Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 70. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Mārtiņš Kuplais: Te ir tas, ar ko mūsu muzejs atšķiras no daudziem citiem – mēs nevaram nevienu priekšmetu nolikt tā, lai tam nepieskartos, katrai šai lietai ir milzīgs apdraudējums, no tīri klasiskā muzeja viedokļa. Un tai pašā laikā – ja cilvēkiem nebūtu iespējams šeit ienākt iekšā, viņi nekad neizjustu, piemēram, tā laika ķēķa atmosfēru.
[Mūsu saruna sākotnēji notiek Kurzemes zemnieka mājā, pēc tam pārbraucam uz Jaunsaimnieka māju.]
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs ienācāt muzeju nozarē un muzejā?
MK: Ļoti vienkārši. 1963. gadā sāku studēt kopā ar Irisu Priedīti, Aiju Fleiju, un tad mūs visus paņēma uz trīs gadiem armijā. Viņiem bija saīsinātais kurss, jo toreiz bija traki interesanti – pirmajā kursā bija obligāti jāiet strādāt, un šīs manas kursa biedrenes pa dienu strādāja Manufaktūrā vai vēl kaut kur, un vakarā viņām bija lekcijas vēsturē. Un tā saucās “tuvināšana dzīvei”. Man no tās tuvināšanās dzīvei nekas neiznāca, jo mani paņēma uzreiz armijā, un tā es tur trīs gadus laimīgi nodzīvoju. Un, kad atnācu no armijas, kursa biedri studijas jau beidza. Man traki gribējās mācīties. Un es tiku uzreiz otrajā kursā. Viss ļoti labi un jauki, tikai tajos laikos nebija tādu iespēju, ka tu vari studēt un piestrādāt, lai varētu izdzīvot. Man nekas cits neatlika, kā meklēt darbu, jo mana māte jau bija krietnos gados, dzimusi 1904. gadā, un es tāds kara laika “produkts”. Un kaut kā sagadījās, ka Brīvdabas muzejā bija vajadzīgs etnogrāfs, un tā es 1968. gada 2. janvārī atnācu un trāpījos tieši uz Jaungada svinībām – bija bērnu eglīte un viss tamlīdzīgais. Un tā līdz šai dienai es te “ganos”. Tad, protams, bija zināmas grūtības ar neklātieni. Tas arī ievilkās, kādus trīs gadus, bet laikam tomēr piecus, kamēr pabeidzu – neteiksim, ar izcilību, bet teicami.
Sākums muzejā bija pavisam vienkāršs. Muzejam 1964. gadā bija izstrādāts ģenerālais plāns, bet tas plāns bija vairāk vai mazāk teorētisks: tātad muzejā ir četras sētas, tas jau bija izpildīts pirms kara, nepieciešama dzīvojamā rija – tas arī bija izpildīts. Bija vajadzīga kaut kāda zaldātu saimniecība – tas arī bija izpildīts. Un tad bija pienācis tas brīdis, kad vajadzēja papildināt Latgali ar dažāda tipa sētām, vajadzēja dzirnavas, un bija paredzēta arī jaunsaimniecība, kā arī plānā bija paredzēta kapitālisma perioda saimniecība, respektīvi, lielsaimniecība. Un es dabūju uzdevumu meklēt ūdensdzirnavas.
Kā tas izpaudās? Vispirms sameklēju literatūrā, cik ūdensdzirnavu ir bijis 1939. gadā Latvijā, kuras varēja dokumentos identificēt, kuras bijušas ar attiecīgu dzinējspēku, nevis ar turbīnu, bet ar ūdensratu. Tādas bija bijušas 100 vēl 1939. gadā pēc Latvijas Bankas pārskata. Un kur tās lokalizējās? Tās lokalizējās Ziemeļvidzemē, Kuldīgas apriņķī un virzienā uz Ērgļiem, Madonas pusē. Trīs vietas, un pilnīgi skaidrs – ir brīva izvēle atrast vispirms vizuāli, saturiski, lai būtu, atvest materiālu, likt priekšā nodaļas vadītājam, zinātniskajai padomei. Tad zinātniskā padome brauc skatīties, vai atbilst visiem muzeja apstākļiem, vai objekts ir iegūstams. Tā tas notika. Pie tam šī apskate notika ļoti dažādos veidos. Es sastādīju maršrutu, teiksim, piecām dienām uz toreizējo Valmieras rajonu, saņēmu kaut kādu avansu biļetēm un komandējumam un braucu. Braucu ar autobusu, gāju kājām un tādā veidā, kur varēja izplānot kājāmgājēju maršrutu, apskatīju visas vietas, kur šīs dzirnavas ir bijušas. Tas pats Kuldīgas apkārtnē un Madonas apkārtnē. Ļoti dažādi gāja. Bija reizes, kad muzejs nodrošināja transportu, bet kopā arī ar citiem kolēģiem. Tas bija viens tāds uzdevums, kas ļoti virzīja visu to attīstību uz priekšu. Un otrs bija ekskursiju vadīšana. Kad tu neesi komandējumā vai esi uzrakstījis komandējuma atskaiti, tad tev ir ekskursiju vadīšana. Ekskursiju vadīšana bija tāda diezgan pasmaga lieta, jo tās bija skolām un visiem tiem atpūtas namiem, kas bija Rīgas jūrmalā, – viņiem programmā bija ekskursijas, arī obligāti uz Brīvdabas muzeju. Ar krievu valodu man nebija ne mazāko problēmu, jo trešajā gadā armijā nodaļā neviena latvieša nebija, un es pat domāt varēju pilnīgi brīvi. Bija, protams, jāapgūst ekskursiju teksti.
