Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šī laikposma. Mūsu intervējamajai, kuras karjera aizsākās 20. gadsimta 70. gados, pieredze ir divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai – pārejas paaudzei ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzeju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzejā?
Māra Lāce: Tas, kā es nonācu šeit, no vienas puses, ir liela nejaušība, bet, no otras puses, varbūt kaut kas manā liktenī ir bijis iezīmēts. Es mācījos Dundagas vidusskolā, un man labi padevās gan matemātika un ķīmija, gan humanitārie priekšmeti. Diemžēl eksaktās nozares mani saistīja mazāk, un ar to es ļoti sarūgtināju savus mācībspēkus. Ko tajā laikā varēja mācīties, ja interesēja humanitārās lietas? Taču par skolotāju. Tas ir 1970./1971. gads. Es domāju, ka iešu uz filologiem un tad jau redzēs.
Devītajā klasē pilnīgi negaidīti mums skolā parādījās priekšmets – mākslas vēsture. Līdz šim brīdim nespēju saprast, kā 1969. gadā lauku skolā pēkšņi bija tāds priekšmets. To pasniedza gleznotājas Līgas Purmales mamma, kura bija dundadzniece. Jau pirmajā stundā man radās liela interese. Pat neatceros, ko viņa mums stāstīja un rādīja, bet bija kaut kādas reprodukcijas, un tas bija ļoti interesanti. Uzreiz pēc stundas es piegāju pie viņas un teicu, ka man ļoti patika tas, ko es stundā dzirdēju, un jautāju, vai to var arī studēt. Viņa teica – jā, protams, to var mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā, kur ir Mākslas vēstures un teorijas nodaļa. Tad es rakstīju vēstuli uz Mākslas akadēmiju.
IZS: Kā devītās klases skolniece?
ML: Jā. Jau devītajā klasē es rakstīju vēstuli uz Mākslas akadēmiju, ka es vēlos mācīties mākslas vēsturniekos un gribu zināt, kas man jādara, lai iestātos. Teksts bija naivs, bet man bija teikts, ka akadēmijā katedras vadītāja ir Rasma Lāce. Mūs nesaistīja nekādas radniecības saites, bet uzvārdu sakritība nenoliedzami intriģēja. Atceros, kā tajos tālajos padomju laikos es rakstīju: “Biedrene Rasma Lāce, jums raksta Dundagas vidusskolas 9.a klases skolniece Māra Lāce.” Man atnāca atbilde no biedrenes Rasmas Lāces, ka tajā mācību gadā, kad es beigšu vidusskolu (tas bija 1972. gads), uzņemšana būs tikai neklātienē, bet startēt var, un man bija informācija par eksāmeniem (diemžēl man šī vēstule nav saglabājusies). Līdz ar to man vairs nebija nekādu šaubu par to, kur es studēšu. Man piemīt rakstura īpašība nemainīt savus pieņemtos lēmumus. Skolā visiem jau biju izpaudusi, ka iešu studēt uz Mākslas akadēmiju. Mans ķīmijas skolotājs bija šokā un teica – ja nu var kaut ko bezjēdzīgu dzīvē izdomāt, tad es to esmu izdarījusi.
Beidzu Dundagas vidusskolu bez medaļām, bet ar stipri augstu vidējo atzīmi. Un tas bija pirmais gads, kad, stājoties augstskolā, vidusskolas vidējo atzīmi summēja klāt pie eksāmenu rezultātiem. Devos uz Rīgu, gāju divu nedēļu sagatavošanas kursos pirms eksāmeniem Mākslas akadēmijā, kur leģendārais pasniedzējs Romis Bēms cieši mums norādīja atcerēties, ka būsim ideoloģiskā darba veicēji. Visas dienas pirms eksāmeniem sēdēju uz grīdas pie cilvēkiem, kur tajā laikā dzīvoju, un mācījos. Iestartēju akadēmijā ar visaugstāko rezultātu. Konkurss bija septiņi cilvēki uz vienu vietu.
Tad šķita, ka varēšu Rīgā skaisti padzīvot. Mani vecāki pilnībā nesaprata manu studiju izvēli, bet tēvs bija solījis atbalstu. Tas nozīmēja, ka es būtu varējusi vismaz gadu mierīgi iepazīt Rīgu, apkārtējo vidi, studēt. Tomēr padomju cilvēks nedrīkstēja nestrādāt, un Mākslas akadēmija pieprasīja izziņu no darba vietas. Sāku domāt, kur varētu strādāt savos astoņpadsmit gados.
Vienīgā vieta, ko varēju izdomāt, bija Mākslas muzejs. Ierados muzejā, un uz mani šeit skatījās kā uz nez no kurienes nokritušu brīnumu, un, protams, darba vieta neatradās. Tad paveicās, un mani pieņēma darbā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā [LNB]. Līdz ar to es esmu arī vienu gadu nostrādājusi LNB Komplektēšanas nodaļā. Pamazām apritēja gads, pabeidzu pirmo kursu neklātienē akadēmijā, un pēkšņi vasaras vidū saņēmu ziņu, ka Mākslas muzejā ir atbrīvojusies speciālista vieta. Toreiz tas bija jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, bet pamatā tas bija gida darbs.
Ar mani runāja toreizējā direktore Ināra Ņefedova, sēžot kabinetā un pīpējot, viss kabinets grima dūmu mākonī. Man pēc bibliotēkas ļoti konservatīvā gara šķita, ka esmu nokļuvusi pavisam citā vidē.
Pēc pārrunām un manas personas izpētes man tika piedāvāta iespēja strādāt muzejā. 1973. gada 3. augustā, tas ir pēc dažām dienām [saruna notiek 31. jūlijā], es sāku strādāt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā [LNMM, toreiz – Valsts Mākslas muzejs]. Jā, man 3. augustā ir 50 darba gadi muzejā.
IZS: Kā mēs notrāpījām!
ML: Kad es ierados muzejā, visa šī pasaule bija ne jau nu briesmīgi bohēmiska, bet tomēr brīvāka. Nesalīdzināmi brīvāka nekā citur. Es nomainīju muzejā ļoti interesantu personību – dzejnieku Jāni Rokpelni, kurš šeit bija trīs gadus nostrādājis par gidu. Brīva un radoša personība, bohēmas gars… Šīs kolorītās personas vietā ierodas viens lauku skuķis, kurš neko nezina no dzīves un vēl jo vairāk – no Rīgas dzīves. Uz mani skatījās diezgan šķībi. Viņš gan jau bija prom, es nācu uz tukšu vietu, bet nu fakts paliek fakts. Kolēģi teica – varēja vismaz kādu puisi pameklēt, atkal to skuķi paņēma…
Vārdu sakot, tā es ienācu muzejā – noteikti nedomājot, ka šeit palikšu 50 gadus. Savulaik teicu, ka tik ilgi taču neviens nedzīvo.
Kolekcijas glabātāja muzejā, ap 1975. gadu. Foto: no personīgā arhīva
IZS: Kā bija ar ideoloģiskajiem nosacījumiem? Jūs sakāt, ka jūs sākumā pieņēma par ekskursiju vadītāju. Bija kaut kā jāpielāgojas vai tas bija jau sagatavots teksts, kas bija jānolasa?
ML: Nopietni runājot, muzejs jau nekad nav brīvs no ideoloģijas. Katram laikam ir sava ideoloģija. Ļoti daudz nosaka arī cilvēki, kas realizē muzeja darba politiku, definējot vēstījumu un iezīmējot prioritātes. Nenoliedzami bija jāievēro tā laika ideoloģija. Mani ekskursiju vadīšanā apmācīja nodaļas vadītāja Taira Haļapina – visai leģendāra persona.
Es no viņas daudz mācījos. Taira vadīja ekskursijas ļoti brīvi, atraisīti, interesanti, reizēm ar ļoti savdabīgām interpretācijām. Labi spēja turēt auditoriju. Tomēr tā īsti ticēt faktiem, ko viņa minēja, arī nevarēja. Par to es pārliecinājos pēc daudziem gadiem. Ekskursijas stāstījumam pastāvīgajā ekspozīcijā bija sagatavots paraugscenārijs, bet mēs ļoti daudz ko varējām interpretēt. Protams, nevarējām kritizēt pastāvošo iekārtu. Apliecinot savas spējas, bija jākārto eksāmens, novadot ekskursiju kolēģiem. No gados vecākiem kolēģiem bija paniskas bailes, bet rezultāts bija labs. Man Dievs devis skaļu balsi un diezgan lielu pārliecību par to, ko runāju. Skolā biju daudz deklamējusi dzeju, pieteikusi programmas, un man nebija problēmu stāvēt publikas priekšā. Tas diezgan daudz ko deva. Mēs vadījām nežēlīgi daudz ekskursiju. Kā pilna laika gide muzejā nostrādāju astoņus gadus.
IZS: Tie bija tie obligātie padomju laika ekskursanti?
ML: Jā. Daudz strādājām ar skolām. Mums bieži bija četras ekskursijas dienā – no rīta sāc un praktiski vakarā beidz. Daudz bija tā sauktais Vissavienības tūrisms. Muzeja praksē bija izvēlēti gidi, kas drīkstēja strādāt ar ārvalstu publiku. Pamatā tie, kas veiklāk runāja, kā mēs smējāmies – ar skaļākām balsīm. Man bija šī atļauja strādāt ar ārzemju publiku.
IZS: Vai bija tādas reizes, kad, piemēram, izstāde ir sagatavota, bet to noņem?
ML: Jā, bija. Netika atvērta, piemēram, Rūdolfa Piņņa darbu izstāde. Tas bija milzīgs pārsteigums. Skatītāji neredzēja arī trimdas autora Voldemāra Tones darbu izstādi. Starp citu, katru izstādi nāca pieņemt no Komunistiskās partijas Centrālās komitejas. Bez tās pārstāvja paraksta izstādi atvērt nedrīkstēja.
IZS: Tas bija ļoti ilgu laiku, vai ne?
ML: Tas bija ļoti ilgi, līdz pat 80. gadu vidum.
IZS: Aijas Zariņas izstāde taču arī bija viens no tādiem gadījumiem, kas izraisīja “aizliegšanas” skandālu.
ML: Tas jau bija laiks, kad mākslas parādīšana kļuva brīvāka un pamazām arvien vairāk ienāca tā laika laikmetīgā māksla, un muzeja vadība to atbalstīja. Situācijas bija ļoti dažādas un pietiekami sarežģītas. Kad pieņēma darbus Mākslas dienu izstādēm, mākslinieki nesa darbus žūrijai…
IZS: Žūrija bija tikai no muzeja?
ML: Nē, tur no muzeja labākajā gadījumā bija viens pārstāvis. Žūrijas sastāvā bija cilvēki no Mākslinieku savienības, no Mākslas akadēmijas, no Kultūras ministrijas. Tā kā es biju jauns darbinieks, tad reizi pa reizei es drīkstēju būt klāt, vienkārši palīdzot – pienesot, aiznesot kaut ko. Tas bija interesanti! Arī jāatzīst, ka kolēģi un vecāka gadagājuma mākslinieki izpaudās katrs atkarībā no sava rakstura, nejaukuma vai labajām īpašībām.
Pati esmu piedzīvojusi tādus brīžus, kad mākslinieki, žūrijas locekļi, saka, piemēram, par Aijas [Zariņas] darbiem: “Kas tas ir, tas taču nekas nav!” Milzīga problēma bija ar darbiem, kuru autori bija devušies trimdā. Nevaru teikt, ka būtu izjutusi tādus īsti lielus žņaugus. Tomēr tajā laikā arī nebiju vadošā amatā. Es biju mazs ierindas darbinieciņš, kas nepieņēma lēmumus.
IZS: Bet tajā pašā laikā no māksliniekiem iepirka darbus…
ML: No izstādēm varēja iepirkt, jā.
IZS: Nauda toreiz nebija problēma?
ML: Teikšu, kā ir, – padomju laikā darbus pirka devīgi. Atcerēsimies, ka mākslai bija spēcīga ideoloģiskā ietekme. Iepirkumi bija no diviem avotiem. Pirmkārt, bija Mākslinieku savienības [LMS] pirkumi, kas šobrīd veido Mākslinieku savienības krājumu, ar kura pārvaldību ir lielas problēmas. Otrkārt, bija Kultūras ministrijas pirkumi, kas toreiz nonāca muzejā. Protams, ka Kultūras ministrijas pirkumi vairāk bija nodevas tiem laikiem, bet arī šajās iegādēs varam izcelt atzīstamas mākslinieciskās vērtības. Nevaru piekrist bieži dzirdētai domai, ka LMS krājums ir izcili labāks. Viņi reizēm darbojās kā pašpalīdzības kase, un kvalitātes jēdziens arī tika dažreiz pašķobīts.
IZS: Ministrijā toreiz bija kāds cilvēks, kas no tā kaut ko saprata? Kā viņi zināja, ka tas ir režīmam nevēlams darbs?
ML: Kultūras ministrijā bija diezgan spēcīga Muzeju un mākslas nodaļa, tur strādāja vairāki cilvēki. Bija izveidota komisija mākslas darbu iegādei, tie protokoli jau muzeja arhīvā ir. Bija obligātie darbi, bet bija arī ļoti daudz labu darbu. Iepirkumu komisijā bija arī muzeja vadība. Muzejam bija jāizdara savas hierarhiskās izvēles, un tas nebija brīvs krājuma komplektēšanas jautājumos. Tikai no 1988. gada vairs nevajadzēja pirkt caur Kultūras ministriju.
IZS: Mēs nonākam pie pārejas posma. Mainās situācija – naudas vairs nav, iepirkt neko nevar…
ML: Tas ir ļoti interesants laiks. Brīvība ir… Ļoti daudz kas notiek. Finanšu situācija, protams, arvien pasliktinās. Vissliktākais laiks ir 1994., 1995. gads – praktiski 90. gadu vidus, kad naudas totāli vairs nebija. Tas bija liels trieciens, jo mākslinieki bija pieraduši, ka darbus pērk. Pat Maskavā Tretjakova galerija pirka latviešu mākslinieku darbus, un mēs pēkšņi nevarējām. Kad māksliniekam bija liela izstāde muzejā, no tās noteikti pirka darbus, bet te pēkšņi bija situācija, ka netika pirkts nemaz.
Bija izņēmumi, kad mēģināja “sakasīt” līdzekļus, lai iepirktu mākslas klasiku. 90. gadu pirmā puse bija graujoša ar to, ka mākslas tirgus tika piegrūsts pilns ar darbiem, jo cilvēki nespēja izdzīvot, sāka no savām sienām ņemt tos nost un parādījās vesela virkne izcilu paraugu. Piemēram, muzejs tajā laikā nopirka Jaņa Rozentāla “Princesi ar pērtiķi”. Man ir spilgtā atmiņā, kā toreizējā direktore Ilze Konstante cīnījās, lai vispār dabūtu finansējumu šī darba iegādei.
Muzeja darbiniekiem algas bija satriecoši mazas. Tikai 2006. gadā tā situācija nedaudz uzlabojās. Pēc tam, ja salīdzina, līdzīgi bija divtūkstošo gadu krīzes laikā.
IZS: 2009. gadā, vai ne?
ML: Jā, mums, muzeju darbiniekiem, kā mēs sakām, salīdzinoši normālas algas un normāla dzīve bija apmēram divus gadus – 2007.–2009. gadā, un pēc tam – atkal straujš kritums.
IZS: Bet kā jūs nokļuvāt muzeja direktores amatā? Sākumā jūs bijāt zinātniskā līdzstrādniece?
ML: Jā, tā saucamais zinātniskais līdzstrādnieks – speciālists, pamatā ekskursiju vadītājs. Uzreiz man arī deva taisīt izstādes. Tie ir īpaši stāsti, kā es mācījos taisīt izstādes, bet tas prasa pārāk daudz laika. Tas bija interesanti, jo neviens jau neievadīja šī darba specifikā. Tikai iesauc direktors kabinetā un, lūk, – tagad tāda izstāde nāk, lūdzu, taisi!
Muzejā esmu apguvusi ļoti daudz dažādu praktisku iemaņu. Tikai restaurējusi neesmu. Man saka: “Grīdas arī mazgājusi jūs neesat.” Es atbildu: “Nē, akurāt grīdas es esmu mazgājusi pavisam noteikti, bet es neesmu bijusi apkopēja, tas gan.”
Nākamais kāpums manā karjerā bija brīdis, kad dalīja kolekcijas un man uzticēja glabāt latviešu 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekciju. Līdz ar to es biju saistīta ar visām inventarizācijām un uztrenēju aci, kas ir ļoti svarīgi.
Tad bija tāds amats – zinātniskais sekretārs, un pāris gadus es biju tajā amatā. Tātad es biju sevi kaut kā parādījusi.
IZS: Tas tolaik bija kaut kas līdzīgs direktora “labajai rokai”, vai ne?
ML: Direktora palīgs, jā. Tas bija pie Ināras Ņefedovas. Tad Ņefedova devās pensijā. Pareizāk sakot, viņa aizgāja veidot Kultūras fondu. Viņas vietu ieņēma Ilze Konstante.
Sistēma bija tāda, ka bija LPSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija, kas no 1989. gada kļuva par Latvijas Mākslas muzeju apvienību. Bija galvenais direktors, un, lai pārraudzītu tos daudzos muzejus, bija viņa vietnieki.
IZS: Un tagad atkal ir līdzīgi!
ML: Smejoties jāsaka, ka nekas jau šajā dzīvē nemainās.
Es biju viena no tiem vietniekiem – mani Valsts Mākslas muzejā iecēla Ilze Konstante.
IZS: Bet jūs skaitījāties šī muzeja direktore?
ML: Nē. Direktora amats man nebija. Tas bija vietnieka amats. 80. gados nāca izstāžu zāle “Arsenāls”, kurā sākām izstāžu darbību. Tad Ilze nolēma mainīt struktūru, viņai kļūstot par ģenerāldirektori. Tie, kas bija vietnieki, kļuva par direktoriem savās pārraudzības vietās.
Līdz ar to formāli es biju direktore struktūrā ar nosaukumu “Valsts Mākslas muzejs”, bet bez direktora funkcijām, ja tā var teikt. Manā rīcībā nebija finanšu, es neko nevarēju darīt.
Tad nāca 1999. gads – akreditācija un lielo pārmaiņu laiks. Mēs cītīgi gatavojāmies akreditācijai – kā tagad atceros, man bija jāgatavo dokumenti tikai par šo māju. Dators tajā laikā muzejā bija viens, un vienu svētdienu biju sarunājusi, ka varēšu pie tā strādāt. Bet dienas beigās es pazaudēju visus uzrakstītos akreditācijas tekstus. Uz visu mūžu atceros, kā tas notika, – tas bija ārprāts! Tā mēs mācījāmies.
Es vienmēr ļoti atbildīgi esmu izturējusies pret muzeju akreditāciju kopumā, jo man šķiet, ka, tieši pateicoties akreditācijas procesam, mums ir stipri sakārtoti muzeji. Es pati savulaik biju daudzu muzeju akreditācijas komisiju sastāvā, ne vienmēr viss noritēja pozitīvi, bet bija skaidrs mērķis.
Tālajā 1999. gadā mums bija ļoti prominenta akreditācijas komisija, jo bijām liela un komplicēta struktūra, ieskaitot tādas muzeju pasaules granddāmas kā Klāra Radziņa (Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore) un Aija Fleija (Latvijas Kara muzeja direktore). Mēs toreiz likumu izpratām tā, ka ejam uz akreditāciju kā Latvijas Mākslas muzeju apvienība. Tomēr izrādījās, ka dokumenti visas apvienības akreditācijai nebija pareizi sagatavoti. Katrs apvienības muzejs, neesot juridiski patstāvīgs, mēģināja pierādīt savu esamību, un dokumenti bija pasniegti katrai struktūrvienībai atsevišķi. Rezultātā komisija pateica, ka mums akreditācija vispār nevar notikt, jo apvienību akreditēt nevar. Kas tā tāda ir? Savukārt muzejus nevar akreditēt, jo muzeji nav juridiskas personas.
IZS: Un tad visus šos muzeju sadalīja?
ML: Apmēram gadu gāja ļoti dinamisks un pretrunīgs process. Bija milzīgi konflikti ar Kultūras ministriju, ar Mākslas muzeju apvienības vadību.
IZS: Toreiz par muzejiem Kultūras ministrijā atbildēja Inta Bušmane?
ML: Jā, bet tai laikā jau bija izveidota Muzeju valsts pārvalde Jāņa Garjāna vadībā, kuras veikums bija sevišķi nozīmīgs. Mākslas muzeju apvienības reorganizācijas procesā bija iesaistīti ministri un dažādas citas personas. Ar vārdu sakot, skandāli izrietēja no viedokļu dažādības. It kā nebija strīda, ka tiek sadalīta apvienība, bet Ilze Konstante jau bija izveidojusi “Arsenālu” par atsevišķu vienību, līdzīgu kā Valsts mākslas muzejs.
Tajā laikā Helēna Demakova bija Andra Šķēles padomniece, bet ne ministre. Viņa bija kategoriski pret to, ka Mākslas muzejs “Arsenāls” tiek definēts kā atsevišķs muzejs. Es joprojām atbalstu šo viņas viedokli, jo ir jārunā par Latvijas mākslas attīstības kopējo procesu un nepārtrauktību. Nāca 2000. gads. Ilze Konstante aizgāja pensijā, jo viņu neapmierināja ne darbības stils, ne iespējamais rezultāts. Vēlos atzīmēt viņas absolūti azartisko dabu, straujo raksturu un nedaudz avantūristisko pieeju darbam. Uzskatu, ka šo viņas īpašību dēļ mēs izdzīvojām “trakajos deviņdesmitajos” salīdzinoši ciešami un ienācām 21. gadsimtā kā cīnītāji, kas spēj mainīties un izvirzīt sev tālus mērķus. Rezultātā ar Ārzemju mākslas muzeju viss bija skaidrs, ar Dekoratīvās mākslas muzeju – arī, savukārt atklāts bija jautājums par to, kā tālāk attīstīt Valsts Mākslas muzeja un “Arsenāla” darbību. Kultūras ministrija izsludināja atklātu konkursu. Es biju pārgurusi no visas tās jezgas, kas te notika un, protams, naudas nebija un muzejā bija ļoti grūts pārejas periods. Biju nolēmusi, ka konkursā nepiedalīšos. Kā varēja noprast, pārāk liela interese par šo amata vietu nebija, un pēdējā brīdī nodomāju – galu galā, ja es esmu tik ilgi šajā muzejā nostrādājusi, izgājusi cauri tiem juku laikiem, kas bija saistīti ar 90. gadiem, tad varbūt tomēr jāpamēģina. Uztaisīju muzeja darbības koncepciju, kurā apvienoju abus muzejus, un izvirzīju vēl šādas tādas prioritātes tam laikam. Mēs bijām divi cilvēki, kas startēja konkursā. Manu pieteikumu akceptēja, un 2001. gadā es pilntiesīgi kļuvu par direktori.
Tad nāca 2005. gads, kad mēs izdomājām, ka mums ir jāsvin šīs ēkas jubileja – simtgade. Ar vienu mērķi – bija jau skaidrs, ka mums ir jācīnās par šīs mājas renovāciju. Diemžēl man liktenis ir lēmis ar to celtnieku ķiveri pa būvlaukumu staigāt daudz, un laikam tas stāv vēl priekšā.
Kā jau minēju, 2005. gadā man izdevās ministriju pārliecināt par muzeja nosaukuma maiņu uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, jo man bija apnicis klausīties jautājumus no ārzemniekiem, kuri nesaprata, ko nozīmē state museum.
IZS: Daži deputāti vēl joprojām nesaprot atšķirību…
ML: Nesaprot, tieši tā. Ministrei Demakovai izdevās pārliecināt valdību, un mēs tiešām šīs ēkas simtgadi nosvinējām jau kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Var likties – kāda nozīme nosaukumam?
IZS: Liela!
ML: Nosaukumam ir ārkārtīgi liela nozīme. Man dzīvē ir nācies veikt ļoti daudz dažādu reorganizāciju. Ja mēs ar 2001. gadu bijām sadalījušies – ārzemju atsevišķi, lietišķais atsevišķi, “Dauderi” atsevišķi –, tad 2010. gadā mēs apvienojāmies atkal kopā. Mēs laikam būtu varējuši vēl vērienīgāk apvienoties, jo, kā es pēc tam uzzināju, ir bijusi runa par to, ka vispār visus mākslas muzejus, Rundāli bezmaz ieskaitot, gribēja apvienot. Tas būtu bijis drusku par traku, bet šīs tendences jau pasaulē ir.
IZS: Nebija viegli, bet sliktākais variants jau tas nav?
ML: Katrā gadījumā, tas nebija sliktākais variants, es uzskatu. Un mēs tīri pieklājīgi tikām galā. Ir tikai viena lieta – šādas apvienošanas ļoti ietekmē psiholoģisko klimatu kolektīvā. Tas ir nenoliedzami. Diemžēl šī atkalapvienošana 2010. gadā sakrita ar krīzes smagāko punktu. Praktiski apvienošana notika, jo bija krīze. Smagākais punkts bija tas, ka mums finansējums tika samazināt par 46 procentiem. Nekad muzejiem nav bijis finansējums, kā saka, kad…
IZS: …kad naudā peldamies.
ML: Jā. Nekad tā nav bijis. 46 procenti, tai skaitā – no atlīdzības [algu budžeta].
Es 2000., 2001. gadā, taisot šo apvienošanu (šīs mājas un “Arsenāla”), biju uztaisījusi salīdzinoši jēdzīgu un normatīviem atbilstošu struktūru. Bet diemžēl tajos kolēģu muzejos, kurus 2010. gadā mums pievienoja, tas nebija izdarīts. Tur katrs darbinieks bija nodaļas vadītājs, bet nodaļas vadītājam ir vajadzīgi četri cilvēki – struktūra apakšā. Un tad bija ļoti smagi. Daudzi darbinieki no tiem muzejiem, ko pievienoja, zaudēja savus amatus. Otrkārt, no sava jaunā amata algas viņi zaudēja vēl 46 procentus. Lūk, tas bija viens no smagākajiem momentiem. Saka, ka ik pēc septiņiem gadiem jāmaina darbavieta. Es neesmu mainījusi darbavietu, bet mani pienākumi ir mainījušies.
IZS: Un pilni ar izaicinājumiem.
ML: Jā, nevaru sūdzēties! Es kādreiz smējos – atnāks pensijas gadi (kuri man jau labu brīdi ir atnākuši), un…
IZS: …varēs padzīvot mierīgi.
ML: Varēs pāris gadiņus padzīvot tā mierīgi, bet “nav miera zem olīvkokiem”.
2003. gadā mēs paši iniciējām šīs ēkas rekonstrukciju, uzsākām kampaņu. Mēs burtiski kritām virsū pilsētas vadībai, Kultūras ministrijai. Jo pilsēta 1999. gadā bija atjaunojusi savas īpašuma tiesības uz šo ēku. Pagāja desmit gadi, un 2013. gadā mēs sākām rekonstrukciju. Ēku atkal atvērām 2016. gadā.
Vēl – 2010. gadā, kad pievienoja “Biržu” [Mākslas muzejs “Rīgas Birža”], – diemžēl es neesmu bijusi klāt pie visiem “Biržas” sākumiem un koncepcijas izstrādēm, bet rekonstrukcijas nobeiguma process un ieiešana “Biržā” jau bija manā pārraudzībā.
IZS: Ar septiņiem piedāvātajiem objektiem, kā Daiga Upeniece stāsta intervijā, no kuriem viņa izraudzījās Biržu.
ML: Viņa to izdarīja, jā. Reāli izdarīja, bet toreiz bija nedaudz cita situācija – par katru cenu vajadzēja atbrīvot pili. Tika pieņemts lēmums, ka ir jāiet projām Rakstniecības muzejam un Ārzemju mākslas muzejam. Bet Daigai ir neiedomājama neatlaidība. Viņa var ļoti daudz ko izdarīt, ja ir stingra motivācija un mērķis. Tikai darbinieki ļoti mainās.
IZS: Nu jums jau visiem bieži mainās darbinieki…
ML: Tā ir, un būs vēl sliktāk. Šobrīd cilvēkiem vairs nav svarīga piesaiste konkrētai vietai. Es kolēģei Ivetai [Derkusovai] teicu: “Aizmirsti to, ka tu izaudzināsi maiņu muzeja glabātāja amatam.” Darbs ir jāorganizē tā, lai visa struktūra un darba organizācija būtu tāda, ka tur nevajag vairs pieņemt darbā pēc ieražu principa.
IZS: Mainību muzejos nosaka arī algas.
ML: Jā, algas nenoliedzami ir būtisks faktors, bet tagad ministrs ir paziņojis, ka viņš cīnās par algām nākamajam gadam. Bet kas tie būs – desmit procenti? Kā jums šķiet, ko tie desmit procenti dod?
IZS: Īpaši, ņemot vērā pašreizējo inflāciju…
ML: Tieši tā, uz šī fona! Mēs izjūtam to gan savā iestādes darbā, gan katrs savā personīgajā dzīvē. Tātad – algas. Otrkārt, izaugsmes iespējas.
IZS: Un ātri panākumi jauniešiem…
ML: Ātri panākumi un vēl tas, ka ir jauni izaicinājumi. Pie manis, piemēram, atnāk un saka: “Man piedāvāja tagad pusgadu vai gadu būt kaut kur ārzemēs, un, kad es atbraukšu atpakaļ, tad jau redzēs.”
IZS: Kā tas mainīs muzeju ekosistēmu? Tie, kas atbrauc un aizbrauc, un jaunie direktori – vai viņi kaut ko izmainīs? Tāds provokatīvs jautājums.
ML: Jaunie direktori? Jūs man parādiet vienu jauno direktoru, kurš kaut ko šobrīd ir izmainījis tik īsā laika nogrieznī. Tomēr nākas rēķināties ar muzejiem kā visai smagnēju sistēmu un mūsu valstī valdošo birokrātiju, kas rada pati sevi un nu jau tiešām ievērojami traucē radoši strādāt.
IZS: Daži kolēģi strādā pat ļoti labi.
ML: Daži – pat izcili labi, bet tas nenozīmē, ka viņi šeit strādās gadu desmitiem. Tāpēc es saku – ir jāaizmirst, ka muzejā strādās cilvēki gadu desmitiem. Ja tas notiks, tad tas būs kaut kāds īpašs gadījums.
IZS: Kaut gan tagad jau jāsāk satraukties – pēc Nacionālā teātra direktora līguma nepagarināšanas gadījuma.
ML: Lūk, te mēs nonākam vēl pie citiem jautājumiem. Es uzskatu, ka tādā atmiņas institūcijā kā muzejs, apzinoties, cik daudz laika paņem, teiksim, liela projekta sagatavošana un vispār kaut kādu pārmaiņu ieviešana, pieci gadi ir pārāk īss laiks. Tu vari uztaisīt kaut ko vienu skaļu, lai noskan, lai visi runā, bet līdz ar to tev nebūs laika iedziļināties un domāt par kaut kādām pārmaiņām.
Diemžēl pārmaiņas nes līdzi negācijas. Pārmaiņas nes līdzi neapmierinātus cilvēkus. Pārmaiņas nes līdzi negatīvu rezonansi sociālajos tīklos. Un tad ir jāsaprot, vai cilvēks ir gatavs uz to iet, ja pēc pieciem gadiem viņš vairs nebūs tajā amatā. Es uzskatu, ka Rundāles nebūtu, ja [Imantam] Lancmanim nebūtu bijis viss šis nepārtrauktais darbs.
IZS: Rīgas muzeja arī nebūtu…
ML: Man ir aizdomas, ka nebūtu, bet tur ir vēl citi aspekti. Tajā pašā laikā man patīk, ka ir tas dinamisms, jauni kolēģi. Mani tas iedvesmo. Man robežšķirtne ir iezīmēta darba līgumā – 2026. gada 13. aprīlis ir pēdējā darba diena.
IZS: Bet “Arsenāls”?
ML: “Arsenālu” es gribu iesākt un palaist, lai “Arsenāls” nokļūst uz tādām sliedēm, ka vairs nav atpakaļceļa.
IZS: Kas jums pašai ir muzejs?
ML: Muzejs? Vieta, kur labi pavadīt laiku. Vieta, kur man vienmēr ir bijis interesanti. Man patiešām vienmēr ir bijis interesanti. Tad, kad es atnācu strādāt uz muzeju tajā tālajā 1973. gadā, man septembrī akadēmijā kā neklātniekam bija ievadlekcijas, un pedagogi, uzzinot, ka esmu sākusi strādāt muzejā, man teica: “Ko jūs tajā muzejā darāt, tur taču nekas nenotiek! Tā taču ir visgarlaicīgākā vieta uz pasaules!” Bet tajā laikā nebija ne kuratori, ne kaut kas tamlīdzīgs. Praktiski tādam, kas ir beidzis mākslas vēsturniekus, īsti jau nebija, kur strādāt.
Un 1974. ,1975. gadā un joprojām es varu teikt, ka muzejs ir ļoti interesanta vieta – tāpēc ka muzejā sanāk kopā ļoti daudzas lietas. Es tagad te nerunāju par tām administratīvajām lietām – apvienojas, dalās vai vēl kaut ko. Ne tas ir galvenais. Galvenais tomēr ir bijis tas, ka es esmu strādājusi ar mākslu, kas mani vienmēr ir interesējusi, un es esmu ar to daudz strādājusi. Man vienmēr apkārt ir bijuši mākslinieki, man ļoti patīk radoša vide. Man drusku patīk bohēmiska vide, un tā man te ir bijusi.
Katrs laiks ir bijis interesants. Jā, es biju vēl ļoti jauna tajos padomju gados. Paldies Dievam, es nebiju vadošos amatos tajā laikā. Mani praktiski neskāra ļoti daudzas negācijas, kas skāra daudzus citus. Mums bija arī čekas ziņotāji muzejā – starp citu, to es izlasīju tad, kad nopublicēja kartotēku. Un tad es biju drusciņ pat pārsteigta, jo bija vārdi, kurus es tur gaidīju ieraudzīt un neieraudzīju, un bija vārdi, kurus negaidīju, bet ieraudzīju. Tātad viss mans jaunības periods pagāja, ja tā var teikt, salīdzinoši viegli. Tad, kad sākās pārmaiņu laiki, ļoti nopietni bija jādomā – kā virzīsies muzeja attīstība.
IZS: Tas sakrita ar jūsu karjeras izaugsmi.
ML: Tieši tā, un tas bija laiks, kad vērās vaļā robežas. Mēs ar savu mākslu devāmies Eiropas virzienā. Mēs rīkojām izstādes, mēs mācījāmies. Mēs tiešām mācījāmies – kā strādāt gan ar izstādēm, gan ar ārvalstu partneriem, kas, starp citu, nebija tik vienkārši, jo ļoti bieži uzskatīja, ka mēs esam nākuši no trešās šķiras valstiņas. Mazas valstiņas, kur neko neprot. Bet bija milzīgs prieks par kaut ko izdarītu, ko novērtēja un kas bija labi. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka mums ir, ar ko lepoties. Jā, ir jābūt reālistiem, nevar pārspīlēt. Vēlams saglabāt veselo saprātu, kritisku attieksmi un samērību it visā.
Tas bija laiks, kad intensīvi sākām domāt par komunikāciju – muzejs un sabiedrība. To mēs mācījāmies pilnīgi noteikti. Līdz ar to muzeja darbā pamazām nācās pārlikt akcentus. Mēs ļoti daudz ko mācījāmies intuitīvi, ļoti daudz ko.
Un tad nāk infrastruktūras jautājumi, kas ir milzīgi komplicēti. Spēja sadarboties ar dažādām institūcijām, sadarbības partneriem utt. Tad – stratēģiskie redzējumi un izstāžu politikas maiņa, uz ko mēs katrā brīdī liekam akcentu. Krājuma komplektēšanu vajadzēja organizēt un veikt pavisam citādāk. Visu laku ir bijis nepārtraukts pārmaiņu laiks.
IZS: Gandrīz vai neiederīgs jautājums – kas ir jūsu trīs svarīgākie notikumi visu šo gadu laikā muzejos, kultūras mantojumā, nozarē kopumā? Pozitīvi vai negatīvi.
ML: Starp citu, nevaru atbildēt. Redz, kā ir, es domāju par interviju ar jums, bet neiedomājos, ka jums taču ir šis jautājums.
IZS: Kolēģe Daiga Upeniecie mani pārsteidza, atbildē uz šo jautājumu nosaucot valsts garanta neesamības problēmu. Kāpēc Kultūras ministrijai tas nav svarīgi? Un jau ļoti sen.
ML: Ļoti sen! Ir vismaz kādi trīs mēģinājumi bijuši.
IZS: It kā nav nekādu nepārvaramu šķēršļu, bet nav arī intereses…
ML: Šķēršļi tur drusku ir, bet galvenais ir vienoties par pašu principu.
IZS: Kultūrpolitikas griba?
ML: Tomēr jā! Kā jau ar daudzām lietām.
IZS: Bet jūsu trīs notikumi nozarē?
ML: Muzejs ir brīnišķīga vieta, kur strādāt. Tā ir vieta, kur notiek ārkārtīgi daudz labu lietu, ļoti daudz. Viena lieta, kas mani pārāk ietekmēja, bija Rīgas pils ugunsgrēks. Man likās, ka manī kaut kas sabrūk, jo bija sajūta, ka manu acu priekšā notiek absolūti nenovēršama pasaules traģēdija. Tāds emocionāls brīdis, kad tu aptver, cik viss ir trausls. Un šī trausluma apjēgšana arī muzeja dzīvē man šķita šausmīgi vērtīga, bet jāatzīst, ka man pašai tā bija pārāk traumējoša.
Pašreizējā situācija ar karu Ukrainā, kad tiek apdraudēts kultūras mantojums… Saprotam, ka visa kā ir radīts pārāk daudz. Tomēr vērtīgs un sargājams ir viss, kur ielikts cilvēka radošais gars. Iznīcības procesā cilvēks praktiski iznīcina daļu no sevis.
IZS: Varbūt šis karš parāda, ka kultūras mantojums ticis uzskatīts par nebūtisku un nav bijis nojausmas, ka tas ir tik trausls?
ML: Jā, tā ir. Lai sāpētu, jāsit pa īpaši sāpīgām vietām.
Tālāk – man bija un ir liels prieks, ka Latvijā mums tomēr izdevies ļoti daudz izdarīt muzeju infrastruktūras labā. Nav tā, ka es šeit runāju tikai par LNMM. Mums Latvijā ir daudzi renovēti objekti, atjaunoti un papildināti ar glabātuvēm. Man šķiet, ka ļoti labs darbs tiek darīts, un nevarētu teikt, ka tas ir maz, kaut gan mums liekas, ka ir par maz.
Un, protams, ir šī bēdīgā lieta – Laikmetīgās mākslas muzejs. Kaut gan ir cilvēki, kas man saka: “Kam tev vajag to muzeju? Tāpat muzeju ir par daudz.”
IZS: Šeit es varu piekrist, jo, ja mēs nevaram sakārot esošos muzejus… Kaut arī man ļoti patiku, ja būtu Laikmetīgās mākslas muzejs.
ML: Bet saprotiet, Ineta, “Arsenāls” nebūs laikmetīgās mākslas muzejs. “Arsenāls” konceptuāli iezīmēs jaunu stāstu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja misijā un uzdevumos.
IZS: Par esošajiem muzejiem – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs? Bēdu leja!
ML: Nu, ja jūs man tā konkrēti prasītu par esošajiem muzejiem, tad tas tiešām būtu Rīgas muzejs. Bet tas ir ļoti vecs stāsts.
IZS: Man ļoti patiktu jauna, skaista infrastruktūra.
ML: Es saprotu, ka māja nav galvenais. Galvenais ir saturs un tas, kā tu ar to visu tiec galā, bet tā māja ļoti daudz ko nospēlē.
Bet, ja runājam par muzejiem, man ļoti patīk, kā šobrīd strādā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
IZS: Mākslas muzejam, manuprāt, izdodas labāk.
ML: Paldies! Man vienmēr ir patikuši radoši cilvēki apkārt, cilvēki, kas, starp citu, ir gudrāki par mani. Es pieļauju sevis kritizēšanu, ko mani kolēģi, starp citu, arī dara. Man ļoti patīk gados jauni cilvēki, es mīlu uzturēties viņu sabiedrībā. Un tad mani kolēģi var uzrakstīt avīzē, piemēram, ka mākslas muzejam ir nepareiza izstāžu politika…
IZS: Tā bija Elita Ansone, vai ne?
ML: Jā. Ka mēs pārāk lielu uzmanību pievēršam vīriešiem ģēnijiem gados, taisot viņu izstādes. Mūsu sabiedrība gan arī uz tām “pavelkas” un lielās retrospekcijas ir patiesi labi apmeklētas. Es gan pēc tam strostēju kolēģus – mīļie cilvēki, jūs paši veidojat muzeja izstāžu politiku! Ne jau es esmu tā, kas to nosaka. Muzeja darbā ļoti liela nozīme ir labai komandai – vitālai, dzīvespriecīgai, gudrai un strādātgribošai.
IZS: Tā ir veselīgas institūcijas pazīme.
ML: Varēju pēc tam šo jautājumu apspēlēt gan intervijās, gan izstādes “Tikai neraudi. Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā” atklāšanas runā, nedaudz arī uzdzirkstot smieklos. Atklāšanā teicu : “Kungi, nebaidieties, mēs arī jūs turpināsim mīlēt un taisīsim jums izstādes!”
Nobeigumā atkal vēlos atgriezties pie samērības, kritiskas attieksmes, spējas brīnīties un dzīvot, lai būtu interesanti.
Tiek pieteikta muzeja ēkas restaurācijas un rekonstrukcijas nepieciešamība, 2003. gada 15. maijā. Foto: Māra Brašmane
Muzeja ēkas restaurācijas – rekonstrukcijas līguma parakstīšana, 2013. gads. Foto: Valters Lācis
Muzeja atklāšana pēc rekonstrukcijas. Kolektīva kopbilde, 2016. gada 4. maijs. Foto: Jānis Deinats
Grafiskais dizains: Edvards Percevs