Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajai, kuras karjera aizsākās 20. gadsimta 70. gadu beigās, pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
Sarmīte Baltiņa: Tas bija sen. Toreiz, lai iestātos universitātē, vajadzēja raksturojumu. Un manā raksturojumā bija tāda frāze, ka man ir padomju skolēnam neatbilstoša uzvedība. Tas bija par to, ka Svecīšu vakarā biju bijusi pie [Jāņa] Čakstes pieminekļa. Šī teikuma dēļ sapratu, ka studēt vēsturi laikam netikšu. Nolēmu vienu gadu pastrādāt, dabūt citu raksturojumu un tad startēt. Es iestājos vakara nodaļā – toreiz vakara nodaļā bija jāmācās katru vakaru un vienu gadu ilgāk. Es strādāju Kooperatīvajā tehnikumā Pārdaugavā, kur tagad “Turība”, viena priekšmeta laboratorijā. Bet gribējās kaut ko citu, un vienreiz tīri nejauši uzdūros sludinājumam “Rīgas Balsī”, ka toreizējam Revolūcijas muzejam ir vajadzīga sekretāre. Izdomāju, ka jāmēģina. Toreizējais direktors Jānis Skolis mani pieņēma. Tā es nonācu muzejā. Mācījos un strādāju. Mūsu kursā bija daudz cilvēku, kas savu dzīvi saistīja ar muzejiem, piemēram, Anita Gailiša no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja [RVKM], Velta Radiņa un Arnis Radiņš, Anita Meinarte no Latvijas Vēstures muzeja u. c.
Pēc kāda laika atbrīvojās zinātniskā darbinieka vieta Strēlnieku muzejā. Tas bija paaugstinājums un tuvāk vēsturei, nekā drukāt pavēles. Un tad mani pārcēla tur strādāt. Strādāju Masu nodaļā, bija jāvada ekskursijas un bezgala daudz skolēnu pasākumu, pionieru līnijas.
IZS: Toreiz Masu nodaļa muzejā laikam bija pirmais, kur nonāca visi jaunatnācēji speciālisti.
SB: Es domāju, ka nē. Vienkārši sanāca, ka ir tā vieta. Citiem paveicās vairāk, ja bija kāda brīva vieta nodaļā, kas nodarbojās ar pētniecību.
Vēlāk mani pārcēla atpakaļ uz Pulvertorni (Revolūcijas muzeja galveno ēku). Saņēmu paaugstinājumu – vecākais zinātniskais darbinieks. Jebkurā gadījumā, pasākumu darbs un ekskursijas nodrošināja pieredzi darbā ar apmeklētāju. Bija arī tūristi garāmbraucot (tādi, kuri Latvijā ieradās uz sanatorijām, bet vairāk viņus interesēja Rīgas veikali).
IZS: Varbūt varam tiem, kas nezina, pastāstīt, kur bija Revolūcijas muzejs un kur – Strēlnieku muzejs?
SB: Revolūcijas muzejs bija Pulvertornī, Smilšu ielā 20, un muzejam bija vairākas filiāles. Viena no filiālēm bija Latviešu sarkano strēlnieku muzejs, kas atradās Daugavmalā, kur tagad ir Okupācijas muzejs. Bija arī citas filiāles – Nelegālās preses muzejs, divi Ļeņina muzeji (viens Cēsu ielā, otrs tepat centrā), [Imanta] Sudmaļa muzejs Pārdaugavā. Vēl muzejam bija metodiskais centrs.
IZS: Ar ko metodiskais centrs nodarbojās?
SB: Centrs nodarbojās ar kvalifikācijas celšanu, un tas jau bija pēc neatkarības atjaunošanas.
IZS: Vai visa muzeja administrācija bija centrā, Pulvertornī?
SB: Jā.
IZS: Un kas bija direktors?
SB: Jānis Skolis.
IZS: Kurā gadā jūs atgriezāties Pulvertornī kā vecākā zinātniskā līdzstrādniece?
SB: Precīzi neatceros, bet 80. gadu otrajā pusē – īsi pirms Atmodas sākuma.
IZS: Kad sākāt strādāt muzejā un vēlāk, vai izjutāt kādu ideoloģisko spiedienu?
SB: Bez šaubām. Visa ekspozīcija tika būvēta uz ideoloģiju. Tie paši pasākumi – pionieru līnijas un strēlnieku uzstāšanās. Ekskursiju vadīšanai bija teksts, kuru parasti izlasīja, iemācījās, un nekādas īpaši radošās pieejas nebija.
IZS: Un tā notika visās filiālēs?
SB: Jā, vienkārši citas filiāles bija mazāk apmeklētas, jo latviešu sarkanie strēlnieki tobrīd atguva savu elpu, viņiem bija speciāli uzcelts savs muzejs. Pirms tam, Staļina laikā, tādus strēlniekus neminēja, viņi bija pakļauti represijām. Man šķiet, ka Strēlnieku muzeju atklāja 1970. gadā.
IZS: Vai varēja būt tā, ka kādu ekspozīciju arī nepieņēma?
SB: To es nezinu. Bet 80. gados tādas lietas, šķiet, vairs nebija. Strēlnieku muzejā izglītojošā darba vadītāja bija Edīte Sandoviča. Viņa bija savam laikam progresīvs cilvēks, un arī darba jomas bija salīdzinoši progresīvas. Parādījās jaunas vēsmas. Viņa arī televīzijā veidoja raidījumus par strēlniekiem, pievērsās kultūras norisēm strēlnieku bataljonos. Es biju par jaunu, es tur nepiedalījos, bet viņa tur strādāja. Tas bija jauns piegājiens tai lietai.
IZS: Kā jūs redzat un vērtējat pārejas laiku muzejā? Ne gluži vēl neatkarības laiku, bet tieši 80. gadus.
SB: Skoļa kungs aizgāja pensijā, un par direktori no nomenklatūras struktūras atnāca [Biruta] Lukstiņa.
IZS: Un 80. gadu beigās?
SB: Tad jau sākās nopietnas izmaiņas. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs [LNVM] uztaisīja savu slaveno izstādi, un bija jaunas vēsmas. Direktore it kā centās pielāgoties, Tautas frontes nodaļā centās iesaistīties, bet īsti tas nenostrādāja. Un viņa aizgāja. Tad bija tāds īss, bet demokrātisks process, kad no kolektīva izvēlēja direktoru, – arī kolektīvam bija kāda teikšana. Par direktoru iecēla Mihailu Krīgeru, kurš, kā pats smējās, būs direktors likvidators. Un tā arī bija. Viņš likvidēja veco Revolūcijas muzeju un atdeva citam jauno muzeju.
Maiņa negāja tik viennozīmīgi. Kādam tam muzejam būt – vai Brīvības cīņu, vai atjaunot Kara muzeju, kāds bija pirms 1940. gada? Bija arī vairāki direktora kandidāti, bet tas noteikti nebija konkurss mūsdienu izpratnē. Tomēr process bija.
IZS: Par to maiņu (vecā muzeja likvidēšanu un jaunā izveidi) – tas bija kaut kas, kas brieda iekšēji, vai arī lēmums no augšas?
SB: Brieda arī iekšēji, bet arī vispārējā situācija valstī to noteica.
IZS: Kurā brīdī parādījās doma, ka Revolūcijas muzejs vairs neatbilst mūsdienām un ka nosaukumam jābūt citam?
