30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Creative Museum saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja biedrības ilggadējo vadītāju Valteru Nollendorfu

Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

 

Valters Nollendorfs: Jums vispirms ir jāievēro, ka es neesmu muzeja speciālists, es esmu tikai muzejā strādājis. 

Ineta Zelča Sīmansone: Jūs esat pārstāvējis pirmo privāto muzeju, kurš nodibināts Latvijā.

VN: Vai nu pirmo, ir bijušas kolekcionāru veidotas kolekcijas…

IZS: Bet kā jūs nonācāt līdz lēmumam, ka ir jādibina muzejs?

VN: To jums Gundega [Mihele] vislabāk varētu pastāstīt, jo viņa bija klāt, – es nebiju klāt. Es ierados tikai kādu mēnesi pēc tam, kad tas bija noticis. Tas bija 1993. gadā. Jums jāiet arī pie Gundegas parunāt.

IZS: Tad kādu citu reizi es nākšu pie Gundegas, ja viņa piekritīs…

VN: Gundega ir bijusi klāt no sākuma. Un es tā dažreiz smejos, bet ne pa jokam, – ja Paulis Lazda ir muzeja idejas tēvs, tad Gundega ir māte. Bez viņas pirmā izstāde nebūtu tapusi, un, es domāju, būtu bijis arī ļoti grūti tikt uz priekšu. Paulis sapņo, Gundega stāv un darbojas uz zemes. Viņa ir lieliska organizētāja, tāpēc no viņas dabūsiet ļoti praktisku, vēsturiski ļoti labu informāciju tieši par šo jautājumu. 

2.jpg

IZS: Sarunāts.

VN: Es tikai gribu pastāstīt, lai jums ir skaidrs, kas es esmu. Es esmu ģermānists, literatūras zinātnieks, valodas skolotājs. Es esmu turējies līdzi latviešu sabiedrībai trimdā, biju pirmais “Jaunās Gaitas” redaktors, tātad esmu piedalījies visās trimdas jaunās paaudzes cīņās par jauniem uzskatiem. Es esmu turējies līdzi arī latviešu jaunajā literātu paaudzē. 

Respektīvi, okupācijas jautājums man nebija nekas jauns, kas man atklājās, kad es pirmo reizi biju atpakaļ Latvijā 1988. gadā. Gandrīz precīzi datumos 44 gadus pēc tam, kad es kā trīspadsmitgadīgs ar māti un brāli kāpu kuģī un devos uz Vāciju. 

Katrā ziņā, man tas nebija pārsteigums, man nebija kā nezinošam jāiekāpj pavisam svešā lietā. Tāpēc mana iesaiste muzejā nebija neloģiska. Es esmu diezgan daudz bijis arī organizāciju vadītājs. Man zināma pieredze arī šinī jomā bija. Muzeju lietās līdz tam es īsti nebiju iesaistījies, bet to visu var iemācīties. Mans specifiskais piesitiens – es uz daudzām lietām skatos no literatūras viedokļa, no stāsta viedokļa. Respektīvi, man ir ļoti svarīgi, arī kā gidam muzejā, izstāstīt mūsu stāstus skaidri un saprotami, noteikti ar kādu emociju piedevu, es pat teiktu – jūtu. Lai cilvēkam ir ne tikai pastāstīti fakti, bet lai viņš ir dzīvojis līdzi šim stāstam. Un to mēs darām visi, kad mēs lasām kādu romānu vai kādu labu stāstu, kam mēs dzīvojam līdzi. Tā ir mana pieeja. Es ceru, ka tā tagad būs īstenojusies jaunajā ekspozīcijā, kurai es uzrakstīju pirmo scenāriju, kas, protams, tagad ir mainījies. Bet strukturāli pamatā tas ir palicis tas pats. Tagad es esmu gatavs mēģināt atbildēt uz jautājumiem.

IZS: Kad jūs nonākat šeit 1993. gadā (jūs sakāt, mēnesi pēc muzeja dibināšanas), kāda ir tā sajūta par situāciju? Kas šeit Latvijā tobrīd notiek, vērojot no jūsu skatu punkta?

VN: Tas ir 1993. gads. Es pēc 1988. gada jau vairākkārt biju bijis Latvijā. Nodarbojos nedaudz ar literatūras pētniecību un vienu semestri biju šeit pēc Fulbraita profesūras universitātē. Tajā pašā laikā man draugi un paziņas saorganizēja veselu tūri – svešvalodu skolotāju darbnīcas, kur es mācīju tās metodes, kuras mēs tagad ieviešam, – kā mācīt virzīties uz kompetenču izglītību. Tas toreiz Amerikā bija jaunums svešvalodās. Otrkārt, man bija iespēja ļoti daudziem cilvēkiem diezgan brīvi referēt par jautājumiem, kas tobrīd notika. Tas bija 1990. gada pavasaris. Man bija iespēja stāvēt zem liepām pie Augstākās Padomes, kad tur notika balsu skaitīšana, un man viss tas ir skaņu lentē. Muzeja krājumā ir digitalizēta mana lente par to, kas notika ārpusē un kas notika iekšpusē. 

