Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajam, kura karjera aizsākās 20. gadsimta 90. gadu sākumā, pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzejā?
Juris Ciganovs: Tas bija 1995. gada februāris. Es biju Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes students, un mums ievadu muzeoloģijā vadīja Velta Radiņa. Viņa teica, ka Latvijas Kara muzejam [LKM] vajagot speciālistu Ieroču nodaļā. Pieteicās mans kursabiedrs Lauris Sāmītis. Viņš aizgāja uz turieni strādāt un pēc kādas nedēļas vai divām ziņoja, ka tur vēl ir vakances. Un tad mēs vēl trīs – es, Barba Ekmane un Sandra Mackeviča – aizgājām strādāt uz Kara muzeju. Un tā mēs bijām četri kursabiedri vienā muzejā.
IZS: Kad atnāci uz muzeju 1995. gadā, vēl varēja just, ka laiki mainījušies nosacīti nesen? Bija kaut kāda ideoloģiskā noskaņa?
JC: Es Kara muzejā biju bijis arī agrāk, kā students. Mums tur bija tādi nakts tusiņi, jo viens naktssargs mums bija pazīstams. Un mēs dažreiz kā studenti tur rīkojām nelegālos tusiņus. Kaut kāds priekšstats par muzeju man bija. Ja nemaldos, mani tur arī pionieros uzņēma… Nē, tas tomēr notika Strēlnieku muzejā.
1990. gadā Kara muzejs bija atjaunots, bet atjaunots uz Revolūcijas muzeja bāzes. Līdz ar to ilgs laiks jau nebija pagājis, un tie bija nabadzības gadi – neko baigi grandiozo uztaisīt nevarēja.
Bet tie bija laiki, kad cilvēkiem bija liela interese par vēsturi, īpaši par to nezināmo vēsturi. Un Kara muzeja pluss bija tas, ka muzejs šo vēsturi varēja atklāt no jauna – Latvijas armija, leģions, pilsoņu karš utt. Visas tēmas, kas pirms tam bija aizliegtas un ko neviens īsti arī nezināja. Atjaunojoties Latvijas valsts neatkarībai, tas viss atvērās, un Kara muzejā bija cilvēki, kas to, ja tā var teikt, varēja revolucionāri pagriezt.
IZS: Bet tie bija tie paši cilvēki, kas muzejā bija strādājuši arī iepriekš un līdz neatkarībai bija stāstījuši citu vēstures stāstu?
JC: Gan jau, ka arī tādi bija. Bet man trāpījās, ka es atnācu uz nodaļu, kurā jau strādāja Ēriks Jēkabsons un Valters Ščerbinskis – jauni, talantīgi, daudzsološi vēsturnieki, kuri cēla jaunas tēmas. Teiksim, Ēriks Jēkabsons un Valters Ščerbinskis daudz publicējās par Latvijas armiju. Ja šķirsta tā laika avīzes, Aivars Stranga bieži publicējās “Latvijas Jaunatnē”, rakstīja par 1940. gadu, par okupāciju, leģionāriem. Tur bija arī Uldis Neiburgs un Dace Melbārde. Kara muzejam uzsvars tajā laikā bija uz jaunatklājumiem.
IZS: Vai tas bija tāds apzināts menedžmenta gājiens, ka jūs – visa tā jaunā paaudze – 90. gadu sākumā tur ienācāt?
JC: Lielākajai daļai nosaukto kolēģu jau studiju laikā bija parādījusies interese par neatkarības posmu, neatkarības cīņām, neatkarīgas valsts armiju. Cik zinu, Vēstures fakultāte mainījās smagi, teiksim tā. Jo Vēstures un filozofijas fakultāte padomju laikos bija ideoloģiskā fakultāte, bija visādas Ļeņina katedras, partijas institūti utt. Un tad viņi tur lēnām transformējās. Es iestājos fakultātē 1992. gadā, kad liela daļa lietu jau bija mainījušās. Bet starp tā laika studentiem ļoti daudzi sāka interesēties par kontroversālām tēmām.
IZS: Tas, iespējams, bija stratēģisks gājiens, ka Aija Fleija muzejā savāca visus jaunos vēsturniekus?
JC: Es uzskatu, ka toreiz, 90. gados, un arī vēlāk Aija Fleija bija labs menedžeris. Viņa pieņēma arī speciālistus no sava iepriekšējā darba – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja [LNVM]. Un faktiski Kara muzejs sākās no jauna. Protams, Revolūcijas muzeja bāze bija. Es vēl atceros vecās ekspozīcijas, kur bija ļoti daudz Revolūcijas muzeja mantu. Bet, cik zinu, Revolūcijas muzejā no vecā Kara muzeja nekas nebija saglabājies, jo tas bija pilnībā likvidēts. Pēc tam mēs daudzus priekšmetus atguvām no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja [RVKM], no LNVM.
90. gados Kara muzejā par jaunu tika veidotas izstādes un ekspozīcijas, kas sabiedrībā bija ļoti pieprasītas. Piemēram, neatkarīgās Latvijas armija, 1940. gada okupācija, Latviešu leģions. Toreiz tas gāja uz urrā. Tagad mēs teiktu, ka tās bija vienkārši plakanas ekspozīcijas, kurās bija daudz attēlu un maz priekšmetu. Bet tie attēli bija neredzēti.
IZS: Bet tas nozīmē, ka brīdī, kad muzejs atjaunojas, arī sabiedrības interese par muzeju ir liela. Jo pieņemu, ka tieši sabiedrība muzejam tās fotogrāfijas nesa?
JC: Jā. Nes joprojām, bet toreiz tas bija tā lavīnveidīgi. Es toreiz nodaļā biju jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, un viens no maniem pienākumiem bija pieņemt materiālus, uz rakstāmmašīnas noformēt zinātniskās kartiņas. Mēs nespējām visu apstrādāt. Es tieši strādāju nodaļā, kas bija veltīta starpkaru armijai, un tur nāca iekšā tūkstošiem fotogrāfiju.
IZS: Tas nozīmē, ka bija ļoti liela uzticēšanās muzejam, kas tobrīd tomēr bija nosacīti jauns veidojums. Paralēli taču bija arī LNVM. Kā abi muzeji sadzīvoja?
JC: Mums nesa pārsvarā par armiju. Cilvēkiem bija saglabājušies vectēvu albumi. Latvijas laikā bija obligātais militārais dienests, un tie karavīri toreiz fotografējās uz nebēdu. Izrādījās, ka pārsvarā tās fotogrāfijas ir saglabātas visus padomju okupācijas gadus. Par leģionu mazāk, bet tas ir objektīvi, jo tas jau ir kara laiks.
IZS: Droši vien sākāt sadarbību ar trimdas latviešiem?
JC: Jā. Tas bija laiks, kad sākās tā sauktās trimdas paciņas. Uz muzeju tika sūtīta literatūra, piemēram, [Rūdolfa] Bangerska kopotie raksti, “Latviešu karavīrs Otrajā pasaules karā” deviņos sējumos, kas toreiz bija zelta vērtībā (tagad tas nekāds retums vairs nav). Trimdinieki sūtīja naudu un daudz muzejam palīdzēja. Paciņās, aploksnēs sūtīja naudu, un tagad kā kuriozu atceros, ka atnāk paka ar kādu grāmatu – atver paku, bet tur bez grāmatām un fotogrāfijām iekšā ir šokolāde vai dažreiz cieti žāvēta desa.
Bet, bez jokiem, jāatzīmē, ka muzejam un muzejniekiem tie bija patiešām bada laiki, jo, atnākot uz muzeju strādāt, mana alga bija 60 vai 70 lati. Kā studentam bija labi, bet nu vispār cilvēki strādāja uz entuziasma pamata.
IZS: Kurā brīdī Kara muzejs no Kultūras ministrijas pakļautības nokļuva Aizsardzības ministrijas pakļautībā?
