka es, visdrīzāk, tāds tipiskais muzejnieks neesmu, kaut arī 25 gadus tur esmu “nolauzis” (Kara muzejā 10 gadus un pēc tam vēl 15 gadus Okupācijas muzejā). Kopš 2019. gada strādāju LU Latvijas vēstures institūtā, kas, no zinātnes viedokļa, protams, paver daudz plašākas perspektīvas.

IZS: Bet vai, ienākot 1992. gadā muzeju nozarē, tu varēji just pārmaiņas? Jūs jau uzreiz bijāt ēkā, kas tagad ir LKM?

UN: Jā, jo Revolūcijas muzejs jau bija mainījis nosaukumu un vadību. Aija Fleija jau tobrīd bija spēcīga personība gan Latvijas muzeju vidē, gan LKM vadībā. 

IZS: Sanāk, ka viņa visu šo laiku, līdz pat nesenam brīdim, ir bijusi vienīgā LKM direktore? 

UN: Jā, šobrīd, šķiet, būtu jābūt noslēgtam konkursam uz jauna direktora amatu. 

Bet Fleija tobrīd daudziem asociējās ar vienu no galvenajām veidotājām 1988. gadā vēl LPSR vēstures muzejā [šobrīd Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, LNVM] atvērtajai izstādei “Latvija starp diviem pasaules kariem”, ko Atmodas laikā apmeklēja 300 000 cilvēku. Es vēl atceros, ka pats, būdams sešpadsmitgadnieks, stāvēju uz to rindā un gāju skatīties, tas bija līdz tam nebijis notikums. Un, kad aizgāju uz LKM, tur bija jūtama gan tā nacionālā nostāja, gan vēlme kaut kā mūsdienīgi atspoguļot Latvijas vēsturi. Varbūt metodes un tehniskais izpildījums, kā tas notika, arī cilvēkresursi, ne vienmēr bija atbilstoši. Viens no pirmajiem darbiem, ar ko saskāros, bija nesen likvidētie skolu muzeji, no kuriem ienāca materiāli par tā saukto Lielo Tēvijas karu, un vajadzēja izvērtēt, ko ar tiem iesākt. Tad vēl Nelegālās preses muzejs Maskavas priekšpilsētā, un tad vēl Imanta Sudmaļa memoriālais muzejs kaut kur Pārdaugavā. Bija kartiņas un pieņemšanas-nodošanas akti, kas bija jāraksta vai nu ar roku, vai rakstāmmašīnu. Bet man galvenais bija tas, ka mani interesēja tā tēma un tā bija īstā vieta, kur es biju nonācis. Un es sākumā biju ļoti…

IZS: Entuziastisks?

UN: Entuziastisks es esmu arī tagad. Bet toreiz es biju arī ļoti apzinīgs… Man šķiet, ka muzeja direktori es pārsteidzu ar to, ka tad, kad man bija darba intervija un viņa teica: “No rītdienas vai nākamnedēļas sāksi strādāt”, es apzinīgi tajā pašā dienā aizgāju pie kases, nopirku biļeti un apskatīju visas ekspozīcijas. 

IZS: Vai Aija Fleija, pirms kļuva par LKM direktori, bija strādājusi Valsts Vēstures muzejā [tagad LNVM]? 

UN: Jā. 

IZS: Un, mainoties muzeju nosaukumiem no Revolūcijas uz Kara, viņa dabūja amatu kā LKM direktore

UN: Jā. Tur, pieņemu, bija konkurss. 

IZS: Bet, ja runājam par tevi, – kas tevi motivēja jau studiju otrajā gadā izvēlēties tieši muzeju?

UN: No vienas puses, kā jau minēju, tā bija apstākļu sakritība, ka mani kursabiedri tur jau strādāja, no otras puses, tā bija mana īstā vieta. Man Rīgas 69. vidusskolā vēstures skolotājs bija Odisejs Kostanda, un viņš mani ieinteresēja par leģionu tēmu. Es biju piedalījies arī Latvijas un Baltijas skolēnu zinātnisko biedrību olimpiādēs un tajās uzvarējis. Un LKM sākumā pat īsti nebija tās literatūras tik daudz, ko es pats biju studējis Barona ielā (kur iepriekš atradās tagadējā Latvijas Nacionālā bibliotēka un kur augšstāvā, šķiet, 80.–90. gadu mijā bija trimdas grāmatu izstāde). Tam laikam es biju diezgan zinošs par to tēmu, un likās, ka tā ir īstā vieta. Kur tad vēl… Varbūt vēlāk, pirms aizgāju uz Latvijas Okupācijas muzeju [LOM], sapratu, ka pēc dabas tāds liels militārists nemaz neesmu. Mani mazāk interesēja, piemēram, muzeja krājumā nonākuša telefona tehniskie parametri, bet vairāk – kas pa to ir runājis, ko un kāpēc runājis. 

IZS: Sociālais stāsts, nevis tehniskais…

UN: Arī, bet lielākoties LKM tā bija militāri politiskā vēsture, kas bija savijusies kopā. Ja man, kā minēju sākumā, interese bija par leģionu, tad vēlāk tas redzesloks dabīgi paplašinājās. 

1991. gadā Rīgā bija Andrievs Ezergailis. Viņa lekcija “10 kļūdas par holokaustu Latvijā” Vēstures fakultātes lielajā auditorijā bija pārpildīta. Tad 1992. gadā Leonīdam Siliņam Mākslas darbinieku namā bija lekciju cikls par Latvijas Centrālās padomes nezināmajām lappusēm. Tur pirmoreiz atkal satikās tie bēgļu laivu pārcēlāji, kas padomju okupētajā Latvijā bija tiesāti un dažādi represēti, un Siliņš, kas atbrauca no Zviedrijas. Brīžiem tur kuluāros pat tādas kā ugunis šķīlās gaisā. 1993. gadā mums Vēstures fakultātē bija interesants kurss par trimdas vēsturi, ko lasīja Stokholmas Universitātes mācībspēks Kārlis Kangeris, un vēlāk mums izveidojās ļoti cieša sadarbība. Tas viss tā automātiski aizgāja. LKM toreiz vēstīja par 20. gadsimta vidus vēsturi, kad neviens cits muzejs īpaši par to nerunāja. LNVM arī tālāk par 1940. gadu nekādas aktivitātes neattīstīja. 