IZS: Jūs teicāt, ka apzinājāt dzirnavas un fiksējāt tās. Ir kaut kādi foto materiāli, apraksti? Un jūs tās vedāt uz šejieni? Vismaz vienas…
MK: Līdz tam mēs vēl nonāksim.
IZS: Un otrs jautājums par tām ekskursijām – vai bija kāds ideoloģiskais spiediens vai nodeva, kas bija obligāti jāstāsta arī etnogrāfijas muzejā? Vai šeit tomēr tas bija brīvāk?
MK: Kā lai es jums godīgi pasaku… Es negribu izlikties baltāks, nekā es esmu, bet es jau toreiz, studējot, ļoti labi zināju, kas ir Vēstures fakultāte, kam šie kadri tiek komplektēti. Es vienkārši zināju, kas tā ir par vietu. Un man bija pilnīgi skaidrs, ka es centīšos nokļūt tādā darbā, kur ar vēsturi var neliekuļot. Katrs, kas gribēja kaut ko jau tajos laikos zināt par vēsturi, bija izlasījis [Aleksandra] Grīna “Pasaules vēsturi”, kur viss bija iekšā, kur bija bildes. Vienīgais, ko mēs toreiz nezinājām, vismaz es personīgi, – par to “tirgu” 1940. gadā. To es godīgi pasaku, ka nezināju. Bet par visu, kas bija līdz 1940. gadam, man bija pilnīgi skaidra tā kopējā vēstures aina. Un es esmu laimīgs, ka toreiz man izdevās nokļūt tieši šeit. Ja ne, tad es būtu centies tikt pie [Jāņa] Graudoņa vai pie kāda cita arheologa, bet lai man tā vēsture būtu tāda tīra.
Ir jāatgādina, ka 30. gados [Kārlis] Ulmanis bija šī muzeja neoficiāls patrons un ka tik daudz tika uzbūvēts tikai tāpēc, ka viņš to atbalstīja. Tā runa, ka Francis Balodis un [Pauls] Kundziņš aizgāja no Pieminekļu valdes, jo nepatika autoritārais stils, ir viena lieta. Bet otra lieta ir – es šaubos, ka tādos demokrātijas apstākļos, kad jātirgojas par naudu, būtu tik daudz izdarīts. Tā ir tā pozitīvā puse. Jo muzeja pamats tolaik tika izveidots. Ir taisni jābrīnās, kur tik daudz šī nabaga valsts spēja ieguldīt. Nevis tas atvēlēts Rundālei vai kaut kādām muižām… 1939. gadā uzstādīja to figūru – [Kārļa] Zāles dāvināto senlatviešu karavīra galvu, un tur ir muzeja devīze “Kas senatni pētī, nākotni svētī”. 1940. gadā tā bija jānovāc. To novāca. Kā tas notika, mēs nezinām, bet fakts ir tāds, ka 1941. gada ceļvedī jau tajā vietā ir saules pulkstenis, un mana vecuma cilvēki nāk uz muzeju un prasa: “Bet kur ir saules pulkstenis? Kad mēs nācām skolas laikā, mēs visi skatījāmies, cik rāda saules pulkstenis.” Un tad 1990. gadā (toreiz Juris Indāns bija muzeja direktors) sameklēja, ka tā Zāles senlatviešu karavīra galva ir laimīgi nobēdzināta noliktavā, uzmūrēja no jauna postamentu un to atjaunoja.
IZS: Paši muzejnieki bija nobēdzinājuši?
MK: Viņi slinki. Vienkārši bija noņēmuši un nolikuši noliktavā, un tā tur stāvēja. Toreiz jebkurai lietai varēja “piešūt” māksliniecisku mazvērtību, bet es nezinu… Es domāju, ka toreiz tas viss notika mazāk tās galvas dēļ, vairāk tās devīzes dēļ. Jo to devīzi piedēvēja Ulmanim, kaut gan – vai kaut ko līdzīgu nav teicis Rūzvelts un vai tik to nav Ulmanis apguvis ārzemēs. Tā ir mana versija.