1993. gadā es jau biju ļoti labi iepazinies ne tikai ar apstākļiem, bet arī ar daudziem cilvēkiem. Es tolaik atkal atbraucu, lai darītu savu pētniecisko darbu, un vienlaikus es strādāju par akadēmisko izpilddirektoru Baltijas studiju veicināšanas apvienībā (AABS), rakstīju pārskatus par akadēmisko situāciju Baltijas studiju apkārtrakstam Baltic Studies Newsletter

Atgriežoties uz dzīvi Latvijā 1996. gadā, kļuvu  AABS  Baltijas  biroja direktors.  Birojs bija blakus Mazajai aulai. Tajā laikā es strādāju akadēmiski, arī pie reformu jautājumiem, biju dažā labā komisijā, kas nodarbojās ar akadēmiskām reformām, un skolu lietas man arī bija ļoti tuvas. 

Mazliet piestrādāju, cik es varēju Gundegai palīdzēt, pie muzeja. Biju solījis palīdzēt 10 stundas nedēļā. Kopš 2000. gada laikam esmu strādājis 100 stundas nedēļā. Tagad es esmu pensijā. Pa īstam. 

IZS: Labi, jūs sakāt, ka iesaistījāties muzeja veidošanā nedaudz vēlāk, bet kas bija tas paraugs, pēc kura šādu muzeju attīstīt? Bija kāds paraugs Amerikā, Eiropā? 

VN: To atkal vislabāk varēs pastāstīt Gundega. Protams, paraugi bija. Paulis Lazda bija ar saviem studentiem apceļojis muzejus. Arī man jau bija zināma nojēga, kas ir muzejs. Bija arī skaidrs, ka šeit Latvijā muzeji padomju laikā bija piebāzti ar “sarkanajiem stūrīšiem” un šausmīgi daudz materiāliem un ka tie patiesībā stāsta ne to stāstu, ko mēs gribam stāstīt. 

Paulim Lazdam bija ideja par ekspozīciju kā lielu grāmatu, kurā mēs parādām, kas patiesībā notika. Man liekas, arī tagad tas ir pamats visam, kaut arī tagad mēs vairs nerunājam par grāmatu, bet par ārkārtīgi progresīvām, muzejiskām metodēm – skaņām, gaismām utt. Tagad iespējas ir daudz lielākas, un to visu mēs redzēsim jaunajā ekspozīcijā. Mūsu sadarbība ar “H2E” šajā ziņā ir ļoti laba un radoša arī mums.

Bija skaidrs, ka mēs gribam parādīt Latvijas okupācijas vēsturi un to apspiešanu, ko mūsu tauta piedzīvoja, – valsts sagraušanu, Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanu no abām okupantu pusēm savos noziegumos. Es, piemēram, uzskatu, ka latviešu iesaistīšana holokaustā ir nacionālsociālistiskās Vācijas noziegums pret cilvēktiesību konvencijām, jo okupētāju vara nedrīkst rekrutēt cilvēkus, it sevišķi, lai viņi slepkavotu paši savus līdzpilsoņus. Katrā ziņā, tas bija tas svarīgākais – parādīt pašiem sev un pasaulei, kas notika. Un neaizmirst, ka te bija trīs okupācijas viena pēc otras un ka tās atstāja savas sabiedriskās un psiholoģiskās sekas tautas mentalitātē. Nerunājot par to vēl neizpētīto jautājumu – kā tad īsti bija ar posttraumatiskā stresa sindromu? Es nevaru iedomāties, ka tas nebūtu bijis – no 1940. līdz 1945. gadam un vēl pēc tam, kad bija partizānu kaujas un tā tālāk. Tas ir viens aspekts, kurš, manuprāt, vēl nav pietiekami pētīts.

IZS: Kādi, jūsuprāt, tajā laikā bija pārējie Latvijas muzeji? Vēstures vai Kara muzejs? Cik daudz un vai tie toreiz jau stāstīja šo stāstu?

VN: Tie jau vēl nebija pārorientējušies. 1990. gadā es diezgan daudzus muzejus redzēju, bet tie vēl bija ar padomju laika ekspozīcijām, lai gan atvainojās par sarkanajiem karogiem utt. Nevar jau muzeju uzreiz vienā dienā pārorientēt. 

IZS: Bet jums jau uzreiz bija skaidrs, ka iesiet ar savu citādo stāstu…

VN: Mēs tūlīt gājām ar savu stāstu, un tas stāsts ir ļoti vienkāršs. Bija Latvijas valsts, ko okupācija iznīcināja un kura tagad atjaunojas. Un mēs stāstam stāstu par šīs valsts iznīcināšanu, par cilvēku apspiešanu, par holokaustu, par Gulagu, par visu to, kas ar mūsu valsti, kas ar mūsu latviešu tautu, bet arī ar Latvijas tautu un mūsu pilsoņiem notika svešu varu okupācijas laikā. Tas ir mūsu vēstījums, kas, protams, vēl arvien ir pretējs tam, ko mēs dzirdam no mūsu austrumu puses. Pagājušajā gadā Vladimirs Putins uzrakstīja rakstu National Interest (tas ir amerikāņu žurnāls, tātad ar nolūku, lai tas būtu plaši pieejams), ko es nosaucu par Putina doktrīnu. Īsumā, tas vēstīja – jūs uz līguma pamata pievienojāties un anektējāties, mēs jūs inkorporējām, viss bija kārtībā, un visi dzīvoja laimīgi, bet tagad jūs esat nemierā. 

Nerunājot par mums pierakstīto nacisma atdzimšanu Latvijā. Visam tam ir daudz izskaidrojumu. Muzejs jau visās niansēs nevar visu izskaidrot, bet ir jādod iespējas tiem, kas grib skatīties tālāk, un tur ir ne tikai muzeja ekspozīcija, bet arī tas, ko mēs varētu saukt par padziļināto muzeju. 

IZS: Cik viegli toreiz bija Latvijā savākt komandu?

VN: Toreiz tas izdevās ļoti labi, jo te bija diezgan daudz trimdas latviešu. Viena priekšrocība, ka visi atsaucās un darbojās brīvprātīgi un ka varēja tikt galā ar tiem pieticīgajiem līdzekļiem, kas sākumā bija. Toreiz jau nevarēja nevienam samaksāt algu. Bet visi bija vienisprātis, ka šis stāsts ir jāizstāsta. No tāda viedokļa, Pauļa ideja par muzeja veidošanu bija katalizators vai dzirkstele, kas iededzināja šo ugunskuru, un tas joprojām kuras. 

IZS: Bet tad, kad jūs muzeja ideju sākāt attīstīt, krājuma nebija. Krājums auga muzeja veidošanas procesā, vai ne?

VN: Krājums arī veidojās no brīvprātīgiem dāvinājumiem. Iesaistījās mūsu tā sauktie represētie (tas jau ir maigs vārds, Vācijā viņus sauc par upuriem) un dāvināja savas piemiņas lietas un savus stāstus. Pašā sākumā bija situācija, ka to visu nemaz nevarēja paspēt piereģistrēt un pierakstīt. Ja dāvinājumi nebūtu bijuši, tad mums būtu bijis ļoti grūti. Ir piemiņas lietas, ir dokumenti, ir mākslas darbi. Diezgan daudzi latvieši nodarbojās ar mākslu – kā iespēju pārvarēt to, ko viņi Gulagā, izsūtījumā pārdzīvoja. Piemēru ir ļoti daudz. Knuts Skujenieks –  viens no lielajiem piemēriem, kā izdzīvot ar mākslu. Kurts Fridrihsons, kura Sibīrijas opuss – viņa akvareļi un zīmējumi uz mazām papīra lapiņām – ir mūsu krājumā. Mēs tiešām esam bijuši apveltīti ar tādām bagātībām. 

Turklāt nāca vēl tā labā ideja, ko ieteica kinorežisors Andrejs Feldmanis, – jāuzņem video liecības. Toreiz jau runāja tikai par mutvārdu liecībām. Bet mums ir video liecības, kurās cilvēku redzi, kurās cilvēkiem atklājas jūtas. Tas ir pavisam kas cits – tas ir ļoti iespaidīgs materiāls. Tagad jaunajā ekspozīcijā būs ļoti daudz izvilkumu no šīm liecībām. Jaunajā ekspozīcijā varēsim daudz vairāk koncentrēties uz to, kas notika ar atsevišķiem cilvēkiem. Tas ir emocionāls faktors, kas jebkuru apmeklētāju saista, – te ir cilvēks, kas ar mani runā. 

IZS: Vai to, ka veidosiet šo video liecību arhīvu vai krājumu, izlēmāt jau paša sākumā?

VN: Tas bija pašā sākumā, pirmajos muzeja darbības gados. Mēs vēl dabūjām speciāli meklēt ziedojumus, lai varētu nopirkt labāko aparatūru un sākt to darīt. Principā šie cilvēki kā Gundega, es un citi ir gan mācījušies, gan veidojuši muzeju. Katrā ziņā, aizejot uz kādiem citiem muzejiem, tu sāc mācīties, salīdzināt un teikt, kas ir labs, kas slikts, ko var darīt labāk. Un tas notiek arī tagad. 

IZS: Kā jūs tolaik uzņēma Latvijas muzeju nozare, kas 90. gadu sākumā pati vēl tikai pārorientējās un veidojās par neatkarīgu nozari?

VN: Skeptiski – jūs taču neesat muzeju cilvēki, jūs nenākat no “cunftes”. Tas bija no muzeju puses. No vēsturnieku puses tika teikts, ka pētījumi taču vēl nav veikti – kā tad jūs to stāstu stāstīsiet? Gala rezultātā mums maz kas ir bijis jāmaina. Tas, ko vēsturnieki ir ieguvuši, ko jaunu pienesuši, tikai zināmās niansēs un uzskatos ir mainījies. Protams, arī jautājums par mūsu eksponātiem un dokumentāciju – piemēram, jaunajā ekspozīcijā būs daudz vairāk par pretošanos – ieskaitot bruņoto pretošanos – nekā agrāk, jo vienkārši nebija materiālu. Bija cilvēku stāsti. 

Arī sabiedrības sapratne par to, kas notika, ir mainījusies. No faktoloģiskā viedokļa – par to, kas notika, trimdā bija skaidrs vismaz līdz 1944.–1945. gadam; par partizāniem zināja, bet daudz informācijas nebija. Zināja arī par deportāciju 1949. gadā, bet savā ziņā trimdai viss beidzās ar vācu okupāciju, un tā garākā okupācija viņiem pagāja garām. 

Latviešiem arī ļoti daudz jāmācās. “Ko tajā jaunajā muzejā mēs dabūsim?” Kad cilvēki atnāca uz muzeju, viņi redzēja, ka tomēr ir diezgan daudz jauna, kas labākajā gadījumā pirms tam bijis vecāku nostāstos vai baumu līmenī. Un, protams, arī dezinformācija. Piemēram, par partizāniem vai par leģionāriem. Ne vien dezinformācija, bet varētu teikt – kontrreklāma. Mums tagad ir jautājums par Zedelgemas [Zedelgem] pieminekli. Tur arvien strādā Putina doktrīnas pieņēmums, ka latvieši ir lielākie esesieši un ka viņi arvien vēl maršē Rīgas ielās un apspiež krievus. Tāds ļoti vienkāršots stāsts. Un ka viņi bija galvenie ebreju slepkavas. Aizmirstot tādas lietas kā vācu einzacgrupas, kuras šeit atnāca un visu to organizēja. Tie ir lieli jautājumi par kara konvenciju pārkāpšanu, kad tu izmanto okupētas valsts iedzīvotājus savu mērķu sasniegšanā vai militārās vienībās. 1907. gadā, kad pieņēma Hāgas konvenciju, tad jau viņi vēl nevarēja iedomāties, kāda situācija būs 1941. gadā. 