IZS: Kad tu ienāci LKM, jaunā ekspozīcija jau bija izveidota?

UN: Ja es tagad pareizi atceros, tad bija tā, ka pašā sākumā mēs veidojām mainīgās izstādes. Par Kurzemi 1944. un 1945. gadā un arī par leģionu, un citas. Toreiz nodaļas vadītāja bija Janīna Āboliņa, kas bija strādājusi Revolūcijas muzejā ilgus gadus. Agrāk arī Marģers Vestermanis, kura lekcijas par holokaustu es fakultātē klausījos, bija tajā nodaļā strādājis. Tur bija padomju laika kartotēka, ko mēs sākām papildināt ar jauniem ierakstiem. Jau vēlāk tapa pastāvīgās ekspozīcijas, kuras hronoloģiski no lejas uz augšu gāja cauri visiem muzeja stāviem.

Man pašam turpmākajos gados bija iespēja veidot izstādes par tēmām, kas līdz tam bija maz atspoguļotas, un nosacīti būt vienam no to pirmatklājējiem muzeju vidē. Piemēram, 1999. gadā mēs LKM atklājām kopā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centru [TSDC] veidotu izstādi “Nacionālie partizāni Latvijā”, kas bija pirmā šim tematam veltītā izstāde valstī.

2003. gadā jau LOM es veidoju izstādi “Latviešu leģions kara laika acīm”, kas bija ļoti pieprasīta un vienīgā no muzeja izstādēm, kas nominēta tobrīd prestižajai laikraksta “Diena” Gada balvai kultūrā. Bet 2005. gadā mums bija izstāde “Latviešu karavīri Sarkanajā armijā”, kurā aktualizējām tēmu, kas pēc valstiskuma atjaunošanas daudziem bija kļuvusi neērta vai piemirsta. Man tā bija arī ļoti interesanta un radoša sadarbība ar meklēšanas vienību “Leģenda”, par ko ir arī Askolda Saulīša un Viktora Duka dokumentālā filma Keep smiling. Šīs divas izstādes bija ļoti veiksmīgas, tajās eksponējām arī bijušajās karadarbības vietās atrastos artefaktus, 1944. gada septembrī Madonas apkārtnē notriekto un tikai mūsdienās no vairāku metru dziļa purva izcelto padomju triecienlidmašīnu Il-2 ieskaitot. Kopā ar “Leģendu” 2007. gadā tapa arī akcijā “Muzeju nakts” veidota vienreizēja izstāde “Rommel, Piaf, Dietrich – dzīve, karš un mūzika (okupētā un atbrīvotā Francija, 1944)”, un tā gada akcijā LOM ierindojās pašu apmeklētāko Latvijas muzeju vidū.

2 LL izstādes veidošana 13032003.jpgIzstādes “Latviešu leģions kara laika acīm” veidošana Latvijas Okupācijas muzejā sadarbībā ar meklēšanas vienību “Leģenda”. 2003. gada 13. marts. 1. rindā: Viktors Lelis, 2. rindā no kreisās: Edgars Kursišs, Uldis Neiburgs, Tālis Ešmits.

IZS: LOM tu veidoji arī izstādi par Rumbulas traģēdiju?

Jā. Pateicoties Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones un vēsturnieka Kaspara Zeļļa iniciatīvai, pēdējos sešus gadus ir tradīcija 30. novembrī aizdegt svecītes pie Brīvības pieminekļa 1941. gada ebreju masu slepkavības Rumbulā upuru piemiņai, bet kopā ar vēsturnieku un muzeja “Ebreji Latvijā” tagadējo direktoru Iļju Ļenski mēs jau 2011. gadā izveidojām izstādi “Rumbula 1941. Nozieguma anatomija”. Tās digitālā versija arī tagad ir apskatāma LOM mājaslapā. Tas bija tā, ka es sākumā aizgāju pie Marģera Vestermaņa un par Rumbulu mums bija viena fotogrāfija, jo vispār jau nav tādu tiešu liecību. Viņš sākumā bija ļoti skeptisks par to, ka tur kaut kas varētu sanākt. Bet man galvā jau bija stāsts, un es viņam izstāstīju ideju, ko arī realizējām. Turklāt sanāca tā, ka izstādi pabeidzām tikai naktī pirms tās atklāšanas, jo pēkšņi radās neparedzētas tehniskas ķibeles. Tās nācās risināt ar dažādiem netradicionāliem paņēmieniem, iesaistot arī papildspēkus no LU Sociālo zinātņu fakultātes un Latvijas Mākslas akadēmijas, kas nāca palīgā māksliniekam Ģirtam Boronovskim.

Ar viņu mums joprojām ir ļoti laba sadarbība, kas aizsākās jau 1995. gadā, kad vienā no LKM apaļajām zālēm Pulvertornī iekārtojām Otrā pasaules kara atcerei veltītu izstādi. Tas bija tāds interesants notikums. Man bija 22 gadi un izstādes atklāšanā bija jāvada ekskursija Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, bet pazīstamais aktieris un bijušais Gaisa spēku izpalīgs Harijs Liepiņš lasīja Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” rindas. 

1 LKM izstādes atklāšana 08051995.jpg

Izstādes “Otrais pasaules karš – atcere un brīdinājums” atklāšana Latvijas Kara muzejā. 1995. gada 8. maijs. No kreisās: Uldis Neiburgs, Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija, Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Mūsu jaunākais kopdarbs ar Ģirtu ir 2018. gadā Daugavas muzeja paspārnē veidotā Salaspils memoriāla jaunā ekspozīcija, kas saņēma arī Latvijas Muzeju biedrības Gada balvu.

IZS: Kad tu nonāci LKM, jūs pakāpeniski to muzeju apdzīvojāt, izveidojāt. Bet mēs šobrīd runājam par 30 neatkarīgas muzejniecības gadiem, un mani interesē pārejas laiks. Vai tu kā jauns speciālists, sākot darbu, saskāries ar skolu sadursmi – vienalga, vai tās būtu vēstures skolas vai muzejniecības skolas? 

