Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
Ruta Cimdiņa: Pati dzīve tā sakārtojās. Esmu dzimusi laukos, atskrienu uz Rīgu. Vajag darbu, eju uz Nacionālo teātri (toreiz Drāmas teātri), mani pieņem darbā Dekorāciju cehā. Brīnišķīgi! Direktors ir Valdis Rūja, dzejnieks, kuru es jau zināju no vidusskolas laikiem. Saimnieciskais direktors teātrī ir Zigfrīds Kalniņš. Viņš man vēl paprasa, vai nav bail no plikiem vīriešiem, jo teātrī viss kaut kas notiek.
Dekorāciju ceha priekšnieks bija Kārlis Sprancis, kolosāls cilvēks, kurš bija izgājis visus karus un teātrī vadīja tos procesus, kur top dekorācijas. Man bija jāvāra līmes pods, jāzina viss par krāsām, jānostiepj audumi uz dažāda izmēra rāmjiem, no kuriem veidoja telpu sienas un dažādas detaļas skatuves dekorācijām. Nāca un strādāja dekoratori Kārlis Miezītis, viņa kundze Valija Liepiņa, scenogrāfi Gunārs Zemgals, Laimdots Mūrnieks, Andris Freibergs. Tapa dekorācijas, piemēram, “Skroderdienām Silmačos”, “Žannai d’Arkai” u. c. Valijas kundze man pat atļāva taisīt bruņukreklus Žannas karavīriem. Bet brīvajā laikā es varēju iet bēniņos un skatīties, kā norit izrāžu mēģinājumi. Drāmas teātris man bija pirmā augstskola – divi laimīgi gadi. Tad es sapratu – vajag mācīties. Uzzināju par sagatavošanas kursiem, gāju uz tiem un iestājos Latvijas Universitātē [LU] – filologos.
Tomēr teātris bija mani “saindējis”. Tai laikā notika arī uzņemšana Konservatorijas Teātra fakultātē. Tiku pat pirmajām tūrēm cauri uz aktieriem, bet režisors Alfrēds Jaunušans noteica: “Tik daudz Lienas mums nevajag…” Universitātē darbojos Drāmas ansamblī, kur par režisoriem bija aicināti Nora un Žanis Katlapi, Imants Adermanis. Iestudējām Šekspīra “Vētru”, Raiņa “Pūt, vējiņi!”. Pirmizrādes notika Drāmas teātrī, bet ar “Pūt, vējiņi!” braukājām pat pa Latviju. Domas par teātri neatstājās. Uzzināju – ja beidzu universitāti klātienē, tad citur vairs mācīties nevar. Es sapņoju vēl kaut kur mācīties par teātri, tāpēc, trešo kursu beidzot, meklēju darbu, lai turpinātu studijas neklātienē. Pasniedzēji (Oto Čakars, Anastasija Stikāne, Tusnelda Celmiņa) mani atrunāja, arī LU administrācija nedeva atļauju. Bija jāiet uz partijas komiteju (es nebiju komjauniete) dabūt atļauju, lai varētu pāriet studēt neklātienē.
Uzzināju, ka Raiņa muzejā Majoros notiek konkurss uz ekskursiju vadītāja amatu, es pieteicos, un man palaimējās. Ar Raiņa muzeju man saistās pirmie iespaidi par muzeja darbu. Tad Voldemārs Kalpiņš bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors. Uz Raiņa muzeju Majoros nāca daudz apmeklētāju, jo Kalpiņš bija panācis to, ka visiem tūristiem, kas brauca atpūsties uz Jūrmalu, ceļazīmēs bija iekļauts Raiņa muzeja apmeklējums. Tā, reizēm tūristu grupas ar ceļazīmēm stāvēja rindā uz Pliekšāna ielas un gaidīja ekskursiju muzejā. Piecus gadus tur nostrādāju. Sākumā man bija jāapgūst muzeja ekspozīcija visās telpās, lai pēc gatavā ekskursiju vadītāja teksta vadītu ekskursijas. To darīju laikam aizrautīgi, jo daži jautāja, vai es neesmu Raiņa radiniece. Man tomēr gribējās pašai atrast savu Raini, bet tad bija jātiek pie oriģināliem Raiņa kolekcijas materiāliem: dienasgrāmatām, rokrakstiem, vēstulēm u. c., kas glabājās Rīgas pilī Rakstniecības muzeja krājumā. Te man sākās pārdzīvojumi līdz pat asarām – kā savienot ikdienas darbu slodzi muzejā un materiālu apguvi krājumā. Tā kā turpināju mācības universitātē, tad visu kursa darbu tēmās izvēlējos Raini. Rakstīju par tēmu: “Rainis Panevēžas cietumā. Fausta tulkojums un latviešu valodas jautājums”, bet savukārt muzeja jaunajās telpās taisīju izstādi un pasākumu par Fausta tulkojumu. Bet diplomdarbu rakstīju par Raiņa dienasgrāmatām. Tādā veidā tuvinājos savam Rainim pa īstam. Taču problēma – speciālists un oriģinālie materiāli krājumā – joprojām ir aktuāla arī šodien daudzos muzejos.
Lai mēs kļūtu gudrāki (tādi visaptveroši), Kalpiņš izdomāja mūs pamainīt pa dažādiem muzejiem. Tā es pavasarī dažus mēnešus strādāju Emīla Dārziņa muzejā Vecpiebalgā, rudenī – Annas Brigaderes Sprīdīšos, bet ziemā – [Jaņa] Rozentāla un [Rūdolfa] Blaumaņa muzejā Rīgā. Protams, šāda rotācija norūda un mobilizē visādā ziņā, ja savā dzīvē un plānos vari to atļauties. Vienreiz es to izgāju un nenožēloju. Ļoti laba bija arī doma par speciālista “radošo dienu”, kurā cilvēks varētu apgūt kaut ko no plašā kultūras lauka pēc saviem ieskatiem. Daži mēģinājumi notika, bet darbinieku muzejos nebija tik daudz, lai samainītos un atļautos ieviest „radošo dienu”. Žēl!
Tajā laikā sākās Raiņa muzeja Majoros pirmā pārbūve un rekonstrukcija. Kalpiņam bija teiciens: “Mēs jau varam maksāt.” Tas spārnoja, kaut ne visas idejas vienmēr izdevās piepildīt. Rainim Kalpiņš tomēr dabūja muzejam blakus esošo ģenerāļa māju. Arnolds Deglavs, viņa cīņu biedrs, toreiz bija priekšnieks Jūrmalā, un viņam bija jāsaprot, ka Rainim to māju vajag. Tas bija Kalpiņa nopelns un ieguldījums Raiņa muzeja nākotnes attīstībā, ko piedzīvojam šodien. Mājā, kuru pievienoja un pārbūvēja, iekārtoja plašu zāli pasākumiem (tā bija vienlaikus arī kinozāle), jaunu izstāžu zāli mājas otrajā stāvā dažādām maināmām izstādēm. Tika izveidoti arī normāli darba kabineti, kādu agrāk vispār nebija (es sēdēju būcenī bez loga, jo pētīju, “mīlēju” Raini…), tapa arī plašs vestibils ar kases telpu, garderobi un uzlabotu infrastruktūru apmeklētājiem.
Darbā pieņēma vēl vienu speciālistu – Edmundu Zabi –, viņam bija teātra vēsturnieka izglītība, interese par teātra mākslu. Tad sākās plašāka sadarbība ar aktieriem un teātriem. Tikāmies ar aktieri un režisoru Viktoru Zvaigzni, kuram bija ideja iestudēt Raiņa dzejas krājumu “Tālas noskaņas zilā vakarā” – tā, it kā Rainis pats klusi stāstītu savu dzīvi, ar katru vārdu, ar katru zilbi, ar katru dzejoli dziļi no savas iekšienes izteiktu savas patiesākās izjūtas. Nekādu deklamēšanu! Atrast jēgu, attaisnojumu katram izteiktam vārdam. Viktors Zvaigzne savāca aktieru grupu no sava Liepājas teātra – Eduardu Treimani, Helgu Dancbergu, Veru Šneideri u. c. Viņi brauca no Liepājas, mēģināja muzejā, kopā diskutējām, meklējām Raini, patiesos dzejnieka pārdzīvojumus, sajūtas trimdas laikā Slobodskā, kur dzeja tapusi. Pirmizrādē aktieru lasītās “Tālās noskaņas” izskanēja brīvi, svaigi, kā tikko rakstītas, kā brīva vēja šalka no zilās jūras. Jaunieši to sajūsmā pieņēma kā savu. Tās noviļņoja sabiedrībā, ne tikai muzejā. Liepājas teātra aktieru “Tālas noskaņas zilā vakarā” pieprasīja skolas, bija atsauksmes presē, atkārtojām tās arī Majoru muzejā.
Dažreiz pusdienlaikā skrējām uz jūru peldēt. Tad nāca mūsu zāļu uzraudze un sauca: “Ekskursija jau gaida…” Reizēm vajadzēja novadīt piecas ekskursijas dienā.
Muzeja rekonstrukcijas laikā vācām materiālus jaunajai izstādei no Raiņa kolekcijas krājumā. Kopā ar Astrīdu Cīruli trīs joslās bijām izlikušas apmēram 600 eksponātus, bet netikām galā ar Raini buržuāziskās Latvijas laikā. Tad Kalpiņš mums palīdzēja. Biju arī komandējumā uz Ļeņingradu – tā sakot, pa Raiņa pēdām viņa studiju laika Pēterburgas universitātē. Petropavlovskas cietokšņa arhīvā atradu Raiņa pasniedzēju, profesoru, fotoattēlus, Raiņa Pēterburgas universitātes beigšanas diplomu. Dabūju šo materiālu kopijas muzeja ekspozīcijai. Ar roku rakstīju ekskursiju tekstu jaunajai ekspozīcijai, ap 100 lappuses, man tās joprojām glabājas.
Šajā laikā atkal saasinājās mana personiskā problēma – man nebija, kur dzīvot. Mitinājos īrētās telpās gan Rīgā, gan Jūrmalā. Kalpiņš teica, ka neko nevar palīdzēt, lai aizejot uz Kultūras ministriju pie [Oskara] Falka kunga noskaidrot, kādas ir jauno speciālistu iespējas. Biju jau dzirdējusi negatīvas atsauksmes, tomēr uz ministriju aizgāju. Uzklausot mani, Falka kungs apstiprināja, ka 25 gadu laikā viņš man nevar neko piedāvāt – ne īres platību, ne arī uzņemt rindā uz dzīvokli. Tad beidzot sapratu, ka man ir jāmeklē cita darba vieta ar lielākām iespējām. Kolēģe Gaida ieteica aiziet uz Sagādes ministriju.
Sagādes ministrijā vajadzēja ekonomistu, un mani pieņēma darbā. Darba līgumā bija rakstīts, ka mani uzņem dzīvokļu rindā ar termiņu – piecu gadu laikā. Sākumā es veicu lietvedības darbus, biju ministriem par sekretāri, dzirdēju visas tās sarunas ar Maskavu par ārkārtējām jauno dārzeņu piegādēm (vienmēr vispirms Maskavai un Ļeņingradai!), ko ministri [Zigfrīds] Girgensons un [Arnolds] Straume centās tomēr nepildīt… Vēlāk strādāju Transporta daļā. Man vajadzēja pārbaudīt dzelzceļa vagonu kravu pavadzīmes, kas veda uz Latviju kombikormu [kombinēto lopbarību], un savlaicīgi iesniegt pretenzijas par izbirušām kravām. Strādāju ar aritmometru, rakstīju krievu valodā, un manas pretenzijas tika pieņemtas, un tad ministrija par kravu zudumiem saņēma naudu. Tad mani pārcēla darbā uz Sagādes daļu, kur bija jāseko labības novākšanas norisei. Pļaujas laikā nebija pat brīvdienu, katru rītu bija jāapzvana 26 rajoni un jāziņo ministram, kā norit pļauja, kā strādā elevatori. Bija jābrauc tos pārbaudīt. Pēc gada mani sūtīja uz Maskavu ekonomistu kursos, kur es izmantoju iespēju iepazīt Maskavas teātrus un arī GITIS [Valsts teātra mākslas institūtu], kur biju plānojusi iestāties. 1974. gada rudenī man izdevās iestāties GITIS. Sagādes ministrija man divas reizes gadā deva apmaksātu mācību atvaļinājumu studijām Maskavā. Vēl tagad esmu ļoti pateicīga par to. Man pavērās citi apvāršņi – teātri, muzeji, arī ārzemju teātru izrādes, izstādes. Profesoru lekcijas, kopīgi teātru apmeklējumi un skrupuloza izrāžu analīze pēc tam (kur dabūjām krietni pasvīst). Ieraudzīt, atšifrēt izrādes galveno ideju un to, kā tā atklājas iestudējumā, – tas bija galvenais, ko prasīja pamatot mūsu recenzijās un stāstos. Profesoru lekcijas un stāsti par ārzemju teātriem, par pasaules mākslas muzejiem un procesiem pašķīra robežas brīvdomībai, kas valdīja GITIS. Septiņus gadus Sagādes ministrijā biju nostrādājusi, kad, saskaņā ar darba līgumu, man piešķīra mazģimeņu dzīvokli. Ministrijā tuvojās štatu samazināšana, un es lūdzu, lai mani iekļauj tajā. Tad man nebūtu jāatstāj dzīvoklis, ja iešu prom no ministrijas. Priekšnieks negribēja mani atlaist, bet saprata manu atklātību. Tā beidzās šī epopeja, arī zināms pārbaudījums un dzīves skola.
IZS: Un kurš gads tas bija, kad atgriezāties muzeju nozarē?
RC: Apmērām 1979. vai 1980. gads, kad direktore Margarita Miglāne mani pieņēma darbā jaunajā Andreja Upīša muzejā par tehnisko darbinieci, jo tāda štata vieta toreiz bija brīva. Štatu sarakstā es skaitījos strādnieks iekārtu un ierīču tehniskajam remontam un apkopei, taču man atļāva izvēlēties savu tēmu no Upīša daiļrades. Man patika Upīša dramaturģija, īpaši viņa vēsturiskās traģēdijas un noveles. Tajā laikā sabiedrībā mutuļoja strīdi par jaunajiem Upīša lugu “Spartaks” un “Žanna d’Arka” iestudējumiem Latvijas Drāmas un Krievu Drāmas teātrī. Man likās svarīgi, lai par šīm lugām runātu arī muzejs. Muzeja kolēģi Jānis Garjāns, Inese Kaire, Alla Folka un direktore Miglāne atbalstīja šo ideju. Pārrunās un karstos strīdos izlēmām, ka mums vajag maksimāli satuvināt muzeju ar teātri, respektīvi, satuvināt autoru un režisoru – viss, ko autors ir domājis un uzrakstījis, un viss, ko režisors un aktieri ir izlasījuši un atklājuši izrādē. Izdomājām, ka muzeja pasākumu telpā mums vajadzētu uzburt trīs skatuvītes trim vēsturiskajām traģēdijām – “Spartaks”, “Žanna d’Arka” un “Mirabo”. Šo ideju mums palīdzēja realizēt radi, draugi un paziņas ārpus muzeja, tai skaitā Drāmas teātris.
Katrai skatuvītei bija jāattēlo lugas izrādes skatuviskais tēls ar galvenajiem teatrālajiem simboliem (izstādes māksliniece bija Alla Folka). Šāds noformējums labāk ievadīja apmeklētāju izpratnē par katras traģēdijas tapšanu un par režisoru un scenogrāfu darbu, tās iestudējot. Tādējādi muzejs centās parādīt, kā režija, scenogrāfija, aktiermāksla atklāj Upīša vēsturisko traģēdiju problemātikas aktualitāti mūsdienās. Muzejā notika tikšanās ar iestudējumu veidotājiem. Režisori [Arkādijs] Kacs, [Valdis] Lūriņš, scenogrāfi [Ilmārs] Blumbergs, [Juris] Toropins un aktieri uzsvēra, ka Upīša lugās viņus uzrunā tās līdzības, kas viņus pašus satrauc tajā konkrētajā brīdī un kas pulsē visapkārt sabiedrībā. Valda Lūriņa iestudēto “Spartaku” [1977] kritika atzina par Latvijas režijas tā laika vismodernāko meklējumu izpausmi teātra mākslā. Par to plaši rakstīja prese, bet muzejā ir saglabāts ieraksts par tikšanos ar “Spartaka” radošo trupu (1981. gada 4. decembrī), ko noorganizēju. Jāpiebilst, ka par šo izstādi Upīša muzejā parādījās raksts avīzē “Ļiteraturnaja Gazeta” – kā par pirmo citādo izstādi, citādo materiālu eksponēšanas veidu muzejā. Kaut nostrādāju Upīša muzejā tikai nepilnus divus gadus, bagāta darba pieredze, rosinoša, labvēlīga, aktīva gaisotne palikusi atmiņā visam mūžam.
Tajā laikā Upīša muzejs vēl veidojās, vienu istabu atstājām Upīša kolekcijas materiāliem, tā sauktajam krājumam, ko sāka iekārtot Jānis Garjāns un Marija Kalniņa, bet no divām istabām tika izveidota izstāžu un pasākumu telpa. Miglāne bija kolosāla vadītāja, atklāta un koleģiāla, bet ar stingrām, noteiktām prasībām. Upīša muzejā arī aizsākām Prozas lasījumus. Tad Miglāne aizgāja strādāt uz izdevniecību, un es gandrīz piekritu, bet pēc tam atteicos būt par muzeja vadītāju.
Mani no muzeja aizvilināja uz Teātra savienību. Viss sākās ar Teātra biedrības kongresu 1982. gadā, kad Teātra biedrība pārtapa par Latvijas Teātra darbinieku savienību [LTDS]. Lidijas Freimanes vietā par LTDS priekšsēdētāju ievēlēja Viju Artmani. LTDS nostrādāju 15 gadus. Manā pārziņā bija visu teātru izrādes, darbs ar kritiķiem; organizēju izrāžu apspriešanas, vācu materiālus par izrādēm, taisīju teātra hronikas. Braucām skatīties izrādes Valmieras, Liepājas, Daugavpils teātros. Organizēju kritiķu braucienus uz izrādēm Igaunijas, Lietuvas teātros, arī Ļeņingradā. Notika teātru skates, Baltijas Teātru pavasari, kritiķu tikšanās, apspriedes. Tad Teātra savienībai radās problēmas, vajadzēja izīrēt Teātra savienības māju Eduarda Smiļģa ielā. Pārcēlāmies uz Vāgnera ielu, tad jau LTDS vadībā bija ievēlēti Pēteris Pētersons, Pauls Putniņš, Ģirts Jakovļevs, Rolands Zagorskis un Valentīns Maculēvičs. Jaunā vadība nolēma mainīt Teātru pavasara skates pret citu teātru salīdzināšanas un vērtēšanas formu (“Spēlmaņu nakti”). Pirmā “Spēlmaņu nakts” notika 1993. gadā Rīgas Latviešu biedrības zālē. Tas bija mēģinājums darīt citādi (kaut kas līdzīgs “Oskara” ceremonijai), uz Latviešu biedrības zāles skatuves bija sarkanais paklājs, viss notika pēc īpaša scenārija, norisi filmēja TV, un ciešami labvēlīgi to visu nokritizēja Normunds Naumanis. Nosaukums “Spēlmaņu nakts” radās vēlāk. “Spēlmaņu nakts” mainījās un pilnveidojās ar katru gadu. Tai bija jākļūst par aizkustinošu izrādi, kurā piedalās paši mākslinieki. “Melno” darbu: žūrijas savākšanu, izrāžu skatīšanos, izvērtēšanu, balvu fonda veidošanu veica LTDS darbinieki, kur arī es strādāju.
Tā kā Rakstniecības muzejs, toreiz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs, mani pazina, viņi mani vairākkārt aicināja atpakaļ pie sevis. Kad 1996. gadā Teātra savienībā krīze padziļinājās, izlēmu par labu muzejam. Māra Eņģele mani aicināja uz Jāņa Akuratera muzeju. Atskrēju apskatīties Akuratera māju. Tumša diena, dubļi, lielām pārslām snieg sniegs. Zāles uzraudze Zelma Grīnberga man visu parādīja, izstāstīja. Muzeja vadītājas Ilzes Aizupes todien nebija. Pirmie iespaidi – tumša, noslēpumaina māja, verandu toreiz nemanīju. Dzejnieks Akuraters – karavīrs, strēlnieks, ar stingru raksturu, stāju, ideāliem –, bet brīvība par visu visaugstākā… Ko es tur darīšu?! Tomēr biju aizskrējusi ar muzeja čībām virs garajiem ziemas zābakiem. Tā es nokļuvu šajā muzejā. Pirmā darba diena bija 1997. gada 24. februāris, liels aukstums. Iepriekšējā dienā Vecpiebalgā manai mammītei bija liela jubileja, kur mēs visi bērni bijām klāt, bet otrā rītā es biju šeit – Jāņa Akuratera muzejā.
IZS: Māja jau bija atvērta publikai?
RC: Jā, jau no 1991. gada 5. maija, bet tikai kamīnzāle. Vēlāk, jau 1996. gadā, kad Akurateram atzīmēja 120 gadus, tad otrajā stāvā atvēra kabinetu. Bet pārējās telpās strādāja Raiņa muzeja darbinieki, papīra un gleznu restauratori. Vannasistabā bija liela četrkantaina vanna, lai var restaurēt vecās avīzes, un destilācijas aparāts. Strādāja restauratori Silvija Bergena, Dace Dubrovska, Zira Taivāne. Restaurēja gleznas, rokrakstus, avīzes, grāmatas. Kolēģi visi bija ļoti labi. Lejā aiz kamīnzāles, nišā bija iekārtota ekspozīcija ar vitrīnām, kurās bija salikti materiāli par Akuratera dzīvi – pēc principa “no šūpuļa līdz kapam”. Drīz pēc manis uz muzeju atnāca strādāt Maira Valtere. Mūsu galvenā ideja par muzeja attīstību bija tāda, ka mājā ir jāatgriež bijusī godība, respektīvi, Akuratera dzīves laika iekārtojums. Mājai jāsāk runāt pašai. Nav tā, kā toreiz rakstīja arhitekts Jānis Lejnieks, ka te nekā nebija un priekš kam Akurateram tādu muzeju vajag. Jāņa Akuratera kolekcija gan atradās Rakstniecības muzeja Krājuma nodaļā Rīgas pilī (tagad – Pulka ielā), un zināms laiks, protams, ir vajadzīgs, lai vispār tiktu pie iepazīšanās ar to. Kad sāku strādāt, vispirms brīvajās dienās es devos tieši uz krājumu, lai apjaustu, kas tur glabājas par Jāni Akurateru un viņa ģimeni. Izrādījās, ka krājumā ir ļoti daudz materiālu. Mēs sapratām, ka piemiņas lietām ir jāatgriežas to īstajā vietā, bet vispirms tās ir jāizpēta, jāsakārto eksponēšanai. Jādabū atpakaļ gleznas, mēbeles.
Ideja par to, ka telpas ir jāatbrīvo tieši muzeja ekspozīcijas vajadzībām, mums radās ātri. Jau sākot ar 2003. gadu, mēs rakstījām savos plānos par muzeja ekspozīciju, kāda tā varētu būt nākotnē. Vēlāk tika piesaistīti mākslas zinātnieki, interjera speciālisti Dainis Bruģis un Ina Līne. Sākām ar izpēti. Par katru telpu veidojām eksponātu sarakstu. Daudz kas bija jārestaurē. Biju tikusies ar Akuratera mazdēlu Jāni Osi, kurš stāstīja un zīmēja manā pirmajā plānā visu to, kur kāds priekšmets Akuratera mājā savā laikā bija atradies. Visas detaļas tika vāktas kopā. Tika rakstīti projekti, pētījām un vācām atmiņas no laikabiedriem. Pētījām un veidojām sarakstus par katru telpu. Visas tekstilijas tika izpētītas, veidoti zīmējumi, skices ar atbilstošiem izmēriem, lai izgatavotu Akuratera laika aizkaru kopijas (pēc oriģināla parauga) logiem, durvīm, kopijas arī segām un spilveniem. Tika pētīta arī pati māja. To izdarīja Rakstniecības muzeja direktors Ivars Zukulis. SIA ZFR “Relika” (2000–2002) tika dots uzdevums – “Jāņa Akuratera mājas āra koka konstrukciju un iekštelpu (grīdas, logi, sienas) bojājumu kompleksa izpēte, izvērtēšana un rekomendāciju sagatavošana, ieskaitot fotofiksāciju”. Tas bija pamats tālākiem darbiem. Mākslas zinātnieki Dainis Bruģis un Ina Līne veica izpēti kopā ar mums un izstrādāja Akuratera mājas interjera ekspozīcijas projektu katrai telpai. Mēbeles tika restaurētas, dažas tika meklētas citu muzeju kolekcijās, piemēram, zudušai bīdermeiera stila sofai tika atrasts analogs – sofa no Rakstniecības muzeja Bertas Rūmnieces kolekcijas, ko varēja deponēt Akuratera mājas ekspozīcijai. Dažas mēbeles bija gājušas zudībā vai aizvestas uz Lietuvu. Tas bija noticis tad, kad Rakstniecības muzejs pārņēma šo māju un lika Jānim Osim (Akuratera mazdēlam) visu izvākt. Vēlāk tas, protams, tika nožēlots. Jānis Osis bija aizvedis, bet arī atstājis sarakstu par lietām, ko viņš ir paņēmis un kas atrodas Viļņā, un ko viņš atdevis savam draugam dakterim. Bija mēģinājumi šīs lietas atgūt, bet tas neizdevās.
IZS: Kā Rakstniecības muzejs tika pie Akuratera mājas?
RC: Es nebiju klāt pie pārņemšanas. Kultūras ministrija nopirka māju no Akuratera mazdēla 1987. gadā. Muzejā ir pārdošanas-pirkšanas līgums, kas sākotnēji esot rakstīts ar roku, bet vēlāk sekretāre to pārrakstījusi uz mašīnas krievu valodā. Toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas muzeja darbiniekiem trūka darba telpu, tāpēc Akuratera mājā sākotnēji iekārtoja viņu darba telpas.
IZS: Jūs atnācāt strādāt uz Akuratera muzeju 1997. gadā. Vai vēl jutāt, kā mainījās muzeji un visa pārvaldība – no padomju laika tradīcijām uz jau brīvas valsts muzejiem?
RC: Man likās jocīgi, ka šajā mājā sākumā nekas vai ļoti minimāli tika runāts par pašu Akurateru, par viņa dzīvi, darbiem. Nedaudz rakstīja avīzēs par Akurateru kā brīvības cīnītāju, bet par to, ka te ir muzejs, kā tas ir iekārtots, kāda ir pati māja, – ļoti maz. Tas moments bija nokavēts. Mēs jau arī uzreiz neko nevarējām izdarīt. Direktors Ivars Zukulis ieteica vispirms domāt par dārza mājas sakārtošanu, jo tad varētu no šīs mājas visus materiālus pārvietot uz dārza māju, kad notiktu muzeja mājas rekonstrukcija. Tapa pat dārza mājas rekonstrukcijas projekts, bet tas nerealizējās, un mūsu acu priekšā dārza mājiņa sabruka. Cieta muzeja sargs-sētnieks (salauza roku), jo tajā brīdī bija devies dārza mājā pēc darba rīkiem, kas tur glabājās. Arī padomijā aizliegtais dzejnieks Jānis Akuraters, viņa dzīve un daiļrade bija maz izpētīta.
IZS: Tad jau muzejs bija gaidījis jūs!?
RC: Kad mani šeit iepazīstināja ar visu, teica: “Neuztraucies, te taču nav ko darīt.” Un es nodomāju – tad nu gan es sēdēšu un pētīšu. Raiņa muzejā Majoros bija liela runāšana, vadot ekskursijas. Te apmeklētāji sākumā nemaz tā nenāca. Kad sāka strādāt Maira Valtere (viņa toreiz mācījās Kultūras akadēmijā), viņai Akuraters un [Kārlis] Skalbe jau bija izpētes objekts studiju gados, un te muzejā varējām domāt par tālāko. Mēs izjutām nepieciešamību saprast un izvērtēt, cik plašs varētu būt Akuratera daiļrades un mūsdienu literatūrzinātnes saskarsmes lauks. Tā, 2001. gadā tapa konference “Jānis Akuraters un skrejošais laiks. Rakstnieks, viņa daiļrade, personība un pozīcija laikmeta ideju cīņās, mākslas procesos un kultūrpolitikā”. Konference notika 23. un 24. janvārī muzeja kamīnzālē, un tajā tika nolasīti 17 referāti. Vienlaicīgi tas bija veltījums Jāņa Akuratera 125. dzimšanas dienai, kur dzejnieka literārais mantojums pirmoreiz tika analizēts tik vispusīgi. Vēlāk konferences materiāli tika ievietoti rakstu krājumā “Jānis Akuraters un skrejošais laiks” [izdevniecība “Pils”, 2004]. Mēs sākām organizēt pasākumus. Pats pirmais pasākums – “Maldīgu romanču vakars” – bija par Noru Ikstenu. Tad “Dziesmas un lūgšanas kokiem debesīs” – šis pasākums radās no tā, ka veco koku izzāģēšanu muzeja dārzā, ko man uzdeva organizēt direktors Zukulis, veica cilvēki, kas, izrādījās, bija mūziķi, vijolnieki u. c., kuriem tajā laikā nebija darba… Ar viņiem kopā veidojām ne tikai šo pasākumu vien. Tāpat ar speciālām programmām atzīmējām visas Akuratera, arī viņa laikabiedru (Kārļa Skalbes, Antona Austriņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Zentas Mauriņas u. c.) dzimšanas dienas.
IZS: Un kā jūs sākāt sadarboties ar Viktoru Jansonu un Juri Kulakovu?
RC: Tas jau bija vēlāk. Pirmā izstāde šeit bija Mārim Subačam. Tad pamazām sākām atklāt Laimu Akurateri [1910–1969], notika muzikāli sarīkojumi ar atmiņām par Laimu un viņas dzejas lasījumi no vēl nekad neizdotā krājuma, līdz 1999. gadā Laimas Akurateres “Dažas dziesmas” ar izdevniecības “Pils” un Kultūrkapitāla fonda palīdzību ieraudzīja dienasgaismu. Latviešu literatūrā bija piedzimusi vēl viena dzejniece – Laima Akuratere – 30 gadus pēc savas nāves. Turpinājām atklāt pašu Akurateru, tad jau arī [Jāni] Ziemeļnieku. Sākām sadarboties ar jaunajiem autoriem – Māri Melgalvu, Martu Pujātu, Kārli Vērdiņu, Ievu Melgalvi, Ronaldu Briedi, Māri Salēju u. c. Sadarbojāmies ar apkārtējo māju iedzīvotājiem, bija tāds pasākums adventes laikā – “Vijot pirmo vainagu”. Vainags ir viens no Laimas Akurateres dzejas tēliem. Dažus gadus adventes laikā pulcējām muzejā Torņakalna apkaimes kaimiņus. Sāku iepazīties ar Rīgas Lutera draudzi, uzzināju, ka draudzē darbojas mākslinieku kopa. Ar viņiem sadraudzējos, un Ziemassvētku laikā pie mums notiek viņu izstādes. Šī tradīcija pilnveidojas un turpinās joprojām. Organizēju arī atsevišķu mākslinieku personālizstādes – Jurģa Skulmes, Jūlija Viļumaiņa, Jura Jurjāna, Māras Vaičunas, Irīdas Lazdiņas, Lienes Ratnikas, Helmuta Āķa, Māras Kalnišķes, Guntas Plokas u. c. Visi gadskārtējie pasākumi – Ziemassvētki, Lieldienas, Muzeju nakts, Jāņu ielīgošana, Vasarsvētki, Dzejas dienas, Pārdaugavas svētki, Baltā nakts, Latvijas dzimšanas diena – dažādi muzejs ir sekojis Akurateru dzimtai nozīmīgām tradīcijām gada ritējumā, kā arī Rīgas kultūras dzīves norisēm, atbalstot un veidojot tās muzejam iespējamā veidā. Sākām veidot sadarbības projektus – Akuraters un Norvēģija (Knuts Hamsuns, Henriks Ibsens, Sigrija Unsete). Sadarbojamies ar Norvēģijas vēstniecību Latvijā, arī ar Lillehammeres muzeju apvienību. Kopā ar rakstniekiem Knutu Skujenieku, Uldi Bērziņu, Edvīnu Raupu, Pēteri Brūveru, Marģeru Majevski, Jāni Elsbergu atjaunojām muzejā PEN kluba (kā zināms, PEN pirmais prezidents Latvijā bija Jānis Akuraters) vakarus. Tagad šo organizāciju sauc Latvijas PEN klubs, un to vada Inga Gaile, sadarbībā ar Akuratera muzeja speciālistu, dzejnieku Aivaru Eipuru. Sadarbojamies ar Rakstnieku savienību un rakstniekiem. Piemēram, Jānis Liepiņš ir sens Torņakalna iedzīvotājs. Viņš ir redzējis, dzirdējis, kā šeit, Torņakalnā, ir staigājuši, dzīvojuši Akurateri. Jāni Akurateru viņš vairs nevarēja redzēt, bet Mariju un Laimu gan. Izmantojot paša pieredzēto un pētījumus par Akuratera dzīvi un daiļradi, Jānis Liepiņš ir izveidojis desmit mazas dramatiskas spēles par Akurateriem un viņiem nozīmīgām mākslas personībām, ko muzeja aicināti aktieri un mūziķi ir izspēlējuši Akuratera kamīnzālē. Piemēram, “Dīvainais dīvāns”, “Hercoga staļļmeistars un aktrise” (par Johanu Volfgangu fon Gēti), “Pļaviņu viesis Torņakalnā” (par Kārli Štrālu un Mariju Akurateri), “Mazā Šubertiāde” u. c. Iepazināmies ar Akurateru dzimtu, kopā apmeklējām Akuratera dzimto pusi – Biržu un Ābeļu pagastus –, senās dzimtas māju vietas un dzimtas kapus.
2016. gadā nodibināju Jāņa Akuratera biedrību, lai ar sponsoru palīdzību un dažādiem projektiem atbalstītu muzeja jaunās ekspozīcijas izveidi un muzeja darbību. Sadarbojāmies ar Akuratera dzimto pusi Jēkabpils novadā, ar skolotājiem Ausmu Bērziņu un Arnoldu Jakubovski – viņi mums palīdzēja apzināt tās puses Akuraterus un viņu dzimtu stāstus.
Jura Kulakova un Viktora Jansona laiks sākās ar 2006. gadu. Ziemeļniekam tuvojās jubilejas gads. Viņi abi vairākkārt tikās Jāņa Akuratera muzejā. Jansons lasīja, pat iedziedāja Ziemeļnieka dzeju un iedvesmoja, spieda Kulakovu komponēt. Kulakovs sēdēja pie Akuratera klavierēm, klausījās, smējās, improvizēja uz taustiņiem, šo to pierakstīja, dungoja un atkal spēlēja… Lēni un pamazām tiešām tapa 19 dziesmas. Tad domājām, kā to visu pasniegt. Zinājām, ka māja agrāk vai vēlāk ies uz rekonstrukciju, tāpēc vienu telpu šīs izrādes vajadzībām pārvērtām – Ziemeļniekam bija paticis fotografēt un zīmēt grafikas tehnikā, tad visas telpas sienas bija tāda kā atsauce uz to. Tās tika apklātas ar plastmasas plēvi, ko apzīmēja, apšļakstīja ar melnu laku. Telpa vairs nebija Akuratera muzeja kamīnzāle, bet Ziemeļnieka sapņu un nereālo vīziju miteklis.
Notika 36 Jāņa Ziemeļnieka dzejas lasījumi un dziedājumi – “Es eju bojā, iekārodams tevi…” – divi seansi ar Kulakovu un Jansonu vienā dienā veselu mēnesi. Tad dežurējām un gaidījām – Juris būs vai nebūs –, jo slodze bija liela. Un Juris Kulakovs bija, un Viktors Jansons bija, skolēni nāca straumēm. Visa lielā akcija notika, pateicoties Rakstniecības un mūzikas muzejam, kā arī Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajam projektam. Izdevām arī disku ar 19 Jura Kulakova komponētām dziesmām. Radošā grupa – Juris Kulakovs, Viktors Jansons un Maira Valtere (producente) – par šo akciju saņēma Muzeju Gada balvu, bet skolēni bija ievilināti muzejā. Radās jaunas idejas, un veiksmīgā sadarbība ar režisoru Jansonu turpinājās. Izveidojām muzejā skolēnu teātra pulciņu “Kolumbīne un Arlekīns”, ko aizrautīgi vadīja jaunā speciāliste Aija Andžāne-Lūse, piesaistot režisori Daci Skadiņu. No Akuratera dienasgrāmatām un dzejas tapa scenārijs “Iešūt sapni šinelī”, bet no Laimas Akurateres vēstulēm un dzejas – izrāde “Nakts vīzija”, ko skolēni, atdevīgi iedzīvojoties, izspēlēja muzeja kamīnzālē. Bet sadarbībā ar Kara muzeju un kopā ar mūsu teātra pulciņu izstaigājām arī strēlnieku takas Tīreļpurvā, kur, saulei rietot, pie blindāžas “Kolumbīne un Arlekīns” nospēlēja izrādi “Iešūt sapni šinelī”… Tie ir neaizmirstami mirkļi. “Mirklis kā sakraments”, teiktu Akuraters, un skolēni to radīja un pierādīja ar savu attieksmi.
Akuratera dzīvē īpaša nozīme bijusi Rūdolfam Blaumanim, kura vēstules viņš kā dārgu relikviju glabājis rakstāmgalda atvilktnē. Dzima ideja izveidot Blaumaņa dramaturģijas analīzes laboratoriju – kamīnzālē tapa nosacīts Melnais kabinets, kurā pie gara sarkana galda notika lugas “Indrāni” tiesas process jeb “Indrāni caur adatas aci”. Visi apmeklētāji, kas tika sēdināti ap galdu, kļuva par spēles dalībniekiem, ko vadīja spēles Maģistrs – Viktors Jansons – pēc sava scenārija. Tā izveidojās īpatna monoizrāde bez personām, kas darbojas lugā, bez Blaumaņa teksta, bet lugas notikumi tika izspēlēti ar lugā minētiem priekšmetiem un Maģistra vēstījumu. Viktors Jansons kā spēles Maģistrs atklāja, kā Blaumaņa “Indrānu” dramatisms sasaucas ar Bībeles tekstiem un Šekspīra drāmām. Blaumaņa dramaturģija savas formas, satura, laika un telpas, detaļu un tēlu sistēmas izveidē ietver sevī gan Šekspīra visaptverošo traģēdiju dimensijas, gan sava laikmeta zemtekstu dziļumu un bezcerīgo atmosfēru. Sadarbība ar režisoru Jansonu parādīja jaunu ceļu, jaunu pieeju literārā materiāla dziļākai atklāsmei muzejā. Tas vēlreiz apliecināja to, ka muzejam ir nepieciešama telpa darbam ar apmeklētājiem visās paaudzēs – nodarbībām ar bērniem, ar skolēniem, ar visiem. Muzeja kolekcija ir ļoti bagāta, tajā ir ieslēpts daudz vairāk, nekā var atklāt vienā izstādē, ekspozīcijā. Izpēte notiek, un rezultātam ir jānonāk pie apmeklētāja, kurš to gaida. Atklāsmes, sadarbības modeļi var būt visdažādākie.
IZS: Kā jūs tikāt atdalīti no Rakstniecības muzeja un pievienoti Memoriālo muzeju apvienībai?
RC: Ar 2009. gada oktobri mēs esam Memoriālo muzeju apvienībā. Atdalīja jau visus memoriālos muzejus, tikai krājums palika atsevišķi. Mums nav šeit Jāņa Akuratera kolekcijas, krājuma. [Ojāra] Vācieša muzeja darbinieki var ieiet krājumā un redzēt, kas viņiem ir, bet mums vienmēr uz savu krājumu ir jādodas uz konkrēto atrašanās vietu (tagad uz Pulka ielu).
IZS: Kā tas tā sanāca, ka Vācieša muzejā ir un jums nav?
RC: Mums jau nebija tam telpu. Mums vajadzēja sākt visu no jauna, visu Akuratera māju sakārtot, arī dārzu, apkārtni, sētu, arī konkrētu reklāmas bloku.
IZS: Un viņiem jau pirms tam krājums bija pie viņiem un tā arī palika.
RC: Jā, viņiem ir lielāka māja nekā mums, apmēram divas mūsu mājas. Viņiem ir dzīvoklis, kur ir darba vietas speciālistiem, krājumam ir iekārtotas citas telpas. Darbam ar skolēniem ir atsevišķa telpa, un vēl citā, lielākā telpā notiek izstādes un pasākumi. Mums tādu telpu nav, trūkst telpu pasākumiem un izstādēm, un arī nodarbībām ar skolēniem. Mums viss notiek ekspozīcijas telpās. Katru reizi mums ir jāpārkārto ekspozīcija, jāpārnēsā mēbeles, lai varētu notikt konkrētais pasākums. Tas ir ļoti traumējoši ekspozīcijai un apgrūtinoši muzeja darbiniekiem (stila mēbeles nav vieglas, tās nav no plastmasas, un tās ir jānes uz otro stāvu un jāpārvieto saudzējoši kā jau muzeja eksponāti).
IZS: 1997. gadā, kad jūs atnākat uz Akuratera muzeju, tieši tiek pieņemts Muzeju likums. Vai tas kaut kā ietekmēja muzeju?
RC: Es uzreiz neko nevarēju izmainīt. Kad izveidojās Latvijas Muzeju pārvalde, tad tās lietas sāka kārtoties. Jāņa Akuratera muzejs vēl nebija akreditēts, vajadzēja sagatavot muzeju akreditācijai. Tas bija 2001. gads, kad muzejs tika akreditēts un saņēmām valsts muzeja statusu. Visus dokumentus rakstīju ar roku un devu Rakstniecības muzeja sekretārei pārrakstīt (datoru mēs saņēmām tikai 2007. gadā). Sapratām, ka Akuratera mājai jādabū valsts nozīmes pieminekļa statuss (sākās problēmas ar teritorijas plānojumu, ar sarkanajām līnijām tajā, ar būvniecību Vācieša muzeja dārzā, notika kopīgas sanāksmes utt.). Mēs ar Ievu Ķīsi aizstāvējām savas pozīcijas. Sagatavojām dokumentus, iesniedzām, un 2006. gada oktobrī Jāņa Akuratera māja kļuva par vēstures pieminekli nr. 8596. Šis statuss deva mājai zināmu valsts aizsardzību un uzmanību, kā arī noteikumus, kas jāievēro, māju lietojot un restaurējot.
IZS: 90. gados muzeji sadarbojās savā starpā?
Memoriālie muzeji sāka biedroties vasaras nometnēs, to uzsāka [Aleksandra] Čaka muzejs un Antra Medne. Memoriālo muzeju nometne bija aktīva, vienmēr bija kāds konkrēts temats, lekcijas, diskusijas, jauna pieredze. Katru reizi vasaras nometne notika citā vietā. Esam tikušies Sprīdīšos, Vecpiebalgas Kaudzīšos, Brakos, Meņģeļos, Kalāčos, Dobelē u. c. Ziemas sesijas joprojām notiek Rīgas, Jūrmalas muzejos, kad pie mums sabrauc kolēģi laucinieki. Populāras kļuva Akuratera muzeja organizētās (ko aizrautīgi veica Maira Valtere) akcijas par konkrētām tēmām, kas kopīgas memoriālajiem muzejiem. Piemēram, akcija un ceļojums “Saldā Rīga, smalkā Rīga” (par salonu kultūru, 20.–30. gadu dzīves stilu dažādos dzīvokļos, kuros tagad ir muzeji), akcija “Čau, Pārdaugava!” (par Čaka, Akuratera, Upīša vietām Pārdaugavā) un akcija “Liktenīgā satikšanās” (par Akuratera un Marijas Dišleres, par Raiņa un Aspazijas, par Rozentāla un Ellijas Forseles liktenīgiem momentiem dzīvē).
Tā sakārtošana, ko veica Garjāna kantoris, bija ļoti laba. Varbūt par daudz bija rakstu darbu. Neredzu tomēr jēgu Kultūras kartei, kurā viss darba gads vēlreiz jāpārraksta. Visu gadu, katru mēnesi taisām atskaites: par projektiem, par izstādēm, par apmeklētājiem dažādās grupās, par nodarbībām, par darbu ar krājumu, par lekcijām, ekskursijām utt. Pēc tam nākošā gada sākumā tērējam laiku (ap diviem mēnešiem), lai visu aizgājušo gadu vēlreiz “pa plauktiņiem” saliktu Kultūras kartē? Tomēr šaubos par šī procesa lietderību.
IZS: Kādus notikumus, izstādes vai cilvēkus muzeju nozarē jūs nosauktu kā īpaši nozīmīgus, kas noteikti ir ietekmējuši muzeju nozares attīstību pēdējos 30 gados?
RC: Notikums, protams, bija lielais mākslas muzejs, tā rekonstrukcija, atvēršana, izstādes. Man patīk, kā viņi strādā; piemēram, izstāde par Grosvaldu dzimtu, personālizstādes – Miervaldis Polis, Jānis Pauļuks –, izstāde “Portrets Latvijā” u. c.
Man mazliet izdevās nojaust, kā tapa Cēsu Jaunā pils. Biju klāt vienā lielā sanāksmē, kur sapratu, cik milzīga nozīme ir izpētei, katrai lietai un vietai, lai viss varētu notikt. Jaunās Cēsu pils atdzimšana arī ir notikums šajos 30 gados.
Man liekas, ka notikums tomēr bija Raiņa muzeju straujā un gandrīz vienlaicīgā (Tadenava, māja Baznīcas ielā, Raiņa vasarnīca Majoros) blīvā restaurācija, rekonstrukcija un ekspozīciju izveidošana. Prieks, ka tas beidzot notika, ka Raiņa muzejos ir jauna ekspozīcija, darba telpas speciālistiem, atsevišķas telpas pasākumiem un izstādēm, telpas nodarbībām ar skolēniem, arī labiekārtota pagalma teritorija, reklāmas bloks. Vienmēr jau var citādāk, labāk, bet tas, kas ir izdarīts, ir jānovērtē. Neapšaubāmi, tas bija lielākais notikums mūsu Memoriālo muzeju apvienības (direktore Rita Meinerte) darbībā.
Vēl jaunākos laikos jāatzīmē Jāņa Garjāna darbību muzeju nozares sakārtošanā: akreditācija, dažādu projektu, arī Eiropas projektu pieejamība, Muzeju nakts ieviešana u. c.
Protams, man notikums nr. 1 ir Akuratera mājas atdzimšana. Atdzimšana nenotika viegli, bet galvenais ir rezultāts. Paldies Kultūras ministrijas Mantojuma komisijai par lēmumu, ka mājas jumta vecie bojātie dakstiņi jānomaina ar maksimāli tādiem pašiem jauniem dakstiņiem, paldies, ka eksperts Dainis Bruģis tos atrada Anglijā. Paldies, ka izdevās atjaunot vannasistabu pēc autentiskiem faktiem un pierādījumiem, kas atklājās darba gaitā. Sākotnēji bija doma, ka šajā vietā varētu būt mūsu vienīgā darba telpa… Bet tad mājas iekārtojums nebūtu pilnīgs, un darba telpu problēmu tas tik un tā neatrisinātu. Mūsu muzeja darbinieku telpas un muzeja 30 gadu darbības materiāli atrodas Ojāra Vācieša muzeja otrajā stāvā mansarda telpās. Paldies Vācieša muzejam, ka viņi mūs pieņem. Tas ir sarežģīti no visām pusēm. Telpas nav labiekārtotas, slikti vēdināmas, grūti apsildāmas, patumšas. Bet tāds ir pagaidu variants, un to esam pieņēmuši. Taču nevar noliegt, ka Jāņa Akuratera muzeja pilnīga atdzimšana nav notikusi. Tas ir jautājums par dārza māju, kas jau Akuratera dzīves laikā kalpoja kā papildu telpas dažādiem saimnieciskiem darbiem, ko nevarēja veikt lielajā dzīvojamajā mājā, kurā tagad ir muzejs. Joprojām dzīva ir doma un plāni par to, ka uz dārza mājas iekonservētajiem pamatiem var izveidot tā saukto Apmeklētāju māju Akuratera muzejam, kurā būtu speciālistu darba telpas, pasākumu un izstāžu zāle, mini virtuve, kase un garderobe. Šī doma ir sena, runas un plāni ir bijuši un atkal atjaunojas. Bet tas ir ļoti būtisks un aktuāls jautājums, jo bez palīgtelpām mēs tik rūpīgi iekārtoto pamatekspozīciju Akuratera mājā ātri nolietojam, novalkājam, kas nedrīkstētu notikt.
No 2006. gada mūs apsaimnieko “Valsts Nekustamie īpašumi”. Šobrīd mums būtu ļoti nepieciešams, lai Akuratera dārza māja atdzimtu. Lai mums būtu darba telpas un atsevišķas telpas dažādām izstādēm, akcijām, nodarbībām ar skolēnu grupām, dzejas, teātra un mūzikas vakariem u. c. Lai mums nebūtu jāmaina priekšmeti pamatekspozīcijā, jo, tā darbojoties, mēs traumējam gan ekspozīciju, gan arī paši sevi zināmā mērā. Atsevišķa telpa radošam darbam, komunikācijai ar sabiedrību – to šodien gaida apmeklētāji, arī Torņakalna apkaimes iedzīvotāji. Mūsdienās retais apmeklētājs atkārtoti apmeklēs muzeja pamatekspozīciju, viņu arvien interesē vēl kaut kas. Muzejam ir plašs piedāvājums, taču nav telpu, kur to parādīt. Galvenais šajos 30 neatkarības gados – Jāņa Akuratera muzejs ir piedzimis, veidojies un attīstījies. Tas varēja notikt tikai neatkarības laikā. Paldies visiem un ikvienam, kas ir pielicis kaut mazo pirkstiņu muzeja izveidei un darbībai!
Brīvdabas muzeja ekspozīcijā tiek saglabātas un eksponētas zemnieku mājas, sadzīves priekšmeti, darba rīki, bet tieši šī perioda (kad dzīvoja Akuraters) pilsētnieka, inteliģenta mājas, kāda tā toreiz bija, jau tur nav, un pilsētvidē tās izzūd. Tāpēc šī Jāņa Akuratera māja ar 20.–30. gadu interjera ekspozīcijas iekārtojumu ir kultūras mantojuma objekts, kas gadu gaitā nezaudē savu nozīmību, bet paliek arvien vērtīgāks. “Nekas tik pilnīgs nav, kā likās mums, viss tikai lielas gaismas atspīdums,” ir teicis Jānis Akuraters. Mums tomēr ir jāuztver šī gaisma un jānes tālāk.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
Dizains: Edvards Percevs