JC: Tas bija uzreiz, bet arī Aizsardzības ministrijas iespējas toreiz bija krietni ierobežotākas nekā tagad. Iespēju robežās Aizsardzības ministrija mums mēģināja līdzēt, un mēs mēģinājām līdzēt Aizsardzības ministrijai, jo bija skaidri redzama tā mijiedarbība – ministrijai arī vajadzēja kādas tradīcijas atjaunot. 90. gados mūsu aizsardzības sistēma tikai vēl taustījās, uz kurieni iet. Beigās nostabilizējās virziens uz NATO. Tradīciju atjaunošanas ziņā mēs sadarbojāmies, pie mums nāca virsnieki un prasīja, kā tur bija tad un tad. Tas mūs arī mudināja pētīt, jo arī arhīvi nosacīti tikko bija atvērušies.
Arī pasniedzēji universitātē mūs mudināja pievērsties militārajām tēmām. Bakalauru es rakstīju par Torņkalna baznīcu. Uz to mani pamudināja profesors [Aleksandrs] Gavriļins, sakot, ka Torņkalna baznīcā taču ir arhīvs, kas, visdrīzāk, samests vienā čupā (tā arī bija), un ieteica sakārtot arhīvu un rakstīt par to bakalaura darbu. Bet maģistru rakstīju jau par armiju, un uz to mani pamudināja profesors Ilgvars Butulis. Militārā tēma mani ieinteresēja galvenokārt ar to, ka tā bija baigā novitāte un neviens neko par to nebija pētījis. Arī pārējos vēsturniekus, kas mēs muzejā bijām, – Ēriku Jēkabsonu, Valteru Ščerbinski – uzrunāja tas, ka tā bija novitāte. Ēriks bija sācis veidot virsnieku kartotēku utt.
IZS: Tātad pētniecība 90. gados muzejā bija intensīva. Un vēl kaut kas jauns un nepētīts.
JC: Jā.
IZS: Toreiz bija jūtama kāda konkurence pētniecībā, krājuma komplektēšanā starp LNVM un LKM?
JC: Cik atceros, starp kolēģiem – nē. Es biju iepazinies ar dažiem kolēģiem Vēstures muzejā un diezgan bieži pie viņiem gāju konsultēties, piemēram, pie Kristīnes Ducmanes. Armijai ir daudz visādas “bļembas”, un mēs bieži vien nezinājām, kas tas ir. Manai toreizējai nodaļas vadītājai Veltai Lindei Kristīne Ducmane bija laba paziņa, un tad mūs arī sūtīja uz LNVM konsultēties. Ar nelaiķi [Gunāru] Rauzānu bija daudz konsultāciju.
IZS: Kas viņš bija?
JC: Viņš bija Vēstures nodaļā pētnieks un staigājošā enciklopēdija. Viņš visus tos starpkaru cilvēkus fotogrāfijās pazina pēc sejas. Viņam muzejā nebija absolūti nekādas sistēmas, bet viņš zināja visu, kur un kas stāv. Viņš bija cilvēks orķestris.
Bet man šķiet, ka bija kāda rīvēšanās vadības līmenī. Toreiz LNVM vadīja Ināra Baumane, pēc tam Arnis Radiņš. Droši vien tā bija konkurence. LNVM bija daudz mūsu muzeja priekšmetu, kuri tika nodoti 1940. gadā no iepriekšējā Kara muzeja. Bija daudz diskusiju, kuram muzejam tie priekšmeti pieder.
IZS: Kad Kara muzeju 1940. gadā likvidēja un pārveidoja par Revolūcijas muzeju, tad krājums tika izdalīts vairākiem vēstures profila muzejiem?
JC: Šeit jāprecizē. 1940. gadā padomju vara uzreiz likvidēja Kara muzeju, un likvidēja pavisam – izmeta no ēkas un krājumu sadalīja. Daļa krājuma nonāca Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, daļa – iespējams, vēl kaut kur, daļa – vienkārši pazuda, bet vēl viena daļa nonāca LNVM. Revolūcijas muzejs nodibinās 1957. gadā, un, cik es zinu, daļu priekšmetu muzejs atguva – tādus, ko varēja izmantot, atspoguļojot revolucionāro situāciju. Bet principiāli tas bija jauns muzejs – tas nekas, ka tas atradās Pulvertornī.
Un 90. gados bija tāds kluss pārmetums no Kara muzeja vadības, kāpēc mūsu kolekcijas neatdod. Protams, LNVM vadībai nebija nekāda pamata tagad pēkšņi ņemt un atdot. Kaut arī šo to mēs dabūjām atpakaļ. Es vēl skaidri atceros, kā mēs tāds bariņš jauniešu (es, Ēriks, Valters, Uldis Neiburgs, Egīls Gelderiņš, kurš toreiz bija zinātniskais direktors) gājām uz RVKM, – ir vēl fotogrāfijas saglabājušās. Muzejs mums atdod kaut kādus ieročus, un mēs cauri visai Vecrīgai tos ieročus nesam (Maksima ložmetēju bijām uzlikuši uz tačkas), ārzemnieki ar mums fotografējās. Vēl kaut kur ir bilde, kur mēs, tādi garmataini čaļi, stāvam ar tiem ieročiem pie muzeja ieejas. Tas bija kāds 1997. gads. Es gan neatceros, kā tā vienošanās par atdošanu bija notikusi.
Tā ka rīvēšanās bija. Es neteiktu, ka mums pārējiem tā bija apgrūtinoša ikdienā, bet šad un tad jutām, ka, taisot kādu izstādi vai ekspozīciju, LNVM ne visai labprātīgi mums deva priekšmetus. Bet koleģiālā ziņā viss bija kārtībā.
IZS: Kā tajā laikā bija ar piederības sajūtu muzeju nozarei? Bija kādi kopēji pasākumi, tikšanās?
JC: Mēs bijām ģeogrāfiski labā vietā, un visas sapulces pārsvarā arī notika tieši pie mums – muzejā. Pamazām iesaistījāmies visās tajās asociācijās, ICOM utt. Es atceros, ka tad, kad atnācu strādāt uz muzeju, bija Muzeju dienas. Braucām, un parasti tās notika dažādās Latvijas vietās. To tagad sauktu par tādu kolektīva saliedēšanas pasākumu.
IZS: Kurā laikā muzejā sākās profesionāla izstāžu un ekspozīciju nomaiņa vai arī tas jau bija noticis 1995. gadā?
JC: Nē, tas nebija. Kad es atnācu strādāt, nevienas pastāvīgas ekspozīcijas vēl nebija. Ja nemaldos, pirmā bija 1996. gadā, un tā bija Pirmā pasaules kara ekspozīcija divās zālēs. Es arī piedalījos iekārtošanā, bet izstādes kuratore bija Ilze Krīgere. Un toreiz tā sanāca diezgan laba. Pēc tam pakāpeniski sākās visu ekspozīciju nomaiņa. 1998. gadā tika atklāta Neatkarības kara ekspozīcija, un tā bija mana ekspozīcija. Biju kļuvis par nodaļas vadītāju, un man vajadzēja taisīt šo ekspozīciju. Sadarbojāmies ar mākslinieku Mārtiņu Heimrātu. Toreiz viss bija jātaisa pašiem, bez jebkādiem digitāliem risinājumiem. Kādus 15 gadus šī ekspozīcija nostāvēja un bija sanākusi tam laikam pietiekami laba.
IZS: Bija arī zinātniskās padomes un ekspozīciju, izstāžu apspriešanas?
RS: Jā, bija. Vai tā saucās zinātniskā padome, neatceros, bet sapulces bija. Visi pētniecības plāni un projekti gāja caur šo kolektīvo apspriešanu, bija diezgan daudz personiskās iniciatīvas no kolēģu puses, un tās tika veicinātas.
2000. gadā es ierosināju, ka muzejam ir nepieciešams ikgadējs zinātnisko rakstu krājums, kas joprojām pastāv. Toreiz es biju nodaļas vadītājs un uzņēmos šī rakstu krājuma kūrēšanu. Vadības atbalsts arī bija.
Mums bija arī ilgtermiņa plāni ekspozīciju veidošanā ar domu, ka aizpildām visu Kara muzeja ēku ar pastāvīgajām ekspozīcijām – sākam ar Pirmo pasaules karu un ejam hronoloģiski tālāk – Neatkarības karš, Otrais pasaules karš, pēckarš utt. Šobrīd Otrā pasaules kara ekspozīcija vienīgā ir no tā laika, visas pārējās ir nomainījušās.
IZS: Nacionālā kopkataloga un krājuma digitalizācijā jūs piedalījāties jau no paša sākuma?
JC: Jā, jau no paša sākuma, saņēmām arī tos tehnikas brīnumus – skenerus, kameras utt. –, kas toreiz tādi likās, lai to darbu veiktu.
IZS: Kā tu izjuti Muzeja likuma pieņemšanas procesu un tam sekojošo akreditācijas uzsākšanu?
JC: Sākumā, 1997. gadā, es vēl tādās kategorijās nedomāju. Protams, akreditācija ietekmēja, jo bija jāmēģina sakārtot krājums, lai tas ir pārskatāms. Tas bija pārskatāms, bet nepilnības var atrast vienmēr. Un toreiz tā tendence bija, ka vismaz visu salikt vienādās kastēs, lai ne tikai smuki izskatās, bet lai arī ir viegli atrodams. Pirms tam (protams, tas bija aiz nabadzības) no mājām nesām vecās aploksnes un tajās likām jauniegūtās fotogrāfijas, jo centralizēti nevarējām nopirkt aploksnes. Kad Aizsardzības ministrijai parādījās lielāka rocība, tad sākās vienotie iepirkumi muzeja darbības nodrošināšanai, jo sākumā tādas lietas kā līmi, pildspalvas utt. stiepām no mājām. Akreditācijas process jau veicināja to, ka kaut vai visas fotogrāfijas salika vienādās aploksnēs.
IZS: Tajā laikā bija jūtama kāda atšķirība starp muzejiem finansējuma jomā?
JC: Bija. Un tas parādījās pēc 2000. gada, kad varēja just, ka Aizsardzības ministrija mums sāka dot vairāk naudas. Un šī nauda bija nedaudz vairāk nekā citos muzejos.
IZS: Ieskaitot algas, vai ne?
JC: Jā, ieskaitot algas. Bet algas mazāk – tās tik ātri uz augšu negāja. Tur tas uzrāviens sākās ar 2004. gadu, kad mēs kļuvām par valsts aģentūru.
Bet palielinājās finansējums tieši muzeja darbības nodrošināšanai. Visi mūs pēkšņi apskauda par ekspozīcijām, kuras taisījām. Organizējām arī starptautiskas konferences un veidojām izstādes, muzeja izdevumus.
IZS: Kā ir ar pētījumu kvalitātes latiņas noturēšanu un kāpēc daudz vēsturnieki ir izvēlējušies, piemēram, darbu institūtos vai universitātē un aizgājuši no muzeja?
JC: Liela daļa šo vēsturnieku ir ļoti labi akadēmiskie pētnieki. Bet muzejs nav klasiska akadēmiskās pētniecības iestāde. Ja tu strādā muzejā, tev ir jāpakļaujas arī citiem nosacījumiem, ko tev šajā iestādē vēl jādara.
Tagad tas varētu mainīties. Piemēram, Okupācijas muzejs ir ieviesis Publiskās vēstures nodaļu, kas nodarbojas ar muzeja… sauksim to par reklamēšanu caur publisko vēsturi, īstenojot arī savas akadēmiskās ambīcijas. LNVM arī ir šāda vēstures nodaļa, un arī viņi būtībā ir akadēmiskie pētnieki. Mums arī tagad šāda nodaļa ir, respektīvi, tās uzdevums ir nodarboties ar akadēmisko pētniecību, bet nu, protams, primāri to darīt caur muzeja krājuma priekšmetu. Bet ir jāsabalansē akadēmiskās brīvības, lai muzejs nepārvērstos par Vēstures institūta dubultnieku. Vēl ir problēma, ka akadēmiskie pētnieki dažreiz nemāk uzrakstīt vienkāršā valodā. Un tā ir publiskās vēstures nodaļa, kam tas jāspēj izdarīt.
IZS: Kā būšana visās starptautiskajās muzeju organizācijas mainīja domāšanu?
JC: 90. gados pasaule atvērās mums, un mēs – pasaulei, jo pirms tam neko citu kā postpadomju telpu nezinājām. Kā Maskava taisīja, tā arī visi darīja. Arī valodu nezinājām – cilvēks, kas runāja angļu valodā, bija zelta vērtē.
90. gados pamazām sākās braucieni, arī uz starptautiskajām ICOM komitejām un konferencēm. Tam visam parādījās nauda, ministrija deva naudu ārzemju komandējumiem. Cilvēki sāka redzēt, kas notiek apkārt. Braucām arī uz Igauniju, kur bija jauns Kara muzejs, kuru bija sākuši veidot 1991. vai 1992. gadā. Bijām Lietuvā, Kauņā. Sākās draudzība ar poļu un zviedru muzejiem. Bija daudz jaunu ideju, un arī izstādes esam veidojuši kopā. Tam laikam tā bija vērtīga pieredze.
IZS: Pirms astoņiem gadiem tu tiki ievēlēts ICOM Latvija valdē. Kā tas ietekmēja tavu muzeja darbību un pieredzi?
JC: Tur nonācu pilnīgi nejauši. Bet, ja jāsummē šie gadi, tad – daudz kontaktu, gandrīz lielāko daļu Parīzes muzeju esmu apskatījis, jo katru gadu bija jābrauc uz Parīzi, sarunāti daudzi autori LKM gadagrāmatai.
IZS: Kas ir tavi personiski spilgtākie brīži šajos gados, kas, tavuprāt, ir ietekmējuši nozari vai to, kā tu redzi sevi muzejā? Var būt gan pozitīvie, gan negatīvie.
JC: Par sevi runājot, esmu uztaisījis pāris grāmatiņas, savā laikā pietiekami labu ekspozīciju esmu uztaisījis, devis ieguldījumu iestādes attīstībā.
Par notikumiem runājot, pirmais ir neatkarības atgūšana, ar ko viss arī sākās. Un vēl viena pozitīva lieta – aizvien vairāk nevalstisko organizāciju sāk iesaistīties muzeju darbā, piemēram Latvijas Muzeju biedrība, ICOM. Ja pirms tam, 90. gados, mēs vārījāmies savā sulā, tad vēlāk starptautiskais vektors ir palīdzējis iespaidot muzeja darbību. Arī Baltijas muzeoloģijas skola, kas ir tāds interesants pasākums, kurā nedēļu vari komunicēt ar citiem nozares kolēģiem.
Pozitīvs moments ir Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ar visām no tās izrietošajām iespējām, arī muzeoloģijā vai muzejpratībā, un iespēja piedalīties dažādos projektos un fondos. Kas to izmanto vai neizmanto un kā to izmanto – tas ir cits stāsts.
Negatīvais ir tas, ka notiek ne tikai valstu, bet arī muzeju noslāņošanās, un tas, ka dažiem muzejiem ir jāpilda politiskais pasūtījums.
Tas, protams, ir arī Ukrainas karš. Ko mēs varam darīt? Droši vien – pēc iespējas vairāk sadarboties ar ukraiņu kolēģiem, lai viņu balss ir dzirdama.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
Dizains: Edvards Percevs
Fotogrāfijas no Jura Ciganova personīgā arhīva