SB: Es domāju, ka pat ne nosaukumam, bet būtībai un saturam. Tās ir 80. gadu beigas. Kara muzeju atjaunoja 1990. gada jūlijā, pāris mēnešus pēc Neatkarības deklarācijas. Un tajos pāris mēnešos pirms Kara muzeja atjaunošanas it kā vēl nevienam nebija juridiska pamata atlaist darbiniekus un aiztaisīt durvis, bet to, kas tur bija eksponēts, reāli bija kauns rādīt. Bija tikai viena tāda izstāde, ko no krājuma, kas bija saglabājies Revolūcijas muzejā, varēja uztaisīt. Izstāde bija par Brīvības cīņām. Tā bija vienīgā, ko varēja rādīt. Kad jūlijā oficiāli atjaunoja Kara muzeju, visi Revolūcijas muzeja un tā filiāļu darbinieki tika atlaisti. Direktore Aija Fleija ar katru, kurš vēlējās strādāt atjaunotajā Kara muzejā, individuāli tikās un tad izlēma, kuru pieņemt, kuru ne.
IZS: Revolūcijas muzeja krājumā bija bijuši šie materiāli par Brīvības cīņām?
SB: Neliels skaits, un tas bija speckrājumā. Likvidējot Kara muzeju, tā krājums praktiski bija sadalīts – gan Latvijas Vēstures muzejā bija kāda daļa, gan RVKM –, bet kaut kas bija palicis arī Revolūcijas muzejā, saglabājies kā specfonds, kas nebija iznīcināts.
IZS: Bet, atjaunojoties Kara muzejam, krājums tika atgūts?
SB: Tur bija vesels process, notika sarunas. Pirmkārt, vajadzēja atrast, kur tas viss atrodas. Ar to visu nodarbojās direktore Aija Fleija. Mums bija pat viens brauciens uz Pēterburgu, uz Artilērijas muzeju, jo bija tādas ziņas, ka kaut kas ir aizvests uz Krieviju. Braucām skatīties, vai kaut kur neieraudzīsim mūsu muzeja signējumus. Atsaucības nebija praktiski nekādas. Tajā muzejā strādāja bijušās militārpersonas. Lai gan tā laika Krievija nav salīdzināma ar to, kas ir tagad, nekādas vēlmes kaut ko meklēt vai palīdzēt nebija.
90. gadu sākumā es veidoju izstādes. Nodaļas nebija, bet man uzticēja veidot izstādes. Noņēma veco ekspozīciju, zāles bija tukšas, un kaut kas jau bija jārāda.
Vairākus gadus notika intensīvs krājuma darbs, kamēr cilvēki sāka muzejam uzticēties un nest liecības, kas viņiem mājās bija saglabājušās. Uzticību iemantot nebija viegli. Topā bija Latvijas Vēstures muzejs ar savu ļoti labo vēsturisko izstādi. Tomēr mēs pamazām sākām veidot kolekciju un izstādes, sadarbojoties ar privātiem kolekcionāriem, ar māksliniekiem. Pirms varēja sākt kaut kādu starptautisko sadarbību, man bija laba sadarbība ar leļļu mākslinieci Ināru Liepu, un mēs aicinājām izstādēs piedalīties vēstniecības ar viņu eksponātiem. Bija sadarbība ar vienu kolekcionāru no Somijas, kuram interesēja heraldika un karogu vēsture. Sadarbojāmies ar Latvijas fotogrāfiem. Toreiz daļai sabiedrības bija tāds pacifistisks viedoklis – ka nevajag to Kara muzeju, ka ēka centrā ir ļoti laba un tur vajag kādu citu iestādi. Jā, sākums bija grūts.
IZS: Kā sabiedrība uztvēra, ar ko Kara muzejs atšķirsies, piemēram, no Latvijas Vēstures muzeja? Varēja to just?
SB: Sabiedrība mūs uztvēra pilnīgi atšķirīgi. Mēs tikām uztverti, īpaši vēl Revolūcijas muzeja laikā, par ideoloģisku muzeju. Un tā tas Revolūcijas muzeja laikā arī bija. Tāpēc Kara muzejā mēs pēc iespējas ātrāk to visu likvidējām. Objektīvi nebija iespējams to ideoloģisko ekspozīciju turpināt rādīt.
IZS: Un kā jūs tikāt vaļā no visām savām filiālēm?
SB: Tas ir administrācijas jautājums. Tas bija salīdzinoši vienlaicīgi. Bija centieni Ļeņina muzeju Cēsu ielā pārveidot par Literatūras un bērnu muzeju, bet notika denacionalizācijas process, un uzradās bijušie īpašnieki. Arī Nelegālās preses muzejam.
IZS: Un kur bija Preses muzejs?
SB: Maskavas forštatē. Ja noņemtu ideoloģiju, tas bija diezgan interesants muzejs. Tur bija tādas slepenas ejas, kur atradās pagrīdes tipogrāfija. Muzeju kaut kādi kompartijas biedri bija pirkuši par partijas naudu, bet reģistrēts tas bija kā privāta ēka un tāpēc aizgāja uz privatizāciju.
Strēlnieku muzejs kādu laiku bija ciet, bija noņemta ekspozīcija, un tad, kad parādījās Okupācijas muzeja fonds, sākotnēji viņiem ēka tika izīrēta. Tad notika maiņa. Kad Kara muzejs bija jau Aizsardzības ministrijas pārziņā, muzeja ēka bija Aizsardzības ministrijai, bet Pulvertornis skaitījās Rīgas pilsētas īpašums, un notika maiņa.
IZS: Jūs minējāt, ka muzejs jau bija Aizsardzības ministrijas pārraudzībā. Vai iepriekš tas atradās Kultūras ministrijas pārziņā?
SB: Jā.
IZS: Bija tādas runas, vēl pavisam nesen, ka Pulvertornī kādam no sargiem ir dzīvoklis?
SB: Bija. Es pat nezinu, no kuriem laikiem – laikam no kādiem 50. gadiem. Viņš gan neskaitījās sargs, bet ēkas komandants, un tur viņš dzīvoja. Es tikai pēc nostāstiem zinu, ka bija jāizcīna diezgan liela cīņa. Kad strādāja Biruta Lukstiņa, Revolūcijas muzeja direktore, kas bija šeit atnākusi strādāt no Rīgas izpildkomitejas, tad jau gribēja to komandantu dabūt laukā. Tika piešķirts dzīvoklis laikam viņa dēla ģimenei, bet viņš kaut kā palika Pulvertornī. Nezinu, kā viņam tas izdevās, bet tā bija. Šķiet, kad tas komandants nomira, tur vēl viņa mazdēls dzīvoja. Bija ilgstošs un seriāla cienīgs process. Mazdēlam tika piedāvāti vairāki varianti, bet viņam bija strikti uzstādījumi, ka viņam vajag dzīvokli pilsētas centrā. Bet beigās viss tika atrisināts.
IZS: Pirms pārejam pie jaunākiem laikiem, vēl viens jautājums par saskaņošanu. Vai 80. gadu beigās, kad taisījāt izstādes, bija kādas pārbaudes?
SB: 80. gadu beigās, kad es jau veidoju izstādes, tas vairs nebija. Par glavļitu[1] esmu dzirdējusi, bet es ar to vairs nesaskāros. Vecākie kolēģi stāstīja, ka bija jāsaskaņo izstādes plāns.
Eksistēja arī tā saucamais specfonds. Dažreiz krājuma vienības atradām ne tikai specfondā, bet bija arī lietas, kas bija kaut kur noslēptas, kaut kur iebāztas, lai pasargātu no iznīcības.
IZS: Bet 80. gadu beigās arī Revolūcijas muzejā bija jau jūtamas pārmaiņas?
SB: Bez šaubām. Bija tā vecā pārliecinātā gvarde un arī jaunie cilvēki, kas tomēr nepiekrita. Kad notika muzeja nosaukuma un statusa maiņa, vecā gvarde tika atlaista, un viņi vairs atpakaļ arī neprasījās. Es zinu, ka muzejā bija strādājis viens militārists, kas te bija nozīmēts no Tālajiem Austrumiem. Toreiz viņš strādāja Lielā Tēvijas kara [Otrā pasaules kara] nodaļā, bet nezinu, ko viņš tur darīja. Muzejā bija arī civilā aizsardzība, un viņš to vadīja. Zinātniskais direktors toreiz bija Hugo Lapiņš, visnotaļ lojāls cilvēks.
IZS: Vai tajā brīdī, kad izveidojās Kara muzejs, ēka piedzīvoja kādu rekonstrukciju?
SB: 1992. gadā mūs pārņēma Aizsardzības ministrija, bet 1990. gadā, kad muzejs vērās vaļā, bijām vēl zem Kultūras ministrijas, un kultūras ministrs bija Raimonds Pauls. 1992. vai 1993. gadā ar Tālavu Jundzi tika parakstīts līgums par pārvaldības ministriju maiņu.
Tie bija tādi apstākļi un laiks, kad naudas nebija. Un tie beznaudas apstākļi bija diezgan ilgi. Ļoti ilgi jaunās izstādes un daļa no ekspozīcijas tika veidota uz vecām mēbelēm.
IZS: Tagad to sauktu par ilgtspējīgu risinājumu.
SB: Jā.
IZS: Kad jaucāt vecās ekspozīcijas nost, bija pacēlums?
SB: Nenoliedzami. Vienīgi bija jādomā, ko likt vietā. Galvenais bija veidot izstādes bez kaut kādas ideoloģiski slavinošas garšas (kad tekstos piesauc kongresus utt.). Pamatā bija priekšmets un informācija par to.
IZS: Un cilvēki sāka nest savus materiālus…
SB: Jā, cilvēki uzticējās un nesa. Nozīmīgs pasākums, kurā muzejs piedalījās 1993. gadā, bija Pirmais Pasaules latviešu virsnieku saiets, kuru organizēja Aizsardzības ministrija. Tas sakrita ar laiku, kad tika atjaunoti Latvijas bruņotie spēki, palīdzību sniedza arī latviešu izcelsmes militārpersonas, un pie mums notika tas saiets. Mēs sastapām visus tos cilvēkus – viņi bija vēl no vecās paaudzes, vēl runāja latviski. Dabūjām dzirdēt viņu dzīvesstāstus, mums veidojās tāda sadraudzība un sadarbība, ieguvām materiālus, lai varētu veidot izstādes. Tas bija pilnīgs jaunatklājums.
IZS: Arī trimdas materiāli sāka plūst uz Kara muzeju, un to visu vajadzēja apgūt.
SB: Jā. Arī no Latvijas sabiedrības, kuru ģimenēs bija militārpersonas, kas bija cietušas un tagad varēja dalīties.
To visu gribējās atklāt sabiedrībai un rādīt, ka beidzot drīkst par to runāt.
IZS: Vai un kā mainījās muzeja darbība, pārejot no Kultūras uz Aizsardzības ministrijas pakļautību?
SB: Tajos grūtajos 90. gados bija labāk, ka mūs pārņēma Aizsardzības ministrija, jo Kultūras ministrijai bija daudz muzeju. Mēs savukārt Aizsardzības ministrijai bijām viens muzejs. Viņiem arī bija, kur organizēt pasākumus. Katrā gadījumā, muzejs bija ieguvējs, kaut vai ar to, ka sākām sadarboties ar atjaunotajiem bruņotajiem spēkiem, latviešu izcelsmes virsniekiem, trimdas organizācijām, Daugavas Vanagiem un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kuri darbojās biedrībā, kas trimdā bija eksistējusi visu šo laiku.
IZS: Kā jūs tajos laikos papildinājāt zināšanas?
SB: Vēl 80. gados gājām uz metodiskajiem kursiem. Centrs atradās Ludzas ielā. Muzejā bija arī darbinieks, kas nodarbojās ar šiem metodiskajiem norādījumiem. Tad vienu brīdi pārejas laikā arī pie mums pašiem muzeja telpās (20. kabinetā) bija metodiskais centrs. Bez šaubām, tā pieredze toreiz bija šauri specifiska – tikai Padomju Savienības ietvaros.
Tajos laikos izstādīja ļoti daudz oriģinālu, ko tagad vairs nepraktizē. Nebija jau tā tehnoloģiju attīstība tāda. Ja no fotogrāfijām taisītu kopijas, tad tur neko nevarētu saskatīt.
IZS: Kā jūs īsumā raksturotu, kā mainījās 90. gadu interpretēšanas kultūra muzejā? Naudas nebija…
SB: Naudas nebija. Izstādes taisīja muzeja mākslinieki, toreiz viņu bija vairāk. Un ekspozīcijas, arī pirms pārejas perioda, taisīja kombināta “Māksla” mākslinieki. Bija tāda mākslinieku brigāde, kas ar to nodarbojās.
Par pētniecību runājot – bija darbinieki, daudz nezināmu tēmu, iegūti priekšmeti, un viss notika darba procesā. Muzejā ļoti ilgstoši nodaļas bija dalītas pēc periodiem, un tad pēc 2000. gada izveidoja arī Pēckara vēstures nodaļu, kuru es vadīju. Mūsu pētniecības un krājuma komplektēšanas tēmas bija – okupācija, trimda, Atmoda, barikādes, trimdas virsnieki, militārpersonas utt.
IZS: Atceraties Muzeju biedrības dibināšanu?
SB: Dibināšanu neatceros, bet biedrībā es biju un darbojos. Sākumā bija arī individuālie biedri. Tas bija tāds radošs laiks. Daudz ko pārspriedām. Tika rīkotas lekcijas, tikšanās. Tad bija leģendārās [Margrietas] Lestrādenas [Margriet Lestraden] kursi, un tas bija kas jauns un nepieredzēts, un pilnīgi citāds.
IZS: 90. gados radās vēl vesela rinda vēstures profila muzeju – Okupācijas muzejs, Barikāžu muzejs, Tautas frontes muzejs. Kā dalījāt, kurš ko komplektē un stāsta?
SB: Mēs pirmie sākām vākt barikāžu liecības. Pulvertornī atradās barikāžu postenis. Un tikai pēc pieciem gadiem nodibinājās Barikāžu muzejs. Tautas frontes muzejs nodibinājās arī vēlāk, bet loģiski, ka viņi ir savā vēsturiskajā vietā, viņiem ir arhīvs un viņi pēta Atmodu.
Mūsu muzeja prioritāte vienmēr ir bijusi militārpolitiskā vēsture un karavīrs.
IZS: Kādi cilvēki, notikumi un procesi nozarē šajos 30 un vairāk gados jūs ir iepriecinājuši?
SB: Katrā gadījumā, viens no tādiem notikumiem ir Rundāles pils atjaunošana. Es atceros, kā mēs, muzeja darbinieki, braucām uz turieni talkās un tīrījām pagrabus, ravējām rozes. Dārzs vēl tobrīd vispār nebija nekāds. [Imants] Lancmanis un viņa komanda ir izdarījuši lielu, vērtīgu darbu.
Tāpat ir daudzas citas lietas, kas it kā bijušas nolemtas aizmirstībai, bet tagad ir novērtētas un pamazām tiek uzturētas, restaurētas. Priecē, ka vēsture tieši tādā vēstures telpā atgūst savu vietu un nozīmi. Arī muzeji iegūst jaunu elpu un kļūst nozīmīgāki, valsts iegulda muzejos naudu. Piemēram, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs – telpas piemērotas, aprīkotas, ir telpas krājumam. Mūsu muzeja problēma ir tā, ka mums trūkst speciāli aprīkotu telpu krājumam.
Prieks arī par tiem mazajiem muzejiem, kuri ir atraduši savu nišu. Prieks, ka mantojums tiek saglabāts un paglābts no iznīcības, un tas pierāda, ka mēs esam kultūrtauta.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
Dizains: Edvards Percevs
[1] Galvenā literatūras pārvalde PSRS, kas veica cenzūras funkcijas. Sk.: Glavļits (2023). Tezaurs.lv