IZS: Vai, jūsuprāt, pa šiem gadiem muzeja kā medija loma ir mainījusies? Vai situācija 90. gados bija citādāka?

VN: Muzejs visu laiku ir bijusi izglītojoša iestāde. Jau no paša sākuma mērķis bija parādīt, kas notika, un mūsu pamatekspozīcija veidojās līdz 1998. gadam. Pirmais ir izstāstīt stāstu un atgādināt par to, kas notika. Tas ir viens no mūsu vadmotīviem. Katrā ziņā, mums bija pirmā izglītības programma Latvijā, ko izveidoja Dagnija Staško, jau sākot ar 1998. gadu. Mēs šeit aicinājām skolotājus, mēs palīdzējām ar metodoloģiskajiem jautājumiem, kā šādus traumatiskus pārdzīvojumus var padarīt pieejamus un saprotamus pavisam jauniem cilvēkiem. 

IZS: Un jūsu ļoti simpātiskā iniciatīva, ka jūs apmaksājāt reģionu skolām ceļu uz muzeju.

VN: Paši mēs to nebūtu varējuši darīt, jo mūsu līdzekļi bija galvenokārt ziedojumi. Bet tā bija trimdas sabiedrība, dažādas organizācijas, draudzes, “Daugavas Vanagi” utt. Trimda principā bija tāda viena liela organizāciju savienība, jo ārpus organizācijām bija ļoti maz cilvēku. Visas šīs organizācijas nāca mums talkā. Un mēs to varējām atļauties. Ceļa naudu deva dāma, kurai pieder Gaiziņš, kuru viņa grib atdot Latvijas valstij, – Inese Apele. Viņa teica: “Jums nav jābrauc tikai uz skolām, lai taču skolēni var atbraukt uz Rīgu!” Ar to tas iesākās. Tā ir bijusi ļoti pieprasīta programma.

Cits jautājums, kā sasniegt plašāku sabiedrību? Mums bijuši referātu vakari, sarīkojumi, tematiskās izstādes, lai cilvēki nāktu un uzzinātu kaut ko jaunu. No vienas puses, mēs saglabājam atmiņu, no otras puses – mēs ar šo atmiņu dalāmies. Un trešais mūsu svarīgais uzdevums ir pieminēt tos, kas tajā laikā gāja bojā, kas cieta, kas bija šīs sistēmas upuri. Es sevi neuzskatu par upuri, bet tajā pašā laikā piecdesmit gadu manas dzīves nebija Latvijā. To visu nevar aprēķināt tādā veidā. Bet tie ir tie svarīgie motīvi, kas mūs virza. 

Arī pētniecība muzejam ir ļoti svarīga. Sākām Heinriha Stroda vadībā, toreiz mēs nezinājām, ka viņš ir čekas maisos. Man liekas, ka viņš ar savu zinātnisko darbu mēģināja izpirkt to, kas bija sakrājies. Viņš strādāja aizrautīgi gandrīz dienu un nakti. Ar savām zināšanām plēsa vaļā tādas lappuses, kurām citi neķērās klāt. Pašlaik dažādu apstākļu dēļ tas mums atkal ir jābūvē gandrīz no apakšas. Tāda plašāka izpausme publikā, ko mēs saucam par publisko vēsturi, – tur ir publikācijas, lekcijas, konferences. Mēs ceram, ka mums būs tādi vēsturnieki, kas to darīs. Mums bija Uldis Neiburgs, kurš ir labs piemērs – tu vari būt atzīts vēsturnieks un prast vēsturi padarīt pieejamu. Tas ir publiskās vēstures pamats. Tas ir šaurākā nozīmē. Viss muzejs ir publiskā vēsture, kā mācību iestāde, kurā mēs mācām apmeklētāju. Ne tikai pedagoģiski, bet arī emocionāli. Mums ir daudz piemēru tam, ka cilvēki atnāk uz muzeju un pēc tam mums atstāj piezīmes vai sarunās ar viņiem saprotam, ka muzejs aizskāris kaut ko tādu, ko sākumā nemaz neapzināmies. 

Tagad ir viens ļoti labs piemērs. Mums ir atnākusi ziņa no Anglijas, ka ir nomiris kāds cilvēks, vārdā Samuels  Bērds [Byrd –  putns], un atstājis visu savu mantu mums. Pašlaik mēs gaidām gala lēmumu, summa varētu būt diezgan ievērojama. Mēs arī sākām interesēties, kas šis Mr Byrd ir? Latviešu sabiedrība Anglijā viņu nepazīst. Labākais, ko viņi zina, – viņš ir vienreiz bijis mūsu muzejā. Acīmredzot tas ir viņu vedinājis atstāt savu mantību muzejam. Varētu teikt, no zila gaisa. Bet es domāju, ka tas tāpēc, ka muzejs ir tā veidots – ar nolūku cilvēku uzrunāt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Un viņam ir bijis šis pārdzīvojums. Man kā skolotājam arī ir bijuši līdzīgi piedzīvojumi, kad pie manis atnāk kāds students, kuru es pat esmu aizmirsis, bet kurš saka: “Profesor, jūs mainījāt manu dzīvi!” 