UN: Bija Atmoda un neatkarības atjaunošana, un, manuprāt, visi bija atvērti. Cita lieta – trūka zināšanu par kaut kādiem vēstures problēmjautājumiem, kurus labāk saprotam tikai mūsdienās. Tolaik viss vairāk likās tādā nacionālā stilā. Arī muzeoloģija kā nozare Latvijā tikai sāka attīstīties. Noteikti pirmajiem “Muzeju Vēstnešiem” bija sava nozīmē, bet akadēmiskā līmenī, šķiet, muzeoloģijas studiju programma Latvijas Kultūras akadēmijā tika izveidota vēl vēlāk.

Kara muzejā, es atceros, pārbīdījām 1941. gada kaujas par Liepāju diorāmu, un nevarēja saprast, vai to kaut kur izmantot vai neizmantot un kur to likt. 1990. gadu pirmajā pusē jau parādījās kontroversālas tēmas. LKM bija pirmskara Latvijas aviācijas vēsturei veltīta izstāde, kurā bija ugunskrusti un Herberts Cukurs, un toreizējais zinātniskais direktors Indulis Krēķis dabūja presē par to taisnoties.

Īstas paaudžu vai koncepciju sadursmes es toreiz nemanīju. Direktore bija izteikta autoritāte. Man, protams, bija sava izpratne un skatījums uz tēmām, ar ko es darbojos. Vēlāk tā jau bija dzīves un darba skola, kad, laikam ejot, zināšanas paplašinās un veidojas kritiskāka pieeja, kas rezultējas pētniecībā, publikācijās, monogrāfijās. Tas bija labs atspēriens. Un, ja mēs tā skatāmies, tad LKM ir nozīmīgs ar to, ka tur ir strādājuši vairāki pazīstami un vēlāk ļoti ražīgi vēsturnieki, piemēram, vēstures doktors Ēriks Jēkabsons un Valters Ščerbinskis. Arī bijusī Kultūras ministre, tagad – Eiroparlamenta deputāte, Dace Melbārde kādu brīdi strādāja LKM. Savā laikā tur bija interesanti – daudzi jauni cilvēki. Un daļa tur palika, piemēram, Juris Ciganovs. 

IZS: Tu pieminēji Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, bet, kad dibināja Vēsturnieku komisiju pie Prezidenta kancelejas, tu vēl biji Kara muzejā? 

UN: Jā. 

IZS: Vai Vēsturnieku komisijas izveidošana ietekmēja sadarbību starp Vēstures institūtu, LU Vēstures un filozofijas fakultāti un muzejiem? 

UN: Es biju Vēsturnieku komisijas loceklis pēdējos gados, bet ne no pašiem pirmsākumiem. Nekad nebūs veiksmīga sadarbība, ja tā tiks diktēta tikai no augšas. Ja paskatās 29 komisijas publicētos sējumus (pēdējais no tiem šobrīd angļu valodā ir pieejams elektroniski, bet pavasarī gaidām to arī drukātā veidā), tad muzeju darbinieki tur ir pietiekami piedalījušies. Gan no Rīgas, gan provinces muzejiem. 

Vēsturnieku komisijas pirmā konference bija 1999. gadā, un man bija veseli divi referāti – par latviešu karavīriem Vācijas un PSRS armijās un par nacionālās pretošanās kustības problemātiku padomju un nacistu okupācijas laikā. Tā konference notika bijušajā Kompartijas Centrālkomitejas ēkā Elizabetes ielā (tas bija diezgan kuriozi, jo vēl salīdzinoši nesen es paralēli studijām un darbam LKM dažus gadus biju strādājis LR Drošības dienestā un Valsts apsardzes dienestā, un vairāki mūsu pārziņā esošie objekti atradās tieši šajā ēkā), un tur bija profesors Aivars Stranga un citas autoritātes, un likās ļoti pagodinoši tagad būt kopā ar viņiem. Man gan pirmā zinātniskā publikācija bija jau 1995. gadā – žurnālā “Latvijas Vēsture” –, bet piedalīšanās konferencē radīja sajūtu, ka sāc būt apritē. 

Fakultātē mums bija zinoši un respektabli pasniedzēji, piemēram, mans vēlākais doktora disertācijas vadītājs, profesors Ilgvars Butulis, profesors Inesis Feldmanis un citi, ar kuriem pakāpeniski izveidojās arvien ciešāka komunikācija. Domāju, ka daudz kas bija atkarīgs no paša iniciatīvas un vēlmes kaut ko darīt. Vēsturnieku komisija deva iespēju visiem piedalīties, ja vien bija vēlēšanās un kompetence. Komisijas mērķis bija vairāk akadēmiski pētīt konkrētas vēstures tēmas, bet muzeju galvenā funkcija vienmēr ir balstījusies krājumā, ekspozīcijā un izglītībā, ne tik daudz zinātnē. Tur varbūt iezīmējās tā atšķirība. Tagad gan mēs vairāk runājam par publiskām aktivitātēm muzejos un pat saucam tos par atmiņu institūcijām, ko gan, manuprāt, var saprast ļoti dažādi. 

IZS: Kā tu saprati, ka tev no akadēmiska pētnieka jāpārprofilējas par publiskās vēstures pētnieku? Tu vienīgais Latvijā esi vadījis LOM arī šādu Publiskās vēstures nodaļu. Vai tā bija muzeja skola, ka akadēmisku pētījumu jāspēj izstāstīt ne tikai pārējiem pētniekiem saprotamā valodā, bet plašākai mērķauditorijai?

UN: Sākotnēji tas noteikti nebija ļoti apzināti. Es arī negribētu teikt, ka no akadēmiska vēsturnieka esmu pārvērties tikai par populārzinātnisku vēsturnieku.

IZS: Tā es neteicu.

UN: Es droši vien spēju darboties abās jomās. Tā ir ar daudzām lietām – jo tu vairāk tās dari, jo labāk sanāk. Pirmkārt, ir jābūt interesei un kādām dotībām to darīt. Jā, mums ir vēsturnieki, kas detaļās var kaut ko izpētīt, atreferēt arhīvu fondu materiālus, bet ne visi spēj tos konceptualizēt vai ielikt kādā plašākā kontekstā. Muzejā jau arī var uztaisīt tādu izstādi, kam ir stāsts apakšā, un var vienkārši eksponēt krājuma jaunieguvumus, kas ir interesanti paši par sevi, bet tiem tomēr pietrūkst kāda īpaša vēstījuma. 

IZS: Pie tevis tas atnāca intuitīvi?

