Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzeju nozarē?
Gundega Dreiblate: Dzīvojām Rīgas centrā un bērnībā gājām ar vecākiem uz muzejiem. Par muzejiem neko daudz nezināju, bet man imponēja viss neparastais. Manas māsas draudzene Doles salā pieskatīja sava brāļa bērnu. Mana māsa brauca uz Doles salu pie viņas un pēc tam stāstīja, ka tur muzejā Gunāra Bindes izstāde, Daugavas svētki un pati sala neticami pirmatnēja. Es pirmoreiz turp ar kuģīti aizbraucu, bija jāiet kādi trīs vai četri kilometri pa salu, un man pēkšņi viss tik ļoti tur patika. Teicu toreizējai direktorei Dainai Lasmanei, ka es laikam gribētu strādāt muzejā. Viņa teica – labi, ieej apskaties ekspozīciju. Es apskatīju ekspozīciju un uzreiz biju sajūsmā. Toreiz mākslinieks bija interjerists Aivars Klindžāns, un viss bija tādā vienotā stilā. Arī viena stila Bindes bildes. Turklāt Doles muzejā toreiz vienmēr skanēja arī mūzika fonā. Es viena pati staigāju pa muzeju. Tā bija fantastika, viss estētisks un apkārt lauki. Tas kaut kā mani uzrunāja. Es uz muzeju sevišķi netiecos, bet, tā kā jau studēju piektajā kursā, Daina teica – ja tu gribi šeit strādāt, es uzrakstīšu rekomendāciju. Tā tas ļoti vienkārši notika.
IZS: Kurš gads tas bija?
GD: 1983. gads. Mēs bijām draudzenes ar Intu Baumani, viņa aizgāja strādāt uz Jūrmalas muzeju, es – uz Doles muzeju.
IZS: Kādi sākumā bija tavi pienākumi muzejā?
GD: Muzejā jau bija jādara viss. Es neatceros, kā sauca manu amatu, bet laikam – jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Muzeja apsaimniekošanā bija vairāki hektāri, pie mazākās izdevības rīkoja talkas, un tām sekoja saviesīgi vakari. Toreiz jau visiem apkārt vēl bija govis, muzejā strādāja lauku cilvēki, kas klāja bagātīgus galdus, gatavoja rasolus. Ja vajadzēja apsegt rozes, ņēma zirgu, brauca uz mežu pēc skujām. Man tā bija īsta idille.
IZS: Vasarā varēja būt romantiski, bet ziemā – ne tik ļoti…
GD: Nē, ziemā arī bija romantiski. Es pati brīnos, kā toreiz varēja tik agri celties. Bija tā, ka es no paša sākuma iekundējos kaut kur īrēt mitekli, kurā katru vakaru nepaliku, bet vismaz bija iespēja nemēģināt pagūt uz autobusu. Kad apprecējos ar muzeja kolēģi, mēs mājvietu īrējām kopā. Tā vismaz pusgadu (kamēr bērni sāka iet skolā) stabili dzīvojām Doles salā. Muzejs manā dzīvē ir bijis neticami skaists piedzīvojums. Ekspedīcijas, izstādes, koncerti, balles (arī manas kāzas) – tas viss ir mans Doles muzejs.
IZS: Tavs kāzu rasola spainis ir leģendārs.
GD: Jā, tieši tā – brauciens ar taksi un rasola spaini no Rīgas. Muzejā atmosfēra bija demokrātiska, lai gan mana priekšniece Daina Lasmane bija arī ļoti stingra. Viņa bija tāda, kā kādreiz literatūrā raksta par priekšstrādnieku, – visos darbos gāja pirmā. Tā kā viņa dzīvoja muzeja otrajā stāvā, tad bieži vakaros nepiespiestā atmosfērā turpinājām domāt un runāt par muzeja lietām, par dzīvi, par kultūru un politiku. Pat ja vakars pamatīgi ieilga, viņa jau pirmā no rīta allaž bija uz strīpas, vienalga, kādi apstākļi, vienmēr gatava strādāt.
IZS: Cik jūs tur bijāt?
GD: Bija trīs sargi, kas mainījās, trīs kurinātāji, kas mainījās, un tā sauktie “zinātniskie” bija kādi četri.
IZS: Bet tad jums vajadzēja ne tikai veikt muzeja zinātniski pētniecisko darbu, bet arī kopt teritoriju.
GD: Jā. Protams, bija arī sētnieks, bet mūžīgi bija arī lielās talkas – grābām lapas, tīrījām sniegu, vedām skujas. Gājām pa Daugavu pār ledu uz darbu. Skaisti bija.
IZS: Kurā brīdī izjutāt, ka tuvojas politiskas pārmaiņas – valstī un muzejā? Un to, ka jāmainās līdzi?
GD: Daugavas muzejā nevienu brīdi padomju vara īsti nebija iestājusies. Tur bija mākslas izstādes, un vienmēr tur bija mākslinieki, kuri citur nevarēja izstādīties, piemēram, Auseklis Baušķenieks, Leonīds Āriņš, jaunās paaudzes mākslinieki, dzejnieki. Tur notika pirmā Bindes aktu izstāde. Tā bija vieta, kur notika lietas, ko citur vēl nevarēja, bet tur eksperimentēja. Tad vēl Daugavas svētki ar “Skandiniekiem”, kuri tikko bija parādījušies, un jaunais režisors Uģis Brikmanis visam pa priekšu. Tas, ko citur nevarēja, tur toreiz jau bija. Vēl pie padomju varas, bet jau Atmodas gaidās, sākās aktivitātes pret Daugavpils HES celtniecību. Katru vasaru pa Daugavas krastiem braucām vismaz vienā ekspedīcijā. Katrai ekspedīcijai bija kāda tēma – par zveju, plostiem utt. Vienmēr bija autobuss, un kādu nedēļu bija ekspedīcija. Tad arī iepazinu skaistos Daugavas līkumus Latgalē – tobrīd jau apdraudēto pēdējo neskarto likteņupes posmu Latvijas teritorijā. Tādēļ muzejs aktīvi iesaistījās pretpasākumos, ko, neticamā kārtā, uzjundīja Dainis Īvāns.
Muzeja rīkotās ekspedīcijas man ļoti patika, viss likās tik interesants un jauns. Mans uzdevums vairākus gadus bija pierakstīt blociņā to, ko fotografē Gunārs Binde, jo negatīvi precīzi bija jāapraksta, norādot vietu, fiksēto cilvēku vārdus un nodarbošanos. Līdz ar to tu izstaigā visas tās skaistās vietas.
Tad vēl Daugavas plostu pludināšana. Nezinu, kā Dainai tāds krampis bija – viņa, sieviete būdama, Ābeļu mežniecībā aiz Jēkabpils sarunāja un dabūja vīrus, kas visu to lietu zināja un spēja īstenot. Pirmo reizi bija eksperiments sasiet vienu Daugavas plenicu, bet, kad tā lieta izdevās, nākamajā gadā tika sasietas piecas plenicas (plosta posmi), un veca plostnieka vadībā tika novadīts plosts vairākus kilometrus pa straumi līdz Jēkabpilij. To visu Binde fiksēja daudzās fotofilmās. Airētāji jeb malači toreiz bija Odisejs Kostanda (toreiz vēl students un praktikants) un vēlākais arhibīskaps Jānis Vanags. Visa tā vide bija ārkārtīgi interesanta.
IZS: Gunārs Binde bija muzeja štatā?
GD: Jā. Arī tas bija interesanti, ka Daina prata tādu mākslinieku muzejā pieturēt, dodot viņam zināmu brīvību. Viņam nebija jānāk uz darbu katru dienu – kad viņš bija vajadzīgs, viņam jābūt. Bet vienmēr ar viņu varēja rēķināties – visu, ko vajadzēs, viņš izdarīs.
IZS: Vai 80. gadu beigās cilvēki, pie kuriem braucāt ekspedīcijās, runāja atklāti?
GD: Es ar to nesastapos, ka baidītos. Iespējams, Daina prata sarunāties, jo toreiz es tikai skatījos un brīnījos, kā viņa tos cilvēkus uzrunā. Bet viņai ļoti labi veidojās kontakts ar cilvēkiem, un visi bija ļoti atklāti.
IZS: Iespējams, tēma nebija sensitīva.
GD: Varbūt arī tas, ka mēs bijām pie viņiem mājās…
IZS: Vai viņi stāstīja tikai par amatu prasmēm vai nodeva muzejam arī kādus priekšmetus?
GD: Deva arī priekšmetus. Mums bija mazs autobusiņš “Kubaņa”, ar to braucām ekspedīcijās. Toreiz jau sāka stāstīt arī par represijām. Mēs rīkojām izstādes arī par šo tēmu.
IZS: Vai Daina Lasmane izveidoja Daugavas muzeju?
GD: Jā. Es toreiz vēl nestrādāju muzejā, bet cēla Rīgas HES, sākās lieli arheoloģiski izrakumi, un atklājās, ka Daugavas lejtecē ir daudz senvietu. Esot bijusi pat doma veidot arheoloģijas muzeju, bet bija kaut kādi noteikumi, ka vienai trešdaļai no ekspozīcijas jābūt par padomju laiku. Tad nu Daugavas muzejā tēma bija par hesiem. Tā tas muzejs izveidojās.
IZS: 90. gados uzreiz mainījāt ekspozīciju?
GD: Nē. Protams, atmeta ideoloģiskās daļas, piemēram, par hesiešu sporta spēlēm. Veidoja atsevišķas jaunas tēmas. Ekspozīcijai zināmā mērā nāca par sliktu tas, ka to sāka savā ziņā modernizēt, papildināt ar krāsu fotogrāfijām, dažādiem foniem. Rokraksti bija dažādi, un vienotais stils no tā cieta.
IZS: 90. gados muzeja finansējums arī neko liels nebija…
GD: Jā, nebija. Vēl bija doma kaimiņu mājas klētī, kas bija pie pārvaldnieka mājas, atvērt izstāžu zāli, bet tad sākās privatizācija, un visi atguva īpašumus.
Toreiz skaitījās, ka katrā rajonā vajag būt vienam muzejam, un viens no pēdējiem, kas tika tā atvērts, bija Balvu muzejs. Bija Siguldas novadpētniecības muzejs (tagadējais Turaidas muzejrezervāts), un mēs bijām viņu filiāle. Atceros, braucām pēc naudas ar vilcienu uz Turaidu, kājām gājām gar Velna alu un vedām algu visam muzejam.
Anna Jurkāne Dainai Lasmanei skaitījās tiešā priekšniece, Daina gan nebija ļoti pakļāvīga. Viņas bija arī kursa biedrenes.
IZS: Līdz kuram gadam jūs bijāt Turaidas muzeja filiāle?
GD: Diezgan ilgi, kamēr neizveidojās Salaspils novads, kas pārņēma Daugavas muzeju.
IZS: Kā notika pāriešana no tavas romantiskās idilles – Doles salas – uz Rīgu?
GD: Bija vairāki faktori. Francijas kultūras centrā bija viens praktikants no Francijas – Briss Lano [Brice Lannaud]. Viņš dzīvoja Francijā, pie Ronas pietekas, un tur viņiem bija tāds mazs kopienas muzejs, kuru uzturēja pati kopiena. Viņš bija ļoti liels upju kultūras entuziasts. Briss uzzināja, ka ir Daugavas muzejs, saprata, ka es ar viņu varu sarunāties franču valodā. Viņš man izstāstīja, ka ir iespēja stažēties Francijā konkrētas kultūras mantojuma jomas padziļinātai apguvei un savstarpēju sakaru veidošanai. Es pati to nebūtu izdarījusi, bet viņš visu nokārtoja.
Tas bija vesels mēnesis, pievēršoties upju kultūrai. Mums šeit pārsvarā runāja tikai par etnogrāfiju, bet viņi teica – nē, viņiem ir etnoloģija. Ne priekšmets, bet tas, ko cilvēks domā, darinot priekšmetu, lietojot to, kādas ir viņa sajūtas, kāda ir viņa dzīve kopumā. Pēc tam mums vēl bija projekti ar muzejisko institūciju “Ronas māja”, kurus toreiz par muzejpedagoģiju vēl nesaucām, bet skolēniem organizējām izzinošus pasākumus. Latvijā bija viena klase no Franču liceja, kas sadarbojās ar vienu klasi Živorā (nelielā pilsētiņā Ronas krastā). Vidusskolēni katrs par savu upi kaut ko rakstīja, rīkoja konkursus. Toreiz tikko parādījās mājaslapas, un katrs varēja likt iekšā savus stāstus un bildes.
Pa to laiku savukārt bija izveidojusies Muzeju Valsts pārvalde [MVP], Jānis Garjāns kļuva par priekšnieku, un viņš bija atvērts visām jaunajām lietām. Viņš teica – mums te sākas tādas studijas, negribi studēt? Es strādāju tik foršā muzejā, bet ar laiku jau gribas kaut kādas pārmaiņas. Man likās brīnišķīgi, ka redzēšu muzeju lietas kopsakarībā. Jānis bija entuziastisks un teica, lai piesakos. Bija tik amizanta situācija – bija izziņoti iestājeksāmeni un pirms tam pārrunas. Es domāju, priekš kam pārrunas, un neaizgāju uz tām. Vēlāk izrādījās, ka tās ir daļa no iestājeksāmeniem.
IZS: Tas jau bija Kultūras akadēmijā [LKA]?
GD: Jā, es sāku ar Kultūras akadēmiju, bet vēl pirmo studiju gadu strādāju Dolē. Tad paplašinājās Muzeju pārvalde, un Jānis mani aicināja, vai es negribu tur strādāt. Mēs arī meklējām jaunu dzīvesvietu, bet, protams, pie Daugavas, jo es no tā laika ar Daugavu biju “saslimusi”. Pārcēlāmies ar ģimeni uz Ikšķili, un tad jau bija vienalga, vai braukt uz darbu Dolē vai Rīgā.
IZS: Tad sanāk, ka tu biji LKA pašā pirmajā muzeologu iesaukumā.
GD: Jā. Laikam 2000. gadā.
IZS: Bet, kamēr tu vēl biji Doles muzejā, jūs aktīvi piedalījāties Muzeju biedrībā, kas izveidojās 90. gadu sākumā.
GD: Jā, un visi, ieskaitot Dainu Lasmani, bijām tik pacilāti. Tas viss bija kaut kas jauns nozarei. Jānis uzaicināja Margrietu Lestrādenu. Sāka likties, ka uz muzeju lietām var paskatīties citādāk.
IZS: Tu piedalījies arī Margrietas Lestrādenas muzejnieku kursos?
GD: Jā, mēs ar Intu Baumani bijām kopā. Bija tādas svaigas vēsmas, bet bija arī konservatīvāki muzejnieki, kas uz to skatījās kā uz ierobežojumu, jo sākās runas par muzeja misiju – muzeja virsuzdevumu.
IZS: Akreditācijas sākās…
GD: Jā, bet arī tad liela ķīvēšanās turpinājās ap muzeju misijas nepieciešamību – kas tas par vārdu un tā tālāk. Šobrīd man visvairāk muzeju darbībā nepatīk tas, ka kādam muzejam nav mērķtiecības. Bet mērķtiecība ir tad, kad muzejs saprot savu misiju. Svarīgi, lai muzeja darbība notiek kaut kā jēdzīgi. Akreditācija, vismaz sākotnēji, bija ass, ap ko visa profesionālā darbība sāka attīstīties.
IZS: Gandrīz visi manis intervētie muzeju vadītāji saka, ka akreditācija ir ļoti palīdzējusi. Es nezinu, vai viņi to būtu teikuši pēc pirmās akreditācijas, bet tagad tas tiek novērtēts.
GD: Es arī tā domāju. Tā sistēma, ko Jānis radīja, ir nākusi par labu muzeju nozarei – krātuves, muzejpedagoģija, izstāžu darbība – tur bija mērķtiecīgs skatījums.
IZS: Un tad tu pabeidzi pirmo muzeoloģijas kursu LKA un aizgāji strādāt uz Muzeju Valsts pārvaldi.
GD: Jā. Tur jau priekšā bija Anita Jirgensone un arī Vita Rinkēviča. Birojs atradās Kaļķu ielā. Tajā laikā tika uzsākti dažādi jauni projekti sadarbībai ar muzejiem, pēc tam vairs nekad tik tuvas attiecības ar muzejiem nebija. Toreiz tur nāca muzeju pārstāvji, īpaši lauku muzeju pārstāvji – iebrauc Rīgā, iziet caur tirgu, atnāk pie mums ar zivtiņām, kopīgi apēdam. No vienas puses, tas ir amizanti, bet, no otras, tas bija tāds vienas nozares kopīgs gars un sirsnība, ne tikai lietišķas attiecības.
Mēs visi pārvaldē mācījāmies, cik nu iespējams, ņemt vērā muzeoloģisko izpratni, domājot par muzeju darbu. Patiesi apbrīnoju Ilzi Knoku, kas mācēja uz muzeju lūkoties neordināri. Es bieži pat vēl tagad iedomājos, kā Ilze uz to reaģētu, vai arī pieķeru sevi pie domas, uz ko tikai Ilze varētu atbildēt.
IZS: Runājot par tām ļoti spožajām muzejniecēm uzreiz pēc 2000. gada, Indra Vilistere sērijas intervijā stāsta par Andu Vilku. Man arī viņa bija pasniedzēja muzeologos, un nedaudz līdzīgi kā Ilzei, kas man vadīja maģistra darbu, viņai piemita tāds neliels lecīgums un protests, kas man tolaik ļoti patika. Es viņas toreiz abas apbrīnoju, varbūt šobrīd tas pat tā neliktos. Anda pirmā tolaik pabeidza Lesteres Muzeju studijas klātienē.
GD: Jā, arī apbrīnojama sieviete.
IZS: Atgriežamies vēl pie akreditācijām. MVP laikā jau tu pati brauci akreditācijās, bet kā Daugavas muzeja laikā uztvērāt akreditācijas?
GD: Varbūt es to piedzīvoju vienu reizi. Vienmēr jau uztraucās. Arī pirms neatkarības atgūšanas jau kaut kādas pārbaudes nāca.
IZS: Tevi varbūt vēl sūtīja uz Vēstures muzeja metodiskajiem kursiem?
GD: Laikam sūtīja vienreiz. Bet es biju Ludzas ielā uz muzejnieku kursiem. Es tam toreiz nepievērsu ļoti lielu vērību, man tas nelikās īpaši interesanti.
IZS: MVP jūs bijāt pieci cilvēki. Tā, vismaz sākuma posmā, varēja būt pavisam cita spēle, visi jūs respektēja, visiem bija nedaudz bail.
GD: Nezinu par bailēm, bet visi gan vienmēr teica, ka akreditācijās ir nobijušies. Bija jau arī gadījumi – atceros, ka Saldū ātro palīdzību esot pēc tam saukuši.
IZS: Kāds mans stāstīja, ka akreditācijās vislabāk barojuši Latgalē…
GD: Nē, pēc nostāstiem esmu dzirdējusi, ka vislabāk baroja Medicīnas muzejā.
IZS: Kas tev likās svarīgs nozares attīstības faktors?
GD: Tālākizglītība. Jānis visu to darīja viegli un intuitīvi. MVP man vispār ļoti patika strādāt. Kad notika reforma un mums bija jāpievienojas Kultūras ministrijai, es tur vairs neiejutos. Muzejos tu vari pats pieņemt lēmumus, uzsākt projektus, arī MVP tā bija, un tas man ļoti patika.
IZS: Kad MVP pārveidoja par Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļu, jūs kļuvāt par īstiem ierēdņiem.
GD: Jā, visi tie paraksti un katrs vārds caur juristiem. Beigās paliek viss kas, tikai ne kultūra. Toreiz – 90. gadu beigās un pēc 2000. gada – bija tāds radošs pacēlums. No tā visos Latvijas muzejos kaut kas labs ir materializējies. Tu brauc un brīnies, cik forši kolēģi prot savus muzejus veidot.
IZS: Tur, kur pašvaldības vai paši muzeju vadītāji saprot, kas ir muzejs, arī šobrīd notiek labas lietas.
GD: Jā. Viena lieta, kas gan nav saprotama un laikam nav arī motivējoša, ir tā, ka, piemēram, visas LNB balvas tiek tikai lielajiem muzejiem. Kāpēc mazajiem vispār piedalīties, ja tiek uzskatīts, ka viņi nevar konkurēt? Kaut kas nedaudz elitārs, kam tā nebūtu jābūt.
IZS: Interesants jautājums – par muzejiem un kopības sajūtu.
GD: Jā, bija tāds laiks, kad mēs visus pazinām. Tagad tāda atsvešinātība – bet tā notiek pasaulē.
IZS: Paaudžu maiņa? Jūs visi bijāt tie, kas šo neatkarīgās muzejniecības posmu un darbību sākuši. Tagad ir jauna paaudze, kas ienāk muzejā, – pavisam jauna.
GD: Jā. Protams, vecie vienmēr var teikt, ka kaut ko nesaprot, bet šobrīd ir tik maz palicis cilvēku, kas var kaut ko runāt ne tikai par savu muzeju, bet par visu nozari. Piemēram, Latvijas Muzeju padomē jāvar runāt par nozari, un tur nav cilvēku, kas to varētu darīt. [Klāra] Radziņa, [Aija] Fleija, [Anna] Jurkāne varēja.
IZS: Tur gan es tev piekrītu, ka tai paaudzei bija draivs.
GD: Visi no visa kaut kā pēkšņi baidās. Man šķiet, ka tā ir iedomāta pietāte un baiļu sindroms.
IZS: Būtu, no kā baidīties… Bet kādas ir tavas svarīgākās lietas, kopš esi nozarē?
GD: Akreditācija. Tālākizglītība. Man savā laikā, kad muzeoloģija sākās, visvairāk interesēja tā daļa, kur muzeoloģija saskaras ar filozofiju, – būtiskās lietas. Tagad priekšplānā ir praktiskas lietas – drošība, skolēnu iesaiste. Nav jau slikti, bet – vai pēc dziļākās būtības?
IZS: Un visi tagad ir muzeologi…
GD: Jā, mums sākumā bija pietāte pret šo vārdu. Tādi grandi, kurus iepazinām un apbrīnojām.
IZS: Kas ir tie notikumi vai sajūtas šajos gados, par kurām tu teiktu, ka bija vērts aizbraukt pie Dainas Lasmanes, izpētīt ekspozīciju un sākt strādāt muzejā?
GD: Viena lieta, kas bija svarīga, – piedzīvot visus Atmodas notikumus tieši tur un atklāt Daugavas īpašo vietu Latvijas vēsturē un kultūrā. Tā ir skaista lieta. Otra lieta ir saistībā ar MVP, manām studijām un pilnīgi jaunu pasauli. Un praktisko pusi – kad akreditācijās varēja redzēt, ka kāds muzejs ir rīkojies tieši tā, kā esi ieteicis. Muzeja darbības mērķtiecība kā lielākais gandarījums. Mani pēdējā laika vērojumi liek apgalvot, ka daudzviet tagad Latvijas kultūras mantojums lielā mērā noturas uz saprātīgiem un gudriem cilvēkiem, uz viņu spējām veidot biedrības, lai iestātos par sava novada kultūras bagātībām.
Prāgā ICOM ģenerālās konferences izbraukumā kopā ar ilggadējo Jūrmalas muzeja direktori Intu Baumani. 2022. gads
Grafiskais dizains: Edvards Percevs