Pirms muzejā 2007. gadā viesojās Japānas ķeizars (imperators), mums ienāca prātā, ka mūsu kolekcijā ir piemiņas lietas, ko karavīri Gulagā pēc kara bija dabūjuši no japāņu karavīriem Tālajos Austrumos. Un bija tāda kolekcija – četri pieci skaisti priekšmeti, ieskaitot vienu briļļu futlāri, kuram virsū ir ģimenes vārds. Mēs uzstādījām vienu vitrīnu ar šiem priekšmetiem un vienojāmies, ka to parādīsim tikai garāmejot. Kas notika? Imperators fotografējās pie vitrīnas. Lielo laikrakstu pirmajās lappusēs ziņoja, ka imperators iepazinies ar piemiņas lietām. Atsaucās tā cilvēka, kam brilles ir piederējušas, dēls. Tēvs vēl esot dzīvs. Interesanti, ka mūsu leģionārs ir teicis, ka, tā kā viņam ir grūti ar redzi, viņš tās esot ietirgojis pret maizīti no kāda japāņu karavīra. Savukārt japānis ir teicis, ka nevienam nav pārdevis savas brilles – viņam tās atņēmuši pie ieiešanas nometnē. Skaidrs, ka bija melnais tirgus. 

Bet ko šis stāsts bija nozīmējis imperatoram? Atnāk Jaunais gads, imperators raksta par saviem iepriekšējā gada svarīgākajiem mirkļiem dzejoļos vakas formā, un viens no tiem gada notikumiem ir Okupācijas muzejs, pieminot, ka arī viņu karavīri cieta aukstumā un karā, viņu varoņi. Viens muzejs var tādā veidā aizkustināt vienu orientālu un distancētu cilvēku – arī viņam ir jūtas un sapratne, un viņš spēj izprast mūsu stāstu. 

Ir, protams, arī pretēji stāsti. Te sākumā tādas delegācijas nāca un teica, ka īstais Gulags esot tagad. Bet tas vairs neatkārtojas. Mums ir diezgan daudz apmeklētāju arī no Krievijas, un ir ļoti pozitīvas atsauksmes. Tie ir tikai daži piemēri tam, ka tu nekad nevari zināt, kuru un kā tu sasniegsi. Ja tu šādā veidā vari kaut pāris cilvēkus aizkustināt…

Atnāk kāds un saka, ka dzejoļus no mūsu ekspozīcijas grib iekļaut savā dzejoļu krājumā, vai kāds, kas saka, ka grib rakstīt grāmatu par šo. Vai Lauris Gundars, kurš uzrakstīja lugu “Pieskaries baltajam lācim”. Darbība notiek vecajā, dziļajā pagrabā, grabošās vietās, par ko viņam pārmests, ka tur taču neviens represētais neies. Notika tieši pretējais – tie bija labākie apmeklētāji, protams, ar asarām acīs. Viņš kā mākslinieks bija paņēmis to materiālu un pārstrādājis literārā darbā – tas noteikti iedarbojas labāk nekā tad, ja, piemēram, tu to lasi vai skaties ekspozīcijā. Ir ļoti daudz veidu, kā mēs varam strādāt un sasniegt cilvēkus, un pārliecināt, ka notika tas, kas notika, un ka tam bija tik tālejošas sekas mūsu tautas mentalitātē, ka mēs vēl šodien ar šo jautājumu neesam tikuši pilnīgi galā. Nerunājot par mūsu austrumu kaimiņu. 

IZS: Nedaudz par muzeja pārvaldības formu. Vai jūs jau sākumā zinājāt, ka tā būs biedrība? 

VN: Nē, sākumā bija fonds. Mēs uzrakstījām, ka ir Okupācijas muzeja fonds, un pie mums sāka nākt cilvēki, prasot, vai pie mums var aizņemties vai noguldīt naudu. Bija skaidrs, ka muzejs jāpadara par muzeju, bet pārvaldes forma līdz pat 2006. gadam bija fonds. Kad bija biedrību un nodibinājumu reforma, mums ieteica pārveidoties par biedrību. 

IZS: Vai tas bija paralēli ar to, ka lobējāt un dabūjāt speciālo Latvijas Okupācijas muzeja likumu?

VN: Nē, tam nebija tieša sakara. Cilvēki biedrībā palika tie paši. Tikai mainījās pārvaldes forma. Varēja paplašināties un piesaistīt vairāk biedrus. 

IZS: Kurā brīdī biedrībā iesaistījāt ne tikai trimdas latviešus, bet arī šejieniešus?

VN: Viņi jau fondā bija no sākuma. Piemēram, Rihards Pētersons bija no pirmās dienas fondā. Arī māksliniece Anna Zoldnere, kura izveidoja no skaidu dēļiem tādu ekspozīciju. Latvijas apstākļos toreiz tā bija moderna ideja. 

IZS: Jūs kādā brīdī apzinājāties, ka jums vajag Okupācijas muzeja likumu, kas dotu gan zināmu statusu, gan stabilitāti un valstisku aizsardzību.

VN: Tur ir vairāki faktori. Pirmkārt, līdzekļi. Pēc pāris gadiem kļuva skaidrs, ka mēs vairs nevaram strādāt uz brīvprātības pamata, it sevišķi Latvijas cilvēki. Ir taču jādzīvo. Ja mēs gribam, lai viņi muzejā strādā, mums ir jāsagādā algas. 

Trimdiniekiem ir viena īpašība, ieskaitot mani, – man ir pietiekama pensija, es esmu visus šos gadus nostrādājis, un, man liekas, nevienam nav īsti ienācis prātā, cik tas būtu izmaksājis muzejam, ja man būtu maksājuši algu. Es esmu vairākkārt teicis, ka šis brīvprātīgais darbs ir tikai tāpēc, ka kāds to var atļauties darīt. Tas ir tas finansiālais apsvērums. 

Tagad es varu teikt, ka muzejs noteikti ir profesionāla institūcija, ka brīvprātīgu darbu padara viens otrs un palīdz dažādos veidos, bet mūsu darbinieki saņem algas. Mēs neesam atkarīgi no brīvprātīgā darba. 

Ar laiku bija skaidrs, ka arī finansējumam ir jārada zināma pastāvīga bāze. Un nevar paļauties uz modeli, ka šomēnes ienāks ziedojumi, bet nākamajā mēnesī neienāks. Tas bija drusku grūtāk. 

Pirmais lielais projekts (jau toreiz bija aprēķināts, ka bez miljona latu mēs neiztiksim) bija jaunā ekspozīcija. Un ēka. Līdz 1999. gadam ēka piederēja Aizsardzības ministrijai. Te bija bijusi Revolūcijas muzeja filiāle – Latviešu sarkano strēlnieku muzejs. Šo filiāli 90. gadu sākumā likvidēja, Kara muzejs paņēma mantas. Mēs savā ziņā šīs telpas dabūjām par simbolisku samaksu. Es atceros, Aizsardzības ministrija mums jautāja, vai gribam savus 12 latus maksāt pa mēnešiem vai vienā maksājumā. 

Tad nolēma, ka muzeja ēku nodos Rīgas domei. Rīgas dome toreiz bija diezgan izteikti nacionāla, bet viņi 1999. gadā izdomāja muzeja ēku likvidēt – ar noteikumu, ka muzejam jāatrod citas telpas. Mēs uzstādījām telpai noteikumus, kurus bija ļoti grūti izpildīt. Mums bija tāda ekspozīcija, kurai vajag augstus griestus, mēs negribējām visu ņemt un pārbūvēt. Tajās vietās, ko mēs skatījāmies, nebija tāda veida telpas. Toreiz Rīgā bija tikai trīs speciāli muzeju vajadzībām būvētas ēkas – Mākslas muzejs, Kara muzejs un Latviešu sarkano strēlnieku muzejs [arī Rīgas Motormuzejs], kur bija izstāžu zāle. Tā ka Rīgā patiesībā nebija vietas. Tanī pašā laikā notika plānošana Rātslaukumam, un tika nolemts, ka tā sprauga kaut kā tomēr jāaizpilda. Šīs ēkas arhitekts [Gunārs] Lūsis-Grīnbergs pasniedza ideju, kā varētu muzeju paplašināt, piebūvējot vienu ēku. Un tad (gandrīz tieši pirms 20 gadiem) 2001. gada augustā, Rīgas svētku laikā nāca Gunārs Birkerts, ar kuru mēs jau bijām runājuši, rosinot piebūvēt baltu piebūvi. Tagad, 20 gadus vēlāk, tā piebūve ir. 

Katrā ziņā, ideja par muzeja likumu tobrīd kļuva svarīga, jo mūsu legālais statuss bija ļoti jocīgs. Kultūras ministrija nāca pretī, palīdzēja mums sagatavot šo likumprojektu, un 2006. gadā to apstiprināja. Tieši tajā pašā laikā Helēna Demakova ar savu lielo enerģiju iemainīja Krievu teātri pret Okupācijas muzeja ēku. Kādas bija aizkulises par īpašumiem, es tikai varu iedomāties, jo tā ir prestiža lieta. To jau Zaiga Gaile teica – būtu bijuši dārgākie biroji Rīgā. 

Ar likumu tika noteikts, ka ir izveidota partnerība, kurā piedalās Latvijas valsts, ka Latvijas valsts atbalsta muzeju krājuma saglabāšanā, pētniecībā, izglītībā, par kuru valsts var piešķirt dotāciju, un ka šo īpašumu ieraksta Zemesgrāmatā ar lietojuma tiesībām Okupācijas muzejam. 

Sākot ar 2004. gadu, mēs projektējām piebūvi pēc Birkerta idejas, 2006.–2007. gadā mums bija gatavs skiču projekts, un valsts pārņēma šefību pār šo muzeju. Gods godam jāsaka, ka valsts maksā par šo ēku, bet nekādā veidā mums nav teikusi, kas mums jādara, kā mums jādara un kā mūsu ekspozīcijas jāveido. 

Ir sanācis tā, ka mūsu ekspozīcijas stāsts lielā mērā atbilst tam stāstam, ko mēs 2018. gadā stāstījām pasaulei, – ka mēs esam simts gadus veca valsts un ka okupācija bija nelegāla, un starptautiskās tiesībās Latvija pastāvēja ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas, ko darīja padomju okupācija, vācu okupācija un vēlreiz padomju okupācija, no starptautisko tiesību viedokļa nebija legāli un daudzos gadījumos bija noziegums. 

Ir ļoti interesanta nianse, ko varu atklāt, – ekspozīcijai kā grāmatu plauktam būs divi gali. Mēs parādīsim tautu, zemi ļoti gaišā telpā, un stūrakmens būs Latvijas Republikas Satversme. Kad apmeklētājs būs visam izgājis cauri, būs Satversmes preambula – tas, kas ir nācis klāt. Tas aizmirstas, ka Latvijas Republikas Satversme visu laiku bija spēkā, neviens to nebija atcēlis. [Kārlis] Ulmanis to tikai bija nolicis malā. Padomju okupācija taču Satversmi izmantoja, lai rīkotu savas skaistās vēlēšanas. Var iznīcināt valsts suverenitāti, bet ne valsti. 1990. gadā pirmais uzdevums bija atjaunot Satversmi. Vismaz tos galvenos punktus. Un 2018. gads mums pierādīja, ka mēs to uzskatām par savas valsts pamatu un kontinuitāti, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis. 

Ekspozīcijā šim stāstam uzliekam virsū to, kas notiek ar cilvēkiem, kādā veidā manipulēja ar Latvijas valsti un kādā veidā Latvijas tauta pretojās, cīnījās. 

Kopā ar vēsturnieku Valteru Ščerbinski nupat pabeidzām rediģēt Vēsturnieku komisijas pēdējo sējumu par pretošanos un kolaborāciju, kas iznācis vismaz elektroniski. Tur ir jauni pētījumi, kas runā par pēdējiem Brežņeva gadiem, kad sāk jau šķobīties jēdzieni, kur tu pretojies un kur tu spēlē līdzi, – jo dzīve iet uz priekšu. 80. gadu sākumā nevarēja iedomāties, ka kaut kas būs. Arī pretošanās vairs nevar būt ar ieročiem rokā. 

okup_muz_kapsula (58).JPG

IZS: Par muzeja nosaukumu. Jūs apzināti paliekat pie Okupācijas muzeja? Mēs zinām par diskusijām Igaunijā, par tādu jēdzienu kā “brīvība” un “pretošanās” iekļaušanu nosaukumā. 

VN: Zinu, zinu. Es domāju, ka mēs paliekam. Man šķiet, tā ir Pauļa Lazdas ideja. Mūsu uzsvars ir uz okupāciju – mums, protams, būs arī stāsts, kā mēs no šīs okupācijas izejam, kā pēc Dziedošās revolūcijas nāk apziņa, ka jāveido valsts un ka nevar tikai dziedāt, un ka mums jātiek galā ar okupācijas sekām, ar kurām mēs principā vēl neesam tikuši galā. Galvenais uzsvars būs uz to, ka ir valsts, kura nonāk svešu varu rokās. Nedrīkst aizmirst, ka no 1939. gada oktobra līdz 1994. gada augusta beigām Latvijā bija pietiekami daudz svešu varu un militāro vienību, lai kurā katrā brīdī pārņemtu varu. 

Tāpēc es domāju, ka mēs paliksim pie nosaukuma “Latvijas Okupācijas muzejs”, ka nosaukums ir iegājies un tā turpināsim.

Lietuviešiem muzeja nosaukums ir “Genocīda un pretošanās muzejs”. Mēs arī rezistenci uzskatām par būtisku, jo rezistence nāk kopā ar okupāciju un cilvēkiem, kas negrib pakļauties šai okupācijai. 

AVK_8515.jpg

IZS: Jūs okupāciju skatāt kā ietilpīgu jēdzienu, kam nosaukumā nav nepieciešams skaidrojums, bet kas visu iepriekš minēto apriori ietver. Bet stāstā un interpretācijā tas viss parādās.

VN: Jā, stāstā tas viss skaidri parādās. Viens tāds motīvs, kas visam iet cauri, ir militārā klātbūtne, militārā okupācija. 1940. gadā Latvijā nekādas sociālistiskās revolūcijas nebija. Bija krievu armija uz robežām, jūru bloķēja. Vienīgais jautājums – vai valdībai vajadzēja rīkoties tieši tā, vai varēja rīkoties citādi? Man liekas, patlaban tas konsenss ir drusku citā virzienā, un mēs muzejā to jaunajā ekspozīcijā izspēlējam. Mēs noteikti liksim ļoti lielu uzsvaru uz [Ludviga] Bolšteina pašnāvību. Mans nedaudz dramatiskais skaidrojums ir tāds, ka Ulmanis mūs visus aicināja palikt savā vietā, bet Bolšteins pateica, ka tas nav iespējams. Apmēram tā. Iespējams, tas cilvēks (Ulmanis) vienkārši sabruka tajā brīdī, kad viņa valsts, kurā viņš galu galā bija vadonis, sabruka. Vai viņš cerēja, ka viņam kaut kas nāks par labu? Viņš noteikti gribēja arī glābt savu dzīvību. No tāda viedokļa, viņš ir kontrasts Bolšteinam. Tie ir visi aspekti, kas jāievēro. Būs zināmas jaunas nianses. 

IZS: Pēdējais jautājums ir par Stūra māju. Atceros 2014. gada diskusiju Stūra mājā, kur tika meklēti dažādi attīstības scenāriji. Kā jūs pašlaik definētu procesu?

VN: Kad 2014. gadā tur notika Okupācijas muzeja izstāde un cilvēki nāca, un bija ļoti liela interese, mums izdevās ar Kultūras ministriju vienoties, ka mēs šo izstādi pagarināsim un ka ministrija dos mums zināmu dotāciju, lai mēs varam to uzturēt. Mēs nebijām gatavi, un mums arī nebija līdzekļu, lai varētu šādu atsevišķu ekspozīciju un gida pakalpojumus paši nodrošināt. Tas izrādījās diezgan sekmīgi – arī no apmeklētāju viedokļa. Patlaban Stūra mājai mums ir projekta statuss. Tas nozīmē, ka tas turpinās un tam ir atsevišķs budžets, kuru apstiprināsim mūsu biedru sapulcē. Mēs noteikti esam gatavi tad, kad tiks atrisināts ēkas statuss, tur iekārtot pastāvīgu Stūra mājas ekspozīciju (atkal ar finansiālajām norunām utt.). 

Bet tur nevaram iekārtoties, kamēr ir briesmas, ka tā ēka arvien vairāk brūk un ka vienā brīdī varētu deklarēt, ka mēs tur nedrīkstam uzturēties. Mums interese, protams, ir. Mūsu valdes lēmums 2014. gadā bija ļoti skaidrs – mēs domājam, ka šo ēku vajadzētu izmantot nevis komerciāliem mērķiem, bet organizācijām, kuras tur jau 2014. gadā sāka strādāt. Kaut vai LaPas muzejs [muzejs “Latvieši pasaulē”]. Tas, protams, prasa 10 vai vairāk miljonus ēkas pilnīgai renovācijai. Turklāt sabiedriskās organizācijas, kuras tur varētu atrasties, bez subsīdijām neiztiks. 

IZS: Tad šeit mēs arī nonākam pie politiskās gribas vai valstiska redzējuma…

VN: Es zinu, ka Valsts nekustamie īpašumi [VNĪ], kas šo ēku apsaimnieko, noteica, ka pagalms nav lietojams, tā infrastruktūra ir bīstama. Mums bija pat jāsamaksā par vienas telpas nostiprināšanu, kas mums ir vajadzīga. Tagad ir noteikts, ka ēka paliek valsts īpašumā kā vēstures notikumu piemineklis. Bet, protams, VNĪ saka – mēs katru gadu izdodam tik un tik, lai to ēku vienkārši uzturētu. Ir viegli vainot VNĪ, bet ir savā ziņā jāsaprot, ka viņi arī nedrīkst šķiest valsts naudu. Ja valsts šeit neiesaistās, tad vienīgā izeja, kā viņi saka, ir nodot ēku izsolē. Labi, tas tagad ir it kā novērsts, bet patlaban atbildīgā ministrija – Kultūras ministrija – nav atbildējusi uz jaunāko VNĪ vēstuli, cik es zinu. 

Tā ka ēkas situācija ir grūti prognozējama no nākotnes perspektīvas. Mūsu ideja būtu, ka Stūra mājas piemiņa un vēl autentiskās lietas ir jāsaglabā. Tur ir diezgan daudzas lietas, kas nav iekļautas mūsu teritorijā. Piemēram, ar sietu noklātas kāpnes, pa kurām veda augšā pratināmos uz pratināšanas telpām. Tāpat speciālais lifts. Arī telpa, kurā bija Bolšteina birojs, bet vēlāk – arī pratināšanas telpas. Tās prasītos saglabāt, cik nu tās ir autentiskas. Piemēram, čekas vadības un policijas vadības kabinetos bija jau gandrīz eiroremonts veikts. Ir zināmas ēkas daļas, kuras vairs nav autentiskas. Visu ēku saglabāt kā apskates priekšmetu nav vajadzīgs. Tikai, ja tās telpas saistās ar to, ko mēs saucam par stāstu. 

Es domāju, ka tas būtu liels kodiens, liela uzdrīkstēšanās, ja šī ēka būtu valsts īpašumā ar valsts atbalstu un kļūtu par saderīgu sabiedriski nevalstisku organizāciju centru. Tas ēkai varētu dot jaunu dzīvību. Tajā pašā laikā ar visu cieņu saglabājot piemiņu un atmiņu par to, kas tur notika. Pagaidām tas viss ir palicis karājamies gaisā. 

Mūsu galvenais uzdevums pašlaik ir atklāt jauno ekspozīciju, bet mēs Stūra māju neaizmirsīsim.

IZS: Kad jūs plānojat jaunās ekspozīcijas atklāšanu?

VN: 13. augustā VNĪ rīkoja nodošanu ekspluatācijā, tas nozīmē oficiālu Memoriāla nodošanu publikas rīcībā, un mums tika iedotas atslēgas no ēkas. Var sākt iekārtot ekspozīciju. Ir cerība, ka atklāšana notiktu novembrī. Ja ne, tad janvārī. Tas noteikti būs ļoti pacilājošs moments – arī muzeja saimei. Kad cilvēki sāks nākt, būs mums arī ienākumi. Šoreiz mums būs ieejas biļetes. 

Finansiāli mūsu situācija ir izveidojusies tāda, par kādu 90. gados tikai sapņojām. Muzeja specifikas un arī darbības dēļ esam piesaistījuši diezgan daudzus novēlējumus, ko mēs neesam izdevuši, bet ieguldījuši. Tāpat tagad Bērda kunga novēlējums, to mēs neliksim kasē un nelietosim pa labi un pa kreisi, tas nonāks nākotnes uzkrājumu un ieguldījumu fondā. Jau tuvākajos gados vienu daļu mūsu operatīvā budžeta segs ienākumi no šiem ieguldītājiem, kuri ir veikuši savu pēdējo ziedojumu. Tā ir sava veida atzinība muzejam par tā darbu un sava veida pavēle darbu turpināt. 

 

Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece attīstības darbā | Museologist, Deputy Director of the Medicine History Museum

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD