30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Creative Museum saruna ar Jēkabpils Vēstures muzeja direktori Inesi Berķi

Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados vai pat agrāk, pieredze ir vismaz divtik ilga.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

 

Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nokļuvāt muzejā?

Inese Berķe: Mūsu muzejam pagājušajā gadā palika simts gadi. Muzejs dibināts 1920. gadā. Simts gadu garumā es esmu trešā direktore, tā ka visi direktori ir nopietni turējušies. Es esmu beigusi Latvijas Universitāti kā ekonomiste, bet jau skolas laikā man ļoti patika vēsture. Kad es beidzu universitāti, skaidri zināju, ka gribu atgriezties Jēkabpilī. Un es dzīvoju vienā mājā ar muzeja direktoru [Valentīns Cirsis, muzeja direktors 1960–1994]. Es dzīvoju virs viņa, un vienā reizē es viņu nejauši applūdināju. Tad mēs tuvāk iepazināmies, kļuvām labi kaimiņi, un vienu vasaru viņš mani uzaicināja strādāt par gidu. Es tagad īsti neatceros, kāpēc es piekritu. Toreiz brauca daudz autobusu. Mežezerā bija vissavienības jaunatnes nometne vai bāze. No visas Padomju Savienības brauca jauni cilvēki, un viņiem bija maršruts – divreiz nedēļā viņus ar autobusiem veda uz Jēkabpili. Varbūt arī kaut kur tālāk, bet Jēkabpilī mēs viņus sagaidījām pie Krustpils kultūras nama, pie padomju armijas memoriāla, kāpām autobusā, un tad bija jāvada ekskursijas. Pirmajā ekskursijā direktors mani paņēma līdzi, pats to novadīja, bet, neļaujot man attapties, otrajā autobusā vadīt grupu jau bija jākāpj man. Tā es tās ekskursijas vadīju, un tad viņš mani uzaicināja uz muzeju. 

IMG_0002.jpg

Kopā ar muzeja kolēģiem 1990. gadā. No kreisās - J. Amats, D. Ārgule, I. Berķe un toreizējais muzeja direktors V. Cirsis

Sākotnēji es biju, kā tagad to sauktu, komunikāciju nodaļā, biju atbildīga par pasākumiem, izstādēm. Mēs tajā laikā muzejā bijām ļoti daudz speciālistu, salīdzinot ar šodienu, jo muzejam bija daudzas filiāles. Direktors katrā ēkā pilsētā saskatīja potenciālu muzejam. Mums bija izstāžu zāle Nikolaja baznīcā, kas tagad ir atdota draudzei. Bija filiāle Skulmju mājā, bija Sīpolnieku māja, Brīvdabas muzejs. Bija kādas sešas septiņas vietas pilsētā, kas piederēja muzejam. Kad nāca neatkarība, loģiski, ka vispirms armijai bija jāatstāj pils, jo šeit līdz pat 1994. gadam bija izvietota padomju armija. Muzejs atradās Jēkabpilī, pāri Daugavai pilsētas centrā, divstāvu ēkā blakus Vecpilsētas laukumam. Pārsvarā visi darbinieki dzīvoja tajā krastā, un viņiem likās, ka pils ir pilnīgā pilsētas nomalē un ka viņi nemūžam uz pili strādāt neies. No šodienas skatu punkta, es nevaru iedomāties, kā tā nelielā divstāvu ēka varētu atbilst mūsdienu muzeja prasībām. Man šķiet, ka tas bija pareizs toreizējās pašvaldības lēmums pili atdot muzejam. Tas nenotika ātri. Man arī šķiet, ka direktors Cirsis, kurš bija ļoti labs vēsturnieks, stāstnieks un vispār harizmātiska persona, tā kā saguma, kad muzejam nodeva pili. Viņš nebija pārāk saimniecisks, un es redzēju, ka viņš ir pilnīgi nelaimīgs, ka tā pils ir atdota. 

IZS: Tas bija pašvaldības lēmums, ne direktora…

IB: Jā, tas bija pašvaldības lēmums, un es domāju, ka viņš no laba prāta no nebūtu darījis. Mēs nostājāmies pie pils, un apstākļi bija briesmīgi. Armija jau zināja, ka būs jāiet prom, viņi pili vairs neapkurināja, radiatori bija plīsuši, ūdens tualetes pilī vispār nebija. Kad mēs ienācām, pirmais, ko mēs izdarījām, ierīkojām tualeti, izremontējām vienu telpu darbiniekiem un savedām kārtībā krājuma telpas, lai varam pārvest krājumu. 

IZS: Kurā gadā jūs ienācāt pilī?

IB: 1996. gadā. Un direktora Cirša nāve arī bija pēkšņa. Viņš nomira mājās, no rīta tīrot zobus un gatavojoties nākt uz darbu. Nekas neliecināja, ka tā varētu notikt, tas bija šoks visiem, jo viņš bija dzīvojis ļoti veselīgi. Atskatoties, es dažreiz domāju – ja man iedotu tādu pili kā toreiz, es droši vien atteiktos. Tagad es zinu, ko tas nozīmē. Bet toreiz man bija 36 gadi, un es to tā neuztvēru. Es nostājos pie pils, un man bija jādomā, no kuras puses ieiet iekšā. Jo vārtu priekšā toreiz bija uzbūvētas divas milzīgas virsnieku garāžas, un ieiešana bija pa sētas durvīm. Strādājām kopā ar arhitektiem, un ļoti labi, ka man štatā bija arhitekte Dace Lukševiča. Tas mums ļoti palīdzēja. Viņa bija ieinteresēta ēkas pētniecībā, viņa rakstīja projektus Valsts Kultūrkapitāla fondam. Mēs uzreiz arī iestājāmies Piļu un muižu asociācijā, kad tā nodibinājās, jo izglītojošais aspekts mums bija ļoti svarīgs. 

IMG.jpg

Kopā ar kolēģiem 1994. gada maijā pēc apstiprināšanas muzeja direktores amatā. No kreisās A. Rutmanis, I. Berķe, I. Lejiņa, D. Ārgule

IMG_0001.jpg

Uz pils kāpnēm 1995. gadā

IZS: Atgādiniet, kurā gadā jūs sākāt strādāt muzejā?

IB: 1985. gada rudenī. 

IMG_0003.jpg

Izstādes atklāšanā 1990. gadā. No kreisās I. Berķe, tekstilmāksliniece M. Cīrule, muzeja speciāliste I.LejiņaAizmugurē mākslinieks J. Skulme

IZS: Kas mainījās muzejā un muzeju nozarē vispār tajā pārmaiņu laikā – 80. gadu otrajā pusē un uzreiz pēc neatkarības atgūšanas?

IB: Bija tādi, kas ļoti drosmīgi atbalstīja dažādas Atmodas idejas, bija tādi, kas piebremzēja. Mūsu toreizējā krājuma glabātāja bija aizbraukusi uz Rīgu, kad bija izstāde “Latvija starp diviem pasaules kariem”, viņa bija stāvējusi tajā rindā un vēlāk teica, ka mums arī jātaisa tāda izstāde, kurā jārāda priekšmeti un liecības, kas pirms tam nav bijuši publiski pieejami. Jo tā laika muzeja ekspozīcija balstījās uz to, cik kapitālismā ir slikti un sociālismā labi. Arī attiecībās starp kolēģiem varēja saprast, kurš ir bailīgāks, kurš nogaida.

IZS: Muzejs 80. gados piedalījās ekspedīcijās?

IB: Mēs piedalījāmies gan ekspedīcijās, gan konferencēs pēc ekspedīcijām. Mēs diezgan ilgi braucām ekspedīcijās, joprojām ir spilgtā atmiņā gan vietas, kuras apmeklējām, gan cilvēku stāsti. Tā bija ļoti laba tradīcija. 

IZS: Kurā brīdī muzejs vairāk sāka iesaistīties muzeju nozares aktivitātēs, piemēram Latvijas Muzeju biedrībā [LMB] un citur?

IB: Jā, es atceros to sanāksmi, kad tika diskutēts, kā tad īsti sauksimies – Muzeju biedrība vai Muzeju asociācija. Man šķiet, ka toreiz Gita Grase [Jelgavas muzeja direktore] ierosināja, ka vajag latviskot. Katrā ziņā muzejs visu laiku ir centies būt dažādās profesionālajās organizācijas, jo tas daudz dod. Tagad, kad Zane [Grīnvalde] ir biedrības vadītāja, LMB aktīvi strādā un komunicē. Un pašlaik ir uzrāviens. 

IZS: Atgriežoties vēl pie neatkarības sākuma perioda, kā veidojās Rīgas un reģionu muzeju attiecības un sadarbība?

IB: Protams, pašreizējo komunikāciju nevar salīdzināt ar to, kā bija toreiz, kad bija jāzvana vai jāsūta papīra vēstules. Bet, ja man kā iestādes vadītājai bija interese, tad es arī braucu un darīju. Un tā pieredze, ko guvu no kolēģiem – Annas Jurkānes [Turaidas Muzejrezervāta direktores], Aijas Fleijas [Latvijas Kara muzeja direktores], Klāras Radziņas [Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktores līdz 2020. gadam], Dainas Lasmanes, toreizējās Daugavas muzeja vadītājas – un ko varēja gūt pasākumos vai biedrības tikšanās reizēs, bija ļoti vērtīga (ļoti daudz arī privāti braucu un mācījos no kolēģiem). Tas man bija ļoti svarīgi, jo, kā jau teicu, iepriekšējais direktors nomira pēkšņi. Protams, biju muzejā pirms tam strādājusi, bet ne tā, ka direktors mani ievadītu muzeja administratīvajās un naudas lietās, tā nebija. Man vienkārši bija strauji jāpārņem šīs lietas. 

IZS: 1997. gadā nodibinās Muzeju valsts pārvalde, arī akreditācija tiek ieviesta, pieņemts Muzeju likums. Kas un kā, jūsuprāt, mainījās tajā brīdī muzeju nozarē? Kurā brīdī sapratāt, ka muzejs ies uz akreditāciju?

IB: Mēs, manuprāt, bijām vieni no pirmajiem, kas pieteicās akreditācijai. Es labi atceros akreditācijas komisiju – bija toreizējā Lielvārdes muzeja direktore, Latgales Kultūrvēstures muzeja direktore. Tas bija ļoti satraucoši. Man šķiet, ka akreditācijas process bija un ir ļoti pareizs lēmums. Tas ļauj vispirms pašiem sakārtot lietas, dod stratēģisko redzējumu. 

IZS: Kādas 90. gados bija muzeja attiecības ar pašvaldību? Saprotams, ka bez pašvaldības atbalsta pils atjaunošana nebūtu iespējama. Bet vai bija jāpierāda, ka muzejs pašvaldībai ir vajadzīgs?

IB: Pašvaldība vienmēr muzeju ir atbalstījusi. Tikai ne vienmēr pašvaldībai pietika līdzekļu. Mēs, atjaunojot pili, gājām maziem soļiem, nodrošinot glābšanas darbus, jumta nomaiņu. Pašvaldība no mums ļoti gaidīja radošumu, izdomājot piedāvājumu, lai cilvēki nāktu, – piemēram, audiogidu. Pirmajā gadā (1996), kad muzeju atvērām publikai, bija 2,6 tūkstoši apmeklētāju, tad katru nākamo gadu apmeklētāju skaits auga. Cilvēki nāca, un mēs mācējām uzburt stāstus ne no kā. Pašvaldībai tas patika, un varēja saprast, ka pašvaldība sāk lepoties ar muzeju. Lai arī pils vēl nebija atjaunota, šeit vienmēr tika vestas visas delegācijas, un mēs stāstījām par to, kā mēs strādājam. 

IZS: Kā ir ar sadarbību ar citiem Latvijas muzejiem? Kā šajā jomā šo gadu laikā ir veicies?

IB: Jā, mums ir gan bijuši, gan joprojām ir sadarbības projekti. Piemēram, tagad veidojam kopīgu izstādi ar Francijas Kultūras institūtu – “Retumu kabinets” –, kurā piedalās vairāki muzeji. Bija arī mežģīņu izstāde. Esam sadarbojušies arī muzeju apceļošanas akcijās, viens otram piedāvājuši ceļojošās izstādes vai arī kolēģi pie mums braukuši ar savu izglītojošo programmu. Ir bijuši Mencendorfa nama kolēģi ar savu programmu, Bauskas pils kolēģi. Sadarbojamies ar Madonas muzeju, esam sadarbojušies ar Daugavas muzeju. 

IZS: Lasot vienu no pēdējiem Latvijas Muzeju padomes sēžu protokoliem, redzam, ka padome ir apstiprinājusi reģionālā muzeju statusu Cēsu muzejam, kas ir otrais muzejs Latvijā pēc Tukuma muzeja, kas šo statusu iegūst, un to paredz izmaiņas Muzeju likumā. Vai jūs esat domājuši par šāda statusa iegūšanu un ko tas dotu muzejam?

IB: Mums Latvijas Muzeju padomē bija arī debates par Cēsu muzeju – vai pirms pieteikuma iesniegšanas viņi ir apjautājuši Limbažu, Valkas, Valmieras muzejus un vai tie piekrīt, ka Cēsu muzejs būtu tas reģionālais muzejs. Šajā situācijā, kad tikko ir notikusi administratīvi teritoriālā reforma, jājautā, vai šis jautājums par reģionālā muzeja statusu paliek joprojām būtisks. Jo tagad izveidojies lielais Jēkabpils novads, kādreiz bijām tikai pilsēta, un tas ir gandrīz automātiski, ka mēs esam reģionālais muzejs. Jo mums ir ļoti daudz materiālu par visu novadu. Mēs esam reģionālais muzejs arī bez šī īpašā statusa. Un es domāju, ka tādi varētu būt daudzi, kam ir izveidojušies šie lielie, milzīgie novadi. 

IZS: Jautājums droši vien ir par kolekcijām  vai tiem ir šīs mērķtiecīgi veidotās kolekcijas, kas var aptvert visu reģionu. Piemēram, Latgales Kultūrvēstures muzejs jau pēc nosaukuma varētu būt visaptverošs reģiona muzejs, bet jautājums, vai viņu krājums ir tik visaptverošs… Noteicošais laikam ir krājums un ambīcijas, ko muzejs sev izvirza.

IB: Mēs līdz iepriekšējai reformai bijām Jēkabpils rajons, un muzejs bija pakļauts rajona padomei. Līdz ar to viss, arī iepriekšminētās ekspedīcijas, notika visā teritorijā, kura tagad atkal ir novads. Desmit gadus mēs strādājām kā pilsētas muzejs un tagad atkal būsim novada muzejs. Mūsu krājumā ir ļoti daudz priekšmetu, materiālu, fotogrāfiju par visu novadu. 

IZS: Vai jūs teiktu, ka pēc teritoriālās reformas šis jauninājums Muzeju likumā (par iespēju muzejiem iegūt reģionāla muzeja statusu) ir nedaudz zaudējis nozīmi?

IB: Man liekas, ka jā. Bet tās ir manas privātās pārdomas. 

IZS: Runājot par pētniecību, jūsu muzejam varētu būt interesanta situācija tieši atrašanās vietas dēļ – pie kā jūs katrs pieskaita un par ko dēvē, ar ko jūs paši identificējaties. Kā muzejs pats redz savu pētniecības lomu pilsētas vai novada identitātes veidošanā, kā mainījis domāšanu? Muzejos pētnieciskās kapacitātes atšķiras. Kas ir jūsu muzeja pētnieciskie virzieni, ko pa šiem gadiem esat izkopuši?

IB: Man šķiet, ka viens no lielākajiem pienesumiem pētniecības jomā ir projekts, ko realizējām par godu Latvijas simtgadei 2018. gadā. Un tas bija “100 iemesli lepoties ar Jēkabpili”. Liels pienesums pilsētai ir tas, ka mēs esam aktualizējuši Strūves ģeodēziskā loka punktu. Latvijā ir tikai divas vietas, kas ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā – Rīgas vecpilsēta un šis ģeodēziskais loks (Pasaules mantojuma sarakstā ir iekļauts viss loks (kopā ar citām valstīm), bet no Latvijas iekļauti divi tā punkti – Jēkabpils un Sestukalns). Pateicoties muzeja pētniecībai, mēs esam izveidojuši ekspozīciju, dalāmies ar informāciju. Man tas liekas liels muzeja pienesums. Es arī no pašvaldības esmu deleģēta Strūves ģeodēziskā loka saglabāšanas padomē. 

Tad vēl viens mūsu pētniecības virziens ir pasaules korifeji, kas nāk no šejienes vai ir šeit darbojušies, bet līdz šim nav bijuši apzināti. Izpētījām arī, ka pirmos četrus dzīves gadus Jāzeps Vītols ir dzīvojis Jēkabpilī. 

Muzejs rosina daudzas lietas. Tūlīt pilsētā atklās vides objektu pie tirgus, jo šī bija ebreju pilsēta. Pilsēta startēja arī konkursā uz Eiropas Kultūras galvaspilsētu. Mēs bijām viena no deviņām Latvijas pilsētām. Arī pieteikuma gatavošanā muzejam bija milzīga loma. Diemžēl mēs netikām tālāk. Bet netika arī Kuldīga un Cēsis. Ir tikusi Daugavpils. Tas ir labi, jo, ja brauks uz Daugavpili, nevarēs mums pabraukt garām. 

Starp citu, prezentācijā man tika uzdots jautājums par to, kas mēs esam – sēļi, latgaļi? Kas es esmu? Man bija jāatbild, ka es esmu krustpiliete. Es nekad dzīvē nebūtu iedomājusies, ka mēs, krustpilieši, esam latgaļi, jo ne mani radi, ne kaimiņi latgaliski nerunāja. Bet principā it kā būtu jābūt. Šī ir īpatnēja vieta. Mums ir arī muzeja brīvdabas ekspozīcija “Sēļu sēta”, kur šobrīd top jauna, skaista ekspozīcija. Mums būs arī jauna Amatu māja, kas līdz rudenim jāpabeidz. Tur būs informācija par sēļiem, amatniekiem, izloksnēm, tradīcijām. 

IZS: Jūs pašlaik esat Latvijas Muzeju padomē [LMP]. Kā vērtējat LMP lomu ilgākā laika periodā muzeju nozares attīstīšanā? Vai LMP spēj ietekmēt muzejiem aktuālus lēmumus un procesus?

IB: Es domāju, ka jā. Sēdēs piedalās arī Kultūras ministrijas vadošie speciālisti un Pašvaldību savienība, tad katrs arī nopietni izskata lietas un izsaka savu viedokli. LMP loma īpaši aktualizējās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā, kur tika diskutēts, vai muzeji paliks piesaistīti kultūras pārvaldēm vai individuāli, kā bija iepriekš, un vai muzeji apvienosies (viens būtu centrālais muzejs, bet citi – tā struktūrvienības). LMP loma bija liela arī COVID-19 sākumā, kad bija jāizstrādā vadlīnijas, kad jākomunicē ar muzejiem.

IZS: Kā šo gadu laikā ir mainījies tas, kā jūs pati skatāties uz muzeju nozari? Prieki, satraukumi? Ir kāda dinamika attīstībā?

IB: Man šķiet, ka muzeji attīstās līdzi laikam. Kad dzīvojām aiz dzelzs priekškara, mēs jau nezinājām, kādi muzeji ir citur. Tagad mēs varam braukt un redzēt, smelties pieredzi. Krājuma glabāšana mums visiem muzejiem ir daudzmaz vienāda, bet darbs ar sabiedrību – samērā atšķirīgs. Taču jāatzīst, ka muzeju darbinieki ir ļoti radoši, un virziens, kurā pašlaik Latvijas muzeji strādā, man šķiet pareizs. Muzejiem ir liela nākotne, cilvēki šeit var baudīt kultūru labā vidē. Tie, kuriem nav izdevies iet laikam līdzi, – arī tos mēs redzam. Iespējams, arī paaudžu nomaiņa kaut ko veicinās. Kaut gan – ir arī divdesmitgadnieki, kuros nav nekā radoša, un ir cilvēki, kuri savos astoņdesmit var izdarīt visu ko. 

IZS: Kā pa šiem gadiem muzejam ir bijis ar finansējumu – atalgojumu, ikdienas lietām? Kā izdevies panākt, ka pašvaldība jūsos ieklausās un palīdz muzejam piesaistīt finansējumu, arī muzeja atjaunošanai no Eiropas struktūrfondiem?

IB: Ja cilvēks nolemj, ka grib strādāt muzejā, viņš apzinās, ka pati lielākā alga viņam nebūs. Bet man šķiet, ka visā pilsētā nav nevienas tik interesantas darba vietas. Te katru dienu kaut kas notiek, ļoti dinamiska vide. Ar atalgojumu ir tā, ka pašvaldība vienmēr ir domājusi par to, lai vienas nozares darbiniekiem būtu līdzīgas algas vienā pašvaldībā. Mēs, protams, sekojam algām arī citās pašvaldībās un lieliski redzam, ka dažās pašvaldībās ir pat stipri lielākas muzejnieku algas, kaut arī pašvaldības nemaz nav tik lielas, savukārt, citās, pat lielākās, pašvaldībās algas ir zemākas. Man šķiet, ka mēs turamies tādā vidējā līmenī, un pašvaldība arī visu laiku seko līdzi – ja, piemēram, ceļas minimālā alga, tad arī speciālistu algas tiek paaugstinātas. Mums ir arī darbinieku apdrošināšana. Protams, no biļešu pārdošanas ir pašieņēmumi, un tos mēs, cita starpā, varam lietot arī darbinieku komandējumiem. 

IZS: Noslēdzot  kas būtu trīs četras pozitīvās vai varbūt arī ne tik pozitīvās, bet nozīmīgās nozares lietas, kas tā vai citādi ir šo pārdesmit gadu laikā mainījušas muzeju nozares domāšanu?

IB: Noteikti Muzeju likums, akreditācijas process, iespēja doties pēc pieredzes citur un arī sabiedrības domāšana vai spiediens mainīties līdzi laikam un kļūt atvērtam cilvēkiem. Arī atvērtība bērniem. 

 

Interviju sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece attīstības darbā | Museologist, Deputy Director of the Medicine History Museum

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD