30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Creative Museum saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Administratīvās nodaļas vadītāju Irinu Zeibārti

Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

 

Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?

Irina Zeibārte: Šogad, 2. augustā, ir 40 gadi, kopš esmu muzeju nozarē. Un ir ļaudis, kam tas cipars ir vēl lielāks. Pirms kāda laika – pandēmijas laikā – mēs te mazā lokā muzejā piefiksējām, ka Kristīnei Ducmanei ir 50 gadi muzejā. Ir vēl, kur tiekties! 

IZS: Mārtiņš Kuplais, ar kuru nesen bija CM saruna, muzejā ir no 1968. gada. 

IZ: Mums no 1968. vai 1969. gada bija kolēģes, kas nesen aizgāja no muzeja – Inese Bulle, Ilze Ziņģīte. Bet joprojām ir kolēģi, kam ir vai tūlīt būs 50 gadi muzejā, kas nozīmē, ka muzejā viņi ir no kāda 1977., 1978. gada. 

Es muzeju nozarē esmu no 1982. gada. 

IZS: Un kāds bija sākums – kā jūs nonācāt muzejā?

IZ: Ļoti vienkārši. Pēc pedagoģiskās prakses, kas manos laikos bija piektajā kursā (pirms tam mēnesi bija vēl arī pionieru nometnes prakse, un tad divus mēnešus pedagoģiskā prakse), es sapratu, ka uz skolu kāju nesperšu.

IZS: Bet studējāt vēsturniekos?

IZ: Jā. Un bija jau arī skaidrs, kāda tajos laikos bija vēstures mācīšana. Bija jāmāca tas, kas tajā mācību grāmatā. Bet man bija pilnīgi skaidrs, ka uz skolu negribu. Un tad bija sadale (mana vecuma cilvēki zina, kas ir sadale) – tātad pēdējā kursa martā mēs izvēlējāmies savu nākamo darba vietu no tām, ko piedāvāja. Un laimīgā kārtā tur bija Gulbenes muzejs, par kuru toreiz neko vairāk nezināju. Tas viss notiek 1982. gada martā, bet muzejs bija dibināts 1982. gada janvārī. Toreiz bija vienalga, kur doties, tikai ne uz skolu, tāpēc izvēlējos Gulbenes muzeju. 

Vēl arī atkāpe par skolu. Es atnācu strādāt uz muzeju ar domu – nekad un nemūžam skolā. 2. augustā es sāku strādāt, bet augusta pēdējā nedēļā pie manis atnāca muzeja direktors un teica: “Biedrene Zeibārte, jums būs jāiet strādāt uz skolu.” “Kā – skolu? Neiešu.” “Jums būs jāiet.” Nu, protams, pēc partijas komitejas un kā tur vēl apmeklējuma un atkārtota direktora lūguma uz kaut kādām stundām es arī aizgāju. Beigās sanāca tā, ka es skolās nostrādāju, ja atskaita dekrētus, 20 gadus. Un darbs skolā beigās sanāca abpusēji izdevīgs, jo tas, ko es zināju un mācījos muzejā (man nācās mācīties no nulles), un tas, ko es darīju skolā, bija ārkārtīgi izdevīgi. Es strādāju ar jauniešiem un piedāvāju savas zināšanas par novadu, un to es mācījos muzejā, bet es viņus varēju arī vest uz muzeju, no kā veidojās projekti un sadarbība. Tā ka nekāda mukšana no skolas neizdevās. 

Par muzeju. Mūsu kursam un ļoti daudziem kursiem mums blakus – pirms un pēc – nebija nekādas nojausmas, kas ir muzeja darbs. Tajā laikā vārdu muzeoloģija nebijām dzirdējuši. Bija kaut kādi muzeju darba pamati. Bet mūs gatavoja (un tas ir rakstīts mūsu izglītības dokumentos) – “vēsturnieks, vēstures un sabiedrības mācības pasniedzējs”. Uz to mūs gatavoja. 

Līdz ar to, kad es nonācu muzejā, kurš pats bija tik tikko nodibināts (pirms tam gan Gulbenes muzejs bija Alūksnes muzeja filiāle un mazs veidojums mazā skolā kā viena novadpētniecības istabiņa), tikai tad es sapratu, kā akti jāraksta, jāsignē… Tagad jau es to varu teikt – mani apmācīja zāles uzraudze, bijusī grāmatvede, pensionēta sieviete, kura pensijā strādāja par zāles uzraudzi. Un viņa mani iemācīja, kas ir pieņemšanas-nodošanas akts, kā priekšmetiem piešķir numurus, ko vajag dokumentācijā rakstīt un arī kā signēt. Tā es sāku darbu muzejā. Un nākamais posms bija tāds, ka direktors mani izsauca un teica: “Biedrene Zeibārte, 10. novembrī ir Padomju milicijas diena, 10. novembrī mums jāatklāj izstāde, un jūs šo izstādi veidosiet.” Tā bija izstāde, kas veltīta padomju milicijas gadadienai. Es vēl knapi biju sākusi iepazīt Gulbeni, un tagad bija jāveido izstāde. Tas bija riktīgais kucēna iemetiens ūdenī – gribi peldi, gribi nepeldi. Un tev jāizpeld. Būtiska lieta, ko es gribētu pateikt par mazajiem muzejiem, – ir viennozīmīgi skaidrs, ka šie muzeji gatavo “universālos kareivjus”. Jo, kad tu nonāc tādā mazā muzejā, tu dari visu, un satura ziņā hronoloģiskais rāmis ir no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Un tev tas viss jāapgūst. Es domāju, ka arī mūsdienās tas nav mainījies. 

IZS: Bet tad, kad jūs 1982. gadā sākāt strādāt muzejā, pamatekspozīcija jau bija? 

IZ: Tādas mazas izstādītes. Jo muzejs uz telpām Rīgas ielā (muzejs tur bija no 1982. līdz 1995. gadam) bija nesen pārvācies no skolas, un sākumā muzejs bija iekārtots ļoti primitīvi. Var iedomāties – piemēram, manis pieminētajā izstādē par padomju miliciju izstādījām no grāmatas pārfotografētu sliktā kvalitātē kaut kādu dekrētu par padomju milicijas nodibināšanu. Man ir bijis arī tāds “fifīgs” gadījums, kad veidojām izstādi par padomju miliciju. Visa informācija bija jāsagatavo arī krievu valodā, bija jāiet uz partijas māju saskaņot, un izstādes mākslinieks, kuram bija jālīmē fotogrāfijas un jāraksta virsraksti un anotācijas ar roku, “uzkāpa uz korķa”. Un tad bija teksts – biedrene Zeibārte, mums tūlīt izstāde jāatklāj! Nācās naktī ņemt tušas pildspalvu un rakstīt anotācijas. Tā bija tā skola, kas sagatavoja darīt visu. 

IZS: Kāpēc tieši 1982. gadā muzejs no skolas tika pārcelts uz Rīgas ielu?

IZ: Jo muzejam piešķīra patstāvīgu statusu. Un tas ir periods, 1982.–1985. gads, kurā ļoti daudzi toreiz tā saucamie rajonu muzeji tika dibināti. Madonas muzejs bija vecāks. Un, ja es savā karjeras sākumā no kāda ļoti mācījos, tad tie bija Madonas muzeja kolēģi. Induļa Zvirgzdiņa atbalsts bija svarīgs. Alūksnes muzejs tika dibināts 1959. gadā, un, kad izveidojās novadpētniecības istaba Gulbenes skolā, tad pirmais istabas statuss bija Alūksnes muzeja filiāle. Bet ar 1982. gadu tika piešķirts patstāvīga muzeja statuss. Nosaukums bija Gulbenes vēstures un mākslas muzejs. Tādēļ arī tika piešķirtas telpas. Krājumā jau tad bija kādi trīs tūkstoši vienību, arī dīvaini priekšmeti, sākot ar laikrakstu izgriezumiem. Man šķiet, visu muzeju kolēģi ar to saskaras, ja papēta tā laika krājuma papildināšanu. 

Ar 1982. gadu tad arī sākās pamatīgāka muzeja darbība. 

IZS: Un kas bija muzeja direktors? 

IZ: Pēteris Liepa, nu jau nelaiķis. 

IZS: Funkcionārs?

IZ: Nē. Viņš bija cilvēks, kuram ik pa brīdim bija konflikti un nesaskaņas ar varu. Viņš bija pietiekami nacionāli noskaņots, bet viņam bija jānoturas. Funkcionārs bija mans otrais direktors. Kad pirmajam direktoram daļēji uzskatu dēļ (bet viņam bija arī problēmas ar komunikāciju – arī ar mums, darbiniekiem) nācās aiziet, tad viņa vietā nozīmēja Paulu Lasmani, kurš līdz tam bija Gulbenes rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks. Viņam pienāca pensijas vecums, toreiz 60 gadi, un, tā kā viņš bija pietiekami enerģisks un spēkpilns, viņu ielika muzejā par direktoru. Zināms izbīlis bija – kas nu būs. Pēterim Liepam ir nopelni muzeja nodibināšanā, krājuma veidošanas uzsākšanā utt., bet, manuprāt, muzeju par tādu cienījamu iestādi izveidoja tieši funkcionārs Pauls Lasmanis. Pēc divu nedēļu darba muzejā viņš izsauca speciālistus un teica: “Es atbildu par saimnieciskajām lietām, es kārtošu budžetu un remontus, jūsu darīšana ir saturs.” Tas bija ļoti veiksmīgs un ražīgs muzeja darbības laiks. Es personiski ar pilnu atbildību varu teikt, ka tieši tad es sapratu, kas ir muzejs, un kļuvu par muzeja speciālisti nevis “pēc burta”, bet pēc būtības. 

IZS: Un kurš gads tas bija?

IZ: 1985. gads. Un periods līdz 1988. gadam bija ļoti produktīvs. Gan no krājuma un zināšanu apjoma, gan no aptveršanas, kas ir mūsu lauks un teritorija (tolaik Gulbenes rajons), viedokļa. Tas nāk tieši no Paula Lasmaņa, ar viņa atbalstu un uzticēšanos. Tas bija labi. Viņš ļāva strādāt, meklēt, tostarp pieslēpa to, pēc kā gāja čeka uz muzeju, – piemēram Daugavas Vanagu un aizsargu dokumentus. Viņš to darīja uz savu atbildību. 

1987. gadā sākās Kultūras fonds, 1988. gadā nodibinājās Tautas fronte, Gulbenes muzejs savā ziņā kļuva par Tautas frontes štābu. Un te atkal jāsaka labs vārds par Paulu Lasmani. Lai gan viņš bija pārliecināts komunists, ideālistiskā nozīmē, viņš mums ļāva to darīt. Kad kompartija sašķēlās, viņš aizgāja no muzeja. Viņš teica: “Es nevaru palikt pārliecības dēļ.” 

plg_3257-11_LTF_Gulbenes_nod_dibin_konference_Gulbenes_Kult_1988.jpg

Latvijas Tautas frontes Gulbenes rajona nodaļas dibināšanas konference. Pie mikrofona Irina Zeibārte no kultūras darbinieku grupas, fonā Nikolajs Brīvība, Pēteris Smoļskis no MRS (mežrūpniecības saimniecība) grupas, sēž Juris Bakāns no gāzes saimniecības grupas. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja krājums Nr. plg 3257/11. 1988. gada 4. oktobris

IZS: Vai 80. gados, vēl pirms pārmaiņu laika, muzejā jutāt kādu spiedienu vai kādas ideoloģiskas prasības?

IZ: Bija. Bet ne no direktora puses. Viņš nostājās pozīcijā, bet nevis ar negatīvu pieskaņu, bet ar pozitīvu – vilks paēdis un kaza dzīva. Viņš bija ilggadējs žurnālists pirms tam, cilvēks ar plašu redzesloku, ar izpratni par lietām. Iekšējā kontrole un uzstādījumi no viņa puses bija tikai tik daudz, lai izdzīvotu. Protams, katras izstādes un ekspozīcijas plāns bija jānes saskaņot uz partijas komiteju, un tas tā bija līdz pat laikam, kamēr partijas komiteja pastāvēja. 

Arī 1988. gada beigās un 1989. gada sākumā, kad jau bija Tautas fronte un mēs nolēmām izdot Tautas frontes vietējo “Gulbenes Vēstnesi”, joprojām bija jāiet uz partijas komiteju pēc atļaujas “Vēstnesi” veidot un izplatīt. “Vēstnesi” akceptēja toreizējais trešais sekretārs Māris Raģelis.

IZS: Bija gadījumi, kad kaut kas netika akceptēts?

IZ: Pēc manām ugunskristībām – padomju milicijas izstādes – tika veidota izstāde par 11. piecgades sasniegumiem Gulbenes rajonā. Šādas izstādes skaidrs, ka nenocenzēja. Jā, arī šādas izstādes esmu veidojusi, bet nevarēja jau izvairīties, tā bija obligāta prasība. Visu izlikām, noanotējām. Tajā pašā laikā Gulbenes rajonā jau kopš 60. gadiem darbojās muzejs “Druvienas vecā skola”. Vienu brīdi šis muzejs bija mūsu filiāle. Un tur to padomju ideoloģiju bija grūti iemānīt. Kādu padomismu var ielikt pie [Jāņa] Poruka? Toreiz arī [Jānim] Misiņam bija istaba tajā muzejā, arī brāļiem [Jānim un Jūlijam] Straumēm un Jūlijam Maderniekam. 

Ar Lasmani ir saistīts arī tas, ka tajā laikā mēģināja izveidot Tirzas Krācēs Misiņa māju-muzeju (tagad gan šāda muzeja vairs nav) un Beļavas pagastā Leo Svempa muzeju, un no satura viedokļa tur gandrīz nekādas padomju būšanas nevar piekabināt. 

Interesanti bija ar publikācijām laikrakstā. Bija rajona laikraksts “Dzirkstele”, ir arī šobrīd, un toreiz tas bija Gulbenes rajona komunistiskās partijas orgāns jeb izdevums. Es nezinu, vai bija īpašs cenzors tai avīzei, – domāju, ka redaktors pildīja to funkciju. Un tāda “ekstra”, ka tu kaut ko uzraksti un tev iedod pirms publicēšanas izlasīt, nepastāvēja. Es pat nevēlos atcerēties, kas ar manu vārdu ir publicēts “Dzirkstelē”. Tās galvenokārt bija pasūtījuma tēmas – par 1905. gada revolūciju, par 1917. gada revolūciju utt. Pēc tam lasi un domā – vai es tā uzrakstīju? Nē, neuzrakstīju, bet nozīmes tam nebija nekādas, ka es to neuzrakstīju. Tajā pašā laikā redakcija ņēma pretī arī mūsu informāciju par jaunieguvumiem. 

Sākot no 1984. gada līdz pat 1987. vai 1988. gadam bija tādi veiksmīgi projekti, ko sauca par kompleksajām ekspedīcijām, kad mēs uz mēnesi devāmies uz kādu ciemu – tika apstaigāta Tirza, Druviena, Lizums, Ranka, Gulbenes pilsēta –, un tas viss deva milzīgu papildinājumu krājumam. Kad ekspedīcija beidzās, mēs laikrakstam rakstījām par jaunieguvumiem. Tajā laikā viena no metodēm izdzīvot ar cieņu bija nebāzt galvu pārāk augstu, bet klusiņām darīt savu darbu. Rezultātā, paskatoties arī tajos laikos muzeja krājumā ierakstīto priekšmetu sarakstos, mēs redzam vērtīgas lietas.

Starp citu, pirmā direktora Pētera Liepas laikā Gulbenes muzejam tika piešķirta bijusī Vecgulbenes muižas klēts, kur sākām vākt etnogrāfiskos priekšmetus. Protams, sākumā daudzi bija bez stāsta, bez biogrāfijas, kurš nodeva, kādā pagastā ieguvām, bet vēlāk arī no ekspedīcijām ar kravas mašīnām vedām krājumam vienības – savāktās etnogrāfiskās liecības. Un Gulbenes rajons bija ļoti bagāts ar visām šīm lietām, jo visi tie pagasti bija ar bagātu kultūrvēsturisko pagātni – Druviena, Ranka, Lizums, Tirza, Jaungulbene, Stāmeriena, Litene –, tāpēc tur bija, ko vākt, un tika vākts. Līdz tam īsta muzeja nebija, un neviens šīs liecības nebija vācis. 

IZS: Cik darbinieku toreiz bija muzejā?

IZ: Direktors, krājuma glabātājs, divi jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki, mākslinieks noformētājs, vienu brīdi bija restaurators (bez jebkādas speciālās izglītības – cilvēks, kas priekšmetus patīrīja, piešuva signatūras krājuma vienībām utt.), divi zāļu uzraugi, kurinātājs un apkopējs (jo bija jākurina krāsnis) un, šķiet, viss. 

IZS: Vietējie daudz nāca uz muzeju 80. gados?

IZ: Nāca. 1988. gadā, tajā pašā laikā, kad Rīgā bija izstāde “Starp diviem pasaules kariem” (tā bija tīra sakritība), mēs nolēmām veidot izstādi, par kuru es joprojām brīnos, kā tā tika akceptēta. Izstādījām pirmskara lietas un priekšmetus, sākot ar ļoti nevainīgiem – konfekšu papīriņiem, ko bijām dabūjuši no viena kolekcionāra. Nauda, apģērbi, arī tautastērpi, kas bija iegūti ekspedīcijās. Mēs to iemanījāmies izstādīt vēl padomju valstī, un uz to nāca ļoti daudz vietējo cilvēku. 

Muzejs saucās “vēstures un mākslas”, līdz ar to veidojām profesionālu novada mākslinieku izstādes, piemēram, Jāņa Brektes, Paula Duškina, Leo Svempa, Jūlija Madernieka utt., arī novada mākslinieku pašdarbnieku, kā viņus toreiz dēvēja, arī lietišķās mākslas studijas izstādes. Šīs izstādes bija regulāras, divas vai trīs reizes gadā vai pat vairāk, un tās parasti bija ļoti apmeklētas. Bet nu, protams, kad apmeklētājs atnāca, nogāja garām arī izstādei par 11. piecgadi.

Tad arī sākām veidot ekspozīciju. Ja muzejam ir tik telpu, cik ir, vienmēr ir jārod kāds mistisks kompromiss starp kvadratūru ekspozīcijai un kvadratūru izstādēm, jo vietējais atnāks apskatīt ekspozīciju tikai vienreiz, līdz ar to vienmēr jādomā par proporciju, cik atvēlēt mainīgajām izstādēm, jo uz tām vietējie nāk. 

Gulbenes muzejā tāda īsta pamatekspozīcija radās tikai pēc pāriešanas uz Vecgulbenes muižas oranžēriju, un tas ir 2000./2001. gads. To, kas bija iepriekšējā muzeja ēkā Rīgas ielā tajos pirmajos gados un līdz 1995. gadam, no šodienas skatījuma es nevarētu īsti nosaukt par ekspozīciju. Pieņemsim, ka tās bija izstādes par Gulbenes vēsturi. Tur bija atsevišķās telpās izstādīti senie laiki ar etnogrāfisku piesitienu, nauda, dokumenti un izstāžu zāle. 

IZS: Pabeidzot par padomju laiku, vai un kāda bija sadarbība ar citiem muzejiem? Mācīšanās, metodiskie kursi un materiāli?

IZ: Pirmkārt, sadarbojāmies ar Madonas muzeju un Alūksnes muzeju. Otrkārt, bija jāizveidojas kontaktiem, kuri arī izveidojās, un izveidojās divos veidos – pirmais bija Kultūras darbinieku kvalifikācijas celšanas institūts…

IZS: Rīgā, Ludzas ielā?

IZ: Jā, Ludzas ielā. Manuprāt, vienreiz gadā viņi rīkoja jauno muzeju darbinieku kvalifikācijas celšanas kursus. Kursi bija mēnesi gari un, ja atmet visas padomju sēnalas, ļoti kvalitatīvi un tādi, kas ielika pamatu. Mums mācīja aktu, kartīšu un inventāra grāmatu rakstīšanu, izstāžu un ekspozīciju veidošanu, tematisko plānu un koncepciju rakstīšanu. Mācījāmies toreizējā LPSR Vēstures muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijās pie Līvijas Blūmfeldes, bija arī vairāki izbraukumi, izglītojošas lekcijas. Es biju šajos kursos 1983. gadā, un tas ielika tādus pamatus, ka tad, kad 2007. gadā atnācu strādāt uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju [LNVM] (mēroga izmaiņas ir katram skaidras – Gulbenes muzejs un LNVM), man nekas nebija jāmācās no jauna. 

LNVM padomju laikos darbojās arī Metodiskā nodaļa, kur Matilde (Milda) Leimane veidoja metodiskā darba pamatus un no šiem pamatiem mācīja jaunos muzeju darbiniekus minētajos kvalifikācijas celšanas kursos. Milda Leimane un viņas kolēģes brauca pa muzejiem, tai skaitā uz Gulbenes muzeju, pārbaudīt, kas notiek ar inventāra grāmatām, kādi ir pieņemšanas-nodošanas akti, kā izskatās izstāžu un ekspozīciju plāni. Es domāju, ka no turienes izauga arī mūsu akreditācija. Tur tas pamats tika ielikts. Tas viss bija metodiski pārdomāts, pārbaudīts, un to visu mums deva jauno muzeju darbinieku kursos. Institūts mūs mācīja, bet Metodiskā nodaļa mūs pārbaudīja, kā muzejos tas notiek praksē.

Un otra kontaktu joma bija ikgadējās konferences, kuras bija par komplekso ekspedīciju rezultātiem. Tad sabrauca visi muzeji, un tur liela loma bija Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam un Mārtiņam Kuplajam. Katrs muzejs, kas bija gājis ekspedīcijā, sniedza pārskata prezentāciju – kur gājām, ko ieguvām. Tika rādītas fotogrāfijas. Tie kontakti, kas veidojās, tika dibināti uz gadu desmitiem, piemēram, ar Rīgas muzeju kolēģiem, pie kuriem mēs arī mācījāmies. Kad Gulbenes muzejā netiku galā ar tekstiliju aprakstīšanu krājumam, ar numismātikas vai arheoloģijas kolekcijas aprakstīšanu, braucu uz toreizējo LPSR Vēstures muzeju pie Lūcijas Vankinas, pie [Veltas] Rozenbergas kundzes uz etnogrāfiju, pie Kristīnes Peldas, šodien Ducmanes. Es sapratu, ka man to zināšanu pietrūkst, un braucu pie kolēģiem mācīties, un nekad nav bijis gadījums, kad kāds atteiktu. 

Un vēl viens kontaktu veids bija novadu muzeju līmenī, kas veidojās ne tikai ar Alūksni, Madonu, bet arī ar Valku, Valmieru, Cēsīm, Dobeli, Saldu, Tukumu, Ogri. Arī ar Fotogrāfijas muzeju, pateicoties Pēterim Korsakam. Es vienmēr skaidri zināju, ko varu pajautāt Indulim Zvirgzdiņam, par ko runāšu ar Tāli Pumpuriņu, ar Indru Vilisteri, ar Valkas muzeja Aiju Priedīti u. c. 

IZS: Kā tas nācās, ka tieši muzejā jums tā “revolucionārā” Tautas frontes šūniņa izveidojās?

IZ: Kā savulaik teica Ļeņins – revolucionārā situācija bija nobriedusi. Un savā ziņā to nobriedināja Kultūras fonds, kurš sāka darboties 1987. gadā. Tā vadīšanu uzņēmās Gulbenes bibliotēkas toreizējā direktore Laima Lupiķe. Mēs jau iepriekš kontaktējāmies, un viņai šķita – kā var muzejs neiesaistīties! Un muzejs arī iesaistījās. Mēs iesaistījāmies, šķiet, pilnīgi visās Kultūras fonda aktivitātēs, kur vien varējām, publicējāmies. Līdz 1987. gadam bija jau izveidots tas, ko varēja rādīt, par ko varēja stāstīt, un tagad zem Kultūras fonda “laiviņas” brauca prese, televīzija. Piemēram, bija tāds raidījums “Māras zīmē”, kuru veidoja Ilze Strenga – tematiski pa novadiem. Un bija jau, ko stāstīt, – par Vecgulbenes muižu, Gulbenes baznīcu, Stāmerienas pili un baznīcu, kas toreiz vēl bija minerālmēslu noliktava. Un ap Kultūras fondu pulcējās tie jaunie – man toreiz bija 28 gadi, bija nedaudz jaunāki un nedaudz vecāki, bet līdzīgi domājošie, kuri iekļāvās Kultūras fondā. 1988. gadā Kultūras fonds organizēja parakstu vākšanu par latviešu valodu, un mēs paši to arī darījām. Manā gadījumā tas vienkārši pārauga no muzeja darba par Kultūras fonda darbību un tad Tautas frontes aktivitātēm. Augustā sāka dibināties pirmās grupas, septembrī nodibinājās Gulbenes pilsētas kultūras darbinieku Tautas frontes grupa. 

IZS: Pārlecot Tautas frontes un Atmodas notikumiem, kā muzejā notika pāreja no padomju laika domāšanas un satura interpretācijas uz jau neatkarīgas valsts muzeja praksi 90. gadu sākumā?

IZ: Pēc Paula Lasmaņa aiziešanas par direktori kļuvu es. Līdz ar to tās pārmaiņas, kādas nu tās bija…

IZS: Kurš gads tas bija, kad kļuvāt par direktori?

IZ: 1989. gadā. Līdz ar to man ne pret vienu nebija jācīnās.

IZS: Droši vien par finansējumu?

IZ: Jā, līdz neatkarības atjaunošanai finansējums kaut cik turējās, visgrūtākie bija tie gadi, kas nāca pēc neatkarības atjaunošanas, un tieši no finansējuma viedokļa. Naudas faktiski nebija nekam, bet tajā laikā katram privāti tika piešķirti taloni dažādu preču iegādei. Līdz ar to muzejam savā ziņā tas bija zelta laiks – speciālisti, kas saņēma un apzinīgi izņēma alkohola talonus, jo par naudu neko nevarēja nopirkt un naudas nebija, bet, piemēram, jebkurš šoferis atveda, jebkurš vīrietis uznesa priekšmetus otrajā stāvā – un visu par šiem taloniem. Cigarešu un alkohola taloni muzejam bija ļoti cieta valūta. Tā mēs kādu laiku pastāvējām. 

Nekādus kalnus ar ekspozīciju veidošanu negāzām, jo gluži vienkārši nebija resursu. Un jāsaka arī godīgi, 1988.–1990. gadā mums jau nebija īsti laika muzeju “bīdīt”, mums bija “jāfrontējas”. Bet mēs turpinājām iet ekspedīcijās, arī vēl 1991. gadā. 

1991. gadā bija ekspedīcija Rankas pagastā, to labi atceros, jo, kad notika Augusta pučs, bija ekspedīcija, un, kad pasludināja streiku, mēs arī nolēmām streikot un ekspedīcijā aizgājām ogot. 

Arī ekspedīciju materiālos var izsekot laiku maiņām – cilvēku atvērtībai, drosmei runāt par aizliegtajām tēmām. Ja tādā 1985./1986. gadā reti kurš uzdrošinājās stāstīt (bet ne tā, ka neviens) par izsūtījumu, leģionu un nodot arī priekšmetus, tad 1990./1991. gadā tas jau bija informācijas gāziens. Faktiski ar Tautas frontes dibināšanos tas sākās. Sāka stāstīt, tika vāktas atmiņas. Tas bija tāds alkatīgs periods, vācot tieši šo informāciju. Lielu vērību šajā laikā muzejs veltīja Gulbenes rajona teritorijā esošajai Litenes nometnei. Tiklīdz 1988./1989. gadā tur sāka kaut ko meklēt un atrast, mēs iesaistījāmies jau no paša sākuma. Mēs iesaistījāmies arī Brāļu kapu komitejas darbībā, kas tikko bija atjaunota, un caur Brāļu kapu komiteju notika šī Litenes nometnes apzināšana, atrakšana, pirmie eksponāti muzeja krājumā – sakusušie stikli, sarūsējušās krūzītes un karotes –, pirmo virsnieku sameklēšana, kuri bija izgājuši Litenes nometni. Man šodien ir grūti nodalīt Tautas frontes, Brāļu kapu komitejas un muzeja darbu tobrīd, jo darbojāmies kopā. Un visas materiālās un nemateriālās lietas (liecības, atmiņas) nonāca krājumā. Tas bija periods, kad beidzot varēja darīt to, ko grib un kas interesē. No tiem laikiem tad arī muzejā ielikts pamats starpkaru krājumam, pretošanās kustības un represiju kolekcijām, kolektivizācijas liecībām par to, kā cilvēki tika spiesti stāsties kolhozos, – tās ir darba grāmatiņas, represēto priekšmeti u. c.

IZS: Kā muzeja praksi un uzskatu, kas ir muzejs, mainīja 1997. gadā pieņemtais Muzeju likums?

IZ: 90. gados mūs tās pārmaiņas īpaši neskāra. Bija diezgan liela pašvaldības cīņa, ka ir pārāk daudz bibliotēku, bet es neatceros situāciju, kad tiktu apdraudēts Gulbenes muzejs un tā pastāvēšana. Jā, tajā laikā – 90. gadu pirmajā pusē – tika likvidētas Tirzas Krāces, finansējuma dēļ tika aizvērts Beļavas izstāžu nams, Druvienas muzeju pārņēma atpakaļ Druvienas pagasts, bet tādu reālu apdraudējumu muzejam neatceros. 

Protams, jāatzīmē, ka muzeja ēku Rīgas ielā atguva privātīpašnieks, un muzejam burtiski divu mēnešu laikā bija jāizvācas, bet mums tobrīd bija jau apmēram 40 tūkstoši krājuma vienību. Mums toreiz neatrada neko citu kā dažas telpas kultūras namā. Krājums no 1995. gada līdz 2000. gadam atradās ne pārlieku lielā telpā, bijušajā tērpu noliktavā, un tur stāvēja kaste uz kastes. Protams, bija izstāžu zāle. Veidojām izstādes, par ekspozīciju nevarēja būt ne runas. Tad pēc Krievijas armijas aiziešanas Vecgulbenes muižas ēkas palika tukšas, un tad oranžēriju, kur bija atradušās karavīru kazarmas, piešķīra muzejam. Kad pirmo reizi iegājām paskatīties, kā tur izskatās, tur bija divstāvu nāras, bijušajā virtuvē bija sprādzis ūdensvads, un līdz 2000. gadam vēl bija jāizdzīvo tajā pašā kultūras namā. Tad, kad ievācāmies oranžērijā pēc remonta, varēja mierīgi izpakot krājumu, salikt plauktos, skapjos, un tikai tad varēja sākt domāt par pirmo ekspozīciju, par izstādēm, sākt plānot klēts attīstību, kuru mēs pārvērtām par atvērto krājuma glabātavu. Un tas jau ir mans laiks muzejā kā galvenajai krājuma glabātājai, jo pēc dekrēta atvaļinājuma es neatgriezos vairs kā direktore. Visu muzeja izveidošanu jaunajās telpās ar labiem un skaistiem projektiem realizēja tagadējā muzeja direktore Valda Vorza. Tas ir viņas nopelns. 

Vēl viena lieta, ko gribu atzīmēt, – mazajos muzejos tomēr pietrūkst diskusiju un domapmaiņas. Ja muzejā ir divi trīs speciālisti, tas ir par maz. 

IZS: Un kā bija ar pašu pili? Vai nebija diskusiju, ka muzejs varētu atrasties tieši muižā?

IZ: Bija. Man šķiet, ka jau pirmajā vai otrajā gadā, kad atnācu strādāt uz muzeju, bija diskusija par Vecgulbenes muižas Balto pili. Kas varētu būt labāks muzejs kā šī pils? Bija muzejā pāris pils bilžu, kurās varēja redzēt, kas tas par šedevru kādreiz ir bijis. Ir tā terase, kas no pils uz leju noved uz parku un dīķiem, bet vietējiem iedzīvotājiem tā bija kļuvusi par ērtu miskasti – no terases meta lejā atkritumus. Tad bija tāds pasākums, tam laikam pilnīgs kuriozs, – mēs pierunājām kultūras nodaļas komjauniešus rīkot talku. Notika pirmā komjauniešu talka miskastes iztīrīšanai ar sapni un ilūziju, ka kādreiz Baltajā pilī būs muzejs. Bet tie nebija tikai tukši sapņi. Atkāpei – kamēr mēs tīrījām miskasti, iznāca iedzīvotāja un nometa nākamo. Paula Lasmaņa laikā tika uzsākts projekts kopā ar arhitektiem – sadarbībā ar Restaurācijas institūtu notika pils vēsturiskā izpēte, un tika uzprojektēts muzejs Baltajā pilī. Mēs jau bijām domās sadalījuši kabinetus, izdomājām, kur būs krājuma glabātava, kur ekspozīcija utt. Viss bija kārtībā, un 1988. gadā šis projekts bija gatavs. 1989. un 1990. gadā finansējuma vairs nebija un nevarēja būt. Projekts glabājas muzeja krājumā. 

IZS: Un pēc neatkarības atgūšanas pie šīs idejas vairs neatgriezās?

IZ: Tādas naudas vairs nebija. Neatkarības sākumā bija skaidrs, ka ir vajadzīgi divi miljoni latu projekta realizēšanai, un tāpat bija skaidrs, ka tuvākajā laikā tas nenotiks. Tāpēc muzejs pārcēlās uz oranžēriju, kas ir turpat blakus. Pēc tam pāris reizes šis projekts tika pacilāts, tad kļuva skaidrs, ka pašvaldība nespēj to īstenot, jo miljoni auga, un būtībā pie Baltās pils muzejs vairs nekad neatgriezās. Tagad muzejs ir ievācies Sarkanajā pilī. Baltā pils turpināja brukt, padomju laikā tur bija komunālie dzīvokļi, tad tie tika izvākti ar domu, ka tūlīt, tūlīt sāksies restaurācija un rekonstrukcija. Ēka palika tukša, un tur bija viss iespējamais – jumta tecēšana, dedzināšana, un pagaidu jumts stāvēja tikai tik ilgi, cik pagaidu jumts var stāvēt. Šobrīd pils ir privātīpašums. Pēc 2000. gada Gulbenes pašvaldība par kaut kādu simbolisku samaksu pili pārdeva investoriem no Valmieras, viņi bija riktīgi uzsākuši darbu, viņi bija ķērušies pie vēsturiskās izpētes, vērsās pie Vācijas Volfiem un meklēja materiālus arhīvos, bet iestājās 2009. gada krīze. Viņi bija paspējuši atjaunot manēžu, kur tagad ir viesnīca un restorāns. 

IZS: Un, kad dibinājās Latvijas Muzeju biedrība, muzejs aktīvi iesaistījās?

IZ: Jā, bijām klāt pie dibināšanas. Tad vēlāk izveidojās Vidzemes muzeju kopa, kurā aktīvi darbojāmies. Tā ir tā aprite, kas ir absolūti nepieciešama. Muzeja darbinieka spēkos ir pozitīvi ietekmēt arī vietējo sabiedrību. To mēs redzam no daudziem novadu muzejiem – tur, kur muzejs ir gribējis iesaistīties un sadarboties ar vietējo sabiedrību, tā atdeve ir pavisam cita. 

IZS: Kā akreditācija ietekmēja muzeja darbību?

IZ: Es sagatavoju divas Gulbenes muzeja akreditācijas. Man ļoti patika. Pietiekami skaidrās prasības un tas, ka tu visu esi laicīgi saņēmis, ļauj muzeja darbību punkts pēc punkta izvērtēt.

IZS: Kurā brīdī izlēmāt, ka darbu Gulbenes muzejā beigsiet un pieteiksieties strādāt LNVM?

IZ: Sāku strādāt LNVM 2007. gada 2. janvārī. Gulbenes muzejā biju nostrādājusi 25 gadus. Un šeit sāku strādāt par krājuma glabātāju, jo muzejā toreiz bija tieši šāda vakance. Mērogs bija cits. Kad gāju prom no Gulbenes, krājumā bija nedaudz pāri par 50 tūkstošiem krājuma vienību, bet LNVM bez lauskām ir viens miljons krājuma vienību. Otra lielā atšķirība bija specializācija, kas atšķīrās no mazajiem muzejiem, kur visi dara visu. Bet novadpētnieka un universālā kareivja pieredze ļāva man šeit izdzīvot. 

IZS: Kādi būtu personīgi jūsu spilgtākie nozares notikumi šajos pēdējos 30 gados?

IZ: Muzeju nozares seju veido katrs konkrētais muzejs – gan ar savām izcilībām, gan savu kūtrumu. Tas, ka liela daļa muzeju ir kļuvuši pieejamāki un apmeklētājam draudzīgāki, tas ir viennozīmīgi un priecē. Tas, ka muzejs, jau veidojot izstādi vai kādu citu produktu, noformulē sev, kas būs mērķauditorija, ir pozitīvi. Padomju laikā tā bija tāda amorfa lieta. Tas ir padarījis muzeju nozari stipri demokrātiskāku. Muzeju nozare kopumā ir pietiekami konservatīva, bet citādi arī nevar būt (īpaši runājot par darbu ar muzeja krājumu, kas mūs radina pie birokrātijas un pedantiskuma), tomēr paralēli muzeju nozare ir kļuvusi neapšaubāmi demokrātiskāka. 

Ejot muzejos kā apmeklētāja un redzot, kā katrs muzejs meklē savu nišu, savas izpausmes, savu apmeklētāju, domāju, ka ir sperts milzu solis. 

Es vienmēr priecājos par jebkuru no saviem kolēģiem, jo, grozies kā gribi, jebkurš muzejs, īpaši mazie muzeji, saistās ar konkrētām sejām, konkrētām personībām, un tad ir ļoti liels prieks, ka tu vari tam cilvēkam pateikt: “Tev ļoti izdevās.” 

Par notikumiem runājot, izklausīsies smieklīgi, bet man patika brīdis, kad nosaukumu “muzeja fonds” nomainīja ar “krājums”. Absolūts sīkums, bet man tas patīk joprojām. 

Tāpat Muzeju likuma pieņemšana un tas, ka beidzot darbojamies pēc normāliem Eiropas standartiem, nevis padomju laika shēmas. 

Man personīgi svarīgi šķiet, ka mana muzejnieka pieredze ir veidojusies Gulbenē un tas man ļāvis arī LNVM piedzīvot un vadīt tik daudzus projektus. Tur es izveidojos, un šeit man ir bijusi iespēja realizēties. 

 

Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Dizains: Edvards Percevs

Raivis Sīmansons

Muzeologs PhD, Žaņa Lipkes memoriāla kurators | PhD in Museum Studies, Curator Žanis Lipke Memorial