30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Creative Museum saruna ar ilggadējo Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāju Māru Ozoliņu

Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajai, kuras karjera aizsākās 20. gadsimta 60. gadu beigās, pieredze ir divtik ilga.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

 

Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?

Māra Ozoliņa: 1968. gadā, beidzot vidusskolu, pazīstamā etnogrāfe un rokdarbniece Ilga Madre, uzaicināja mani piedalīties ekspedīcijā apzināt kāda novada etnogrāfisko materiālu. Ekspedīcija nenotika, un viņa man ieteica, lai es aizeju uz kādu no Rīgas muzejiem. Nonācu Revolūcijas muzejā, un toreizējais Apvienotās direkcijas direktors Jānis Skolis teica: “Žēl, es jūs labprāt pieņemtu, bet man nav brīvas vietas. Dodieties uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju pie Melitas Vilsones.” Viņa bija Arheoloģijas nodaļas vadītāja un vadīja arheoloģiskos izrakumus Vecrīgā. Tā es vasarā sāku strādāt izrakumos Alberta laukumā. Pēc izrakumu sezonas noslēguma sāku strādāt muzejā Arheoloģijas nodaļā kā tehniķe. Un, tā kā Vecrīgā notika dažādi celtniecības darbi, muzejs veica arheoloģisko uzraudzību. Sākām strādāt Jaunielā kafejnīcas “Pūt, vējiņi”  pagrabos. Bija interesanti, un bija arī interesanti un ļoti vērtīgi atradumi. Paralēli gāju sagatavošanas kursos, jo gatavojos stāties Vēstures fakultātē. Nākamajā gadā arī iestājos. Paralēli, kā muzeja darbiniece, veicu arheoloģisko darbu uzraudzību. Nodaļas vadītāja un zinātniskā darbiniece parasti strādāja muzejā, bet es piedalījos izrakumos. Arheoloģiskie izrakumi Vecrīgas teritorijā  notika cauru gadu. Vasarās izrakumos parasti piedalījās jautrs puišu pulciņš – dzejnieki, studenti. 

Pēc četriem gadiem Arheoloģijas nodaļā - mani uzaicināja darbā Fondu nodaļā, kuru vadīja Rūdolfs Šīrants. Es no tehniķa kļuvu par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci un mans uzdevums bija darboties ar fotonegatīviem. Tajā laikā muzejā ienāca fotogrāfa [Kriša] Rakes stikla plašu negatīvu kolekcija - man bija jāstrādā ar to. 

IZS: Kas ir Rakes kolekcija?

MO: Fotogrāfa K. Rakes stikla negatīvu kolekcija atspoguļo rīdzinieku sadzīvi, kultūrā un sabiedrībā pazīstamas personības. Viņa darbnīca tika likvidēta, un visi negatīvi nonāca muzejā.

1970. gadu beigās sāku strādāt Pirmsoktobra perioda vēstures nodaļā. Vajadzēja iedziļināties ekspozīcijas “Rīga Polijas un Zviedrijas pakļautībā” vēsturē. Kad 1991. gadā autokatastrofā, gāja bojā Vēstures nodaļas vadītāja A. Apine, kādu laiku biju nodaļas vadītāja. Pēc muzeja uzbūves reorganizācijas visu krājumu [izņemot numismātiku, arheoloģiju, kuģniecību] apvienoja Fondu nodaļā [tagad – Krājuma nodaļa]. Kā Krājuma nodaļas krājuma glabātāja nostrādāju līdz 2020. gadam.

IZS: Kurā gadā jūs sākāt strādāt muzejā?

MO: 1968. gadā.

IZS: Jutāt tā laika ideoloģiju muzeja darbā?

MO: Jāsaka - viss gods un slava direktorei Līvijai Blūmfeldei. Viņa jauno kolēģi mācēja iedrošināt uzsākt kaut ko jaunu, nepiedzīvotu. Ieejot muzejā un muzeja kolektīvā, kur bija visi šie godājamie cilvēki, kuri darba gaitas muzejā bija uzsākuši tūlīt pēc kara - Rūdolfs Šīrants, Anna Jursone, Melita Vilsone, Olga Loginova, Meta Pāvele, Lidija Tauriņa, es toreiz biju viena no jaunākajām darbiniecēm. Man stāstīja, kāda dzīve muzejā ir bijusi vēl pirms manas ienākšanas. Neticējās, ka šie nopietnie zinātnieki, piedalījušies operu un teātru uzvedumos, kurus paši iestudējuši. Visi pieredzējušie kolēģi centās savas zināšanas nodot mums. Līvija Blūmfelde mums bija kā tāds mūris, kas centās rīkojumus no “augšas” novirzīt pieņemamā “gultnē”. Civilās aizsardzības nodarbības bija krievu valodā, arī eksāmenus mums vajadzēja kārtot krievu valodā un vadīt ekskursijas, kad aiz muguras kāds cilvēks mēģināja saklausīt kādu nepareizību. Tajā laikā dažādu rūpniecības un padomju iestāžu vadītājus, kuri brauca no plašās PSRS atpūsties uz Jūrmalu, veda arī uz muzeju. Man paveicās. Es no viņu puses nejutu nepatiku vai naidu. Bija jau arī kuriozi, vadot ekskursijas krievu valodā, bija gadījumi, kad latviešu valodas vārds pārvērtās par krievu valodas vārdu. Ilgi nevarēju saprast, kāpēc ekskursanti, it sevišķi skolēni, pasmaida kad stāstu par buru kuģiem. Lūdzu krievu kolēģei, lai pastaigā kopā ar mani ekskursijas laikā un paklausās, ko es tādu smieklīgu saku. Izrādās, ka “buras” vietā saku “burja” [буря – ‘vētra’ krievu val.]. Tas vārds man bija tā iegājies, ka pati vairs nemanīju. 

Bija politinformācijas sanāksmes Revolūcijas muzejā [Kara muzejā] un mūsu muzejā, vajadzēja skatīties noteiktas televīzijas pārraides. Par literatūru – nebija literatūras par Latvijas vēsturi, par Rīgu. Mēs zināšanas ieguvām klausoties vecāko kolēģu lekcijas.

IZS: Nāca arī pieņemt izstādes?

MO: Noteikti. Pirms atklāšanas nāca pieņemt izstādes. Bet tas parasti bija direktores pārziņā. Uz mums attiecās savu projektu saskaņošana zinātniskajās padomēs. Sarežģīti bija veidot ekspozīcijas daļu par 1919. - 1940. gadu. Tik daudz ko neatļāva izstādīt un izstāstīt. Tikai atgūstot neatkarību, krājumā uzskaites kartītē šalles vietā atklājās korporāciju lentes, saritinātu papīru ruļļos – karogi.

IZS: Bija gadījumi, kad neapstiprināja vai lika kaut ko mainīt?

MO: Es pieņemu, ka jā. 

Un vēl, kad tuvojās svētki, vajadzēja naktīs dežurēt. Bija izveidota speciāla komisija, kura savāca visas rakstāmmašīnas un novietoja aizzīmogotā telpā.

IZS: Kāpēc pa nakti vajadzēja dežurēt?

MO: Tā bija padomju domāšana, ka uz kādas no iestādes rakstāmmašīnām, piemēram, 18. novembrī, uzrakstīs uzsaukumus. Ikdienā dežuranti mums bija samērā lielā vecumā, kuri naktī baidījās veikt apgaitu ekspozīcijā. 

Toreizējā Revolūcijas muzejā notika komjauniešu sanāksmes, kurās piedalījās [Marta] Krustiņsone. Katras sanāksmes noslēgumā viņa mūs   jauniešus  mācīja “dzīvot”.

IZS: Kas bija Krustiņsone?

MO: Viņa bija revolucionāre, kura visu mūžu bija dzīvojusi Ļeņina ielā un ar to ļoti lepojās. Tas bija laiks, kad es vēl satiku bijušo direktoru Albertu Riekstiņu. Viņš muzejam nodeva savas dienasgrāmatas. A. Riekstiņš bija kļuvis par muzeja direktoru drīz pēc kara. Un, kā stāstīja, viņš bija bijis frizieris, tad – kolhoza priekšsēdētājs, bet vēlāk kļuva par muzeja direktoru. 

Līvija Blūmfelde muzejā ienāca 1955. gadā un 1960. gados bija Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vadītāja. Tajā laikā bija Apvienotā muzeju direkcija, un Jānis Skolis bija Apvienotās muzeju direkcijas direktors.

IZS: Rīgas muzejs arī ietilpa šajā direkcijā? 

MO: Visi muzeji. Apvienotā muzeju direkcija bija līdz 1970. gadam. Līvija Blūmfelde skaitījās muzeja nodaļas vadītāja. 1970. gadā muzeji sadalījās, un viņa kļuva par Rīgas muzeja direktori. Tajā laikā muzeja kolektīvs bija ļoti kompakts. Svinējām svētkus. Muzeja darbinieku vidū cienītā un visiem zināmā kolēģe Tatjana Pāvele mīlēja franču valodu un literatūru, skaitīja mums franču dzeju  tie bija neaizmirstami mirkļi. Mums, jaunajiem, tā bija liela mācība. Arī, kad aizgāja pensijā, Tatjana nāca uz muzeju.

IZS: Pastāstiet par Tatjanu Pāveli. Jūs sakāt ­– visiem zināmā… 

MO: Viņai ir saistība ar Mēriju Grīnbergu. Tatjana Pāvele tulkoja Mērijas mātes dienasgrāmatas. Viņa muzejā strādāja kopš 1946. gada. T. Pāvele veica arheoloģiskos izrakumus Vecrīgā. Viņa bija precīzs cilvēks, ir publicēti viņas izrakumu apraksti. Viņa strādāja arī Doma muzejā kā vecākā zinātniskā līdzstrādniece. Tajā laikā par to it kā nerunāja, bet T. Pāvele  bija  korporācijas “Tatjana” biedre. Korporācijā darbojās arī Olga Soloveja. Arī viņa strādāja Doma muzejā.

Ligita Kalniņa bija sekretāre, mēs tikāmies arheoloģiskajos izrakumos – viņa strādāja pie Tatjanas Pāveles. Kad muzejā bija lielas sanākšanas, vienmēr pirmajos gados, kad mēs atnācām, atskanēja: “Ho, ho, bērnudārzs ieradies!” 

Gribētu nedaudz atkāpties un pastāstīt par universitāti. Mārtiņš Apinis izveidoja muzeoloģijas kursu – šķiet, tas bija jau 1970. gadā. Es mācījos vakarniekos un 1976. gadā beidzu, tāpēc pieņemu, ka kādā 1975. gadā mums bija muzeoloģija kā priekšmets. Lekcijas lasīja Līvija Blūmfelde, Mārtiņš Apinis, Ināra Ņefedova u. c. Tas gan bija izvēles kurss. Mums mācīja iekārtot ekspozīciju, zīmējām plānus. Dažas lekcijas bija interesantākas, citas ne tik ļoti. Bija nodarbības pie Revolūcijas muzeja zinātniskā direktora [Hugo] Lapiņa, arī Mākslas muzejā pie Ņefedovas. Mārtiņš Apinis bija stingrs, bet ļoti iecienīts pasniedzējs. Studenti pulcējās arī pie viņa mājās un risināja dažādas problēmas, runāja par dažādām tēmām. Es universitāti beidzu kā sabiedrības mācības skolotāja. 

IZS: Kāda bija Līvija Blūmfelde kā muzeja direktore?

MO: Viņa bija direktore, kad ienācu muzejā. Biju jauna, man bija 19 gadi. Vēlāk, jau ar gadiem, tu sāc vērtēt. Līvija Blūmfelde augsti vērtēja savus darbiniekus, centās mūs vadīt, izvairoties no baumām, aprunāšanas, mēģinājumiem kādu pazemot. 

Muzejā sanācām kopā un klausījāmies Imanta Kalniņa mūziku. Tas nebija ieteicams pasākums. Sēdējām nodaļā uz spilveniem, sveču gaismā un klausījāmies mūziku. Pēc tam bija atskaņas, kāds zināja, kāds pateica, bet no direktores nebija nosodījuma. Tāpat mums bija ekskursiju vadītājs, kas bija citādi domājošs. Mēs sapratām, ka viņš riskē ar darbu – tāds brīdis pienāca. Bet atkal – nebija nekādas kaunināšanas. Acīmredzot pārrunas bija, bet aiz slēgtām durvīm, bez nevajadzīgiem klausītājiem.

Vai mazums "ziņu” direktorei nācās noklausīties no vietējās komitejas vai partijas komitejas, komjaunatnes komitejas ziņotājiem par kāda kolēģa personīgo dzīvi, draugiem, ārzemju ceļojumiem, bet tas viss tika runāts aci pret aci. Nekāda kaunināšana vai sabiedriska nopēluma. 

Viņa bija muzeja teorētiķe. Ar savām zināšanām dalījās Latvijā un visā PSRS.

Muzejā viņa varēja ienākt nodaļā un teikt: “Meitenes, steidzīgi, steidzīgi…” Tomēr viņa nebija viena no mums, viņa bija Direktore. 

Vispār visi muzeji mūs apskauda, tāpēc, ka tāda muzeja dzīve kā mūsu muzejā, citur nebija. Mēs ļoti turējāmies kopā – mums bija sporta mači, interesantas ekskursijas, karnevāli un pat teātra uzvedumi. Mēs Darba svētkos ieradāmies muzejā ar ziedu klēpjiem, lai sveiktu savus kolēģus [tradīcija turpinās]. 

Es muzejā nostrādāju vairāk kā 50 gadus, un laika gaitā aizgāja prom tā paaudze, kas ienāca uzreiz pēc kara – Rūdolfs Šīrants, Olga Loginova, Anna Jursone, Melita Vilsone, Meta Pāvele, tad – Adolfine Apine, Guna Resnais, Rita Vilciņa, un  palika mūsu “jauno” kodols, kas tā dabiski iekļāvās muzeja darbā, – Ilze Bernsone, Juris Alksnis, Māra Eihe, Ligita Kalniņa, Ilona Celmiņa, Andris Celmiņš, Ingrīda Miklāva u. c. 

IZS: Jums izdevās pastrādāt kopā arī ar Olgu Loginovu? Viņa bija arī [Nikolausa fon] Himzela pētniece.

MO: Olga Loginova bija krievu inteliģences pārstāve. Viņa, arī Rūdolfs Šīrants un Tatjana Pāvele, bija izgrauzušies cauri rokrakstiem vācu valodā, muzeja vēsturei. O. Loginova pētīja muzeja pirmsākumu. 1973. gadā par muzeja vēsturi un Himzelu daudz runāja, jo tā bija muzeja divsimtgade. 

O. Loginova bija cilvēks ar vērienu, gudra sieviete, ar ambīcijām. 

IZS: Viņa vadīja muzejā kādu nodaļu?

MO: Kad es sāku strādāt muzejā, viņa strādāja Pirmsoktobra perioda vēstures nodaļā. Vēlāk atdalīja Numismātikas nodaļu, kuru vadīja Anna Jursone, un Ekskursiju nodaļu (toreiz Masu darbu nodaļa), kuru vadīja Olga Loginova. 

Mēs muzejos toreiz ienācām pavisam “zaļi”, nebija jau tādu konkursu. Bija brīva vieta, apprasījās, vai kursā kāds nevēlas strādāt muzejā  tā daudzi jaunie ienāca muzejā. Mums bija liels respekts pret pieredzējušajiem kolēģiem. 

IZS: Kad notika jaunās ekspozīcijas veidošana, kurā bija iesaistīts Kurts Fridrihsons?

MO: 1964. gadā Kurta Fridrihsona vadībā tika iekārtotas pirmās piecas zāles, kas savu noformējumu pamatā ir saglabājušas līdz mūsdienām. Sadarbība ar mākslinieku turpinājās daudzus gadus. Muzejā tika atklāta K. Fridrihsona mākslas darbu izstāde. Muzeja kolekcijā ienāca arī viņa darbi. Es ar mākslinieku tikos, papildinot ekspozīcijas daļu “Rīga Polijas un Zviedrijas pakļautībā”.

Es pati 90. gados esmu veidojusi vairākas izstādes no kolekcijām, kuras glabāju. Pirmā izstāde bija “No pavarda līdz viesistabai”. Interesanti, ka tajā izstādē pirmo reizi pieminēja Mārtiņu Rītiņu, kurš 1993. gadā bija atbraucis uz Latviju. M. Rītiņš piedalījās izstādes noslēgumā. 

Mana lielākā izstāde ir “Mērīšana un svēršana Daugavas krastos”, kas notika 1999. gadā. Pati šai izstādei meklēju sponsorus, ar mums sadarbojās Latvijas Metroloģijas centrs. 

Tad bija frizieru izstāde, kur rādījām, kā padomju laikos jaunie frizieri nevarēja piedalīties konkursos ārzemēs. Arī “Stūra māja” [2014. gads] bija interesants projekts. 1999. gadā, veidojot izstādi “Svēršana un mērīšana Daugavas krastos”, mums nodaļā bija tikai viens dators. Uz šī datora rakstīja anotācijas. 2014.gadā projektā “Stūra māja” veidoju divus stāstus. Muzejs sadarbojās ar “H2E”, un tā bija jauna veida sadarbības pieredze. Datorā bija viss – skices, priekšmeti, teksti.  

IZS: Atgriežoties vēl pie 1991. gadā veidotās ekspozīcijas – tā sakrīt ar neatkarības atgūšanu un visām no tās izrietošajām pārmaiņām arī muzejos?

MO: Nevarēja vairs būt tāda sociālisma celtniecībai veltīta ekspozīcija.

IZS: Kurā brīdī Klāra Radziņa kļuva par muzeja direktori? 

MO: Klāra Radziņa par muzeja direktori kļuva 1987. gadā. Līvija Blūmfelde bija tā, kas nebaidījās un K. Radziņu pieņēma muzejā, kad viņai uzteica darbu. Un K. Radziņa vienmēr atkārtoja, ka ir pateicīga L. Blūmfeldei par to. Viņa strādāja Pēcoktobra perioda vēstures nodaļā. Viņām tur bija tāda kolosāla dāmu kompānija. L. Blūmfelde bija siltais vadītājas tips, K. Radziņa bija karavīrs, un tas noteica arī muzeja vadību. 

IZS: Iespējams, tajos 90. gados to arī vajadzēja?

MO: Jā. Protams, muzejam neveicās ar telpām, ar Dannenšterna namu, tāpat arhīvs joprojām ir muzeja telpās. Krājuma telpās ir visas vecās mēbeles. Sākumā bija atklātie fondi, lai ar krājumu varētu iepazīties plašs interesentu  loks. Krājumu apmeklēja dažādu profesiju pārstāvji, mākslinieki, studenti, skolnieki. Bet tad viss mainījās – par visu bija un ir jāmaksā.

IZS: Kāpēc pilsēta negribēja pārņemt muzeju?

MO: It kā jau mēs patikām – kā pilsētā iebrauca viesi, tā viņus veda uz Rīgas muzeju, bet ar laiku arvien retāk. Varbūt mēs novecojām? 

IZS: Kas šajos gados, īpaši pēdējos 30, ir jūs iepriecinājis nozarē – cilvēki, notikumi vai procesi –, lai jūs teiktu, ka bija vērts strādāt šajā nozarē?

MO: Esmu piedalījusies vairāku izdevumu tapšanā, tikusies ar ļoti daudziem interesantiem cilvēkiem. Esmu veidojusi izstādes – man tas patīk, tas ir interesanti. 

Priecē kolēģu panākumi, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcija un ekspozīcijas. Prieks par Turaidas muzeju un Annu Jurkāni. 

 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director

Raivis Sīmansons

Muzeologs PhD, Žaņa Lipkes memoriāla kurators | PhD in Museum Studies, Curator Žanis Lipke Memorial