Par ideoloģiju runājot – par visu varu vajadzēja parādīt sociālo diferenciāciju, un padomju laikā tie cilvēki (mums, piemēram, ir 1950. un 1951. gada ceļveži – šaušalīga valoda un žargons) iedomājās, ka tas viss ir padomju zinātnes sasniegums, bet ne tuvu tā nav. Jo vācu okupācijas laikā [Jānis] Jaunzems Sēļu pagastā atrada pirti ar dzīvojamo kambari, nojauca, atveda un šeit uzstādīja tikai pēc kara. Ārkārtīgi spilgts piemērs. Arī tā kalpu rinka, kas arī bija pirms 1940. gada uzbūvēta, kur deviņas telpas trīs kalpu ģimenēm (trīs kūtiņas, trīs šķūnīši, trīs klētiņas), jau liecināja par to sociālo noslāņošanos. Un to sociālo noslāņošanos rāda visi Eiropas brīvdabas muzeji neatkarīgi no režīma vai sabiedriski politiskās iekārtas, nevis kaut ko vienu, kā ir vienā otrā Austrumeiropas valstī. Šeit tas tika akcentēts tā, ka, piemēram, Kurzemes saimes istabā pirms kara bija ielikta dēļu grīda – to izplēsa, ielika klonu, lai redz, cik viņiem grūti. Kaut gan tas bija process – bija mājas, kur bija tas klons, bija – kur koka grīda.
Vēl bija lieta, ka pēc Krievu–turku kara 1875. gadā, kad ieviesa obligāto septiņgadīgo karadienestu, tiem, kas laimīgi pārnāca un kuriem nebija iztikas līdzekļu, kroņa muižās dalīja tā saucamās zaldātu zemes – tēvišķīgos plačus. Un tā Latvijā kroņa muižās izveidojās zaldātu ciemi. Un tie būtībā bija lēta darbaspēka rezervuāri, jo tur bija 5–7 desetīnas zemes, un pat mazāk, tātad – ne īsti dzīvot, ne īsti nomirt. Bet toreiz bija nostādne, ka tādu saimniecību vajag arī muzejā. Kad es sāku strādāt muzejā, man tā likās ārišķība, bet tagad es saprotu – perfekti, ka tas ir izdarīts. Ir, mums ir šīs 1950. gadā instalētās zaldātu sētas no sliktiem kokiem, ar ārkārtīgi primitīvu apkures sistēmu. Un nekas nav sabojāts. Muzejs tikai ir veiksmīgi šādā veidā papildināts.
Tad vēl smēde. Vajadzīga muzejam smēde. Bet tā smēde tika dabūta ar vēsturi, proti, 1905. gadā tur revolucionāriem tika kalti ieroči. Mēs šo frāzi šobrīd neatmetam, bet arī lieki neafišējam. Bet fakts, ka mums ir smēde ceļmalā – tur, kur tai jābūt. Funkcionējoša, un sestdienās, svētdienās arī kalējs darbojas. Tas ir par to ideoloģisko.
Un tad vēl pēc kara bija paredzēta trūcīga Zemgales zemnieka sēta, to arī 50. gados (nezinu, kā tas viss notika) atrada, atveda, uzbūvēja līdz spārēm, un tad tā nodega. Nez vai tā tur būtu labi “rīmējusies”, kur bija paredzēta. Tāpat bija paredzēta trūcīga Latgales zemnieka sēta, arī tā tika atvesta, uzstādīta, iekārtota, bet arī nodega. Bet tajā vietā, kur tā bija uzstādīta, mums tagad ir priekšlaukums baznīcai. Tā tāda sagadīšanās. Tad, protams, Latgale tika papildināta, jo Latgalei ārkārtīgi daudzveidīgs tas apbūves veids – līdz pat tādam nabagam, kuram bija deviņi hektāri zemes un kurš arī īsti nezināja, kā izdzīvot. Un beidzot ar to krievu sētu. Mēs zinām, ka 1896. gadā pēc krievu tautas skaitīšanas datiem, ja es nemaldos, 25 procenti Rēzeknes apriņķa iedzīvotāju bija krievi un no tiem 25 procentiem savukārt 75 procenti bija vecticībnieki. Un bija doma, ka muzejā vajadzīga tāda māja, kas pārstāv vecticībniekus, lai parādītu migrācijas procesu un etnosa ilgtspējīgo saglabāšanos sveša etnosa vidē. Tāda māja arī tika atvesta, uzstādīta un ļoti labi tur funkcionē.
IZS: Tad, ja runājam par ideoloģisko pieskaņu tolaik, uzsvars vairāk bija uz nabadzīgiem zemniekiem, strādniekiem, zaldātiem un ar skatu pagātnē. Bet kā 60.–80. gados bija, sauksim to par laikmetīgo vēsturi, ar prasību eksponēt kaut ko no aktuālā laika etnogrāfijas?
MK: Sākumā, nē. Ļoti interesanta situācija izveidojusies ar labi zināmo Dizaina muzeju – kā nu tas šobrīd saucas…
IZS: Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs.
MK: Jā. Tas pilnībā ir kļuvis par profesionālās mākslas muzeju. Bet, ja skatāmies, piemēram, uz kādu no šiem kliņķiem, – vai tas nav dizains? Bet viņi uz to neaizgāja.
Brīvdabas muzejā tika izveidota nodaļa – sākumā viens cilvēks, tad vairāki, kas sekoja līdzi tā laika lietišķās mākslas darinājumu attīstībai – audumi, keramika, dzintara izstrādājumi utt. – un tos kolekcionēja. Ar laiku tā kļuva par vienu no mūsu muzeja funkcijām, tam mēs visu laiku ejam līdzi. Teiksim, mēs zinām, kādi bija vecā Ušpeļa trauki, un mēs zinām, kādi ir jaunā Ušpeļa keramikas trauki. Un šajā gadatirgū mēs nopirkām trīs [Arņa] Preisa šķīvjus, mums ir Preiss jaunībā un Preiss tagad.
IZS: Es laikam vairāk domāju – eksponēt kādu padomju laika ēku…
MK: Pie tā nonāksim. Tā ideja visu laiku virmoja gaisā. Teiksim, divas idejas virmoja gaisā. Viena ideja bija tāda, ka pie Brīvdabas muzeja vajag izveidot arheoloģisko ekspozīciju, kaut gan nevienam nebija skaidrs, ko īsti Latvijas apstākļos, kad mums nav nekādas Stounhendžas vai menhīru, varētu savākt un uzstādīt, ko īsti rādīt.
IZS: Šī ideja bija 60. gados?
MK: Tā bija jau manis pieminētajā muzeja ģenerālajā plānā. Vieta rezervēta, bet pie tā vajag strādāt. Un otra lieta, kas virmoja gaisā, – vajag parādīt kaut ko no mūsdienām. Bet ar tām mūsdienām bija tā – līdz brīdim, kad parādījās Līvānu mājas, nekā jau nebija. Tas, kas bija sabūvēts, bija mizerabli. Un tad, kad parādījās Līvānu mājas, tad bija uzdevums, ka vajadzētu šo Līvānu māju. Bet muzeja ģenerālais plāns bija izstrādāts tā, lai noslēgtos ar kādu sociālekonomisko formāciju, būtībā ar 1940. gadu. Un mēs to Līvānu māju nevaram ielikt mežā, tur ir jābūt ceļam un infrastruktūrai, un mums nav īsti, kur to nolikt. Tad bija doma, ka pie galvenās ieejas (toreiz tur nebija privāts mežs, bet viss bija valsts), pa ceļam no toreizējās Ļeņina ielas [Brīvības ielas] pie vārtiem varētu būt tā Līvānu māja. Es nezinu, tas ir labi vai slikti, bet tā ideja nogrima un netika realizēta. Kaut gan, piemēram, Lillehammerē ir Maihaugena [Maihaugen] muzejs, kur ir eksponāti, sākot no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta 80. gadiem un vēl vēlāk. Viņiem bija tā, ka tad, kad pie Oslo ierīkoja jauno lidostu un traucēja apbūve, atsevišķas ēkas, kas attiecās uz 70.–80. gadiem, tika atpirktas un pārvietotas uz muzeju. Muzejam ārkārtīgi veiksmīgi.
Šeit mēs esam tikuši līdz kādam 1975. gadam – tiek būvētas Latgales ēkas. Kā tas notiek? Nevienas Latgales ēkas atrašanas godu es sev nevaru piedēvēt. Kolēģi bija atraduši, plāns apstiprināts, un darbi parasti tika sadalīti divās daļās. Muzeja vīrieši – strādnieki arhitektu uzraudzībā un etnogrāfijas nodaļas vīrieši, kā arī fotogrāfs –, kā saka, “tika iesaukti”. Mēs braucām uz vietu, arhitekts taisīja uzmērījumu, fotogrāfs vai kāds no mums fotografēja, arhitekts taisīja marķēšanas projektu – parasti ir vairākas ēkas, uz kurām ir numuriņi. Visus tos numuriņus es pats esmu klapējis klāt, lai katru baļķi sanumurētu. Tā tas notika.
[Tālruņa zvans. Braucam apkārt muzeja teritorijai, un Mārtiņš Kuplais stāsta, ka teritorijas apbūve sākta veidot jau 30. gados un ka bijis tāds apbūves projekts – Juglas parks –, kaut gan visa šī zeme bijusi Bonaventuras muižas teritorija, bet tā sadalīta. Mārtiņš Kuplais brauciena laikā rāda vietu, kur bijis vecais pasts, ko zīmējis Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze), un ēka joprojām ir saglabājusies, tikai tagad piebūvēts otrais stāvs. Un tad vēl norādes uz vairākām krogu ēkām apkārtnē, un, protams, arī padomju laika virsnieku mājas tur iebūvētas. Šoseja bijusi pavisam, pavisam šauriņa. Iebraucam atpakaļ muzeja teritorijā.]
MK: Kad es atnācu strādāt uz muzeju, šeit bija viens koka šķūnis. Tajā šķūnī bija 12 metru vanna, tur uzkarsēja desmitprocentīgu amonija silikofluorīdu, un baļķus, ko atveda, lika tajā vannā, šķidrumu lēja virsū, kurināja virs deviņdesmit grādiem, lai tas koks piesūcas, lēnām dzesēja, un koks visu savilka iekšā. Toreiz bija tikai viens šķūnis. Tad uzbūvēja restaurācijas darbnīcu korpusu un vēl garāžas, un saimniecisko korpusu. Vēl tiem aizmugurē ir krātuve. Un vēl ir lielais šķūnis, kur ir jaunā vanna, bet to uzbūvēja un lietoja tikai pāris gadus.
IZS: Kāpēc?
MK: Uzbūvēja 90. gadu sākumā. Pirmkārt, beidzās eksponātēku pārvešana un iegāde. Un, otrkārt, ķimikālijas ir slikta lieta un ļoti neveselīgs risinājums. Te var redzēt kaudzēs visas tās ēkas, kas ir pārvestas, bet nav uzbūvētas.
IZS: Pārvestas, bet nesaliktas kopā?
MK: Jā.
[Piebraucam pie Jaunsaimnieka mājas un ejam iekšā.]
MK: Un te ir tas 90. gadu sākuma veikums. 80. gadu beigās šī teritorija tika nolīsta, un šeit sāka veidot jaunsaimniecību. 1996. gadā to atklāja, toreiz ļoti trūcīgos apstākļos, bet nu mums ir perfekta jaunsaimniecība, kas ataino to, uz ko jaunsaimnieks gāja. Viss ir autentisks – ēkas izvietojums, dārzs, interjers. Mājas meklēšana bija garš process, vairāki kolēģi ar to darbojās, un beigās Uģis Niedre šo konkrēto māju atrada. Māja ir no Jaungulbenes pagasta. Un te ir tas, kas nav mūsu izdomāts, tā ir precīza goda istabas kopija.
IZS: Ar visiem tiem sienu, griestu ornamentiem?
MK: Tieši tā. Precīza kopija, mums ir visas fotogrāfijas, uzmērījumi. Mūsu pašu cilvēki to visu darīja, un viens pret vienu tas viss šeit ir atjaunots. Tāpat arī dīvāna audums veidots pēc [Jūlija] Madernieka vai [Jūlija] Straumes skicēm. Nedaudz idealizēti tas viss, protams, ir, bet tā tas toreiz bija. Visas ir oriģinālās tā laika mēbeles.
IZS: Bet, vēl atgriežoties pie 60.–80. gadiem, kā bija ar muzejisko sajūtu, kā jūs šeit muzejā praktiski visi darbojāties un sadarbojāties ar citiem muzejiem?
MK: Manā pirmajā darba dienā 2. janvārī muzejā bija tieši Jaungada eglīte. Kolektīva pasākumi un apsveikšana notika arī 23. februārī, 8. martā, Oktobra svētkos, Jaungadā. Bet Jaungadā parasti darīja tā, ka to rīkoja kā bērnu eglīti ar Salaveci visiem muzeja darbinieku bērniem. Bērnu bija daudz, un, kamēr bija zirgs, rīkoja vizināšanu ar kamanām.
Vēl viena svarīga lieta, ka toreizējā direktore perfekti saprata, ka ir jāredz, kā ir pie citiem, un organizēja braucienus uz Igauniju, kur tieši tajā laikā veidoja brīvdabas muzeju. Tika noorganizēts brauciens uz Aizkarpatiem, pie Ļvivas, Užhorodā, Hmeļnickā bija brīnišķīgi brīvdabas muzeji. Un tad ukraiņi sadūšojās, viņiem jau bija vienkārši – partija nosprieda, ka vajag muzeju un katram apgabalam jāsagādā sava sēta. Katrs apgabals arī savu sētu uzlika, un viņiem, ja nemaldos, ir lielākais brīvdabas muzejs Eiropā, arī tur mēs bijām. Arī Pleskavā. Un atsevišķi kolēģi bija komandējumā Kiži muzejā, Arhangeļskā. Arhangeļskā ir šedevrs – ziemeļkrievu tautas celtniecība (guļbūves), kas būtībā ir tautas celtniecības augstākā pakāpe. Gruzīni uztaisīja brīvdabas muzeju, braucām arī pie viņiem.
IZS: Un muzeja direktore tajā laikā bija…
MK: Ausma Ņesterova. Viņa bija direktore līdz pat 80. gadiem. Un tad bija sajūta, ka Ņesterova salūza un aizgāja pensijā. Tad par muzeja direktoru iecēla vēsturnieku, kurš bija beidzis Vēstures fakultāti, bet visu savu dzīvi strādājis kā kuģa kapteiņa pirmais palīgs. Un kas tas toreiz skaitījās? Tas bija zampoļits. Viņš brauca uz lieliem zvejas kuģiem, kam bija liela ekipāža un kas devās ārzemju ūdeņos. Viņš faktiski bija tas, kas noteica, vai kāds kāps krastā vai nekāps, un atbildēja, lai kāds neaizbēg, lai kapteinis neved kontrabandu.
IZS: Un viņu jums ielika par direktoru…
MK: Jā, tas bija 1985. vai 1986. gadā. Nekādas tādas būtiskas pārmaiņas nenotika. Vienīgā būtiskā pārmaiņa bija tā, ka muzejs sāka grimt. Un tad nāca 1988. gads, un tauta sadumpojās. Un tas ir viens no interesantākajiem faktiem – te bija arodbiedrība, un arodbiedrībā bija jauni, enerģiski cilvēki, restauratori, kuri rakstīja, ka tā tālāk nevar darboties, jo nekas nenotiek. Tajā laikā liela nozīme bija tam, vai muzeja direktoram ir personīgi kontakti ar ministriju. Un ne tikai personīgi kontakti, bet vai viņš tos prot izmantot, lai pamatotu līdzekļu un štatu nepieciešamību. Mēs vienkārši nogulējām to brīdi, un to pilnīgi juta. Un arī vēlāk. Tātad tika sasaukta arodbiedrības sapulce, visi muzeja darbinieki, un tika uzaicināts toreizējais ministrs [Raimonds] Pauls. Direktoram bija jāsniedz atbildes arodbiedrībai. Tas viss beidzās ar to, ka Pauls teica: “Piedodiet, tāds direktors nevar būt.” Un viņš arī pats laikam saprata, ka nav īstajā vietā. Un tad par direktoru tika ievēlēts Juris Indāns. Bija divi kandidāti. Šis, iespējams, ir vienīgais tāds gadījums mūsu postpadomju vēsturē, ka demokrātiski tiek ievēlēts cilvēks, kurš pārzina lietas. Viņš arī no 1970. gada muzejā strādāja. Viņš bija pietiekoši enerģisks, apsviedīgs, ar atbilstošu reakciju uz notikumiem un lietām. Un, piemēram, šī jaunsaimniecība būtībā ir viņa realizēts projekts. Tajā 90. gadu sākumā, kad visi teica, ka neko nevar, viņš to izdarīja.
IZS: Kā un vai muzejā jutāt pārmaiņu laiku 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā?
MK: Šeit nevienam nekas nebija jāmelo. Juris Indāns un [Kārlis] Apinis laikam bija iestājušies partijā uz tādiem nemitīgiem Ņesterovas aicinājumiem. “Jaunie cilvēki,” arī man tika teikts, “jums taču vajag saprast, kā tās lietas notiek.” Bet, lai šeit būtu kāds pārliecināts ideoloģiski ķertais – tādu šeit nebija.
IZS: Kādas muzejam toreiz bija attiecības ar Kultūras ministriju?
MK: Bija dažādas pārbaudes. Tās ne ar ko neatšķīrās no tagadējās akreditācijas. Pamatīgas atskaites bija jāraksta. Bija plāni jāsūta uz ministriju. Vienu brīdi bija doma muzejus dalīt kategorijās. Beigās jau nesadalīja, bet doma, ka valsts muzejus vajag sadalīt kategorijās, bija. Un tad bija tā psihoze, ka vajag pēc iespējas vairāk eksponātu. Un tad tāda muļķība tika izdarīta, ka foto negatīvi vienkārši statistiski tika pieskaitīti pie lietiskajiem priekšmetiem. Nez kāpēc toreiz tika izlemts, ka tie jāiegrāmato kopā ar lietiskajiem priekšmetiem. Piemēram, vienas tādas durvis, ja mēs tās sadalām fragmentos, ir četri eksponāti. Bet šeit durvis vispār nav atsevišķs eksponāts, te ir viena ēka, un katrs logs vai krampītis nav atsevišķi uzskaitīts. Viens kaklariņķis vēstures muzejā ir viens eksponāts, un viena ēka brīvdabas muzejā arī ir viens eksponāts.
IZS: Kas Brīvdabas muzejā līdz ar neatkarības atgūšanu mainījās? Mazs finansējums, vai ne? Vai sākumā minētais ģenerālais plāns kaut kā mainījās?
MK: Finansējums, jā, protams. Ģenerālais plāns nemainījās, tas bija tik veiksmīgi sastādīts, un līdzsvars ir ticis uzturēts. Un, ja sociālo vai etnisko nepasniedz kā primāro, tad nekas jau nemainās.
IZS: Kā muzeju likumdošana ietekmēja muzeju? Muzeju likums 1997. gadā, akreditācijas ieviešana?
MK: Es esmu ļoti sarūgtināts. Es biju komisijā, kompānijā, kas toreiz taisīja to likumu. Un tajā likumā absolūti nekas netika ierakstīts par… Pirmajā Muzeju likumā bija atsevišķs punkts par Muzeju pārvaldi, un es gribēju, lai tur būtu ierakstīts, ka viņi seko ne tikai tam, tam un tam, bet ka viņi seko arī algu līmenim valsts muzejos. Atceros, ka toreiz darba grupā bija Jānis Garjāns un toreizējā Mākslas muzeja direktore Ilze Konstante, protams, arī Klāra Radziņa un Anna Jurkāne. Bet tādu punktu neiekļāva, un tas bija ārkārtīgi sarūgtinoši, ka neierakstīja – ka ir kāda atbildīga institūcija, kas tam sekotu līdzi.
Ko nu man teikt – es 1988. gadā biju sācis strādāt par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā, un tā es tur 30 gadus lasīju lekcijas un pat uzkalpojos līdz asociētajam profesoram.
Bet toreiz visi restauratori aizgāja no muzeja un nodibināja savu firmu.
IZS: 90. gados?
MK: Jā. Bija kraha situācija – nebija neviena, kas kaut cik kvalificēti strādātu muzeja restaurācijā. Un nebija ko domāt, ka kāds jaunais atnāktu. No tā laika nav neviena darbinieka, kas būtu 90. gados atnācis muzejā strādāt un šeit palicis.
IZS: Tad tā sistēma tajā laikā tādu pārmantojamību neveidoja? No 2000. gada viss sākās no jauna?
MK: Nekas jau nemainījās.
Par akreditāciju es arī … Būtībā akreditācijas jēga, manā izpratnē, drusku tika sagrozīta. Akreditācijai bija jāizpaužas nevis kā formālai pārbaudei, bet kā virzībai pēc būtības. Sevišķi tas attiecas uz provinces muzejiem. Es vairākkārt esmu bijis akreditācijas komisijās, un jāsaka, man bija kauns par kolēģiem. Tagad jums atbrauktu pieci gabali, un jūs viena, piemēram, tādos Menģeļos pirmo vai otro gadu strādājat. Nu kāda jēga no tādas akreditācijas? Un biedēt, ka neakreditēs. Un kas tad notiks, ja neakreditēs? Ar to pašu [Eduarda] Veidenbauma māju – Kalāčiem – tā bija. Tur, protams, visādas problēmas bija, bet kā tas cilvēks var viens visu to papīru gūzmu sagatavot? Es attiecībā uz muzejiem esmu empīriķis, es neticu tiem izaugsmes plāniem – “mēs taisīsim to un to” –, tas nav reāli.
IZS: Un terminētie līgumi direktoriem, kas beidzot ir panākti un iestrādāti Muzeju likumā? Vai tas nav reāls solis uz priekšu uzlabojumiem?
MK: Tas, manuprāt, ir absurds. Šajā muzejā es esmu cik jau direktoriem blakus bijis, nevis kaut kur pa gabalu. Un lai kā viņš gribētu, ja viņš nav šeit izaudzis, viņš var aktīvi darboties, var “izplēst” naudu, visu ko darīt, bet, lai saprastu to īsto būtību, paiet ļoti ilgs laiks. Un tad, ja viņam vēlreiz jāpierāda sava taisnība, tad ir slikti.
IZS: Bet terminētais darba līgums jau nenozīmē, ka pēc tiem pieciem gadiem direktoram jāiet prom. Vienkārši terminētie līgumi palīdz izvairīties no tādiem negatīviem gadījumiem, kā jums pašiem šeit pirms laika bija. Es nezinu, vai jums šeit likās labi vai slikti, bet publiski izskatījās briesmīgi.
MK: Bija purvs. Ja cilvēks ir attiesājis no ministrijas savu amatu, ko tad var gaidīt. Bet vainīgi jau tie, kam ienāca prātā kā burvju māksliniekam izvilkt juristi no hūtes un te iesēdināt. Kāda jēga tad ir tiem cilvēkiem, kas ir mācījušies par vēsturniekiem? Vakar mani arī šokēja ziņa – konkurss uz [Mākslas] akadēmijas rektora amatu. Divas reizes pārlasīju, un tur nav teikts, ka viņam ir jābūt stājmāksliniekam. Tad kāda jēga no tās akadēmijas, tad mums būs kaut kāds mākslas institūts!
IZS: Varbūt ir pienācis laiks, kad muzejos, līdzīgi kā teātros, ir izpilddirektors un mākslinieciskais direktors un abi vienlīdzīgi dala atbildību?
MK: Tā nav. Bija tāda Eiropas Brīvdabas muzeju asociācija, es tur vairākkārt piedalījos, un tur bija tāda tēze, kurai es pilnīgi piekrītu, – katrs muzejs ir tāds, kādu to uztaisa direktors. Direktors ir tas, kuram ir kontakti un kurš gādā naudu. Un, ja viņš ir tas, kas gādā naudu, tad viņš grib realizēt arī savas ieceres. Bet, ja viņš ir jurists vai, teiksim, politologs, tad viņam tāda etnogrāfija ir pilnīgi tāla lieta, jo galvenais ir radīt tēlu, nevis – vajag meistaru, kas tos vārtiņus taisa, un bez tā žodziņa šī sēta nebūtu autentiska sēta.
IZS: Noslēdzot – jūs esat bijis VKKF eksperts, arī piedalījies akreditācijas komisijās – kas ir jūsu spilgtākie muzeju nozares notikumi pēdējos 30 gados?
MK: Jā, man ārkārtīgi laimējās, es VKKF komisijā biju kopā ar Juri Dambi, Imantu Lancmani, Andreju Holcmani. Tas bija jauks laiks. Nevienam nebija aizdomas par otra nekompetenci. Protams, tas prasīja laiku un iedziļināšanos visus projektus izlasīt, bija arī virkne projektu, ko vajadzēja noraidīt.
IZS: Bet spilgtākie notikumi nozarē? Var arī negatīvos.
MK: Es biju ārkārtīgi sašutis, ka izstādei “Ebreji Latvijā” iedeva muzeju akreditāciju. Tajā laikā vajadzēja teikt – jums ir pastāvīgā izstāde, atradīsim nišu, kā jūs atbalstīt –, bet nevar devalvēt muzeja jēdzienu. Muzejs ir nevis kopija vai papīri, bet lietu teātris. Un muzejs ir tam, lai saglabātu priekšmetus, un caur priekšmetiem mēs nonākam līdz atmiņām, nevis otrādi. Tas mani ārkārtīgi pārsteidza.
IZS: Jūs toreiz bijāt Muzeju padomē?
MK: Jā. Tad es pamazām atsvešinājos no tās sabiedrības. Tā jau nebija vienīgā situācija. Runa ir arī par to, vai bija lietderīgi akreditēt kā muzeju [Imanta] Ziedoņa muzeju? Tas ir sarežģīts jautājums. Es nezinu, kā beigās no tā izkulsies.
IZS: Muzeja koncepts mainās.
MK: Mainās. Bet jau sarunas sākumā es teicu, ka šajā muzejā ir problēma, ka katrai lietai grib pieskarties. Ziedoņa muzejā tas ir vispār traģiski. Šeit mēs varam aizvietot priekšmetus, jo mums ir divi sviesta kuļamie. Šis nav memoriāls, mēs varam aizvietot ar otru. Tur nevar aizvietot. Nevar muzeja materiālo kultūru no idejas atraut. Kā mēs to realizēsim? Par to ir runa. Ne jau velti tādās memoriālās mājās neko nedrīkst aiztikt. Tas ir memoriāls.
IZS: Varbūt tomēr vienu pozitīvo lietu noslēgumā?
MK: Pozitīvo ir bezgala daudz. Šīs pašas Jaunsaimnieka mājas atklāšana 90. gados, viss, kā tas notika. Arī Kurzemes sētas atjaunošana pēc ugunsgrēka. Tas bija neticams darbs, vienkārši neticams, ka mums izdevās sameklēt, realizēt un lielā mērā par ziedojumiem un ar milzīgu atbalstu Kurzemes sētu atjaunot. Tas bija kaut kas tāds, ka tu zini, kāpēc tu strādā un ka no tā ir kaut kāda jēga. Un tagad ar Kurzemes sētu ir pozitīvā problēma – kā atkauties no dažādiem filmētājiem.
IZS: Uzvedinājāt mani uz jautājumu par mūsdienām. Pieturoties pie ģenerālā plāna, vai tomēr jums ir bijušas diskusijas par to, vai kādu padomju mantojuma vai kādu “gudro” māju uz šejieni atvest?
MK: Nē, uz šejieni ne. Ne velti mums ir filiāle Vēveros, jo tā ir in situ ainavā, un, ja mēs sēdētu tagad tur, mēs redzētu milzīgus tālumus apkārt un dzirnavas, kas ir vēl pamatīgāks solis kultūras mantojuma izpratnē. Pilnīgi skaidrs, ka tūliņ būs nokavēts, ja neuzradīsies valstiska ideja, ka vajag veidot šāda tipa ekspozīciju no 60. līdz 90. gadiem.
IZS: Bet tad jūs to redzat kā atsevišķu muzeju vai filiāli?
MK: Es to redzu kā pilnīgi atsevišķu, ne Brīvdabas muzejam piesaistītu, muzeju. Jo tas ir cits materiālu kopums, cita filozofija. Bet tas ir ļoti aktuāli.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
Dizains: Edvards Percevs