UN: Jā, es pat tagad atceros. Man bija pirmais raksts par Rūdolfu Bangerski laikrakstā “Labrīt”, kādā 1995. gadā. Un tad mēs ar Ēriku Jēkabsonu žurnālā “Vīri” kopā publicējām plašāku pārskatu par šo ģenerāli. Sākumā rakstīju arī tādos izdevumos kā “Izglītība un Kultūra”, “Latvijas Vēstnesis”, un atsevišķus rakstus “Dienā”. Bija tādi interesanti gadījumi, piemēram, 1998. gadā, vēl būdams maģistrantūras students, uzrakstīju komentāru “SSWaffen-SS, latviešu leģions un Latvijas valsts politika” par aktuālo 16. marta problēmu, kas tieši tajā gadā samilza. Kad manuskriptu pats pēc savas iniciatīvas nosūtīju Askoldam Rodinam, ne uz ko daudz necerēju. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad, zvanot viņam pēc pāris stundām, saņēmu atbildi, ka raksts kopā ar nākamās dienas avīzes numuru jau ir drukāšanā. Tajā laikā publicēties “Dienas” komentāru slejā pirmajās lapās bija diezgan liels gods. Cits gadījums bija pāris gadus vēlāk, kad Latvijā aktualizējās kara noziegumos apsūdzētā Konrāda Kalēja lieta. Vesela laikraksta lapa, ko par to uzrakstīju, laikam bija kvalitatīva un tieši laikā, jo to publicēja uz karstām pēdām nākamajā rītā, un “Lauku Avīzes” cilvēki man vēlāk teica, ka tamdēļ pat upurētas jau salikumā esošās novadu ziņas.

Šim laikrakstam vispār 90. gadu vidū bija liela nozīme. “Lauku Avīzes” atpūtas bāzē pie Valguma ezera bija tikšanās ar toreizējo premjeru Andri Šķēli, un es biju viens no LU studentiem, kas pārstāvēja universitāti. Bija tikšanās oficiālā un neoficiālā daļa. Un neoficiālajā daļā mēs spēlējām ar Šķēli basketbolu…

IZS: Šodien [tiekamies 21. decembrī] pēc sarunas tu arī iesi uz basketbola spēli.

UN: Jā, šodien ar Valdi Klišānu, Mārtiņu Kaprānu un citiem cīņu biedriem arī pasportosim.

Savukārt toreiz tikšanās pirmajā daļā bija tā, ka Šķēle uzstājās un Voldemārs Krustiņš bija aktīvs debatēs. Izskanēja tēze, ka nav vēsturnieku, kas varētu uzrunāt plašāku publiku. Es toreiz atļāvos Krustiņam iebilst. Re, tepat kolēģi – Jēkabsons, Ščerbinskis –, tikko viņiem bijušas publikācijas, bet viņš saka, ka nav, kas raksta par vēsturi. Un jāsaka paldies žurnālistam Uldim Šmitam, kurš pēc tam mani un vēl citus aicināja rakstīt. Tāpat vēlāk “Mājas Viesī” bija aptauja par 100 personībām Latvijas vēsturē, šo sēriju Ineta Lipša vienu brīdi pārraudzīja. 

IZS: Divtūkstošajos gados jūs bijāt ļoti aktīvi.

UN: Jā, ir bijis pat tā, ka vienā laikraksta numurā man ir raksts par kādu vēstures tēmu un arī otrs raksts par kādu vēsturisku personību. Balstoties uz tiem rakstiem, tos papildinot ar jauniem materiāliem un pētījumiem, pieliekot jaunas tēmas, iznāca manas divas grāmatas “Dievs, Tava zeme deg!” un “Grēka un ienaida liesmās!”. Tā bija laba skola. Es piekrītu uzskatam, ka mūsdienās vēsturniekam jāspēj uzrunāt plašāku auditoriju, nevis jāgaida, ka kāds cits to viņa vietā darīs, un jābūt spējīgam rakstīt ne tikai garas, biezas monogrāfijas vai sausus foliantus, bet jāprot īsi un saprotamā valodā, ja vajag, pat dažos teikumos, izstāstīt lietas būtību.

Un svarīgi ir spēt saprasties ar tā laika notikumu līdzdalībniekiem, iepazīstot tos kā personības. Man bija iespēja satikt šādus interesantus cilvēkus, un ar vairākiem no viņiem man izveidojās pat ļoti draudzīgas attiecības. Tādi bija bijušie vācu okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieki, arī Salaspils nometnē agrāk ieslodzītie Ansis Ēlerts Rīgā un Arturs Neparts ASV, bijušais leģionārs Valters Skuja un vēl citi. Gan individuāli, gan vēlāk, piemēram, kopā ar kolēģi Leldi Neimani no LOM videokrātuves, esmu darbojies arī mutvārdu vēstures liecību fiksēšanā u. tml. Ja atskatās uz bijušo, tad varētu nosaukt divas spilgtas epizodes. Viena, kad 2001. gadā kā lektors biju 3 x 3 nometnē Garezerā, ASV, un kopā ar aktīvu trimdas sabiedrisko darbinieku Gunti Liepiņu apciemojām arī vienu no pirmajiem Dzelzs krusta kavalieriem, virsleitnantu Oskaru Perro Kanādā, kurš, būdams vairāk nekā 80 gadus vecs, mūs sagaidīja pilnā leģiona uniformā un izrādīja savu vēstures kolekciju, demonstrējot arī sudraba gredzenu ar iegravētu SS reihsfīrera Heinriha Himlera parakstu. Pavisam citi iespaidi bija, intervējot kara noziegumos apsūdzēto padomju kaujinieku Vasiliju Kononovu. Tur sanāca nokļūt kopā ar Viļa Daudziņa monoizrādes “Vectēvs” vienu no galvenajiem prototipiem Vladimiru Izvestniju, kurš gan konkrētajā izrādē bija iezīmēts kā lādzīgs sarkano partizānu sakarnieks Latgalē, plašākai publikai tā arī neuzzinot, ka 70. gadu vidū viņš bija arī LPSR Valsts Drošības komitejas [VDK] priekšnieka vietnieks, bet 1991. gadā kopā ar [Alfrēdu] Rubiku vadīja pret Latvijas neatkarību vērsto Vislatvijas glābšanas komiteju. 

Vēl atceros tādu ļoti personisku epizodi – īsfilmas veidošanu par Latvijas okupācijas vēsturi, ko latviešu, angļu un krievu valodā izrādījām LOM pagaidu telpās Raiņa bulvārī. Man nekad nav bijis problēmu apšaubīt arī autoritātes, ja tam ir bijis kāds pamats, un man nav liela respekta pret personām, kas ieņem kādus politiskus amatus. Bet tad, kad man bija jāmeklē cilvēki, kas varētu šīs filmas tekstus ierunāt, un es zvanīju tautā un arī personīgi man jau no bērnības iemīļotajam aktierim Uldim Dumpim, tad gan sajutos tā, ka tūlīt runāšu ar nez kādu slavenību. Bet Dumpis atbrauca un izrādījās ļoti vienkāršs un sirsnīgs cilvēks, un, sarunājoties ar viņu, bija sajūta, ka mēs esam pazīstami jau sen.  

IZS: Kā muzeji reaģēja, ka tu aktīvi raksti un publicējies? 

UN: Nu, LKM mums ar Ciganovu vienubrīd bija tāda neoficiāla “konkurence” – kurš vairāk rakstus ceturksnī vai gadā uzrakstīs. Mani gan tas pārāk nesatrauca, jo man vienmēr svarīgāka ir bijusi kvalitāte, nevis kvantitāte. Bet tas laikam jau bija pēc tam, kad Ēriks Jēkabsons vairs nebija Kara muzejā, jo viņu jau neviens nevarētu “izkonkurēt”. Šķiet, ka reakcija uz to, ka muzeja darbinieki publicējas, bija laba, ar piebildi, ja tas netraucēja veikt citus darba pienākumus. Netrūka gan arī kuriozu, piemēram, reiz, tā pavēlāk man ierodoties darbā, kāda kolēģe no Izglītības nodaļas, kas uz darbu laikam nāca diezgan agri, bet tikpat agri to arī atstāja, pārmetoši jautāja, cikos sākas darbs, nezinot, ka es tikai četros naktī esmu pabeidzis kārtējo rakstu. Vēlāk, kad jau strādāju LOM, toreizējā direktore Gundega Michele vienreiz atzinās, ka lielā mērā “Mājas Viesi” sākusi iegādāties manu rakstu dēļ. 

Saistībā ar vēstures atspoguļojumu muzejā un ārpus tā atceros, ka mums LKM bija vērienīga izstāde par Latviju Otrajā pasaules karā, kur visa lielā gala siena bija nolīmēta ar Latvijas armijas topogrāfisko karšu kvadrātiem, izveidojot lielu Latvijas kontūru ar abu – padomju un nacistu – okupācijas varu simboliem katrā pusē. Valdis Celms, šķiet, toreiz bija mākslinieks izstādei. Es biju uzrakstījis visus tekstus, atlasījis fotogrāfijas, dokumentus, bet nebiju tik ļoti vēl piešāvies strādāt ar priekšmetisko materiālu, un liels paldies Ilzītei Zeltiņai un Ilzei Krīgerei, kuras sakārtoja stendos priekšmetus, kas bija plānoti. Bez kolēģu palīdzības es nebūtu paspējis tur tos novietot.

IZS: Kurā gadā tas bija?

UN: Tas bija 1997. gadā. Toreiz direktore Aija Fleija teica, ka es esmu iemācījies rakstīt par vēsturi, bet ka man vēl nav tā vajadzīgā muzeoloģiskā izpratne. 

IZS: Kā tu nonāci LOM? 

UN: Desmit gadi LKM bija pagājuši. Es toreiz vadīju Otrā pasaules kara vēstures nodaļu. Arī Fleija atzina, ka bija radusies situācija, kad es kā nodaļas vadītājs atrodos kaut kādā vienā orbītā, bet pārējā nodaļa – citā, jo es darīju tajā laikā vēl daudz ko citu, kas gan vienmēr bija saistīts ar Kara muzejam, bet vēlāk – Okupācijas muzejam, atbilstošo tematiku. Tas radīja arī zināmus riskus un neizbēgamu pretstāvi starp muzeja darba birokrātisko un radošo pusi. Kad es gāju prom no LKM, es biju autors topošajai ekspozīcijai, kas vēl tagad ir apskatāma, – “Latvija Otrajā pasaules karā”, kas izvietota divās muzeja zālēs. Es biju to ekspozīciju iesācis, bet vēsturnieks Valdis Kuzmins pabeidza. Līdzīgi vēlāk bija arī LOM, kur mēs, vairāki cilvēki, strādājām pie jaunās ekspozīcijas, bet šobrīd no sākotnēji Ievas Gundares vadītās darba grupas varbūt tur ir palikusi tikai viena kolēģe. 

IZS: Kādas bija atšķirības starp darbu LKM un LOM?

UN: Atšķirība tiešajā darbā bija tāda, ka, strādājot LOM, man vairāk nevajadzēja nodarboties ar krājuma komplektēšanu vai ekskursiju vadīšanu, jo to darīja Krājuma un Izglītības nodaļas, turpretī LKM mēs savā nodaļā daži bijām nodarbināti gandrīz ar visu, kas muzejniekiem jādara, bet sava hronoloģiskā perioda ietvaros. Uz beigām tas man īsti nepatika, jo tā, manuprāt, nebija pati pārdomātākā muzeja vadības politika, ka “visi dara visu”, jo cilvēku spējas un intereses tomēr ir atšķirīgas, un loģiskāk būtu izmantot katra stiprās puses. Taisnības labad gan jāsaka, ka pirms dažiem gadiem arī LKM vadība pati to saprata un reorganizēja esošās vēstures nodaļas, to vietā veidojot struktūras ar dažādām muzeja funkcijām. 

Kad jau strādāju LOM, bija iespējas īstenot arī citas iniciatīvas, piemēram, vadīju vairākas apaļā galda diskusijas par aktuāliem tematiem, kas tobrīd muzeju vidē nemaz tik bieži nenotika. 2003. gadā tā bija diskusija “Latvijas vēsture masu medijos: pretrunas un risinājumi”, kur vienkopus izdevās sapulcināt par vēsturi latviski un krieviski rakstošos lielāko Latvijas laikrakstu žurnālistus. 2010. gadā tā bija Latvijas okupācijas 70. gadadienai veltīta diskusija, kas gandrīz vai atgādināja vēsturnieku kongresu un pulcēja daudzus pazīstamus pētniekus, tostarp no Vēstures un filozofijas fakultātes un Latvijas vēstures institūta. LOM videokrātuvē vajadzētu būt tās pilnam ierakstam.

3 3x3 Apgulde 2003.jpg

Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki 3 x 3 nometnē Apguldē. 2003. gada vasara. No kreisās: Valters Nollendorfs, Anda Līce, Gundega Michele, Uldis Neiburgs.

4 OM diskusija 16062010.jpg

Apaļā galda diskusija “Latvijas okupācija. 1940. gads” Latvijas Okupācijas muzejā. 2010. gada 16. jūnijs. No kreisās: Inesis Feldmanis, Ilga Kreituse, Uldis Neiburgs, Daina Bleiere, Kārlis Kangeris.

LOM ļoti daudz ko esmu darījis pats pēc savas iniciatīvas un ārpus oficiālā darbalaika vai tiešajiem darba pienākumiem. Piemēram, man izdevās sagādāt LOM vairākas kastes ar kara laika oriģināldokumentiem no tā sauktā Latviešu leģiona arhīva. Daļa no tiem nāca no pulkveža [Aleksandra] Plensnera dēla Zigurda Plensnera privātarhīva Cesvainē, ko viņš man izlēma uzticēt pēc vienas manas publikācijas “Mājas Viesī”. Citu daļu atvedu no Bredfordas Anglijā, kur 2004. gadā “Draudzīgā aicinājuma” ietvaros uzstājos ar lekcijām par leģionu. Arī Latvijas Centrālās padomes sakarnieka Leonīda Siliņa arhīva nonākšana LOM, par ko liels paldies jāsaka Zigrīdai Siliņai un vēsturniecei Lilitai Zaļkalnei, lielā mērā notika, pateicoties tam, ka es izrādīju par to pastiprinātu interesi, un mēs ar Kārli Kangeri bijām vienīgie, kam jau 2008. gadā Stokholmā bija iespēja ar šo arhīvu pilnībā iepazīties. 

IZS: Un kā LOM novērtēja tavas aktivitātes?

UN: Sākumā viss bija ļoti labi. Man pašam bija ļoti svarīga radošā brīvība, ka es varu radoši strādāt. Strēlnieku laukumā es sēdēju vienā nelielā kabinetā kopā ar dzejnieci Andu Līci, un mēs sapratāmies ļoti labi. Ne vienmēr tas tā bija ar LOM Pētniecības programmas vadītāju, profesoru Heinrihu Strodu, kurš man ne profesionāli, ne cilvēciski pārāk nesimpatizēja. Tad gan vēl nemaz nezināju par viņa biogrāfijas slēpto daļu – aģenta “Viestura” kartīti LPSR VDK aģentūras kartotēkā. Bet citādi LOM, izņemot pēdējos gadus, kad tur strādāju, bija ļoti pozitīva attieksme un iespējas īstenot dažādas iniciatīvas. Ilggadējais LOM biedrības valdes priekšsēdis, profesors Valters Nollendorfs vienmēr ir bijis atvērts daudzām idejām, erudīts un tolerants, un palicis tāds pat sirmā vecumā. Novēlu to visiem. Pat ja ar viņu varēja dažreiz nesakrist viedokļi, tad tomēr vienmēr bija savstarpējs respekts, un visus jautājumus varēja draudzīgi pārrunāt un atrisināt.

Tieši pēc Nollendorfa iniciatīvas LOM 2015. gadā izveidoja Publiskās vēstures nodaļu, un, kaut arī mēs tajā bijām tikai divi cilvēki – es un kolēģis Dāvis Pumpuriņš –, mums bija daudz labu ideju, no kurām daļu pat ar šīm ierobežotajām iespējām īstenojām. Tāds, piemēram, bija ļoti daudzu jomas ekspertu apmeklētais seminārs “Pagātne. Tagadne. Mēs”, kurā analizējām okupācijas laika ietekmi uz mūsdienu sabiedrību, ieskaitot politikas un sabiedrisko domu veidojošos procesus un mācību līdzekļu un piemiņas vietu sniegto informāciju. Tāpat sadarbībā ar toreizējo Izglītības programmas vadītāju Ingunu Roli un Sociālās atmiņas pētniecības centru 2018. gadā noorganizējām vairākus izglītojošos seminārus skolēniem un skolotājiem visos Latvijas reģionos par faktiem un maldināšanu saistībā ar Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Semināri, kuros lasījām lekcijas un analizējām arī dažādu mediju sniegto informāciju, bija ļoti labi apmeklēti. Mani un citus vēsturniekus – Gati Krūmiņu un Jāni Šiliņu –, publika, vairākas krievu skolas ieskaitot, uzņēma ļoti labi. Tāpat darījām vēl daudz ko citu, piedaloties publiskās diskusijās, publicējot rakstus un sniedzot intervijas par aktuāliem Latvijas okupācijas vēstures jautājumiem.

IZS: Es tev laikam neuzdošu šīs sērijas tradicionālos jautājumus – ko tu domā par muzeju akreditāciju vai pārvaldību…

UN: Es esmu piedalījies dažādos muzeju akreditācijas un citos procesos. 90. gadu beigās vienu brīdi virmoja gaisā ideja, ka vajag apvienot LKM un LOM vienā ēkā Pulvertornī. Tas bija laiks, kad bija dažādi protesti un idejas, ka pašreizējā LOM ēka jājauc vispār nost. Un es jau toreiz biju Kultūras ministrijas, Muzeju pārvaldes un citu institūciju veidotajā komisijā, kuras uzdevums bija izvērtēt abus muzejus. Jānis Garjāns to visu vadīja. Par LOM attīstības stratēģiju vairāk gan nācās domāt vēlāk, kad sākās problēmas ar “Nākotnes nama” būvniecību Strēlnieku laukumā un kad vienu brīdi trimdas ziedojumu kļuva mazāk. Jau strādājot LOM, es līdzdarbojos dažādās darba grupās, kas nodarbojās gan ar muzeja akreditācijas, gan stratēģiskās attīstības un citiem jautājumiem un plānoja jaunās ekspozīcijas, pētniecības un publiskās vēstures jomu attīstību. Tur bija gan nopietnas darba sanāksmes, gan visādi kuriozi. Kad strādāju LKM, tā direktore Fleija katru otro nedēļu uz kopīgām sapulcēm aicināja nodaļu vadītājus, un arī vienā Latvijas Radio raidījumā atzina, ka nodaļu vadītāji ir tas mugurkauls, uz kā balstās muzeja darbs. Citādi tas bija ar LOM direktoru [Gunāru] Nāgelu, kura vadītajās sanāksmēs, piemēram, par nākamā gada muzeja darba plānu, bijām aicināti nevis spriest par stratēģiskām vai konceptuālām lietām, bet galvenais bija noskaidrot, kuri darbinieki 25. martā vai 14. jūnijā nesīs karogus pie Brīvības pieminekļa u. tml.

IZS: Vai bija vēl kādas atšķirīgas pieredzes, strādājot LKM un LOM, ņemot vērā, ka viens ir valsts, bet otrs – privātais muzejs?

UN: Ja par atšķirībām vēl, tad LKM vienmēr atradās Aizsardzības ministrijas budžets un tajā bija iezīmētas pozīcijas muzeja funkciju veikšanai. Vadības stils tur bija stingrāks, un tad, kad es vairs LKM nestrādāju, tur darbiniekiem bija speciālā kladē pie direktores sekretāres jāieraksta, kur tu ej un cikos būsi atpakaļ. Savukārt LOM, kad 2003. gadā tapa jau pieminētā izstāde par leģionu, māksliniece Niluta Bahmane bija ieplānojusi ļoti kvalitatīvas, bet līdz ar to dārgākas izstādes stendu izdrukas, un man kā izstādes autoram nācās iesaistīties, meklējot tam papildu līdzekļus. LKM tāda situācija nekad iepriekš nebija bijusi. Atsevišķs projekts 2005. gadā bija pēc LOM kolēģa Andreja Edvīna Feldmaņa iniciatīvais tapušais un organizācijas “Daugavas Vanagi” finansētais iespaidīgais foto albums “Latviešu leģionāri” latviešu un angļu valodā, kurā sadarbojāmies vairāki vēsturnieki no LOM, LKM un TSDC. Atceros, par to arī sākotnēji bija diskusijas, vai tas taps darbalaikā vai ārpus tā, un muzeja vadība pat rēķināja darba stundas, lai tās netraucētu citus muzeja darbus, u. tml. Mēs paši, kas bijām iesaistīti fotoattēlu atlasē un tekstu un foto anotāciju rakstīšanā un rediģēšanā, gan nekādas darba stundas neskaitījām, bet darījām visu pēc iespējas kvalitatīvi un no sirds.

IZS: Bet vēlāk situācija kaut kā mainījās?

UN: Situācija LOM uz negatīvo pusi mainījās pakāpeniski, it īpaši pēc Gunāra Nāgela stāšanās direktora amatā, kurš gan vēlāk pats bija spiests to atstāt. Mazākas problēmas gan bija arī iepriekš. Cik atceros, tad jau Gundegas Micheles vadības laikā no muzeja prom aizgāja talantīgās Izglītības programmas darbinieces Danute Dūra un Ieva Gundare, kas saskārās ar muzeja vadības nespēju risināt ar muzeja darba organizāciju vai personālu saistītas problēmas. Tai piramīdai, kas uz papīra it kā ir izveidota loģiski un pareizi, – valdes priekšsēdis, valde, biedrība, direktors, muzejs – tā arī vajadzētu darboties. Bet vismaz tad, kad es tur strādāju, dienas kārtībā nāca vairākas problēmas, ar kurām toreizējā direktore vienkārši aicināja samierināties, bet biedrībai un valdei tās lielākoties palika svešas. Ja cilvēki atbrauc tikai reizi vai divas gadā uz biedrības sēdēm un tad saņem tikai kādus vispārīgus materiālus, viņi noteikti nespēj iedziļināties visos jautājumos, it īpaši situācijā, kad paši neizvēlas būt ļoti aktīvi. 

Kad pēc Micheles Nāgels kļuva par direktoru, šīs problēmas vēl vairāk samilza. Es pat teiktu, ka tika uzņemts autoritārs un atšķirīgus viedokļus noliedzošs tuvredzīgs kurss, kurā galvenais bija administratīvi birokrātisku normatīvu izpilde un gan tiešā, gan pārnestā nozīmē skopa nākotnes vīzija. Agrāk LOM biedrībā un Vēstures zinātnes komitejā darbojās patiešām augsta līmeņa intelektuāļi un aizrautīgi sabiedriski darbinieki, piemēram, Andrejs Ozoliņš, Eduards Anderss, Ojārs Celle, Pēteris Bolšaitis, ar kuriem man vienmēr bija vislabākā sadarbība. Bet pēdējos gados, kad strādāju LOM, tā direktors ap sevi pulcēja līdzīgi domājošas, bet ne tuvu tās kompetentākās personas ar diezgan šauru izpratni par muzeja darbu, bet lielām personīgām ambīcijām, kas diemžēl nebija pietiekamās zināšanās balstītas. LOM vadībā nonāca arī cilvēki, kam muzejs bija galvenokārt līdzeklis savas politiskās karjeras veidošanā. Un, manuprāt, pats sliktākais, kas notika, – šis nejēdzīgais vadības stils pavisam noteikti sabojāja agrāk LOM valdošo demokrātisko un arī radošo darbu veicinošo noskaņu, krietni bremzējot to ar iekšējām intrigām un konfliktiem, kuros tika ierauti arī darbinieki, kuri agrāk savā starpā bija sapratušies labi.

IZS: Un kā tu pats juties šādā situācijā?

UN: Manas prioritātes vienmēr ir bijušas virzītas uz pētniecībā un sabiedrībā aktuālu vēstures problēmjautājumu risināšanu, un laikam jau jāatzīst, ka klasiskā muzeja darbā tās var īstenot, tikai ievērojot zināmu konsensu starp muzeja pamatvajadzībām un citiem radošiem izaicinājumiem. Arī Nollendorfs man reiz teica, ka es būtu labs darbinieks viņa Amerikas universitātē, kur fakultātes vai nodaļas panākumi ir atkarīgi no darbinieku individuālo panākumu summas. Muzejos tas ir nedaudz citādāk. Protams, es varētu jautāt, vai LOM pietiekami labi spēja izmantot savu pētnieku veikumu, pētniecības un publiskās vēstures sasniegumus, pozicionējot tos kā nozīmīgu muzeja darba daļu un sava tēla sastāvdaļu. Noteikti, nē. Diemžēl pēdējos gados bija vērojama pat pretēja nostāja, kad Nāgela laikā man viņam un par sabiedriskajām attiecībām atbildīgajām personām nācās skaidrot, ka, piemēram, sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas mediji” izdoto diplomāta Ludvigu Sējas memuāru un kopā ar Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvu veidotās viņam veltītās izstādes atvēršana arī ir nozīmīgs notikums, pat tad, ja ielūgumi uz to saskaņā ar protokolu tika izsūtīti ministra [Edgara] Rinkēviča, nevis muzeja vārdā. Līdzīgi bija kopā ar Nacionālās pretošanās kustības muzeju Rendā rīkoto, ģenerāļa [Jāņa] Kureļa grupas leitnanta Roberta Rubeņa 100. jubilejai veltīto konferenci vai Salaspils memoriāla jauno ekspozīciju, kad arī nācās sastapties ar absurdu attieksmi, šauboties, vai tie vispār ir Okupācijas muzeja pasākumi, un ne pārāk lielu vēlmi tos popularizēt plašākā sabiedrībā. 

IZS: Atgriezīsimies vēl nedaudz pagātnē. Tu nonāci Kara muzejā neilgi pēc tam, kad tas bija nodibināts, bet tad 1993. gadā tika dibināts Okupācijas muzejs, bet 1997. gadā – Barikāžu muzejs. Vai atceries muzejā kādas diskusijas par šiem procesiem, kad spēlē ienāca līdzīga profila muzeji?

UN: Cik es atceros, vēsturiski bija kaut kāda rīvēšanās starp Aiju Fleiju un pirmo LOM direktori Annu Zoldneri. Tātad vēsturiski tur kaut kādas nesaskaņas starp šiem muzejiem ir bijušas, kaut gan man pašam tā nekad nav bijis. Es esmu strādājis abos, un arī šodien gandrīz ar visiem bijušajiem kolēģiem man ir labas attiecības. Personiski to visu esmu uztvēris citādāk, man ir licies – jo vairāk muzeju, jo labāk. Galvenais ir tēmas pētniecība un zināšanu izplatīšana, nevis tas, kurā institūcijā tas notiek.

IZS: Kādas, tavuprāt, visā šajā laikā, kamēr tu esi muzeju nozarē, ir iedvesmojošākās lietas, kas nozarē ir notikušas?

UN: Te varētu minēt vairākas lietas, varbūt ne muzeju nozares šaurā izpratnē, bet saistībā ar vēstures pētniecību un tās rezultātu popularizēšanu plašākā publikā. Visvairāk mani ir iedvesmojušas radošas un profesionāli spēcīgas personības, ar kurām esmu varējis strādāt kopā. Ja runājam par vēstures jomu, tad noteikti jāmin mans pirmais darbaudzinātājs – vēsturnieks un sociologs Tālivaldis Vilciņš, kas iedrošināja spert pirmos soļus vēstures pētniecībā un bija paraugs pamatīgai un līdzsvarotai pieejai pagātnes izvērtējumā. Vilciņš bija visu manu kursa darbu un arī bakalaura darba par latviešu leģionu vadītājs, bet maģistra darbu par nacionālās pretošanās kustības preses izdevumiem nacistu okupācijas laikā es pabeidzu jau viens pats, jo profesors 1997. gada nogalē aizgāja mūžībā. Pēc viņa man ir bijusi ļoti veiksmīga sadarbība ar diviem no latviešu trimdas nākušiem vēsturniekiem – Andrievu Ezergaili un Kārli Kangeri (pēdējais no viņiem nu jau ilgāku laiku dzīvo un strādā Latvijā). Kopā esam gan pabijuši vairākos ārvalstu arhīvos, gan piedalījušies daudzās starptautiskās konferencēs un cita veida forumos. Viņu abu erudīcija un izteiksmes veids, plašās vēstures avotu zināšanas par Latviju vācu okupācijas laikā un tīri cilvēciska atsaucība, uzskatu un personību saderība man ir devusi ļoti daudz paša tapšanā par profesionālu vēsturnieku.  

Domāju, ka spēcīgu iespaidu uz mani ir atstājusi arī sadarbība ar režisori Ināru Kolmani un producentu Jāni Juhņēviču un abi mūsu kopdarbi – filmu studijas “Deviņi” dokumentālās filmas “Latviešu leģions” (2000) un “Pretrunīgā vēsture” (2010), kuru scenāriju autors es esmu. Darbs pie tām un arī pats filmēšanas process man deva jaunu pieredzi un vērtīgas atziņas, kā par pagātnes notikumiem runāt kino valodā.

Noteikti jāpiemin arī grāmata “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti”, kas tapa LU Sociālo zinātņu fakultātes profesores Vitas Zelčes vadītā vēsturnieku un sociālās atmiņas pētnieku (tobrīd vēl lielākoties doktorantu) zinātnes projektā. Tad pirmoreiz vienkopus publicējām trīs latviešu leģionāru un trīs sarkanarmiešu dienasgrāmatas ar komentāriem. No 2011. līdz 2018. gadam šī grāmata piedzīvoja vairākas tirāžas un izdevumus latviešu, krievu un angļu valodā, iegūstot arī Latvijas TV raidījuma “100 gramu kultūras” 2011. gada balvu literatūrā un grāmatniecībā. Zināmā mērā tā bija robežšķirtne arī manā radošajā darbībā, jo šim izdevumam sekoja vairākas citas manis paša sarakstītas monogrāfijas un grāmatas, kā arī zinātniski rediģēti rakstu krājumi (tostarp Creative Museum izdotie “Ebreju Rēzekne” un “Kārsavas stāsti”). Bet pats lielākais ieguvums no šī laika varbūt ir bijis tas, ka, ja arī ne visi, tad daļa no mūsu “pulciņa” dalībniekiem joprojām uztur draudzīgus kontaktus un veiksmīgi sadarbojas arī citos pētniecības projektos, kas saistīti ar vēstures un sociālās atmiņas problemātiku.

 

Fotogrāfijas no Ulda Neiburga privātā arhīva.

Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director

Raivis Sīmansons

Muzeologs PhD, Žaņa Lipkes memoriāla kurators | PhD in Museum Studies, Curator Žanis Lipke Memorial